Indrex, kāds viņš ir?
Indrex no pašiem pirmsākumiem ir iesaistījies projektā e-BAZNICA, un ir viens no teoloģisko rakstu tulkotājiem un autoriem. Indrex ir apliecinājis, ka teoloģija viņa dzīvē nav tikai teorētiska sistēma, bet vispraktiskākā lieta, tādēļ aicinājām viņu atbildēt uz dažiem jautājumiem.
Ko tu domā par e-BAZNICU? Šeit taču tu esi savā ziņā aicināts kalpot. Kādēļ tu iesaistījies šajā projektā?
Esot LELB’ā un daudz braukājot pa draudzēm redzēju, ka cilvēku teoloģisko zināšanu līmenis ir ārkārtīgi zems. Tas nav nekas neparasts – kā lai ir klausītāji, kad nav, kas māca. To pašu var novērot interneta diskusijās par teoloģiju. Minēsim kaut vai Virtuālo Baznīcu. Man prātā nāk lasītais par reformācijas laiku vizitāciju rezultātiem. Kad pārnācu uz KLB, mani patīkami pārsteidza un lielu prieku deva Bībeles stundās novērotais. Jo tiek izrunāti arī tādi jautājumi, kas LELB’ā ir vienkārši “tabu” – tāpēc, ka tad nāktos atzīt, ka teorija un prakse ir kaut kas absolūti šķirts. Bet Rakstu mācība un to sistematizējošā teoloģija ir ārkārtīgi interesants, dziļš materiāls. Vēl vairāk un svarīgāk – tas ir materiāls, kas praktiski atklāj, palīdz saprast Dieva gribu, kas attiecas uz katru personīgi.
Kā tu vērtē internetu kā mēdiju vispār? Varbūt nav nozīmes kristiešiem veidot mājas lapas. Paliksim pie grāmatām, avīzēm uz žurnāliem.
Cik zinu, ļoti daudzi cilvēki internetā meklē informāciju, vai vienkārši pavada laiku. Tāpēc domāju, ka tam ir liela nozīme. Kas neliedz svarīgāko izprintēt? Bet tie, kurus neinteresē noteiktas lietas, par tām nelasīs arī grāmatas.
Kā tu pats kļuvi par kristieti?
Tas bija ilgstošs process, ja ar to saprot cīņu starp vecā cilvēka vēlēšanos domāt, kā labpatīkas un to momentu, kad lietas nostājās savā vietā. Kristīts tiku jau 1989.gadā, taču ne Katehismu man kāds mācīja, ne ko citu skaidroja. Kad no vienkāršas prātošanas un mēģinājumiem saprast to, kas notiek baznīcā [luterāņu] un to, kādas tad ir manas attiecības ar Dievu biju nonācis garīgā krīzē līdz pat stingrai vēlmei doties pie Romas katoļiem, situācija krasi mainījās. Esmu ļoti pateicīgs Jānim Smilgainim, Jaunpils evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam, kurš bija īstajā laikā un vietā un iedeva man Vienprātības grāmatu. Te nu ir rezultāts.
Iespējams tādēļ tevi mēdz saukt par “staigājošu dogmatikas grāmatu?” Kā tu komentētu šo titulu?
Re, ko tik nevar par sevi uzzināt! Dikti jau skaļi teikts…Bet, ja nopietni, tad tas varētu būt tāpēc, ka dogmatika man ir mīļa kā priekšmets, kā arī man ir, ja tā var teikt, sistemātiska domāšana. Es analizējot visu cenšos sakārtot, sistematizēt – lai būtu skaidrība. Turklāt esmu pārliecināts, ka bez stingra un formulēta pamata nav arī drošas ticības pārliecības, pretstatā “emocionāli subjektīvajai kristietībai.”
Vai drošas ticības pārliecības vadīts tu 2006.gada 1.februārī uzrakstīji rakstu, ar kuru izstājies no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas? Kāds bija tavs ceļš līdz šāda lēmuma pieņemšanai?
Tas bija lēmums, kas nāca lēnām, gandrīz vesela gada garumā. Tā laikā izurbos cauri daudziem teoloģiskiem rakstiem, pētīju Luteriskās ticības apliecības. Arvien no jauna radās dažādi jautājumi, kāpēc tas nebūtu jādara, neskatoties uz nepārprotamām Rakstu norādēm. Cīnīšanās ar šaubām un cilvēka dabisko nepakļāvību galu galā laimīgi beidzās, jo mans lēmums ir teoloģiski pamatots, tas nebalstās kādos personīgos apsvērumos vai idejās.
Taču viena lieta ir saprast, sakārtot sistēmā un pamatot, pavisam cita – izšķirties par rīcību. Tas jebkurā gadījumā ir smags psiholoģisks moments, jo saskaries ar teoloģisku abstrakciju piedzīvošanu realitātē. Tā ir principiāla dažādu saišu raušana. Tāpēc man ir labi saprotama no cilvēciskā viedokļa svārstīšanās, nespēja izlemt. Cilvēks ir vājš. Taču tādā gadījumā konflikts starp to, kas ir primārs un kas – sekundārs, paliek. Te nav iespējams kompromiss – vai nu Dieva vārda autoritāte, vai nu ārēja individuāla labklājība ar saukli – dzīvosim draudzīgi. Lai gan, jāsaka, ka problēma te ir vēl dziļāka, jo, kamēr pastāv šis konflikts, tikmēr izpratne “miesa ir vāja” arvien centīsies ieņemt “Kristus par mani ir miris” vietu; proti, attaisnojošais subjekts tiek nomainīts, un cilvēks sāk pats sevi attaisnot.
Runājot par rakstu. Tas tika uzrakstīts jau pēc lēmuma pieņemšanas. Tā pamatā bija vairāki jau iepriekš tapuši apcerējumi. No tagadējā viedokļa raugoties, tajā vietām varbūt ir vairāk emociju kā argumentācijas, taču lietas būtību tas nemaina. Es to varētu uzlabot, taču ne mainīt nostāju.
Vai atskatoties atpakaļ tas bija pareizs un nekļūdīgs solis?
Bez šaubām.
Sirdsapziņa ir ļoti vārīga lieta. To var aizrunāt, klusināt, norāt – bet cik ilgi? Galu galā tā mirst. Iet pret sirdsapziņu nozīmē vieglprātīgi riskēt ar paša dzīvību. Paldies Dievam, Viņš man to neļāva.
Tagad es atrodu, ka vienprātība mācībā ir realitāte, lai kā savulaik daži ļaudis iebilda, ka baznīcas mērogā tā nav iespējama. Eksistēja pat viedoklis, ka tā nav iespējama atsevišķas draudzes robežās, vai arī spēj pastāvēt vien nonivelējot mācību, esot “taktiskam”. Tā praktiskas vienprātības trūkums grauj pašus ticības pamatus, atstājot vietu šaubām un nebibliskiem kompromisiem. Taču vienprātība pastāv, tāpat kā ir viens Gars, kurš nemāca un nevar mācīt dažādas, pretrunīgas lietas. Vienprātība ir tikpat reāla, kā sirdsmiers un prieks iekš tā Kunga.
Bet varbūt tu biji pārāk sīkumains? Vai tiešām tev nebija nekādas iespējas palikt?
Aplūkojot visus argumentus, kurus es pats izvirzīju, lai paliktu un kurus izvirzīja citi, neatradu nevienu, kas būtu apmierinoši pamatots. Teoloģija neoperē ar emocionāliem saukļiem, kā piemēram – “mans pienākums ir palikt un kalpot tur, kur esmu aicināts.” Šāds attaisnojums konsekvencē ir novedams pie tā, ka, neatkarīgi no patiesības, romietis paliek pie pāvesta, baptists pie saviem simboliem, bet adventists – pie sabata. Proti, aicinājums tiek padarīts par kaut ko statisku, ko komentē un koriģē pats cilvēks, neņemot vērā Dieva vārda darbības ilgstošo tagadni. Tad jau kāpēc nebūt godīgam un neteikt – še es stāvu un citādi negribu?
Var jau iebilst, ka lai nu romieši, lai adventisti, bet luterisms, pat ja heterodokss, viena alga ir luterisms, taču tas vairāk iezīmē izpratni par luterisko baznīcu kā tikai partikulāru konfesiju, nekā runā par patiesības un maldu savstarpējo cīņu.
Labi. Tevi sapratīs cilvēks, kas rīkojies līdzīgi tev, bet vai iespējams to paskaidrot cilvēkam no malas, un tiem, kas samierinās? Lieta tāda, ka šī cīņa par patiesību mūsdienu kontekstā izskatās smieklīga un lieka, turklāt bieži tā tiek skaidrota ar kādiem slēptiem motīviem. Vai tā ir mūsdienu laikmeta iezīme, kas izslēdz principālu nostāju tik svarīgā jautājumā, kā dvēseļu mūžīgā svētlaime?
Konsekventa ticības apliecināšana mūsdienās ir arhaisms, vismaz par tādu tiek uzskatīta. Taču bez tā ir vēl kāda problēma – tā ir kristietības uztveršana tā, it kā tā būtu tikai daļa no dzīves, kāds atsevišķs moments, nevis mūžīgās dzīves vai mūžīgās nāves jautājums. Personīgi motīvi apliecināšanā, kā likums, tiek meklēti, lai pašattaisnotos.
Cik ļoti tava izvēle izmainīja nākotnes cerības? Uzsākot studijas Lutera akadēmijā tev taču tādas bija.
Protams, kaut kādi plāni jau bija, tomēr man nav tāda pašmērķa – kļūt par mācītāju. Dievs man ir daudz devis, Viņš arī atradīs tam pielietojumu.
Kopš aiziešanas no LELB un, respektīvi, arī no Lutera Akadēmijas studēju teoloģiju pašmācības ceļā. Kad atrisināsies dažas organizatoriskas problēmas, tad, protams, studēšu to pie kvalificētiem pasniedzējiem mūsu baznīcā.
Jums, mīļais lasītāj, tagad ir iespēja turpināt interviju, rakstot savu jautājumu Indrexam atsauču sadaļā.
Saki, Indrek
vai bija kāda (un ja jā, tad kāda) loma
tavā ticības ceļā bija tādam fenomenam kā
“teoloģiskā pēršanās”
Jautājumi Indrexam:
1. “Esot LELB’ā un daudz braukājot pa draudzēm redzēju, ka cilvēku teoloģisko zināšanu līmenis ir ārkārtīgi zems. Tas nav nekas neparasts – kā lai ir klausītāji, kad nav, kas māca.” – Vai Tu domā, ka LELBā trūkst mācītāju vai arī esošie mācītāji slinko un nemāca draudzi? Kāpēc tā notiek?
2. Kā Tu vērtē apmācību kvalitāti Lutera akadēmijā? Kas LA ir pozitīvs, kas negatīvs?
3. “Jo tiek izrunāti arī tādi jautājumi, kas LELB’ā ir vienkārši “tabu” – tāpēc, ka tad nāktos atzīt, ka teorija un prakse ir kaut kas absolūti šķirts.” Vai LELBā Bībeles stundās tiešām Tavā draudzē bija kādi tabu jautājumi, par kuriem Bībeles stundās netika runāts? Kādi tie konkrēti bija? Kā draudzes mācītājs paskaidroja, kāpēc par to nedrīkst runāt?
4. Vai KLB Tu esi pamanījis kādas problēmas vai arī tā ir ideāla Baznīca bez problēmām?
5. Ja pareizi saprotu, tad KLB ir nostāja, ka “konfesionāļi” nedrīkst lūgties kopā ar “LELBistiem”. Vai Tu piekrīti šai nostājai? Ja kāds konfesionālis tam nepiekrīt un lūdzas, kā uz to reaģē KLB mācītāji, draudzes locekļi?
6. Reiz dzirdēju, ka KLB ir altāra un kanceles sadraudzībā ar kādu luterāņu sinodi ASV (diemžēl neatceros nosaukumu), kuri uzskatot, ka vīrieši nedrīkst valkāt kaklasaiti, jo tas ir nevajadzīgs greznums. Vai tās ir muļķīgas baumas vai tas atbilst patiesībai?
talyc >
Savulaik, Akadēmijas laikos, bija tāds fenomens, kā “teoloģiskās pirtis”. Tās bija esošo un topošo teologu tikšanās. Protams, ka aktīva teoloģiskā vide radīja daudz jautājumu, diskusiju un tā rezultātā es biju spiests apgūt daudz vairāk vielas, nekā iespējams citkārt būtu sanācis. Lai argumentētu bija jāmeklē argumenti, lai noskaidrotu strīdīgos jautājumus – jāmeklē Rakstos un pie ortodoksajiem tēviem. Tā kā es varu droši teikt, ka vide, kur Dieva vārds tiek aktīvi lietots, kur mācība tiek apspriesta, pie tam – ne tikai kā teoloģiska abstrakcija, bet ar mērķi to praktiski pielietot, ir ļoti svētīga. Tas arī palīdzēja ieraudzīt vizuāli [verbāli], kur ir praktiskā vienprātība vienā Garā.
Sekas ir acīmredzamas – pieci LA studenti ir izgājuši [exodus] no heterodoksijas.
Svilpaste >
1] Neapšaubāmi mācītāju trūkst, taču tas nav galvenais faktors. Galvenais ir tās pašas pareizās mācības trūkums, jo akcenti ir pavisam citi. Šis gan ir ļoti plašs jautājums, uz ko grūti īsumā atbildēt; bez tam, es negribu teikt, ka nemaz nav draudžu, kur aktivitātes un Kristus zināšanas nebūtu samērā augstā līmenī. Taču tie ir izņēmumi.
2] Es ļoti cienu bijušo LA rektoru prof. R.Slensku, no viņa daudz esmu mācījies. Taču pēc viņa aiziešanas bija vērojams panīkums. Par negatīvo var spriest no tā, ka man mācoties bija novērojamas arī atkāpes no mācības, pret kurām nācās principiāli iebilst līdz pat iešanai pie rektora vietnieka. Tad, kad LA parādījās lekciju kursi, kas bija jānoraida pilnībā, ne tikai atsevišķi skaidrojumi to laikā, tad situācija no spiedīgas kļuva sirdsapziņai nepanesama.
3] LELB’ā nevienā draudzē nevar mācīt un netiek mācīta pareizi luteriskā mācība par baznīcu un sadraudzības mācība. Tā tiek noklusēta, vai skaidrota aplami. Protams, heterodoksija heterodoksā baznīcā nav definējama pareizi, bet tas, par nožēlu, liek pārdefinēt gan pašu baznīcas jēdzienu, gan tās uzdevumus, kā arī atsaucas uz mācību par Svēto Vakarēdienu un Atslēgu varu. Tie būtu tikai galvenie, taču principiāli un dzīvībai svarīgi punkti.
4] KLB tāpat ir cilvēki un kā tādi – grēcinieki. Taču runa ir nevis par cilvēku grēcīgumu, bet mācību ar tās praktiskām konsekvencēm, jo tikai tāda baznīca, kas ir ortodoksa ne tikai teorijā, bet arī praksē ir baznīca pilnā šī vārda nozīmē. Var teikt, ka tā ir paļāvība uz ārpus cilvēka esošām lietām, jo Dieva mācība nepieder cilvēkam; tā prāts ir vienīgi instruments.
5] Uz jautājumu par lūgšanu esmu atbildējis savā rakstā, ko vari lasīt šeit pat e-BAZNICA.
6] Neesmu dzirdējis, taču, ņemot vērā mūsu rūpes par tīru mācību un konsekventu tās pielietošanu, kaut kas tāds man šķiet neiedomājams.
Piebilde tam, ko Indrex uzrakstīja 2.punktā: pēc prof. Dr.Reinharda Slenczkas aiziešanas no LA rektora amata, tika nolasītas daudzas leckijas, kuras jau tika pasniegtas “Dr.Slenczkas laikā”. Interesanti, ka šo “atkārtošanas lekciju” saturs bija pilnīgi pretējs iepriekš mācītajam.
Ar nepacietiibu gaidu rakstu “Gvido, kaads vinsh ir!” Paldies :)
Sveika Dona. Mums jau, šķiet, vienmēr bijušas abpusējas slēpatas simpātijas. Pagaidām vari palasīt “Bhagavadgīta – kāda tā ir.”
daargo gviclo, es izlasiishu visu ko liksi!
Diemžēl intervējamo sarakstā esmu pašās beigās.
Starp citu – tavas meditācijas par pērno bildīti bija interesantas.
nu labi – kultiveeshu gara augli – pacietiibu un gaidiishu.
–>Indrex.
1. “Galvenais ir tās pašas pareizās mācības trūkums, jo akcenti ir pavisam citi.” Kādi ir akcenti? Vai LELB mācītāji maz māca draudzes vai ar“i viņi māca, bet nepareizā mācībā?
2. Vai atkāpes no mācības parādījās tikai pēc Slenskas aiziešanas? Kādi bija tie lekciju kursi, kas bija jānoraida pilnībā,- vai tajos mācīja Romas katoļu, reformātu u.c. mācību? Vai pie pozitīvā par LA vari minēt tikai Slenskas personību?
3. Vai apgalvojums “LELBā nevienā draudzē” nav pārāk kategorisks? Kā Tu vari zināt, kā māca pilnīgi katrā draudzē?
4. Es nejautāju par to, vai KLB ir sastopami grēcinieki, bet vai Tu ieradzīji kādas problēmas arī KLB? Vai arī Tu no LELB, kur tā vien mudž problēmas, pārgāji uz KLB, kur problēmu nepastāv?
5. Tavu rakstu izlasīju, bet neatradu tur`atbildi uz jautājumu- Ja kāds konfesionālis tam nepiekrīt un lūdzas, kā uz to reaģē KLB mācītāji, draudzes locekļi? (Vai arī tiešām 100% jūsu draudžu locekļi tam piekrīt un nelūdzas kopā ar citiem kristiešiem?)
Atļaušos iejaukties 4 jautājuma sakarā.
Vēlos tikai novērst iespējamo pārpratumu.
Baznīcu par ortodoksu vai heterodoksu padara nevis problēmu esamība vai neesamība, bet gan attieksme pret problēmām (šeit – problēmas mācībā).
Tādēļ “ideāla Baznīca” ir nevis tā, kur nav nekādu problēmu, bet tur, kur Dieva vārds tiek skaidri sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Kunga iestādījumu, bet maldi tiek noraidīti nevis paciesti.
Bieži “problēmas” tiek lietots kā arguments, lai izvairītos no skaidras nostājas paušanas.
Nepievilieties – ortodoksa baznīca nav debesu valstība zemes virsū, bet palikšana uzticībā Dieva vārdam.
atkal sanācis raksts nevis PAR Indreku bet PRET Lelb.
Mīļais deprofundis, runāts tiek nevis pret LELB, bet pret heterodoksu baznīcu.
kāpēc jūs vispār vairāk esat pret, nevis par?
mīļais draugs deprofundis, atbildot Tev, citēšu Konkordijas Formulas Pamatdeklarāciju – Par kopīgo izpratni:
Draugs deprofundis, mēs runājam tikai par, bet šis par ietever arī pret, jo nav iespējams runāt patiesi par, ja nerunā pret pretējo. Turklāt tas par, par ko mēs runājam diemžēl interesē pavisam nedaudziem. Man nav ne jausmas, ko cilvēki sagaida no e-BAZNICAS.
Svilpaste >
1] Tas ir mācības jautājums un pēc būtības saistīts ar 3.punktu.
2] Slenskas personība ir pārāk spēcīga un liela, lai to nosauktu vienkārši par “pozitīvu”. Arī viņam bija savi vājie punkti.
3] Apgalvojums ir kategorisks, tacu visa kristīgā mācība ir kategoriska. Citēšu Gviclo, kurš manuprāt ir ļoti precīzi to pateicis: “Ir tikai balts un melns. Pelēks parādās tur, kur melnais maskējas par balto.” [Ja kļūdos, Gviclo, palabo].
Redzi, Svilpaste, šo mācību pareizas mācīšanas konsekvence ir draudzes iziešana no LELB, tacu tāda situācija ne tikai nav manīta, bet tiktu arī vispārīgi apkarota.
4] Gviclo ir atbildējis un es viņam pilnīgi pievienojos.
5] Piedod, neminēju to, ka jāaplūko arī šī raksta komentāri. Tur tiek minēti šādi izņēmuma gadījumi kā pastorālas situācijas.
Kāpēc tādi provocējoši jautājumi? “Vai tiešām jūs tur visi esat vienprātīgi?” Par neticību vienprātībai es minēju intervijā.
Protams, kāds draudzes loceklis, kurš ticībā vēl nav pieaudzis jeb, citiem vārdiem, nezinošs, varētu tā rīkoties, tacu kopēja lūgšana kā sadraudzības mācības sastāvdaļa tāpat ir Bībeles stundu viela.
Gviclo, kas, tavuprāt, ir galvenais, par ko kristietim būtu jāinteresējas? manuprāt – par evaņģēliju. un – par to, kā pildīt Dieva gribu ar savu dzīvi – tātad – par bauslību.
protams, arī par baznīcas dogmatiku, īpaši, pirms viņš vēl nav atradis baznīcu, kur tiek sludināts un darīts pareizi.
ko, nez, tad, ja viņš šo baznīcu ir izvēlējies? vai viņam ir jāturpina klausīties šīs baznīcas ķengas par visu, kas notiek ārpusē? vai no tā celsies viņa pieaugšana ticībā un vingrināšanās dievbijībā?
Kas tev, mīļais deprofundis, liek domāt, ka šeit skan ķengas?
Es nevēlos tevi apvainot, nedz arī pats esmu uz kādu apvainojies – es vienkārši vēlētos runāt par konkrētu tēmu – kas tev šķiet ķengas, kāpēc utt.
Varbūt tu piedāvā vairs nesaukt grēciniekus par grēciniekiem un iedzimta ļaunuma pārņemtiem. Pasaulē taču tik daudzi to uzskata par ķengāšanos, un tādēļ sauc kristiešus par liekuļiem.
mīļais deprofundis, lūdzu nodefinē, ko Tu saproti ar vārdu “ķengas”
deprofundis >
“ko, nez, tad, ja viņš šo baznīcu ir izvēlējies?” – uz šo jautājumu atbilde ir skaidri noformulēta K.F.V.Valtera tēzēs.
“vai viņam ir jāturpina klausīties šīs baznīcas ķengas par visu, kas notiek ārpusē?” – šis teikums nudien nav saprotams; galvenokārt divu lietoto vārdu dēļ – “ķengas” un “ārpusē”…
es runāju tikai par to, ka jūs vairāk nosodāt heterodoksiju, (un ņirgājaties par pāvestu, piemēram), nekā sludināt bauslību un evaņģēliju. kā teikts jūsu pašu baznīcas tēzēs. vai tik, cīnoties pret heterodoksiju, KLB šeit nekļūst heterodoksa :))))
Mīļais deprofundis, ŠEIT nav KLB.
ā, pareizi, šeit ir Trešais Reihs. sieg heil.
Draugs deprofundi, žēl, ka neesi pamanījis to, kas rakstos, apskatos, sprediķos patiesi tiek runāts [PAR].
Draugs, jaunais žurnālist, gviclo, kaut kā izlasot Tavu interviju, netiek atbildēts uz virsraksta jautājumu, KĀDS tad īsti ir Indrex!:)
nesauciet mani par draugu, (riebjas), kad kalpoju jums par jūsu vienīgo pretinieku. ko jūs vispār bez manis darītu, te, mūžīgais unisons :)
Mīļais draugs, Pinacolate, pateicos par Jūsu atzinīgo novērtējumu – man ar žurnāiem tiešām nav nekāda sakara. Tāds jau tas Indreks ir – neizdibināms. Starp citu, ja neesaat pamanījis, es aicināju lasītājus, viņiem intetesējošoas jautājumus, uzdot Indrekam atsauču sadaļā.
Mīļais deprofundis, tev kā vienmēr taisnība.
Bet tas ir fakts, ka heterodoksa mācība noved pie paviršības un vienaldzības draudžu dzīvē un garīgajā aprūpē un tāpēc es spēju izprast puišu dusmas pret heterodoksiju, gan aicinot uz iecietību pret tās upuriem. Kad es LELB kalpoju četrās draudzēs, trijās no tām bija permanenta rakstura garīgas problēmas.(Vienā dievkalpojumi notika dažas reizes gadā) Vienā draudzē reliģioza (farizejiska) kundzīte spēja paralizēt draudzes dzīvi bez atveseļošanās iespējām. Disciplinēt kundzīti nebija nekādu iespēju, jo viņa bija nopelniem bagāta draudzes locekle. Citā draudzē cilvēki tika pazemoti nekristīgā veidā. Nevienā no draudzēm konsistorija nerēķinājās ar draudzes tiesībām izteikt aicinājumu kalpošanai. Nekur, es uzsveru, nekur netika risināti draudžu atveseļošanas jautājumi. Visās draudzēs bija jauki kristīgi cilvēki, bet vienmēr kāds Ahileja papēdis, kura dēļ draudzes atradās nepārtrauktā krīzes situācijā, cilvēki atturējās no dievkalpojuma neatrisināmo attiecību dēļ.Ortodoksa luteriska mācība ienesa papildus disonansi, jo mācībai nebija dota iespēja atrisināt situācijas.
Tai pat laikā vismaz divas krīzes situācijas “vecā cilvēka” grēcīguma dēļ KLB tapa atrisinātas kristīgā izlīgšanas un piedošanas veidā. Mana pieredze LELB apliecina, ka tur līdzīgās situācijās praktisks risinājums nebūtu iespējams.
Mans secinājums – heterodoksa mācība korumpē un samaitā kristīgu draudzi.
biiskap…
es noraadiishu uz tavu personisko atbildiibu, nerisinot probleemas tevis uzskaitiitajaas LELB draudzees… gadiijumaa, ja risinaajums KLB draudzees tika panaakts mt.18:15-18 kontextaa, tad tava breekaashana, kas saakas ar vaardiem “nekad… nekur… nevienaa…” ir veerteejami tikai kaa tava kaa maaciitaaja nekompetence un paarlieciibas (drosmes) trukums… par paljaaviibu rakstu speekam jau nerunaajot… taa ka, draugs (man gan labaak patiik kameraade), pirms rakstiiji sho postu, driizaak vajadzeeja saakt ar sava greeka apzinaashanos… (jeek.4:17)