2. Ziemassvētkos

Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:15-20]

Mīļotie Kristū! Es jūs sirsnīgi sveicu ar mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanu. Šo dienu mēs šodien svinam un pieminām, jo šodien ir Viņa dzimšanas diena. Un kā vienmēr dzimšanas dienā, arī tad kad mēs svinam kāda cilvēka, cilvēciskas izcelsmes, mūsu radinieka, drauga, paziņas dzimšanas dienu, tad šī diena nāk ar pārdomām, un arī ar runām un vārdiem par to, ko mums šis cilvēks nozīmē, kādas ir mūsu attiecības ar viņu, ko viņš mums ir devis. Protams, vēl jo vairāk mums šīs lietas ir pārdomājamas, kad mūsu Kunga un Pestītāja, Jēzus Kristus, dzimšanas dienu svinam.

Pasaule tā īsti nezina, ko ar Kristus dzimšanu darīt. Patiesi, skatoties visapkārt arī šodien, ir tik daudz apjukuma Ziemassvētku sakarā. Ir tik daudz lietu, kas nav nekādā kopsakarā ar šo svētku augsto nozīmi, kur cilvēki paši ir piepildījuši to vietu, kur būtu jābūt jaundzimušā Ķēniņa, Dieva Dēla, slavai un godam, ar daudz dažādām tukšībām, ākstībām un maldiem. Tad mēs redzam, ka tas nav nekas jauns.

Ja mēs skatāmies tā dziļāk, tad arī pirmie Ziemassvētki, paši pirmie, un tas kas bija šo pirmo Ziemassvētku kopsakarā, bija kaut kas tāds, ka tie cilvēki, kas bija šajās lietās iesaistīti, nezināja, ko ar to darīt.

Mēs šīs dienas evaņģēlijā lasām, par Jāzepu un Mariju, kas Bētlemē, kādā nabadzīgā miteklī, daži domā, ka lopu kūtiņā, citi domā, ka nabadzīgā mājoklī, kur pēc tā laika paraduma veida cilvēki dzīvojamā istabā dzīvoja kopā ar lopiņiem, tādēļ tur varēja atrasties silīte un siens, un tur, šajā silītē uz siena autiņos ietīts guļ kāds bērniņš.

Kad Viņa ienākšana šajā pasaulē tika pasludināta, ļaudis, kuriem tas tika darīts zināms, vai arī tie, kuri dabūja to zināt, no notikumiem, ko varēja savām acīm vērot, šie ļaudis bija pa galam apjukuši.

Mēs redzam šī bērniņa māti, kad eņģelis nāca viņai pasludināt, ka bērniņam būs dzimt, un pasludina, cik liels būs šis bērns, ka Viņš tiks saukts Visuvarenā Dēls, ka Viņš būs svēts, ka Viņš atpestīs savus ļaudis no visiem grēkiem un velna varas. Tūdaļ pēc šīs eņģeļa runas, jaunā meitene ir apjukusi. Viņa nezina ko darīt. Viņa steigšus ceļas un bēg pie vienīgā tuvā cilvēka, kam viņa varētu uzticēties – pie savas radinieces Elizabetes. Uz tālo ciematiņi jeb pilsētiņu, kur Elizabete dzīvo. Viņa tur paliek ilgāku laiku savā apjukumā, nezinādama, ko tagad darīt. Viņai nav vēl vīra, bet viņa jau gaida bērniņu. Kam viņa var sacīt par šo bērniņu? Vai savam vīram – zini, pie manis bija atnācis eņģelis, un teica, ka tas, kas manī iedzimis, ir no Svētā Gara. Protams, ka viņa to nevarēja.

Kad viņa atgriezās, viņas vīrs, viņas iecerētais, Jāzeps, ar kuru viņa bija saderināta, pēc kāda laika pamanīja, ka viņa gaida bērniņu. Arī viņš bija tik pat apjucis. Viņam gan nekas vēl nebija par šo bērniņu sacīts, viņš par to vēl neko nezināja. Tomēr viņa apjukums bija tik liels, ka domāja, ka vajadzētu no savas līgavas šķirties, ja jau viņa gaida bērniņu. Un, protams, viņš zināja, ka šis bērniņš nav no viņa. Un tikai tad, Jāzeps savā apjukumā un neziņā lūdza Dievu, pārdomādams, kā vajadzētu labāk rīkoties, lai saudzētu savu līgavu, lai nenodarītu viņai pāri, tad Dieva eņģelis nāk pie Jāzepa sapnī. Un saka viņam vārdus, ko mēs lasām Mateja evaņģēlijā par bērniņu, ka šis bērniņš ir iedzimis no Svētā Gara, un, ka ar Viņa nākšanu šajā pasaulē piepildās tas, ko Dieva ļaudis ir cerējuši gadu simtiem. Nu tas ir noticis.

Redziet, cik savādi tas viss varēja būt, ja šiem ļaudīm šīs lietas netiktu mācītas un skaidrotas. Pats Dieva Dēls būtu nācis viņu vidū, jā, tāds kāds Viņš bija, patiess Dievs no Tēva mūžībā dzimis un patiess Cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas. Bet nevienam no tā nebūtu nekāda labumu un nekādas jēgas, ja šie cilvēki nebūtu pamācīti no Debesīm. Kas šis bērniņš ir, kāpēc Viņš ir nācis, ko ir atnesis, un kā Viņu būs saņemt.

Tāpat arī šīs dienas evaņģēlijs iesākas ar to, ka tikko dzirdējuši eņģeļu vēsti kādi gani, kuri līdz šim neko nebija dzirdējuši par šādām lietām. No sākuma viņi bija izbijušies, tad pārsteigti.

Tad, kad viņi dzirdēja eņģeļu vēsti, viņi, nevis palika uz vietas grozīdami galvas – Oho! Mēs gan esam uzzinājuši brīnumainas lietas, mums ir atklājušas lietas, kas citiem nav zināmas. Tagad gan mēs esam gudri. Ar to mums pietiek, ar to mums ir gana.

Nē! Mēs redzam, ka šie vienkāršie vīri ir sapratuši kaut ko ļoti būtisku. Viņi ir dzirdējuši vārdu, un tagad mēs lasām, kad eņģeļi aizgāja no viņiem Debesīs, gani savā starpā runāja, iesim uz Bētlemi raudzīt, kas noticis. Ko Kungs mums ir pavēstījis. Viņi saprot, ka šeit nepietiek ar to, ka viņi zina, kas ir noticis. Viņi grib būt klāt pie tā, kas ir noticis. Viņi grib šo bērniņu, šo dievišķo Pestītāju, kas viņiem pasludināts, dzimušo Dāvida pilsētā, Kristu, pašu Kungu, redzēt.

Ne velti eņģelis viņiem bija atklājis, kā viņiem Viņu atrast. Kas būs zīme, pēc kuras viņi Viņu pazīs. Ne pēc kāda dievišķa mirdzuma, pēc varenības, pēc kādām neparastām zīmēm, bet pēc tā, ka viņi atradīs bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.

Mēs lasām, ka tad, kas viņi savā starpā bija nolēmuši, iesim uz Bētlemi raudzīt, ko Kungs mums ir pavēstījis, tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu, gan bērniņu silē gulošu, kā viņiem tas bija sacīts.

Viņi nāk nakts laikā un Bētlemes ciemu, mazo ciematiņu, kas tajā brīdī ir pilns ļaužu, kas atnākuši no tālām malām un zemēm, lai pierakstītos un samaksātu nodokli, ko ķeizars bija pavēlējis maksāt un ievākt.

Ko viņi meklēja?

Viņi nemeklēja ļaudis bagātās drēbēs, vai kas izskatītos pietiekami svarīgi un ietekmīgi, vai caur kuriem varētu kaut kas liels un nopietns notikt. Viņiem bija dota tikai viena zīme. Viņi gāja no nama uz nama, un meklēja bērniņu, autos ietītu un silītē dusošu.

Kad viņi ienāk namā, kur ir Jāzeps un Marija, viņu sirdis tiek piepildītas ar lielu prieku. Viņi ir atraduši! Viņi ir sastapuši!

Redziet, mīļie, te mums ir kāda liela un svarīga pamācība. Kristīgā ticībā nav tikai zināšana par to, ka kaut kas svarīgs vispār ir, kaut kas svarīgs mēdz notikt vai ir noticis. Kristīgā ticība ir tā, kas sekodama vārdam, meklē to, kas ir šajā pasaulē nācis, mums brālis tapis, kas ir apsolītais Pestītājs un Ķēniņš.

Viņi nevar atrast Viņu tur – Bētlemes laukā pie saviem lopiņiem. Var jau sacīt, ka Dievs ir visur. Daudz tā arī saka – es Dievu varu pielūgt visur, mežā, pļavā un laukā. Cits aiziet uz kapiņiem apmeklēt savus tuviniekus un saka – te ir mana baznīca, te es runājos ar Dievu.

Labi, labi. Runā laukā, mežā. Runā ar Dievu kapos. Bet mācies arī no ganiem. Meklē to vietu, kur šis apsolītais Ķēniņš ir atrodams.

Toreiz tas bija nams Bētlemē, kur Jāzeps ar Mariju rūpējās par bērniņu. Šodien tā ir baznīca – vieta, kur divi vai trīs nāk kopā Viņa vārdā, un vieta, kur Viņš ir apsolījis būt viņu vidū līdz pasaules galam. Tur Viņš ir atrodams. Ne laukā, ne pļavā, ne jūras malā, ne kapos, bet tur, kur divi vai trīs – kā toreiz, Jāzeps un Marija, tas ir divi, un trešais bija mazais bērniņš – jau tobrīd Pestītājs, Ķēniņš un Kungs.

Tālāk mēs lasām, ka gani, kad viņi to redzēja, tie pavēstīja to, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem sacīja.

Te mēs varētu brīnīties līdzi, kādēļ tad šie ļaudis tā brīnījās? Arī Jāzeps un Marija brīnījās.

Bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš Jāzepam tā Kunga eņģelis bija atklājies, un visu jau pavēstījis par šo bērniņu, kas piedzimis – ka Viņš ir Pestītājs un Ķēniņš.

Bija pagājuši tikai deviņi mēneši, kopš eņģelis bija nācis pie Marijas un pasludinājis ar brīnišķīgiem Debesu vārdiem šī bērniņa dzimšanu un to, kas Viņš ir.

Un, kad nāk gani ar tādu pašu debešķīgu vēsti, domājams, no tā paša eņģeļa ar vēsti par šo pašu bērniņu – viņi atkal brīnās. Vai tie nav brīnumi?

Te mums atkal jāmācās, ka nepietiek ar vienu reizi atnāk uz baznīcu, kur divi vai trīs ir pulcējušies Viņa vārdā, un saņemt to, kas tur saņemams. Paiet laiks. Mūsu miesa ir vāja. Mūsu prāts ir vājš. Mūsu ticība ir vāja. Mēs ātri visu to ātri aizmirstam, pazaudējam, apjūkam, un atkal nezinām, ko ar to darīt.

Te nu lūk, mums atkal tas ir jādzird. Atkal tas ir jādabū. Tāpat kā toreiz tiem, kam, šķiet, šis bērniņš bija iedots tik cieši, tik tuvu, tik ļoti, viņu pašu rokās, Jāzepam un Marijai bija atkal no jauna jāsludina šī vēsts. Viņi atkal no jauna bija pārsteigti un izbrīnīti. Protams, viņi kaut ko atcerējās no tā, kas viņiem jau bija sacīts.

Redziet, mīļie, šeit ir vēl kaut kas ko mēs varam mācīties. Ja mēs nāksim ik reiz, kad par šo dievišķo Pestītāju tiek sludināts un mācīts, mēs nepārstāsim brīnīties. Jo Viņš patiesi ir brīnišķais Padoma devējs, Viņa varenība ir tik liela, ka mēs to nemaz nevaram saprast ar vienu reizi, nedz sevī uzņemt, nedz paturēt. Mēs to nespējam. Viņš ir patiesais brīnuma avots mūsu sirdī, mūsu dvēselē.

Un tālāk mēs lasām par Mariju. Marija, kas atkal dzirdēja šos Debesu vārdus, tos visus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama.

Redziet, mīļie, cik Marija pareizi dara. Ne tā, kā šīs pasaules pārgudrie ļaudis, kas atnāk baznīcā, un kad viņiem sludina šķīstu evaņģēliju, viņi savā sirdī un prātā saka – To es pieņemu, tam es piekrītu, tas ir pareizi un labi, to es, savukārt, nevaru pieņemt, tas man šķiet nepareizi, varbūt muļķīgi, varbūt kaut kādā ziņā maldīgi, vai pārāk, kaut kādā ziņā, augsti sacīts. Tad to, ko es gribu, es paturēšu.

Mēs redzam, ka šajā pasaulē cilvēks tā rīkojas. Viņš savu ticību un pārliecību veido no kādām gudrām atziņām, kur viņš vienu ir ņēmis no tāds grāmatas, citu no citas, trešo no kādas trešās grāmatas, bet pašam liekas, ka ir gudrāks par visām trim grāmatām, jo viņš ir kaut ko atmetis, tātad bijis gudrāks par šo grāmatu autoriem. Viņš pats var izvērtēt. Viņš pats var izspriest. Un tāpat viņš rīkojas Dieva Vārdu dzirdēdams.

Mīļo cilvēk, vai tu būtu gudrāks par Dievu? Vai patiešām?

Marija zina, ka viņa nav gudrāka par Dievu un Viņa Vārdu. Tāpēc viņa nešķiro tos pa labi un kreisi, kas patīk, kas nepatīk, kam gribu ticēt, kam negribu, ko es vēlos un ko atmetu. Visus šos vārdus viņa patur sirdī tos apdomādama.

Redziet, ko mēs varam mācīties no pirmajiem Ziemassvētkiem. Cik daudz. Tad nu dzirdējuši, paturam un mācāmies tālāk. Tad šis dievišķais Pestītājs, kas toreiz pasaulē ienāca, ienāks arī mūsu sirdīs un tur paliks, un mēs tapsim Viņam līdzi par Dieva bērniem, par godības, gaismas un mūžīgās dzīvības ļaudīm. Lai Dievs mūs uz to svētī, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]