Piektā svētdienā pēc Zvaigznes dienas
Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. – Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” [Mt.13:24-30]
Mīļie draugi, priekšā lasītais svētais evaņģēlijs saistāms ar mūsu svētās ticības trešo locekli, kur mēs sakām: Es ticu uz vienu svētu kristītu Baznīcu, vienu svēto draudzi, grēku paņemšanu, miesas uzcelšanu un mūžīgo dzīvošanu. Jo mēs šeit dzirdam, ka Jēzus Kristus savu kristīto Baznīcu, kurā Viņš mūs aicinājis ar evaņģēlija vārdu un uztur, salīdzina ar tīrumu, bet sevi ar sējēju.
Kā arājs strādā savā laukā un tīrumā, gāzdams sūdus, ardams, ecēdams, sēdams, grāvjus, kur vajag, dzīdams un cerēdams redzēt ko labu, lai varētu uzturēt sevi un savu saimi, itin tā Dievs, kas ir īstens nama Tēvs, no visas sirds strādā savā kristītajā Baznīcā, kopdams ar savu vārdu svēto draudzi, kura šeit laikā atzīst Dievu Viņa vārdā, un tur mūžībā var godāt. Viņam arvien paliek svēta sēkla, kas Viņam kalpo.
Bet kā dažkārt mēdz notikt, kāds skauģis godīgam nama tēvam nenovēl redzēt auglīgu tīrum, bet labprāt grib bārstīt starp kviešiem niknu zāli (nezāli), kokaļus, viršus, pērkones un citu nederīgu sēklu, lai sabojātu labo sēklu. Līdzīgi velns, visu skauģu tēvs, izturas pret Dievu.
Viņš nenovēl Dievam šķīstu sēklu. Kur Dievs sēj sava vārda šķīsto sēklu, tur nešķīstais gars tūdaļ grib piebērt nezāli – grēku, kas kā nezāle liec pie zemes labību, cilvēkus nogremdē elles dzīlēs.
Šajā pasaulē kristītās draudzes tīrumā arvien kopā ir dievabijātāji un bezdievji. Nezāle jeb bezdievīgie būs tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule, bet pastarā dienā, kad nāks pļaujas laiks, tad nezāli sasies kūlīšos un iemetīs elles ugunī. Tur tā degs, bet mūžīgi nesadegs; gruzdēs un cietīs mokas bez gala.
Ņemsim vērā no šī priekšlasītā evaņģēlija: Ka velns Dieva tīrumā starp kviešiem ir izbārstījis nezāli.
- Laid būt to vellu gan tik daudz,
Kas mūs šķiet visai parīt,
Mēs tomēr esam Dieva draudz`,
Tie mums nekā var darīt.
Tas kungs tās tumsības,
Gan bārgs tas izraugās,
Bet ko viņš padarīs?
Dievs viņu nosodijs,
Viens vārdiņš spēj to aizdzīt.
Tā saka nu Kungs Jēzus saviem mācekļiem: Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja.
Ar Debesu valstību Kristus saprot kristīto Baznīcu un svēto draudzi, ko sauc par Debesu valstību tādēļ, ka pats Dievs tajā valda, vada ticīgos un caur viņiem savu Debesu valstību grib darīt lielu.
Šī baznīca un Dieva draudze nu esot kā cilvēks, kas labu sēklu sējis savā tīrumā, un kuram, ļaudīm guļot, viņa ienaidnieks starp kviešiem izbārstīja nezāles un aizgāja.
Ar šo cilvēku Kungs Jēzus saprot pats sevi, cilvēka Dēlu, patieso cilvēku Draugu, kas ir mūsu brālis un tuvākais radinieks. Pasaule ir tīrums, jo Dieva Baznīca un Draudze nav vienā vietā vien, bet visā pasaulē.
Sēkla šajā tekstā nav Dieva Vārds, bet gan Valstības bērni – ticīgie un dievabijātāji, bet nezāle ir blēdības bērni – bezdievīgie. Ienaidnieks ir velns.
Starp Valstības bērniem, ticīgo un taisno pulku, velns jauc un sēj savu nezāli – bezdievīgos, kas nebīstas nedz Dieva, nedz cilvēku, un dzīvo kā pats velns. Ar tiem nešķīstais gars grib postīt un likt kaunā Dieva valstību.
Proti, Jēzus grib tik daudz sacīt, ka man ar manu Valstību notiek tā, kā dažam ar viņa tīrum, kurš labi apstrādājis zemi cer vairot savu sēklu, bet gadās ienaidnieks, kas viņam guļot laukā izkaisa nezāles, lai nomāktu, pārņemtu un izdeldētu kviešus. Kā šim saimniekam no viņa pūlēm būtu mazs ieguvums un liels iztrūkums, tāpat man notiek ar manu Valstību.
Es labiem kviešiem, tas ir, daudz Valstības bērniem ar savu vārdu lieku augt, tomēr mans ienaidnieks, velns, nāk slepus un manu bērnu starpā izplata netiklu mācību. Ar to viņš audzina blēdības bērnus un iejauc Valstības bērnu vidū. Viņš dievabijātāju vidū modina bezdievīgos, kā dēļ dažs labs godīgs cilvēks tik atrauts no Dieva draudzes un mana Valstība iet mazumā.
Šie Kunga Jēzus vārdi māca mums, ka Dieva vārds netiek mūžīgi šķīsti sludināts, ka tur neiejauktos nezāle. Kristīto Baznīcu šeit nosauc par Debesu valstību. Apustulis Pāvils to sauc par Dieva namu, “kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats.” [1.Tim.3:15]
Tur pats Dievs dzīvo, strādā un izdala kā laicīgas, tā mūžīgas dāvanas. Bet Baznīca tomēr ir virs šās pasaules, un arvien starp Dieva bērniem tiek bērni blēdībās atrasti, tāpat kā nav lauku, kurā augtu šķīsti kvieši, un tur nebūtu arī daža zāle, kas vēl kuplāka par pašiem kviešiem.
Tāpēc Dieva baznīca ir kā klons [Mt.3:12], kur kopā kuļ kvieši un pelavas, tas ir, kopā ir dievabijātāji un bezdievji, līdz pats Dievs nenāk ar savu vētekli, slaucīs savu klonu, un kviešus, tas ir, ticīgos sakrās savā klētī, bet pelavas, tas ir, bezdievīgos sadedzinās neizdzēšamā ugunī.
Pirmā cilvēka, Ādama, tīrumā auga viens kupls kvieša stiebriņš – Ābels. Bet Kaina sirdī velns sēja nezāli, lepnību, netiklu mācību, slepkavību. Šī nezāle tā piebrieda, ka Dievam nācās dziļā ūdenī to slīcināt. [1.Moz.4]
Kad visa radība, kam bija dota dvēselīte (dzīvība), cilvēki un lopi, tika apslīcināti, un atlika vien astoņi cilvēki, tomēr ļaunais ienaidnieks, velns, nevarēja rimties un sēja nezāli Hama sirdī, viņš apsmēja savu tēvu Noa, un uzkrāva sev un saviem bērnu bērniem lielu lāstu. [1.Moz.9]
Svētais Lats Gomoras pilsētā un apkārtnē tik daudz nezāles redzēja, ka pats Dievs tur neatrada desmit taisno. Tādu nezāli Dievam bija jānodedzina ar uguni no debesīm. [1.Moz.19]
Ko mums daudz par to runāt? Kad Jēzus Kristus mācīja ar saviem apustuļiem, arī viņu starpā gadījās nezāle. Kungam Jēzum bija tikai divpadsmit mācekļi, tomēr arī tādā mazā pulciņā atradās nezāle, vārdā Jūda, kas Kungu Jēzu nodeva par naudu, un kuru Jēzus pats nosauca par velnu. [Jņ.6:70]
Apustuļi sēja labu sēklu, tomēr nezāle radās. Cits dzina maucību, cits apsmēja pats savas asinis, cits rējās, bārās, viens otru ienīda, un nevarēja ieredzēt, cits negribēja iet pie Dieva galda, cits likās godīgi un pēc Dieva vārda dzīvojot, bet no sirds Dievam nekalpoja.
Ja jau laikos, kad kristītās draudzes tīrumam bija jābūt visšķīstākajam, starp kviešiem atradās arī nezāle, kāds tad brīnums nu būs, kad mēs šajos laikos savā starpā redzam daudz nezāles?
Jēzus Kristus mums ar šo līdzību māca, ka līdz pašai pastarai dienai ienaidnieks, nešķīstais gars, starp labiem kviešiem, tas ir, Dieva bērniem un ticīgajiem, sēj savu nešķīsto zāli, tas ir, blēžus, kas taupīti līdz pļaujamam laikam, līdz pastarai dienai. Pats Kungs Jēzus saka: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” [Lk.18:8]
Vai tu, mans draugs, nogriez roku vai nocērt kāju, ja šajā loceklī ir vāts vai augonis? Tāpat mēs nevaram smādēt un atmest kristīto baznīcu un Dieva draudzi, kā miesu, kuras galva ir Jēzus Kristus, ja arī kāda vāts vai augonis iemetas. Svēto draudzi mums būs cienīt un mīlēt, bet nezāli un nelabo atstāt un Dievam pavēlēt, kas viņu atradīs un pastarā dienā sodīs.
Tāpēc ne vien godīgam mācītājam, bet arī tēvam un mātei, saimniekam un saimniecei būs turēt drošu sirdi, ja dažreiz jāredz pašā kviešu vidū nezāle.
Dažs mācītājs, daža māte un tēvs, saimnieks un saimniece savus klausītājus, bērnus un saimi ikdienas māca, kā pret Dievu un godīgiem ļaudīm izturēties, bet jaunie ļaudis, Dievam žēl, negrib pieņemt šo mācību un paklausīt.
Par to dažs bēdājas un jūt sāpes savā sirdī, ka viņa darbs paliek bez augļiem, un velns vienmēr nezāli starp kviešiem sēj.
Bet nu šeit tu dzirdi, ka ienaidnieks no pasaules iesākuma licis blēžus starp dievbijīgajiem, un šo ļauno darbu turpinās līdz pasaules galam.
Tās cilvēks nekad nepiedzims, kas izmācīs un darīs rāmus visus blēžus un bezdievjus. Lai katrs dara to, kas viņam pienākas. Dievs tavu darbu svētīs, ka tas izdosies.
Bet zini arī tu, ak cilvēk, ka tas nav gana, ja tu lielies ar ārējiem labiem darbiem, ja tava sirds Dieva priekšā nestāv pareizi. Vai tu nezini cik jauki zied kokaļi un kādi jauki ziediņi ir citām zālēm, kā tās zied daudz skaistāk nekā kvieši? Laid tās zied kā ziedēdamas, tās ir un paliek nezāles.
Tā arī tas, kas ārēji šķiet rāms cilvēks, bet savā sirdī ir blēdis, nevar patikt Dievam, pat, ja lielītos cik gribēdams. Dievs tādiem pastarā dienā sacīs: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” [Mt.7:23]
Vai gribi zināt, kas ir vainīgs, ka tika daudz nezāles aug kristītās Baznīcas tīrumā? Vai gribi zināt, no kuries tik daudz bezdievīgo rodas Dieva draudzē? Klausies! To tev Dieva vārds sacīs.
Šis evaņģēlijs mums stāsta: Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis.
Šeit tu skaidri dzirdi, ka kalpi nevaino nama tēvu par saaugušajām nezālēm. Viņi saka, ka nama tēvs ir izsējis šķīstus kviešus.
Tiesa ir tas, ka tīšu un smagi apgrēkojies, kā Ādams un Ieva, vainu novels uz citu, un pat uz pašu Dievu. Jo Ieva sacīja Dievam: “Čūska mani pievīla.” [1.Moz.3:13] Viņa ar to gribēja: Nebūtu tu, Dievs, čūsku ielaidis dārzā, tas es netiktu pievilta. Arī Ādams negribēja nest grēka vainu, bet aizbildinājās: Sieva, ko tu man pievedi, deva man ēst n koka. Viņš gribēja sacīt: Tā ir tava vaina, ak, Dievs, ka es esmu grēkojis, jo ja tu man nebūtu devis sievu, es nemūžam nebūtu pārkāpis tavu vārdu.
Bet nesaki, ka tā ir tā Kunga vaina, ka es esmu atkāpies, jo ko Viņš ienīst, tas tev nav jādara. Nesaki: Viņš mani ir pievīlis, jo grēcinieku Viņam nevajag, māca Sīraks. [Sīr.15:11]
Tā nu tu dzirdēji, ka tā nav Dieva vaina, ka kristītās draudzes tīrumā aug nezāle – tik daudz neticīgo. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev.” [Ps.5:5]
Bet Jēzus Kristus mums rāda mūsu evaņģēlijā, kur rodas nezāle. To sēj velns. Tā saka nama tēvs: Ienaidnieks to darījis. Velns mūs ienīst līdz nāvei. Tādēļ svētais apustulis Pēteris saka: “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” [1.Pēt.5:8] Viņš lielās dusmās mums tuvojas, un, ja viņam neizdodas vienu reizi, tad “viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu.” [Lk.11:26] Nu redzi, kāds ir ienaidnieks.
Viņš savu nezāli sēj starp kviešiem, proti, kur Dieva draudzība (draudze) ir visšķīstākā, tur nešķīstais gars labprāt kaisa savu nešķīsto sēklu.
Jūs, kas paši esat arāji, zināt, ka visvairāk zāle aug tur, kur labāka zeme. Līdzīgi arī ir Dieva draudzē, kur velns ar saviem biedriem visvairāk rodas.
Kad viņš ir izbārstījis savu nezāli, tad viņš aiziet, kā labu darbu pastrādājis. Burvis nekad neteiks, ka darījis ļaunu, bet gan, ka visiem darījis labu. Plītnieks, maukulis un zaglis mūžam neatzīs darījuši ļaunu.
Ienaidnieks, kad iepin cilvēku grēkos, aiziet. Viņš pamet cilvēku vienu, kā tumsā gramstoties, un nebēdā, kā cilvēks atbildēs Dieva priekšā par saviem grēkiem.
Cik mīļi ienaidnieks runāja ar Ādamu un Ievu, līdz pievīla. Bet pēc tam nešķīstais gars aizgāja, atstāja nabaga grēciniekus vienus, un atstāja viņu pašu ziņā, ko Dievam gribēt un zināt atbildēt.
Sākumā ienaidnieks cilvēkam grēkus dara vieglus un gaisīgus kā spalviņu, un tik plānus kā magoņu lapa, bet kad cilvēks ļāvies pierunāties, tad viņš ceļ augstus kalnus, iet projām, un atstāj cilvēku lielās bēdās, sirds sāpēs un izbailēs. Tāpēc, ak cilvēka bērns, esi modrs, nedod vietu velnam, neklausi viņam, lūdz labprāt Dievu un no nopūzdamies no sirds saki:
- Tas elles zvērs grib saplosīt,
Šo mūsu dārgu dvēselīt`;
Neļauj tam vaļas, lai tas iet,
Uz savu tumšu mājas-viet`.
Tas Svētais Gars mums dzīvo klāt,
Apskaidro mūsu sird` un prāt`,
Pret vella gribi pārstāvēt,
Mūs, tavus ļaudis, uzturēt. Āmen.
Bet ņemiet šeit vēl vērā, kad ienaidnieks izkaisa savu nezāli. Evaņģēlijs saka: Ļaudīm guļot. Tā ir liela cilvēku vaina, ka viņi guļ, tas ir, kad tie, slinki būdami, nedara, kas tiem darāms, bet snauduļo. Simsons bija stiprs vīrs. Viņš ar vienu ēzeļa žokļa kaulu apkāva tūkstoš filistiešus, bet saldi iemidzis sievas klēpī, viņš nonāca lielā nelaimē. [Soģ.16:19]
Holoferns gulēja piedzēries savā gultā, un kāda sieviete viņam nocirta galvu ar viņa paša zobenu. [Judītes 13]
Viņiem miegs nesa lielu nelaimi.
Tava nelaime, kas vēl stāv priekšā tev, kas nomodā būdams snaudi un domā, ka velns ir tālu nost no tevis, ir daudz lielāka. Viņš maitā tavu miesu un dvēseli. Tāpēc baznīcas kungam (mācītājam) nebūs snaust, bet raudzīties modri, lai ienaidnieks starp dievabijātājiem neizkaistu savu nezāli – bezdievīgos. Jo Dievs no mācītāja atprasīs pazudināto asinis. [Ec.3:18]
Kungiem (laicīgai varai) nebūs snaust, bet pareizi raudzīties, kā ļaudis dzīvo savā zemē. Dievs prasīs, kā tie tiesājuši. [Sīr.gudr.6] “Jo ne velti tā nes zobenu.” [Rom.13:4]
Saimniecei un saimniekam, mātei un tēvam nebūs snaust, bet platām acīm skatīties, ko saime un bērni dara, lai nenotiek blēņas. Jauni ļaudis audzināmi tā Kunga pārmācīšanā un pamācīšanā. [Ef.6:4] (audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.)
Ikkatram cilvēkam jābūt modram par sevi, lai ienaidnieks viņu nepieviļ. Tāpēc, mans draugs, dzenies pēc dievbijības, kas “der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” [1.Tim.4:8]
Bet, kas negrib augt kā šķīsti kvieši, tie lai paliek nezāle, un aug līdz pastarai dienai. Kad nāks pļaujamais laiks, tad Dievs viņus noteikti atradīs, liks sasiet kūlīšos un iemest elles ugunī. Bet kviešus, proti, dievbijīgos, Viņš liks sakrāt savā šķūnī – Debesu valstībā.
Tāpēc priecājies par to savā ticībā un saki:
- Dzīvs un miris, tavs es esmu,
Tu, ak, Jēzus, būsi mans,
Manas dvēselītes Gans,
Nebaudīšu elles briesmu,
No tās Jēzus pestīs man`,
Tam es saku pateikšan`. Āmen.
Ieskaties