Par Mārtiņa Lutera skaidrojumu pravieša Jesajas grāmatai

Arvien no jauna Mārtiņš Luters dzīves izšķirošajos brīžos ir atsaucies uz to, ka viņš ir zvērējis būt Svēto Rakstu doktors. Tā kā akadēmiskā promocija bija saistīta ar vairākiem zvērestiem, Luters visu mūžu jutās cieši piesaistīts Dieva vārdam, kas atklājies Svētajos Rakstos, reizē atzīdams, ka tieši Dieva vārds ir tas, kas viņu vada un nes. Tādēļ Luteram Svētie Raksti nebija kritisku pētījumu objekts. Viņš palika paļāvības pilnā paklausībā trīsvienīgajam Dievam, kas ar Savu vārdu, ar Saviem darbiem un Savām pavēlēm atklājas Svētajos Rakstos. Un trīsvienīgais Dievs, kas pilnīgā veidā ir atklājies Kristū (Ebr.1:1-2), atrodas nevis kādās laika robežās, bet stāv pāri laikam. “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr.13:8, Atkl.1:1-8). Pēc augšāmcelšanās mūsu Kungs Kristus, atvadīdamies no Saviem mācekļiem, sūta tos pa visu pasauli, apliecinādams, ka Viņš ir Kungs pār laiku un telpu, tā ka visur un vienmēr Viņš ir un paliek pie mums (Mt.28:19-20).

Kā akadēmiskam pedagogam Luteram bija pienākums lekcijās sniegt studentiem kā Vecās Derības, tā Jaunās Derības Rakstu izklāstu. Tajā pašā laikā viņš veica arī Bībeles tulkojumu vācu valodā un priekšvārdu veidā sniedza paskaidrojumus Bībeles lasītājiem. Tā līdztekus lekcijām tika sagatavots arī priekšvārds pravieša Jesajas grāmatai.

Lekcijas par pravieša Jesajas grāmatu tika nolasītas laikā no 1527. gada līdz 1530. gadam, ar dažiem pārtraukumiem (Lutera slimības dēļ, kā arī mēra epidēmijas laikā, kad Vitenbergas Universitāte bija pārcelta uz Jenu). Drukātā veidā lekcijas tika publicētas 1532. gadā. un 1534. gadā. Par pamattekstu lekcijām ņemts Bībeles izdevums latīņu valodā — Vulgata.

Šajā laikā Luteru ļoti nodarbināja strīds par Kristus miesīgo klāt, būtni Vakarēdiena maizē un vīnā. Tā bija diskusija ar – (1525-1527), kas noslēdzās ar pārrunām Mārburgā. 1529. gada no 2. oktobra līdz 4. oktobrim. Tajā pašā laikā notika arī sagatavošanas Augsburgas reihstāgam, kurā, 1530. gada 25. jūnijā tika iesniegta luteriskās Reformācijas pamatapliecība, Confessio Augustana, pierādot, ka Luters un viņa sekotāji nav herētiķi, bet ka tieši viņi ir tie, kuri stingri stāv uz patiesi katoliskās Baznīcas pamata un šīs Baznīcas kopībā.

Par to, ka Lutera lekcijas, tāpat kā viņa sprediķi un galda runas, ir sasniegušas nākamās paaudzes un saglabājušās līdz mūsdienām, vispirms jāpateicas Lutera studentu rūpīgi veiktajiem pierakstiem, tāpat pateicību ir pelnījuši prasmīgie un dedzīgie grāmatu izdevēji un drukātāji. Šo lekciju izdevumu ievadīja ar lielisku izpratni uzrakstītais grāmatu izdevēja Hansa Lufta (1495-1584) priekšvārds. Tam bija liela nozīme Reformācijas norisē. Šim vīram piederēja tipogrāfija Vitenbergā. Laikā no 1549. gada līdz 1553. gadam viņš uzcēla tipogrāfiju Kēnigsbergā, kuru vadīja viņa znots, teologs un mediķis Andreass Aurifabers (1514-1559). H. Lufts 1534. gadā publicēja Lutera Bībeles tulkojuma pirmo izdevumu divos sējumos ar Lukasa Krānaha (1472-1553) ilustrācijām. Gadu gaitā šis izdevums pieredzēja loti lielu izplatību — apmēram 100 000 eksemplārus. Hanss Lufts izdeva arī Lutera kopoto rakstu pirmo Vitenbergas izdevumu (1533).

Mūsdienu lasītājs, iepazīstot lekcijas par pravieša Jesajas grāmatu, pamanīs, cik vienkāršas un skaidras tās ir, jo visupirms bijušas domātas studentiem. Tās ir vienlīdz piemērotas un saprotamas kā teoloģijas studentiem, tā arī lajiem bez teoloģiskas izglītības. Nav būtiskas atšķirības starp Lutera akadēmiskajām lekcijām un viņa sprediķiem, kas paredzēti draudzei. Vienmēr tiek īsi paskaidrota vārdu nozīme un vēsturiskā situācija, uz kuru norāda pravieša vārdi. Kā Luters priekšvārdā uzsver, ir nepieciešams zināt gramatiku un vēsturi, lai varētu izprast Rakstus. Dažviet, piemēram, 6. nodaļā, tiek aplūkota arī “apslēptā nozīme”, kas latīņu tekstā apzīmēta ar vārdu allegoria. Te Luters skaidri brīdina, ka nav pieļaujams novērsties no teksta vārdiem un satura, aizklīstot savās paša fantāzijās. No Lutera izklāsta varam mācīties, cik rūpīgi viss ir pamatojams, aplūkojot Jauno Derību kā Vecās Derības piepildījumu.

Luters skaidri parāda un ievēro Jesajas grāmatas dalījumu trīs daļās: 1. – 39. nodaļa, Protojesaja, pirmā Jesajas grāmata, kurā runāts par to, ko Jesaja pieredzējis savas dzīves laikā; 40. – 55. nodaļa, ­Deuterojesaja, otrā Jesajas grāmata, ar pravietojumu par Kristus valstību; un 56. – 66. nodaļa, Tritojesaja, trešā Jesajas grāmata, kurā sniegts Bauslības pasludinājums un mierinājums – Evaņģēlijs. Par šo daļu izšķiršanu varētu diskutēt. Taču Luters stingri paliek pie tā, ka visas trīs daļas ir uzrakstījis viens autors un ka tajās ietverta viena pravietiskā vēsts. Trīsvienīgais Dievs ir Tas, kurš runā ar visu Bībeles autoru mutēm – kā tolaik, tā arī šodien.

Šī pasludinājuma uzdevums un īsta pravieša vēsts mērķis ir – lai tauta tiktu atgriezta paklausībā Dieva baušļiem un tiktu parādīti Dieva darbi pasaules vēsturē un visā, kas norāda uz nākošo Kristus valstību un uz mūsu Kunga atkalatnākšanu, lai tiesātu dzīvos un mirušos. “Proti, Jēzus liecība ir pravieša gars” (Atkl.19:10). Tas īpaši skaidri atklājas tā sauktajās Dieva kalpa dziesmās (Jes.41:1–9, 49:1–9, 50:4–9, 52:13, 53:12). Te Luters uzsver: pravietis runā Kristus vārdā. Ievērojot, ka Kristus nav ietverts laika robežās, bet valda pār laiku, ir saprotams, kādā veidā Dieva vārds atklāj to, ko mēs ar savu laika un telpas robežām piesaistīto prātu nevaram saprast.

Tas, ka trīsvienīgais Dievs pats ir klātesošs Savā Svēto Rakstu vārdā, ka Viņš pats mūs uzrunā un dara Savu darbu pie mums – tas arī ir ikviena īsta pasludinājuma un mācības pamats. Šādā pasludinājumā tiek runāts nevis par Dievu, bet gan tiek sludināts Viņa Vārdā (2.Kor.5:20). Arī šodien Mārtiņš Luters mums to atgādina ar savu Bībeles tulkojumu, ar savām lekcijām un sprediķiem.