Sinergisms Pentakostāļu Atpestīšanas Mācībā

Mūsdienās gandrīz vai visā kristīgajā pasaulē, diemžēl daudzviet arī luteriskajā baznīcā, ir sastopami sinergistiski saukļi, kuru patiesums un kristīgums gandrīz nemaz vairs netiek apšaubīts.

Šajā sakarā gribu pastāstīt kādu gadījumu no savas dzīves.

1988. vai 1989. gada vasarā Mežaparka Lielajā estrādē notika kāds pentakostāļu evaņģelizācijas pasākums, kurā bija paredzēta populārā vācu pentakostāļu sludinātāja Reinharda Bonkes piedalīšanās. Taču tālaika varas iestādes bija liegušas Bonkem iebraukšanas atļauju Latvijā, un viņa vietā pasākumā piedalījās kāds cits sludinātājs no Bonkes misijas. Kā parasts šādos masu pasākumos, pēc sprediķa, muzikāliem priekšnesumiem, ziedojumu vākšanas un lūgšanām visi, “kas šajā evaņģelizācijā pieņēmuši vai grib pieņemt Jēzu Kristu par savu personīgo Pestītāju”, tika uzaicināti iznākt priekšā pie skatuves, kur tos sagaidīja īpaši sagatavoti darbinieki. Toreiz biju vēl tikai jaunpienācējs Baznīcā, neatceros pat vai biju jau kristīts vai vēl ne, taču jau ticēju Kristum un šo to arī zināju no Rakstiem. Arī mēs ar sievu iznācām priekšā.

Kad pienācām pie skatuves, pie mums pienāca klāt kāds patīkams jauns cilvēks un man jautāja: “Vai jūs esat atpestīts?” Es samulsu un jautāju viņam, ko viņš ar šo jautājumu īsti domā, tad viņš norādīja man uz mazu informācijas lapiņu, ko biju saņēmis pie ieejas pasākumā un turēju rokās, – uz šīs lapiņas bija daži Bībeles panti, kāda īsa informācija par Bonkes misiju un visiem labi pazīstamās ailītes zem nosaukuma “Mans lēmums pieņemt Jēzu Kristu par savu personisko Pestītāju”, tālāk – vārds, uzvārds, paraksts, datums. Viņš man jautāja: “Vai jūs jau aizpildījāt šo lapiņu?” Mazliet atguvies no samulsuma, es atjautāju viņam: “Vai tam ir kāds sakars ar manu pestīšanu?” Tad savukārt samulsa jauneklis, un jautāja: “Vai jūs esat pieņēmis Jēzu Kristu par savu personīgo Pestītāju?” Tobrīd jau gandrīz pilnībā biju atguvies no samulsuma un, kā man likās, zināju, ko man atbildēt; tādēļ viņam sacīju: “Man šķiet, ka daudz svarīgāk ir tas, vai Kristus ir pieņēmis mani, jo Viņš taču ir sacījis: Ne jūs Mani, bet Es jūs esmu izredzējis… Es ticu un ceru, ka Viņš mani ir izredzējis, un ka šī iemesla dēļ esmu atpestīts.” Uz to jauneklim nebija ko atbildēt un tā mūsu saruna beidzās.

Tobrīd es, protams, neapzinājos, ka esmu saskāries ar kādu visai nozīmīgu teoloģisku diskusiju, ar kuru man vēlākajos gados ir iznācis ļoti bieži sastapties.

– – –

Tā nu ir Pirmā un vissvarīgākā mācība, kas bija šajā sakarā jāapskata, – Mācība par Kristu kā Pestītāju. Šo mācību patiešām var uzskatīt par visas kristīgās mācības stūrakmeni un sirdi, tādēļ tai ir jāpievērš īpaša uzmanība.

Teorētiski klasiskā pentakostāļu* un harizmātu teoloģija atzīst, ka cilvēks pēc grēkā krišanas ir visā savā būtībā samaitāts, ka vienīgi Dievcilvēka Jēzus Kristus Krusta nopelns ir grēcinieka pestīšanas pamats (citāda veida mācība ir sastopama pie grupām, kurās Kristus patiesais dievišķums tiek noliegts).

Pēc vispārpieņemtā pentakostāļu un harizmātu uzskata tiek deklarēts, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi žēlastībā, bez savu taisnības darbu nopelna un vienīgi caur ticību, – tas skan tieši tāpat kā luteriskajā mācībā. Tomēr ir divi ar sinergisma maldu mācību saistīti ieskati [A]+[B], kuri izkropļo vai pat iznīcina šo evaņģēlisko patiesību.

Luteriskais teologs E. Klugs savā grāmatā Ievads Konkordijas Formulā raksta:

Cilvēks ir vienmēr ticis aplūkots kā nedziedināmi reliģiozs radījums. Apliecinājums tam ir lielais dievu daudzums, kurus viņš sev ir izgudrojis.

Tik pat patiess, šķiet, ir apgalvojums, ka cilvēks ir “dzimis sinergists”. Sinergisms nozīmē kopēja darbība, sadarbība. Cilvēka saprātam ir raksturīgi aizstāvēt uzskatu, ka, ja jau atpakaļceļš pie Dieva var tikt atrasts un veikts, tad tas neizbēgami paredz kaut ko tādu, kas cilvēkam jādara pašam.

Kristietībai tā arī nekad nav izdevies tikt galā ar šo sinergistisko iezīmi pat atdzimušajā cilvēkā. Neskatoties uz to, ka Bībele uzsver cilvēka pestīšanu vienīgi Dieva žēlastībā, bez kādiem bauslības darbiem, kristietības vēstures gaita ir viscaur piegružota ar pēdām, ko atstājusi sinergisma mācības ielaušanās Dieva Evaņģēlijā un to cilvēku dzīvēs, kurās Evaņģēlijs ir iededzis ticību un atjaunotni.

Sinergisma mācība, ienesot cilvēka paša darbus pestīšanas nopelnā, izkropļo Evaņģēliju un aptumšo Kristus darbu.

Sinergisma postošā mācības ietekme ir uzskatāmi redzama arī daudzu evaņģelikālo virzienu kustībās, un šis uzskats ir kopīgs visām brīvbaznīcu grupām: metodistiem, baptistiem, pentakostāļiem, evaņģēliskajiem u.c.

Populārā veidā tas parādās slavenajā aicinājumā “pieņemt Jēzu Kristu par savu personisko Pestītāju”, kas paredz un pieprasa cilvēka paša darbošanos.

Šī sinergisma mācība ienākusi protestantiskajās grupās no 16. gs. holandiešu teologa Jākoba Arminiusa mācības, kurš uzstājās pret J.Kalvina “dubultās predestinācijas” mācību un apgalvoja, ka cilvēkam ir brīva iespēja pieņemt vai noraidīt Jēzu Kristu.

[Pārpublicēts no LMF]