Varens mierinājums
Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. [Rom.11:29]
Kāds varens mierinājums ir ietverts šais vārdos! Galvenā teksta doma ir šāda: Dievs nenožēlo un neatsauc Savu līdzšinējo žēlastību un izredzēšanu. Mūsu pestīšanas cerības pamats ir jau ļoti sen dots aicinājums un izredzēšana. Mums doti dārgi un lieliski apsolījumi. “Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.”
Kristū “Tas mūs pirms pasaules radīšanas ir izredzējis” [Ef.1:4]. Šim Dieva pestīšanas plānam ir jāpaliek nesatricināmam – tam jābūt pavisam neatkarīgam no mums, jo Dievs to iedibināja, iekams kāds tur varēja līdzdarboties. Tas notika pirms pasaules radīšanas.
Kad vēl nebija nevienas dienas, nebija saules un nebija mēness, tad mūžīgais Dievs no brīva prāta izlēma radīt pasauli un cilvēci pēc Sava tēla un līdzības, lai tie būtu Dieva bērni un visu Viņa dāvanu mantinieki. Tā bija cilvēce, kurai piemita spēja redzēt un baudīt visus Viņa darbus un to pilnību. Un, lai mēs mācītos iepazīt Viņa dievišķo taisnību un žēlastību, Viņš nolēma mūs pārbaudīt. Viņš paredzēja, ka kritušā eņģeļa viltība mūs piekrāps un mēs kritīsim un tapsim samaitāti.
Tāpēc Savā pestīšanas nodomā Dievs nolēma dot mums Savu paša mūžīgo Dēlu, lai Viņš būtu mūsu Vidutājs, nāktu virs zemes, ietērptos mūsu miesā un uzņemtos mūsu likteni. Viņš nāca izpildīt bauslību un ciest sodu mūsu vietā. Lai ikviens, kas piedzīvo savu grēku postu, tveras pie Viņa un pieķeras Viņam ticībā, neietu bojā, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.
Tāds bija Dieva brīvais pestīšanas nodoms un mūžīgā žēlastības izredzēšana. Par to apustulis saka: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā” [Ef.1:5–6].
Dievs šo nodomu pasludināja jau grēkākrišanas dienā. Pēc tam Viņš ar ļoti daudziem lieciniekiem un miljoniem simbolisku upuru lika nemitīgi atkārtot Viņa apsolījumu, līdz to pēdējos laikos piepildīja Jēzus dzimšana, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās.
Jānis Kristītājs liecināja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” [Jņ.1:29]. Pats Kristus liecināja: “Manas asinis.. par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” [Mt.26:28]. Tad liels pulks evaņģēlistu liecināja: vienīgi Viņā ir pestīšana un Viņa asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.
Tā šis pestīšanas nodoms bija izlemts un skaidri pasludināts jau no paša sākuma. Vai Dievam tagad būtu jānožēlo un jāatceļ Viņa mūžīgais aicinājums un dāvana? Vai Viņam tagad būtu jāmeklē taisnība mūsos un jāizturas pret mums pēc mūsu grēkiem?
Vai Dievs nav uzticams un nemainīgs Savā mūžīgajā nodomā? Vai Viņš neturas pie Saviem daudzajiem un dārgajiem apsolījumiem? Vai Viņš kādreiz maina to, ko pats izlēmis un pasludinājis? Ievēro, “pēc Savas gribas labā nodoma”.
Parasti par Dievu mēs tā nedomājam kā vien tad, kad mūs biedē grēks – tad mēs domājam, ka Dievs izturēsies pret mums pēc mūsu grēkiem. Bet mums labi jāpatur prātā, ka Dievs Tas Kungs ir devis mums Savu Dēlu par Pestītāju galvenokārt mūsu grēku dēļ. Vai tagad Viņš uzlūkos mūsu grēkus un grēku dēļ būs bargs pret mums?
Ja mēs visā savā samaitātībā joprojām ticam Dēlam un savu pestīšanu meklējam vienīgi Viņā, – vai tiešām Viņš no mums pagurs un mūs atraidīs mūsu grēku dēļ? Tad jau Viņa mūžīgais nodoms tiks iznīcināts!
Taču tas nekad nenotiks. “Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.” Mūžīga slava un pateicība Dievam, kas mūs Kristū ir izredzējis pirms pasaules radīšanas! Viņš ir lēmis mums būt žēlsirdīgs vienīgi Kristū, un Viņš nekad nenožēlos un nemainīs Savu mūžīgo nodomu.
Viņš jau agri ar katru no mums ir slēdzis derību. Proti, Kristību, kas ir labas sirdsapziņas derība ar Dievu [1.Pēt.3:21], kas pieņēma mūs par Viņa bērniem un ietērpa mūs Kristū [Gal.3:27], lai vienīgi Viņā mēs kļūtu pavisam tīri [Jņ.13:10]. Vai Dievs Tas Kungs jelkad atceltu Savu derību un sāktu tiesāt ticīgu cilvēku pēc tā, kas ir viņā?
Ja kāds ir atkritis neticībā, tad līdzīgi neticīgam jūdam tas ir “zars”, kas atlauzts no vīna koka [Jņ.15:6]. Šādā stāvoklī viņš nevar būt līdzdalīgs pie stumbra dzīvības sulas – Kristus žēlastības. Bet Dievs Tas Kungs piemin Savu derību mūžīgi [Ps.105:8]. Viņš vēlas dot tam īpašu žēlastību un atgriezt viņu atpakaļ. Īsi sakot, mūsu neuzticība neatceļ un neiznīcina Dieva uzticību [Rom.3:3]. Tas Kungs nemaina un neatceļ Savu derību.
“Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.”
Ieskaties