Prieks un laime Dievā
“Mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.” [Rom.5:11]
Te apustulis Pāvils vienkopus parāda laimi, ko sniedz visu lietu Avots un Radītājs – Dievs. Viņš ir mūsu Draugs un Tēvs, un no Viņa nāk visa mūsu drošība un mūžīgā svētlaime. Pirmkārt, Dievs ir daudz lielāks par visām Savām dāvanām, un draudzība ar Viņu ir svarīgāka par visu svētlaimi debesīs. Īstenībā pats Dievs ir īstā debesu saule un mūžīgā svētlaime. Draudzība ar Viņu ticīgajiem ir patiesais prieka avots. Otrkārt, visas dāvanas ir ietvertas Viņā. Viņā ir mūsu taisnība un spēks. Viņā ir mūsu miers un mierinājums.
Dievs ir mūsu Tēvs, un visa bērnu drošība un bagātība ir pie Tēva. Un, ja esam bērni, tad esam arī mantinieki [Rom.8:17]. “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” [Rom.8:32]. Tātad, ja tev ir draudzība ar lielo, visvareno Dievu, tu vienmēr vari teikt sevi laimīgu. Pat ja esi pats nabadzīgākais, tu vienlaikus esi arī visbagātākais. Pat ja esi zemākais un nicinātākais, tu vienlaikus esi arī visaugstākais. Pat ja esi vientuļš un pazudis, tu vienlaikus esi godības pilnajā svēto pulkā.
Te mēs redzam, ka Dāvids un citi svētie priecājās Dievā, kas bija viņu patiesais mierinājums un godība. “Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē” [Ps.34:2]. Mums jāslavē Dievs ik dienu, jo Viņš ir viss, kas mums vajadzīgs. Un tas atbalsojas mūsu sirdīs: “Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs. Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums” [2.Sam.22:2-3]. Šādi visas attaisnotās dvēseles pazīst savu Dievu un teic sevi laimīgas Viņā. Pravietis saka: “Viss Israēla dzimums atradīs taisnību pie Tā Kunga un leposies ar to” [Jes.45:25].
“Mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu” [Rom.5:11]. Apustulis nemitīgi atkārto, ka visa žēlastība, drošība un godība mums ir caur mūsu Kungu Jēzu Kristu un Viņa nesto salīdzināšanu. To vienmēr ir ļoti svarīgi atcerēties. Viss mierinājums un prieks, kas mums ir Dievā, Viņa draudzībā un mūžīgajā svētlaimē, tūdaļ izzudīs, ja novērsīsim acis no Viņa, kas ir mūsu vienīgais pamats, un sāksim raudzīties paši uz sevi. Jo tad drīz kļūst redzami mūsu grēki un visa necienība, un mēs tūdaļ kļūstam mazdūšīgi. Tā beidzas mūsu prieks un laime Dievā.
Tādēļ mums vienmēr jāpatur prātā, ka teikt sevi laimīgus Dievā mēs varam, vienīgi pateicoties žēlastībai, kas balstīta uz salīdzināšanu Kristū. Žēlastība nebalstās uz kādu mūsu cienību vai labumu. Nē, tā balstās vienīgi uz mūžīgo mīlestību, kurā Dievs ir devis Savu Dēlu, kad mēs vēl bijām grēcinieki, bezdievīgi un Dieva ienaidnieki [Rom.5]. Padomā, ko tas nozīmē, ka Dievs mūs sākumā radījis par Saviem bērniem un mantiniekiem un tad mums devis Savu Dēlu par Pestītāju, kad bijām vēl bezdievīgi un ienaidnieki, lai tiktu salīdzināti ar Dievu Viņa Dēla nāvē [Rom.5:10].
Tas ir mūžīgs mierinājums nabaga grēciniekiem. Šis mierinājums nešaubās līdz ar mūsu šaubām un nekrīt līdz ar mūsu krišanu, bet vienmēr paliek stiprs un negrozāms. Dievs mūsu labā ir darījis ļoti daudz. No Saviem ienaidniekiem Viņš mūs darījis par Saviem Draugiem. Ja jau Viņš mums devis tik dārgu salīdzināšanu, vai Viņš neizturēsies pret mums kā pret glābtiem? Tagad padomā, vai Viņš darīs mums ko mazāku un neizturēsies pret mums kā Saviem draugiem?
Citiem vārdiem sakot, Viņš neuzlūkos mūsu grēkus un netiesās mūs pēc bauslības, bet arvien būs labvēlīgs un laipns pret mums un vedīs mūs uz mūžīgo svētlaimi, kuras dēļ Viņš mūs sākumā radīja un vēlāk dārgi pestīja. Mums vienmēr ir jāteic sevi laimīgus Dievā – īstā, priecīgā un sirsnīgā ticības paļāvībā Viņam. No Viņa ir atkarīga kristieša garīgā dzīve.
Arvien ir jāturas pie šo vārdu jēgas: “Caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.” Īpaši svarīgi tas ir tad, kad mūsu sirds ir ledusauksta pret Dievu – kā tas reizēm mēdz būt, kad mēs no Viņa novēršamies un atsvešināmies. Bet, kur ir bēdas, tur ir nepieciešama lūgšana. Tad mēs sākam domāt, ka arī Dievs ir atsalis un kļuvis vienaldzīgs pret mums, ka Viņš neredz mūs un nedzird mūsu lūgšanas. Tad ir svarīgi atcerēties, ka šāds priekšstats par Dievu ir aplams. Tas ir drausmīgs izkropļojums, kas cēlies no mūsu vēsās, neticīgās sirds un velna kārdinājuma.
Dievs Tas Kungs ir atklājis mums Sevi pavisam citādi. Dievs atklāja Savu mūžīgo un neizmērojamo mīlestību mīļotajā Dēlā, un tāpēc Dievs vienmēr sirsnīgi mīl tos, kas tic Kristum. Viņš ir atklājies kā labsirdīgs Tēvs, kas ik brīdi ir mums tuvu un redz visas mūsu vajadzības un raizes. Un, ja arī Viņš Sevi apslēpj un Viņa palīdzība kavējas, tomēr Viņš arvien priecājas darīt mums labu. Dievs nespēj būt vēss un vienaldzīgs pret cilvēkiem, ko Viņš dārgi atpircis Savā mīļotajā Dēlā un attaisnojis Viņā.
Ieskaties