Atsacījums dievbijīgajam “es gribu”
Mums reizi par reizi jāatradinās sacīt: “es gribu”, vēl pirms Dievs mums caur Svēto Garu mums māca, to teikt no jauna un pareizi. Šis “es gribu” tieši dievbijības lietās var nest vislielāko grēku.
“Es gribu būt dievbijīgs, es gribu būt svēts, es gribu turēt baušļus”, mums vienreiz reizi par reizēm jāsaprot, ka arī šajās lietās svarīgs ir Dieva un ne mūsu prāts, mums ir jāatsaka arī mūsu dievbijīgākajam es, lai Dievs var pie mums veikt savu darbu. Savādāk mūsu “es gribu” pilnīgi noteikti sekos bankrots. Bet ja mēs ar Dieva žēlastību esam beiguši sacīt “es gribu” , ja mēs esam uzvesti uz Dieva ceļa līdz ar Viņa jauno iesākumu ar mums Jēzū Kristū, par spīti visiem mūsu “es gribu” un “es negribu”, tad Svētais Gars pats sāk runāt uz mums un mēs pilnīgi no jauna un pavisam savādāk kā līdz šim: “Es gribu.”
Es gribu turēt Tavus likumus. (Ps.119:8) Es nedaru to piespiesti, bet Tu esi darījis mani brīvu, ka es varu vēlēties to, ko ienīdu, Tu esi manu gribu piesaistījis taviem baušļiem. Tas ir Dievs, pats Svētais Gars, kas manī to atmodina, un kas attiecas vienīgi uz Jēzu Kristu: mana vēlēšanās ir Tava svētība. Bet tā kā es neesmu Svētais Gars vai pats Kungs Jēzus Kristus, tāpēc manam “es gribu” ātri jāpievieno lūgums: “Neatstāj mani par daudz” (Mārtiņš Luters, 1521).
Ieskaties