1. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. [Lk.16:19-31]

Mūsu Kungs un Pestītājs ir ceļā uz Jeruzalemi. Viņu uzņem arī ietekmīgu un turīgu ļaužu namos. Viņš uzrunā šos ļaudis ar dziļu līdzjūtību redzēdams viņu posta dzīvi, viņu maldus, maldīšanos un māca dažādas lietas. Visas šīs lietas kaut kādā veidā vijas un kārtojas ap pirmo bausli. Ap pirmo bausli, kas ir visiem baušļiem priekšgalā.

Ja cilvēks paklausa Dievu, tur Dievu par Dievu, Dieva Vārdu par Dieva Vārdu, tad arī visas citas lietas viņa dzīvē sakārtojas.

Īpaši Jēzus runā ar šiem turīgajiem par šīs pasaules lielāko elku un varenāko dievu. Ne tajā ziņā, ka šis dievs varētu šajā pasaulē daudz iespēt viens pats. Nē. Šis dievs jau nemaz nav dzīvs. Bet viņš ir tik ļoti satvēris cilvēka sirdis, ka cilvēka sirdīs un priekšstatos šis dievs ir visvarenākais, proti, Jēzus runā par mantu. Kalpošana mantai ir visizplatītākā elku kalpošana pasaulē.

Viņš uzrunā šos ļaudis, likdams viņu piekšā izvēli, vai nu viņi ir Dieva kalpi vai mantas, mamona, kalpi. Jūs nevarat kalpot abiem. Neviens nevar būt divu kungu kalps. “Vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” [Lk.16:13]

Tālāk mēs lasām, ka to dzirdēja farizeji, šie ticīgie jūdu vīri, kurus visi turēja par ļoti dievbijīgiem. Bet mēs lasām: “Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie Viņu izsmēja.” [Lk.16:14] Viņi vīpsnāja un izmēja šo Jēzus mācību.

Tad Jēzus stāsta kādu vienkāršu stāstu, kur ir divi cilvēki, divi vīri. Abi divi, droši vien, ticības ļaudis. Gan vienu, gan otru pazīst Ābrahāms, israēla ciltstēvs, un, gan viens, gan otrs saucas un gribas saukties par Ābrahāma bērnu.

Mēs redzam jau pašā Jāņa Kristītāja kalpšanas sākumā, ka farizejiem un rakstu mācītājiem, kas bija nākuši pie viņa, viņš teica: “Neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.” [Mt.3:9]

Tātad cilvēka paša uzskats un priekšstats vēl nav izšķirošais. Dieva tiesa un Dieva spriedums daudzas lietas izšķir citādāk, nekā cilvēki to iedomājas.

Visupirms mēs dzirdam par bagāto vīru. “Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā.” Šis vīrs, kā mēs noprotam no Svēto Rakstu stāsta, sauca sevi par Ābrahāma bērnu, un arī Ābarahāms sauc viņu par savu dēlu un bērnu, tomēr beigu beigās mēs redzam, kaut kas nav kārtībā ar viņa dzīvi.

No cilvēciskā viedokļa raugoties ar viņa dzīvi viss bija kārtībā. Viņš droši vien gāja uz sinagodu, lūdza Dievu, pildīja ārēji dažādus priekšrakstus, kas kaut kādā veidā liecināja par viņa dievbijību un reliģiozitāti, tomēr šeit viņš tiek atklāts kā Dievam nepaklausīgs.

Mēs lasām par viņa dzīves veidu. Viņš tiešām bija bagāts vīrs, kurš prata šo dzīvi izmantot un baudīt. Viņš ņema no šīs dzīves labāko, ko šī dzīve varēja dot. Vai tas varēja būt kaut kas slikts? Būt bagātam un izmantot savu mantu, lietot to, lai iepriecinātu sevi, savus radus, draugus?

Viņš tērpās purpurā kā liels kungs, un smalka lina drānās kā neviens cits, un lepni dzīroja ikdienas. Ikdienas viņam bija dzīres un svētki.

Liekas, cik laimīgs mūžs. Cik laba dzīve. Kurš gan tā negribētu?

Mēs redzam, ka tas tiek piedāvāts. Daudzu cilvēku sirdis gribētu arī iet šādā ceļā. Cik tā būtu laba, skaista un bezrūpīga dzīve. Ka to, ko tu, cilvēk, vēlies, tu varētu darīt un īstenot. Tajā pašā laikā tu taču neesi nekāds ļaundaris. Mēs nelasām par šo bagāto vīru, ka viņš būtu kāds īpašs grēcinieks. Mēs nelasām, ka viņš pārkāptu laulību, laupītu vai zagtu. Droši vien, ja tas tā būtu, Jēzus to būtu pieminējis. Bet Jēzus piemin tikai to, ka viņš bija bagāts, šo bagātību izmantoja, lai lepni dzīvotu, lai izpatiktu visām savām iegribām, un lepni dzīvoja ikdienas.

Kaut kas tomēr visā šajā lietā nebija kārtībā.

Lai gan mūžs un dzīve bija laimīgi sakārtota. Katrs tā gribētu. Tomēr tālāk stāsts ir pavisma cits.

Otrs vīrs. Mēs lasam par otru vīru, kuru laimīgā dzīvē nepaviam negrib pieņemt. Kura priekšā laime un veiksme vienmēr ir durvis aizslēgusi. Kāds dzīves pabērns. Mēs lasām, ka šis dzīves pabērns tiek saukts vārdā. Jēzus nosauc viņa vārdu. Bagātnieka vārdu Viņš nepiemin, bet nabagu Lācaru Jēzus sauc vārdā.

Bagātnieka durvju priekšā gulēja kāds vātīm klāts nabags, kas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Par šo nabagu tiek stāstīts tā, ka uzreiz ir redzams visnožēlojamākais mūžs, kādu vien var iedomāties. Diez vai kāds no dzīvajiem iesauktos un teiktu – es gribētu tā dzīvot, es gribētu, lai man ir tāds mūžs un tās liktens. Katrs un ikviens sauktu – nedod Dievs, ka šādi nāktos dzīvot, ka līdz tādai nabadzībai, tādam postam, tādai nelaimei nokristu un ripotu.

Mēs jau kaut ko redzam no šī Lācara. Viņš jau nebūtu slikts cilvēks. Savā nabadzībā viņš neiet laupīt uz zagt, bet iet pie sava ticības brāļa, kurš ir iedzīvojies liela mantā, uz kuru un caur kuru plūst liela nauda un bagātības. Viņš cer, ka arī viņam kāda drupača atkritīs.

Mēs redzam, ka Lācars savā ziņā bija ļoti līdzīgs mums. Kad viņš redzēja kādu bagātu, greznās drēbēs, kam pilnas kabatas ar naudu, viņš domāja, kas gan traucētu šādam cilvēkam atvērt savu roku un dot.

Cilvēkiem patīk bagātie, cilvēkiem patīk varenie, tādi, kas liksmi un kāri un baudpilni dzīvo, no kā un caur ko plūst mantas un bagātības straumes. Cilvēkiem gribas būt viņiem tuvāk, jo viņiem šķiet, ka tūlīt plūdīs arī uz viņiem.

Mīļo cilvēk, ja tu redzi kādu lepnu un bagātu, tad viņš ir lepns un bagāts nejau lai dotu tev, un ne jau tāpēc viņš ir lepns un bagāts, ka viņš būt tev devis vai būtu gatavs dot. Viņš ir lepns un bagāts tāpēc, ka prot tikai vienu kustību šaja pasaulē, ko iemācās jau mazais bērns – izstiept savu roku, satvert ko var satvert, un tūdaļ bāž mutē. Viņš nav paradis ņemt no sevis, izstiept roku un dot. Tāpēc tā ir liela muļķība, redzēt lepnu un bagātu un dzīves baudu pārpilnu cilvēku, un domāt, ka tev arī no visa tā kaut kas atleks un būs.

Arī Lācars tā domāja. Galu galā, kāpēc lai viņš tā nedomātu? Šis bagātnieks taču bija viņa ticības brālis.

Jā. Bet varbūt nebija laika vai gribēšanas, vai arī tas bija aizmirsies. Lai gan bagātnieks zināja Lācaru, to mēs redzam no tālākā stāsta, kur viņš Lācaru sauc vārdā, lai gan Lācars gulēja viņa durvju priekšā un kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda. Redziet, cik labi Jēzus to pasaka. Nevis ēda to, kas krita no bagātnieka galda, bet kāroja to ēst. Mēs lasam – Bet tikai suņi nāca, un laizīja viņa vātis.

Mēs redzam šo nabaga Lācaru kā krietnu vīru. Neko daudz jau viņš nevarēja. Viņš bija slims un nevarīgs. Viņš pat nevarēja suņus, kas saozdami cepešu un gardo ēdienu smaržas, tur apkārt, astes luncinādami stāvēja durvju priekšā, viņš viņus labināja un glāstīja, un tie atmaksāja viņam ar lielu mīlestību atmaksādami, laiza viņa vātis. Tie viņu saprata un bija iemīlējuši.

Kāds šausmīgs mūžs. Nedod Dievs kaut ko tādu pieredzēt. Nedod Dievs tādā stāvoklī nokļūt un nonākt. Ko gan Jēzus mums grib ar to sacīt, un ar šī stāsta turpinājumu mācīt?

Mums taču gribētos būt pie tiem laimīgajiem, kur bagātības un mantas straumes plūst uz viņiem un plūst viņiem cauri, plūst kabātās un maisos, un visās tajās lietās, ko kāro sirds.

Mīļie, nauda un manta šajā pasaulē neplūst pareizā virzienā. Tā to nevar un nespēj, jo plūzdama caur cilvēku sirdīm un rokām, tā plūst caur grēcinieku sirdīm un rokām. Un tā neplūst pareizā virzienā. Tāpēc tas, kurš grib šajā virzienā doties, ir vienmēr ārkārtīgi apdraudzēts.

Jēzus aicina palikt pie paša galvenā. Paliekt pie Dieva un Dieva Vārda. Tas, kas izšķīra bagātnieka un Lācara likteni mūžībā, ir Dievs, kas šo vārdu ir teicis. Kurš devis Mozu un praviešus, kā mēs to lasām. Kurš mudinājis un ticību, kurš mudinājis uz ticību un paklausību.

No šī stāta, no rezultāta, par ko Jēzus runā, mēs varam nojaust, ka Lācars patiešām bija Dieva bērns.

Viņš šajā pasaulē nebija spējis, varējis vai gribējis būt bagāts un slavens, jo bieži vien bagātība un slava plust nepareizā un nelāgā virzienā. Un tie, kas vēlas to iemantot, iet šaja nepareizajā un nelāgajā virzienā.

Tas nenozīme, ka neviens bagātais nevar būt krietns. Bet šis vīrs, par kuru šeit tiek runāts, tāds nebija. Viņš gribēja būt bagāts, viņam patika, ka viņam ir manta un viņam patika to izmantot. Viņš lepni tērpās un lepni dzīvoja. Manta bija aizņēmusi visu viņa sirdi. Laicīgie labumi bija pilnībā pārņēmuši viņa prātu. Viņa vēders bija viņa dievs. Viņš kalpoja mantai, kaut gan bija dzirdējis arī par Dievu.

Mūsu ticības tēv, Mārtiņš Luters, ir teicis, ka cilvēkam manta var būt, pat ļoti liela. Reizēm arī Dieva ļaudīm uztic mantu un godu. Ne vienmēr viņi to vēlas. Ne vienmēr viņi to grib.

Dāvids, piemēram, neparāk vēlējās kļūt par ķēniņu. Viņš to varēja vairāks reizes. Dievs viņa pretinieku, Saulu, bija nodevis viņa rokās divas reizes tā, ka viņš varēja viņu nonāvēt un pats kļūt par ķēniņu, bet viņš, būdams dievbijīgs vīrs, sacīja: “Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!” [1.Sam.24:7] Bet pienāca brīdis, kas Tas Kungs lika viņam tapt par ķēniņu. Tāpat viņš nemeklēja šīs pasaules mantu un bagātību, bet kad viņš kļuva ķēniņš, šī bagātība viņam tika dota. Kā uzdevums.

Redziet, visos laikos ir šādi ļaudis, kuriem manta atrod īsto vietu. Luters ir teicis, ka cilvēkam var būt manta, bet tai jābūt īstajā vietā. Tā drīkst būt kabātā, bet nedrīkst būt sirdī. Jo kad tā ir sirdī, var gadīties, ka šim cilvēkam kabatas ir tukšas, un tajās svilpo vējš, šie ļaudis, nabagi būdami, ir mantas un mamona kalpi. Jā! Skaudīgi, rūgti, kas iet tajā virzienā, kur plūst mantas un bagātības straumes, un neredz savā ceļā sķēršļus, ko Dievs ar saviem baušļiem kādreiz uzliek, un neļauj vienmēr un visur pie mantas tikt, un Dieva baušļus pie malas likt un ar kāju spert.

Arī mūsu tautā ir bijuši tādi ļaudis.

Nupat ir atjaunots kāds nams, un tam līdzās citi nami, sauktais Ziemļblāzmas nams, kur gandrīz pirms 150 gadiem pie tirdzniecības osts vīrs, vārdā Augusts Dombrovskis, uzcēla kokzāģētavu. Un Dievs viņu svētīja. Svētīja viņu, un viņa darba augļus. Viņš iedzīvojās mantā un uzēla lielāku fabriku, lielāku malkas zāģētavu un kokzāģētavu. Un redzot savus strādniekus, viņš tiem tur pat Sarkandaugavā, Daugavas ietekā, noprika zemi un ļāva ņemt kokmateriālus no savas farbrikas un celt mājas.

Redzot, kādu postu nodara dzeršana, viņš visādos veidos mudināja strādniekus atteikties no šī netikuma, kas izposta viņu dzīves. Visādā veida atbastīdams tos, kas atturējas, un visādā veidā mudinādams tos, kas palika sava dzeršanā, to atmest. Beigu beigas tur vairs netirgoja alkoholu, jo nebija notieta. Ļaudis nepirka. Cits būtu ticis vēl pie lielākas mantas. Lai tikai dzer. Uzliec dzirai cenu augstāku, apkrauj ar akcīzes nodokļiem un nauda plūdīs. Mēs taču to redzam. Bet viņš redzēja, cik lielu postu tas nes. Viņš uzcēla atturības namu. Viņš uzcēla namu rakstniekiem un nosauca par Burtnieku namu. Viņš saviem fabrikas strādniekiem uzcēla pirmo bērnudārzu Rīgā.

Viņa aizraušanās bija taisīt vijoles. Diez ko liels meistars viņš nebija, bet 1200 vijoles sava mūža laikā viņš bija izgatavojis, līdztekus savai uzņēmējdarbībai.

Viņš novēlēja savu namu. Tagad tur ir bērnu mūzikas skola.

Ļaudis to ievēroja. Kaut kādā dīvaina veidā bagātība aizvien uz viņu plūda. Taču viņa sirds nebija tās varā.

Kad pirmas brīvvalsts laikā viņam piešķīra trīszvaigžņu ordeni, viņš no ta atteicās. Ne tādēļ, ka viņš būtu idejiski noskaņots pret šo apbalvojumu, bet tajā laikā bija tā, ka tas bija jāizpērk, jo bija taisīts no dārgmetāla. Šis bagātais vīrs, miljonārs, sacīja, ka naudu var izlietot kādām labākam lietām, kā ordeņu pirkšana.

Viņam nebija nedz purpura, nedz smalku drēbju, nedz dzīru ikdienas, bet viņam bija sirds, kas nebija mantas varā. Viņa manta bija tikai kabatā, un vienīgi tik ilgi, kamēr tai radās kāds labs pielietojums – likt to tur, kur mīlestība liek un pieprasa.

Redziet, to mums jāmācās no Jēzus. Ka mūsu sirds un prāts virzītos tur, kur plūst dievišķā mīlestība. Lai līdzi darbojas mūsu rokas un kājas. Lai līdzi atveras mūsu maki un pastiepjas mūsu rokas. Jo tur ir liela svētība un lieli augļi.

Par to apustulis Pāvils, mācīdams Timotejam, piekodina, tiešam, gluži vai piekodina, rakstīdams: “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.” [1.Tim.6:6-9]

Viņš nesaka – tie, kas ir bagāti. Viņš saka – tie, kas grib iedzīvoties bagātībā. Starp šiem gribētājiem tikai daži ir varētāji. Pārējie paliek tikai gribētājos. Bet visi, gan gribētaji, gan varētāji “krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām” [1.Tim.6:9-11]

Tālāk viņš saka: “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini [mudini], lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” [1.Tim.6:17-19]

Ieklausieties! Lai dzīvotu īstu dzīvi. Īstu dzīvi!

Ne tas nabaga cilvēks, par kuru mēs lasam šīsdienas evaņģēlijā, uz kuru un caur kuru plūda neizsakāmas bagātības, kurš varēja un spēja visu, kurš tērpās purpurā un smalkā lina drānās un lepni dzīroja ikdienas. Ne jau tas dzīvoja īstu dzīvi. Viņš varēja to dzīvot. Viņš būtu varējis būt bagāts labos darbos, jo viņam tiešām bija daudz, bet tā nu ir, kad tu redzi lepnu un bagātu, un dzīves baudītāju, kuram tas viss patīk, tad neceri, ka viņš savu roku kabatā iebāzīs un ārā izņēmis, bagātīgi izbērs. Viņš ir iemācījies tikai čupā grābt, savu vēderu turēt par dievu, ir noželojams un nabags, kas īsti dzīvot nemaz neprot.

Redziet, starp mums, kristīgajiem cilvēkiem, nav daudz bagāto, slaveno, augstdzimušo. Pa kādam jau ir. Pa kādam jau atrodas. Varbūt ne tik bagāti, kā šīs pasaules bagātākie, ne tik slaveni, kā šīs pasaules slavenākie, tomēr arī viņi ir aicināti dzīvot šo īsto dzīvi. Ar šo dāvanu, jā, mantas dāvanu, ar prasmi mantu gūt un mantu vairot, kalpot savam tuvākam. Un mācīties, lai viņa sirds un domas, nevis plūst līdzi pasaulīgai bagātībai, mantai un godam, bet Kristus mīlestībai, kas nāca no bagātības un Debesu godības, nabags palikdams, lai mūs darītu bagātus visās lietās.

Viņš ne reizi neizstiepa savu roku, lai paņemtu un savā kabatā bāztu, bet cik bagātīgi Viņš savas rokas pie krusta izplēta, lai visa Dieva pilnība, visa Dieva bagātība un godība, tiktu šīs pasaules nabaga grēciniekiem dota. Lai viņi mācītos dzīvot īstu dzīvi. Tādu, kas pa īstam šeit iesākas, un nekad nebeidzas, bet turpina būt īsta, bagāta un svētīga arī tur mūžībā, Ābarahāma klēpī.

Lai Dievs svētī, ka mēs to ta īsti protam, tā īsti iemācāmies un īsti varam, redzēdami visu savu nespēku, redzedami visu savu grēku, ka beigās mēs sevi uzvarējuši, Kristus spēkā varētu sacīt – Redzi, ka tomēr izdevās. Gods un slava Dievam, Āmen!

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]