Reinšteins: Laika neatliek

“Medībās vairs nevaru tu tik viegli paskriet,
tādēļ mans kungs gribēja mani nosist,
tik tikko paguvu no viņa aizmukt.
Nezinu, kā tagad sev nopelnīšu maizi.”

Jā, laika neatliek, jā.

Laika neatliek,
bet ar to jau arī pietiek, lai eksistētu, ne dzīvotu, eksistenci nīstot.
Darba vietā svīstot, citam naudu pelnot –
Atjēdzies, ka pieķer sevi, smagi vergojot.

Laika neatliek,
bet ar to jau arī pietiek, lai eksistētu, ne dzīvotu, eksistenci nīstot.
Darba vietā svīstot, citam naudu pelnot –
Atjēdzies, ka pieķer sevi, smagi vergojot.

Ik minūti, ik sekundi, ko pavadi šajā dzīvē,
laika neatliek ne atpūtai, ne dzīrēm.
Lai savilktu galus kopā, jāstrādā kā lopam,
čaklam kā bitei, kas nāk no bišu stropa.
Vienīgā izklaide, kas notiek darba laikā –
čats internetā vai sekss kabinetā,
jo mājās sanāk vēlu pārnākt, tukšam, nogurušam.
Tad atdzisušas vakariņas un nakts pārraides, ziņas.
No prieka ne vēsts un no laimes ne miņas.
Jālūkojas īstenībā, nav vairs vakara pasaciņas.
Jādomā par sērgu, ko sauc par dzīves jēgu.
Jāievēro mēru, lai neizlektu no bara.

Tik laiks iet uz priekšu, bet lietas nemainās,
Izveidojot ainas kā no TV šausmu filmām,
Zombiji bez grimasēm kā kontrole bez pasēm
Piemīt visām rasēm, kur politiķi tos masē.
Lai noturētu trasē, iesēstos tiem astē,
Saņemtu to nodokļus, kurus ieliktu valsts kasē.
Lai ne jau būvētu slimnīcas un skolas izglītībai,
Bet ierēdņi piebūvētu sev pirtis vasarnīcai.

Tāpēc jāstrādā ir cītīgi, lai citiem būtu labāk.
Smejies vai raudi, bet tā nu tas ir sanācis.
Strādājat, cenšaties, celiet valsts labklājību,
Par brīvdienām nedomājiet, tā ir tikai parādība.

Laika neatliek,
bet ar to jau arī pietiek, lai eksistētu, ne dzīvotu, eksistenci nīstot.
Darba vietā svīstot, citam naudu pelnot –
Atjēdzies, ka pieķer sevi, smagi vergojot.

Laika neatliek,
bet ar to jau arī pietiek, lai eksistētu, ne dzīvotu, eksistenci nīstot.
Darba vietā svīstot, citam naudu pelnot –
Atjēdzies, ka pieķer sevi, smagi vergojot.

Pārpildīti trolejbusi brauc uz centra pusi,
visi tajos klusi kā mēli norijuši.
Izveicīgi kā zuši izkāpj pieturās,
Kurās ik rītu tie pārvelk treknu svītru pār sapņiem no bērnības, kuri nepiepildījās.
Padarot tos bēdīgus no zināmās sērijas – kā būtu, ja būtu.
Bet nav un nekā nebūs.
Ja netiks nekas mainīts un uz citiem tikai gaidīts.
Ka atnāks Santaklauss un līdzi visus paraus.
Paraut jau paraus, bet ne jau Santaklauss.
Tā būs bosa balss, kas histēriski bļaus:
Nesapņo, bet strādā, par rezultātiem gādā!

Šī frāze ir pierasta, uz latviešiem tak vārās,
bet nav nekas mainījies, rindā jauni stājās.
Tikmēr bezdarbs vēl turas līmenī
un atbildīgie pazūd kā zivis ūdenī.
Sakuļot taisnību kā olas kultenī.
Vēsture neklusē – esam bijuši izmantoti.
Smieklīgākais tas, ka nevar šito izslimot
un tāpat kā žurkas pierod pie visa.

Iztikt jau var – tas tā žēli skan.
Gribi pelnīt vairak? Lien dir** maigāk,
jo miltos kas pakļaujās un ceļos klanās
strādā vairāk nekā viņiem pienākās.

Laika neatliek,
bet ar to jau arī pietiek, lai eksistētu, ne dzīvotu, eksistenci nīstot.
Darba vietā svīstot, citam naudu pelnot –
Atjēdzies, ka pieķer sevi, smagi vergojot.

Laika neatliek,
bet ar to jau arī pietiek, lai eksistētu, ne dzīvotu, eksistenci nīstot.
Darba vietā svīstot, citam naudu pelnot –
Atjēdzies, ka pieķer sevi, smagi vergojot.