Dievs piešķir dzīvei formu
Dabiska dzīve ir izveidota dzīve. Dabiskais pats mīt dzīvē un ir tam kalpojoša forma.
Bet ja dzīve atbrīvojas no šīs formas, grib sevi apliecināt kā brīvu no tās, negrib kalpot caur dabiskā formu, tad tā pati sevi izposta līdz pat saknēm. Pati sevi iznīcina dzīve, kas pati sevi uzskata par absolūtu, kas sevi uzskata par pašmērķi.
Vitālisms piespiedu kārtā izbeidzas nihilismā, visa dabiskā sabrukumā. Dzīve kā tāda – konsekventā nozīmē, nav nekas, bezdibenis, sabrukums, kritiens nekurienē. Tā nenorimst, pirms nav ierāvusi visu šajā iznīcinošajā kustībā. Tāda vitalitāte mēdz pastāvēt individuālajā un sabiedriskajā dzīvē. Tas rodas absolutizējot pašu par sevi pareizu uzskatu, proti, ka dzīve nav tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet arī pašmērķis, un šīs uzskats attiecas arī uz individuālo un sabiedrisko dzīvi.
Dievs vēlas dzīvību un viņš piešķir dzīvībai formu, kurā Viņš var dzīvot, jo atstāta savā vaļā tā vienīgi var pati sevi iznīcināt. Šī forma vienlaikus liek kalpot citai dzīvei un pasaulei.
Ieskaties