Divpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Vienpadsmitais vakara priekšlasījums »

Mūsdienās lielākā sprediķu kļūda ir tā, ka tie lielākoties ir bezmērķīgi. Šī kļūda piemīt tieši to sludinātāju sprediķiem, kuri ir ticīgi. Bet neticīgajiem vai jūsmotāju sludinātājiem allaž ir kāds pavisam noteikts mērķis – kaut arī aplams. Turpretī vairums ticīgo mācītāju domā, ka tie labi pilda savu amatu, ja vien tas, ko viņi sludina, ir Dieva vārds. Viņus varam salīdzināt ar mednieku, kurš pārliecībā, ka labi pilda savu uzdevumu, iziet ar pielādētu bisi un iešauj mežā, vai ar artilēristu, kurš ieņem kaujas pozīciju un netēmēdams izšauj. Cik slikti ir šādi mednieki un karavīri, tikpat slikti un nederīgi ir mācītāji, kuru sprediķos nav plāna un mērķa.

Lai arī tajos būtu skaistas domas, tie paliks bez iedarbības. Kaut arī šad un tad viņi vareni dārdina bauslības pērkonu, taču zibens neiesper. Un gadās, ka, aprasinot viņiem uzticēto dārzu ar auglīgo Evaņģēlija valgmi, tie nelaista vis stādus dobē, bet gan dārza celiņu, un tā viss viņu darbs ir veltīgs.

Šādi nav sprediķojis ne Kristus, ne svētie apustuļi. Kad tie sludināja, tad katram bija skaidrs: “Tas bija sacīts par mani!” – arī tad, ja viņi nebija norādījuši uz kādu konkrētu personu. Piemēram, kad Kungs Jēzus bija cēlis priekšā briesmīgo salīdzinājumu par slepkavnieciskajiem vīnaudzētājiem, augstie priesteri un rakstu mācītāji atzina: “Mēs sapratām: Viņš ar tiem domājis mūs.” Kad svētais apustulis Pāvils izvirtušā un netaisnīgā zemes pārvaldnieka Fēlika priekšā bija sludinājis par šķīstību un taisnīgumu, un par gaidāmo tiesu, tad Fēliks tūdaļ saprata: “Tas domāts man!” Drīz viņu pārņēma bailes, bet, tā kā viņš negribēja atgriezties, viņš sacīja Pāvilam: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” Uzaicinājums gan nesekoja. Viņš bija noklausījies patieso, labi tēmēto sprediķi, un tas bija trāpījis mērķī.

Tādēļ, mani draugi, cēlonis, kāpēc mūsu tēvzemē Vācijā luteriskajās draudzēs gandrīz visur virsroku ir guvuši neticīgie, bez šaubām, ir tas, ka kristīgu mācītāju sprediķi ir bezmērķīgi. Draudzēs vairojas neticīgie. Tajā pašā laikā palielinās arī kristīgu mācītāju skaits, un viņu tagad ir daudz vairāk nekā manā jaunībā. Kāpēc tie neko nedara? Ak, kaut jel šiem dārgajiem vīriem pietiktu pazemības sēsties pie Lutera kājām, lai pastudētu viņa sprediķus, tad viņi uzzinātu, kā tiem jāsprediķo, lai kaut ko paveiktu! Jo pareizi sludināts Dieva vārds nekad neatgriežas atpakaļ tukšs, nesasniedzis mērķi.

Lai Dievs dod, ka jūs, nokļūdami garīgajā amatā, nebūtu tādi bezmērķa pļāpas, kam pēcāk būtu jāžēlojas, ka maz paveikts. Vainīgs nebūtu neviens cits, kā vien jūs paši: tas, ka jums, rakstot sprediķi, nav bijis noteikta mērķa, kā arī tas, ka jums nav ienācis prātā, ka ir jāuzrunā nevis kādas konkrētas personas, bet gan jāuzrunā cilvēki viņu atšķirīgajos stāvokļos. Un tikpat svarīgi, kā sprediķot ar noteiktu mērķi, mērķtiecīgi, ir arī tas, lai jūsu sprediķim būtu pareizs mērķis. Ja jums tāda nav, tad visa sprediķošana ir nederīga, vienalga, vai jūs sludināt bauslību, vai Evaņģēliju.

VIII TĒZE
Ceturtkārt, Dieva vārds netiek mācīts pareizi, ja bauslību sludina cilvēkiem, kas jau ir izbiedēti savu grēku dēļ, vai arī Evaņģēliju – tiem, kuri droši dzīvo grēkodami.

Jau pirmajā priekšlasījumā par šīm tēzēm mēs redzējām, ar ko atšķiras bauslība no Evaņģēlija. Ir sešas šādas atšķirības. Bauslība un Evaņģēlijs atšķiras:

• ar veidu, kādā šīs mācības ir atklātas cilvēkam;
• ar saturu, kāds piemīt abām šīm mācībām;
• ar apsolījumiem, kādi ir abās mācībās;
• ar draudiem;
• ar uzdevumu un iedarbību, kas piemīt abām mācībām;
• ar objektu – personām, kurām viena vai otra mācība jāsludina.

Parasti šo atšķirību min kā pēdējo. Bet tas nav tāpēc, ka tā būtu mazsvarīgāka. Šī atšķirība ir augstākā mērā svarīga. Tās būtība ir šāda: Evaņģēlijs jāsludina tikai nabaga satriektajiem un salauztajiem grēciniekiem, bet bauslība – pašpārliecinātajiem grēciniekiem. Kas to dara ačgārni, tas abas šīs mācības augstākajā mērā bīstami samaina un sajauc. Par to, ka tas tā patiešām ir, mēs pārliecinājāmies jau pirmajās lekcijās, aplūkojot apustuļa Pāvila teikto: “Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja to lieto pareizi, atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājiem, cilvēku tirgotājiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem, un ja kas vien ir pretim veselīgai mācībai.” (1.Tim.1:8-10) Tam, kurš, pateicoties Kristum, ir taisns, bauslība nav paredzēta, tā domāta netaisnajiem un nepaklausīgajiem utt. Viņi ir bauslības objekti. Tāpēc tas, kas nabaga satriektu grēcinieku padara par bauslības objektu, smagi grēko pret viņu. Tādam ir jāsludina Evaņģēlijs.

“Dieva tā Kunga Gars ir nolaidies uz mani, jo tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā.” (Jes.61:1-3) “Atmaksas diena” nenozīmē tiesu pār cilvēkiem, jo tad netiktu pasludināts žēlastības gads. Bet šie vārdi nozīmē to, ka Dieva Dēls gribēja atmaksāt sātanam, kas cilvēku dzimumu bija iegrūdis postā. Tāpēc tā mums ir iepriecinoša un mierinoša vēsts. Ja Dievs nebūtu sātanam atmaksājis, mēs būtu pazuduši. Ja Kristus mūs nebūtu atsvabinājis no velna, mēs nevarētu priecāties un mums būtu jāpaliek bēdīgiem. Tad šajā tekstā seko tēlaini teicieni, kas visi attiecināmi uz garīgajiem žēlastības dārgumiem.

No šīm vietām redzam, ka saskaņā ar Dieva vārdu tiem, kuri pašpārliecināti dzīvo savos grēkos, nav jāsaņem ne piliens Evaņģēlija; turpretī tiem, kam ir salauzta sirds, ne ar vārdiņu nav sludināmi draudi un sodi, bet gan vienīgi apsolījumi, mierinājums un žēlastība, piedošana, dzīvība un svētlaimība.

Tā to ir darījis arī mūsu Kungs Kristus. Reiz pie Viņa atnāca lielā grēciniece un paštaisno farizeju klātbūtnē krita Viņa priekšā ceļos, ar savām asarām mazgāja Viņa kājas un nosusināja tās ar saviem matiem, kas citkārt bija kalpojuši greznībai viņas lētajās izpriecās. Viņa bija salauzta, un viņai nebija mierinājuma, un viņa griezās pie Jēzus, par kuru viņa bija uzzinājusi, ka tas esot Glābējs. Ko darīja mūsu Kungs? Ne ar vārdu Viņš nepieminēja viņas apslēptos grēkus. Viņa, bez šaubām, bija dzīvojusi visnegantākajos grēkos un netiklībā, bet Jēzus par to nerunāja! Viņš tai vienkārši teica: “Tavi grēki tev ir piedoti,” un sniedza vēl īsu pamudinājumu: “Turpmāk negrēko vairs.”

Tā tas Kungs rīkojās arī ar Caķeju, šo neģēlīgo muitnieku, kas visā zemē bija krāpis ļaudis. Viņš bija kaut ko dzirdējis par Kungu, šo to bija uzzinājis pats, bet daudz bija stāstījuši citi. Viņš bija atzinis: “Tā tas nevar turpināties, jālabojas!” Kad nu Kungs iet garām, viņš uzrāpjas vīģes kokā, jo grib svēto vīru redzēt. Bet viņam nenāk ne prātā, ka Kungs varētu gribēt redzēt viņu. Bet ko dara Jēzus? Viņš ierauga to kokā un uzsauc tam: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā,” un ar prieku iet viņa namā. Bet Caķejs, zināms, nodomā: “Te viņš mani noteikti ņems priekšā par maniem grēkiem un parādīs, ko ļaunu esmu darījis.” Taču par to Viņš nesaka ne vārda! Bet Jēzus apliecina: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.” Un tad pats Caķejs saka: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem un, ko es citiem esmu izspiedis, es gribu atdot četrkārtīgi.” Pestītājs viņam to neliek darīt, taču to prasa viņa paša sirdsapziņa, kas bija pamodusies un tagad tika nomierināta. Aiz prieka viņš saka: “Redzi, Kungs, pusi savas mantas es gribu dot nabagiem..” To, bez šaubām, viņš arī izpildīja.

Tas pats skaidri redzams arī līdzībā par pazudušo dēlu. Kad pazudušais dēls atgriezās, viņš visu savu mantu bija notriecis un noplītējis ar netiklēm. Bet, kad viņš ar nomāktu sirdi atgriežas pie sava tēva, ko tēvs dara? No viņa mutes neatskan neviens nopēluma vārds. Viņš pat krīt dēlam ap kaklu, skūpsta viņu un sauc: “Lai līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu ir atkal dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” Tiek sarīkots prieka mielasts, un tajā nedzird neviena nopēluma vārda.

Un ko tas Kungs dara pie krusta? Blakus Viņam ir krustā sists cilvēks, kas līdz šim bija dzīvojis nekrietnu dzīvi, bet tagad, redzot Kristus ciešanas, kuras Viņš pacietīgi panes, viņā rodas jauna atziņa un viņš saka: “Mēs dabūjam, ko esam pelnījuši, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un beidzot viņš vēršas pie Kunga ar vārdiem: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!” Viņš atzīst: “Šis ir Mesija!” Un ko dara tas Kungs? Viņš nesaka: “Kāpēc lai Es par tevi domāju? Par tevi, kas esi rīkojies tik ļauni.” Viņš tam neatgādina viņa grēkus, nē, Viņš tikai saka: “Šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

Tā Kungs mums rāda, kas jādara ar nabaga grēcinieku, kurš varbūt vēl šodien ir dzīvojis nekrietni, bet nu ir salauzts, nomākts un izbiedēts savu grēku dēļ. Šeit nopēlums nav vietā un par sodu nav bilstams ne pušplēsts vārds, bet šim cilvēkam ir jāsniedz mierinājums un viņa grēki ir jāpiedod. Kas tā rīkojas, tas atšķir Evaņģēliju no bauslības.

Tieši tā ir rīkojušies svētie apustuļi. Es atgādināšu tikai cietumsargu Filipos. Tas vēl tikko bija gribējis padarīt sev galu un tā izdarīt briesmīgu nāves grēku, kad Pāvils viņam saka: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” Viņš jau visu nakti bija dzirdējis Pāvilu un Sīlu slavinām Dievu un, bez šaubām, bija jau guvis labu atziņu. Un nu viņš sauc pēc gaismas, ieskrien pie Pāvila un Sīlas, krīt drebēdams pie viņu kājām un sauc: “Kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Viņi nevēršas pie tā ar prasībām, piemēram: “Tev jādara tas un tas, tev jāsajūt nožēla..” Viss, ko viņi saka, ir: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Viņi to aicina tikai pieņemt žēlastību; jo ticība jau nav nekas vairāk kā apžēlošanas saņemšana.

Tagad paklausieties kaut ko no Lutera, ne vien tādas vietas, kur viņš uzsver, ka nabaga grēciniekiem jāsludina vienīgi Evaņģēlijs, bet arī to, kā Luters reiz mierinājis cilvēku, kurš bija smagi grēkojis. Tas bija Spalatins, kāds 1482. gadā dzimis izcils vīrs, kurš daudz bija palīdzējis reformācijas darbā. Viņš bija kļuvis par Saksijas kūrfirsta baznīcas padomnieku, dzīvojis Altenburgā un bijis tuvs Lutera draugs. Spalatins bija piekritis, ka kāds mācītājs apprec savas mirušās sievas audžumāti, kas ir pilnīgi pretēji Dieva vārdam. Kas gan var būt vēl briesmīgāk: apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 5. nodaļā min līdzīgu gadījumu un turklāt saka, ka tā esot tāda netiklība, kādu pat pagāni nepazīst. Kad nu šis labais Spalatins par to uzzinājis, viņš vairs nav bijis nomierināms. Luters drīz vien dabūja dzirdēt, ka Spalatins piedzīvo dziļu depresiju. Viņš neesot pieņēmis nekādu mierinājumu. Viņš esot uzskatījis, ka pēc tam, kad viņš tādā mērā ir iepazinis Dieva vārdu un tik bagātīgi saņēmis Dieva žēlastību, viņam vairs nevar palīdzēt nekāds mierinājums. Kā Luters mierināja šo vīru? To mēs uzzinām no viņa vēstules (W.X,2022-2029) (St.L.Ed.X,1729 utt.). Luters raksta:

“Godājamam vīram Kristū, Georgam Spalatina kungam, Meisenes baznīcu superintendentam, visuzticamākajam Altenburgas ganam, tā Kunga mīlētam, Dieva žēlastība un miers Kristū un Svētā Gara mierinājums, āmen.

Mans visumīļais Spalatin, es jūtu Jums līdz no sirds un ļoti lūdzu mūsu Kungu Kristu, lai Viņš Jūs stiprina un dod Jums priecīgu prātu. Es vēlējos kaut ko uzzināt un esmu arī prašņājis par Jūsu lietām un par to, kas varētu būt iemesls Jūsu nespēkam. Un tā man daži ir teikuši, ka tas nav nekas cits, kā gara bēdas un grūtsirdība par kādu laulības lietu, kad kāds mācītājs ir apprecējis savas mirušās sievas audžumāti un ir ar to salaulāts. Ja tas ir tā, tad es Jūs dedzīgi lūdzu mūsu Kunga Kristus dēļ novērsties no domām par sevi, no tām domām un jūtām, kas valda pār jūsu sirdi, un uzklausīt mani, Jūsu brāli, kurš Kristus vārdā ar Jums runā, citādi bēdas ņems virsroku un Jūs novedīs nāvē, kā tas lasāms Sv. Pāvila vārdos: “Pasaulīgas skumjas nes nāvi” (2. Kor. 7:10), kā arī es to esmu piedzīvojis pats pie sevis un kā tas 1540.gadā bija arī ar Veimāras maģistru Filipu, kuru kādas firsta lietas dēļ grūtsirdība un bēdas gandrīz jau bija nobeigušas, taču Kristus ar manu muti viņu atkal atmodināja. Es to saku, kaut arī iespējams, ka Jūs šai lietā esat grēkojis un ka tā daļēji arī ir Jūsu vaina, tāpēc ka Jūs esat šādu laulību atļāvis.”

Tātad Luters atzīst, ka šis cilvēks ir smagi nogrēkojies. Viņš bija šo laulību pieļāvis un bija devis padomu, ka to ir iespējams noslēgt. Luters turpina:

“Jā, es gribu tālāk vaicāt, vai tad Jūs šajā un citās reizēs esat vairāk grēkojis nekā Manase, Jūdejas ķēniņš, kura pārkāpumi nebija par labu vēršami visā viņa pēcnācēju laikā līdz pat Jeruzalemes nopostīšanai, kamēr Jūsu pārkāpums ir samērā viegls un tam ir pārejoša nozīme, un turklāt to ir iespējams labot. Vai jūs šī gadījuma dēļ gribētu bēdāties līdz nāvei un ar šādu nāvi vēl briesmīgāk grēkot Dieva priekšā?”

Viņš grib sacīt: šo laulību var izšķirt, jo tā nav īsta laulība. Bet grēks būtu vēl lielāks, ja viņš tagad apšaubītu Dieva apžēlošanu par šo grēku, ka viņš bija devis padomu laulību noslēgt. Pats briesmīgākais grēks ir šaubīties par Dieva žēlastību, jo tas vienmēr nozīmētu – uzskatīt Dievu par meli.

“Nav jāatkārto, ka Jūs šeit esat kļūdījies. Taču neatstājiet šo grēku pie sevis, pametiet to un beidziet šo bēdāšanos, kas ir vēl lielāks grēks. Uzklausiet svētīgo mierinājumu, ko Jums atgādina tas Kungs caur savu pravieti Ecēhiēlu: “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Man nav prieka par grēcinieka [bezdievja] nāvi, bet gan par to, ka viņš atgriežas un dzīvo.” (Ec.33:11) Vai Jūs domājat, ka tieši pie Jums tā Kunga roka ir kļuvusi par īsu? (Jes.59:1) Vai varbūt vienīgi ar Jums Viņš ir pārstājis būt žēlsirdīgs (Ps. 77:10)? Vai varbūt Jūs būtu pirmais, kurš ar savu grēku ir tik ļauni izrīkojies, ka mums vairs nebūtu Augstā Priestera, kas varētu just līdzi mūsu vājumam? Jeb varbūt tas Jums šķiet kāds brīnumains jaunums, ka cilvēks, kas dzīvo miesā un kuru apņem daudzu velnu neskaitāmas bultas, dažkārt tiek ievainots vai pat nogāzts zemē?”

Luters grib teikt: kāpēc tu brīnies par to, ka esi pieļāvis tik dziļu kritienu? Tā gadās. Briesmīgākais ir tas, ka mēs negribam atkal piecelties, ka negribam kā pazuduši un nolādēti grēcinieki aizrāpot līdz žēlastības krēslam.

“Jūs, mans mīļais Spalatin, šķiet, vēl esat maz pieredzējis cīņā pret grēku, ļaunumu dvēselē, bauslību un nāves bailēm; vai arī sātans Jūsu acīm un atmiņai atņēmis visus mierinājumus, ko esat lasījis Svētajos Rakstos. Kad Jums nebija šādu kārdinājumu, Jūs bijāt labi apbruņots un zinājāt, kas ir Kristus misija un Viņa labie darbi. Jā, sātans ir izrāvis Jums no sirds visus Jūsu skaistos kristīgos sprediķus par Dieva žēlastību un žēlsirdību, kas dota Kristū, ar kuriem Jūs ar priecīgu prātu un lielu drosmi esat mācījis, pamudinājis un mierinājis citus. Vai varbūt Jūs līdz šim brīdim esat bijis vājš grēcinieks, kas ir apzinājies tikai savas pavisam niecīgās kļūdas un vājības.”

To, ka Spalatins ir tik ļoti nepieejams mierinājumiem, Luters skaidro divējādi. Vai nu viņš agrāk nav pietiekami apzinājies savu grēku postu un nav saskatījis to, kāds liels grēcinieks viņš ir pēc dabas un ka tāpēc bija jānāk tik lielam kritienam, lai to saskatītu, vai arī sātans ir atņēmis viņam katru mierinājumu, neļaudams to saskatīt. Ja tu būsi apjautis to, cik samaitāta ir tava sirds Dieva priekšā, tad nebūsi vairs tik izmisis, jo tad tu domātu šādi: jā, šis avots patiesi ir tik netīrs, tāpēc ūdens, kas no tā plūst, nevar būt tīrs.

“Tādēļ mans sirsnīgais lūgums un pamudinājums Jums ir šāds: piebiedrojieties mums un turieties pie mums īstiem, lieliem un nosodāmiem grēciniekiem.”

Spalatinam vajadzētu piebiedroties īstu, lielu un nosodāmu grēcinieku sabiedrībai, un Luteram likās, ka arī viņš pats tur iederētos.

“Lai Jūs nepadarītu Kristu mazu un nenozīmīgu, kas varētu glābt vienīgi no iedomātiem un bērnišķīgiem grēkiem. Nē! Tas gan būtu slikti. Tādēļ drīzāk lai Viņš mums ir tāds Pestītājs, kas glābj un atpestī mūs no īstiem, lieliem, smagiem pārkāpumiem un ļaundarībām, arī no vislielākajām un vissliktākajām, īsi sakot, no visiem grēkiem.”

Kurš izdara kādu lielu grēku un par to nebēdā, tam Kristus nevar palīdzēt, taču kas to nožēlo un par to uztraucas, tam jau ir palīdzēts.

“Tā mani reiz mierināja Štaupics, kad man bija līdzīga kaite, kā tagad Jums.”

Luters pats gāja pie Štaupica un izsūdzēja viņam savas bēdas. Viņš nebija kritis lielos un redzamos grēkos, bet cieta galvenokārt no grēkiem savā sirdī. Dievs viņam bija piešķīris īpaši dziļu savas samaitātības un grēka apziņu.

“Viņš vaicāja: “Vai Jūs gribat būt tikai tāds iedomāts grēcinieks un lai Kristus būtu tikai tāds iedomāts Pestītājs?””

Es negribu, lai man būtu iedomāts Pestītājs, tāpēc man nav jābrīnās, ka es esmu īsts un patiess grēcinieks.

“Jums jānāk pie īstas ticības, ka Kristus ir patiess Pestītājs, Jūs turpretī īsts grēcinieks. Jo Dievs nejoko un nenoņemas ar sagudrotām lietām. Tā ir bijusi vislielākā nopietnība, ka Viņš ir sūtījis pasaulē un upurējis mūsu dēļ savu vienīgo Dēlu (Rom. 8:32; Jņ. 3:16). Šīs un līdzīgas domas, kas smeltas Svēto Rakstu mierinājumu vārdos, sasodītais sātans ir atņēmis Jūsu atmiņai, lai Jūs nespētu tās atcerēties savās lielajās bailēs un grūtsirdībā. Tāpēc pievērsiet tagad, Dieva dēļ, savu ausi man un paklausieties jel, kā es, Jūsu brālis, priecīgs dziedu, atrazdamies ārpus Jūsu bēdām un grūtsirdības un būdams stiprs; stiprs tāpēc, lai Jūs, vājš un velna vajāts un nomocīts būdams, uz mani varētu balstīties un piecelties, līdz arī Jūs, atkal izslējies, varētu velnam spītēt un priecīgs dziedāt: “Mani grūdin grūda, lai es kristu, bet tas Kungs man palīdzēja.” (Ps. 118:13) Iedomājieties, ka es esmu Pēteris, kurš Jums sniedz roku un saka: “Jēzus vārdā, celies un staigā.” (Ap. d. 3:6) Ak, mans mīļais Spalatin, klausieties taču un ticiet vārdiem, ko Kristus uz Jums runā caur mani.”

Kristus runā caur mani, jo es Jums atgādinu Viņa vārdus.

“Jo es nekļūdos, to es zinu.” Luters neattiecina to uz savu personu, bet gan attiecina to uz Dieva vārdiem; tādējādi viņa personā pats Kristus stāv Spalatina priekšā un runā uz viņu, “es nerunāju kaut ko velnišķīgu, bet Kristus runā caur mani (jo es Jums sludinu Viņa vārdus) un pavēl Jums, lai Jūs savam ticības brālim paklausītu un ticētu. Viņš pats piedos Jums šo un visus citus grēkus, un tā mēs tos dalīsim ar Jums un palīdzēsim tos nest.”

Ja kāds mācītājs pasludina piedošanu par izsūdzētiem grēkiem, tad viņš tos ņem arī uz savu sirdsapziņu. Bet viņš var to darīt droši, jo tas, kurš pie viņa ir ieradies un izsūdzējis varbūt visbriesmīgākos grēkus, ir nācis ar salauztu sirdi. Tad mācītājs viņu var iedrošināt un pasludināt grēku piedošanu, un sacīt: es uzņemšos šo atbildību Dieva priekšā, lai lielajā Tiesas dienā Viņš man varētu sacīt: “Tu darīji pareizi, jo viņš nāca pie tevis ar satriektu dvēseli, un tādam nepienākas nekas cits, kā vienīgi Evaņģēlijs.”

“Tādēļ raugiet, ka arī Jūs saņemat sev šo mierinājumu, kas ir patiess, drošs un pastāvīgs, man paša Kunga dots, lai es Jums to sniegtu un liktu Jums to no manis pieņemt. Jo, ja jau manu sirdi sāpina tas, ka Jūs tik nožēlojamā veidā moka smaga grūtsirdība, tad Viņam tas nepatīk vēl daudz vairāk, jo “Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs, Viņam ir bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūs žēl jums uzliktā soda dēļ” (Joēla 2:13).”

Luters šeit rāda, ka brāļa grēku uzklausīšana ir nepieciešama, jo tas dod mums iespēju sniegt viņam mierinājumu. Dievam nav patikas par to, ka cilvēks ir satriekts, nomākts un ka cītīgi pūlas palikt šajā nomāktībā un nožēlā. Nē, ja mūs ir satriecis bauslības veseris, mums jābēg no Mozus pie Kristus, tas ir īstais ceļš.

“Tādēļ neatraidiet to, kas Jūs mierina un Jums pasludina Dieva gribu, un ienīst un nolād Jūsu skumjas un grūtsirdību kā sātana mocības. Neļaujiet velnam Kristu attēlot citādu, nekā Viņš ir īstenībā, bet ticiet Rakstiem, kas liecina, ka “Viņš ir atnācis, lai iznīcinātu velna darbus.” (1.Jņ.3:8) Jūsu grūtsirdība ir velna darbs. To Kristus grib iznīcināt, ja vien Jūs to atļausiet. Jūs esat diezgan baiļojies un nožēlojis grēku pat vairāk nekā vajadzīgs. Tādēļ neatraidiet mierinājumu un ļaujiet palīdzēt.”

Brīnišķīgs izskaidrojums! Ar velna darbiem parasti saprot lielos un briesmīgos grēkus, bet Luters pie lielākajiem grēkiem pieskaita arī šaubas un grūtsirdību. Kristus nav nācis, lai mūs pildītu ar grūtsirdību, bet gan ar mieru un prieku Svētajā Garā.

“Redziet taču, mans mīļais Spalatin, ka es ar Jums rīkojos un runāju uzticīgas sirds mudināts. Es labprāt pieņemtu to kā augstāko labvēlību, ko Jūs man varētu parādīt, ja Jūs dotu sevī vietu šim manam mierinājumam, tas ir, paša Kunga Kristus grēku piedošanai, Absolūcijai un atjaunošanai ticībā. Ja Jūs tā darīsiet un ja Jums kļūs labāk, Jums pašam būs jāatzīst un jāapliecina, ka Jūs tam Kungam ar šo paklausību esat sniedzis vismīļāko un patīkamāko upuri, kā tas rakstīts psalmos: “Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.” (Ps.147:11) Tāpat: “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Ps.34:19) Un: “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Ps.51:19) Tāpēc lai pazūd sasodītais velns ar savām skumjām, kurš mūs Jūsu dēļ bija stipri apbēdinājis un gribētu arī izpostīt tā Kunga dāvāto prieku; jā, ja vien velns to varētu, viņš mūs visus uzreiz aprītu. Bet lai Kristus, mūsu Kungs, viņu soda, un Viņš to arī darīs. Bet Jūs lai Viņš stiprina, mierina un uztur ar savu Garu. Āmen. Ieprieciniet arī savu sievu ar šiem un citiem, labākiem vārdiem. Man diemžēl nebūs laika rakstīt vēl citu vēstuli. 1544.g. 21.augustā, Ceicā. Jūsu Mārtiņš Luters.”

Es gribēju jūs ar šo vēstuli iepazīstināt pēc iespējas pamatīgāk. Ceru, ka tā jums patika un ka jūs to bieži pārlasīsiet. Un jo sevišķi par to padomājiet tad, kad jūsu amata laikā pie jums atnāks kāds noskumis grēcinieks, kas nerod mierinājuma. Tad palasiet šo vēstuli un labi sagatavojieties, lai jūsu rīcība ar šādu grēcinieku būtu patiesi evaņģēliska. Luters atzina, ka Spalatins ir grēkojis, bet viņš arī zināja: tagad, Dieva dēļ, nav jāpasaka kāds vārds, kas kā bulta varētu ķert nabaga Spalatina sirdi.

Bet nu paklausīsimies vēl kādu vēstuli, ko Luters bija uzrakstījis jau 1516. gadā kādam augustīniešu mūkam Špenleinam, kurš nav spējis rast mieru, raizēdamies par savu apžēlošanu. Jau agrāk viņš bija bijis augustīniešu klosterī Vitenbergā. Pēc Lutera darbu pazinēju atzinuma, tā ir izcila vēstule. Jābrīnās, ka viņš jau toreiz ir spējis tā rakstīt.

Luters tātad raksta Georgam Špenleinam (W.XXI,29 utt.) (St.L.d.XI a,0 utt.):

“Es labprāt gribētu zināt, kā ir ar Jūsu dvēseli, vai tā beidzot ir atteikusies no savas paša taisnības un tiecas būt iepriecināta un mierināta vienīgi Kristus taisnībā. Jo mūsdienās paštaisnības kārdinājums pārņēmis daudzus, īpaši tos, kas visiem spēkiem grib būt taisni un dievbijīgi un nepazīst Dieva taisnību, kas mums tik bagātīgi par velti dāvināta Kristū. Tādēļ viņi paši mēģina darīt labu tik ilgi, līdz gūst pārliecību, ka viņi ir ļaudis, kurus Dieva priekšā grezno tikumi un nopelni. Tas taču ir gluži neiespējami. Šādos maldīgos uzskatos dzīvojām mēs visi – gan Jūs, gan arī es. Un arī es, pūloties nepakļauties šiem maldiem, neesmu vēl brīvs no tiem. Tādēļ, mans mīļais brāli, iepazīstiet Kristu, krustā sisto Kristu. Mācieties Viņam dziedāt slavu un pats par sevi šaubīties.”

Luters saka:

“Nebrīnieties, ja neatrodat sevī nekā cienījama, vienīgi grēku. Mācieties taču slavināt Kristu, bet par sevi šaubīties kā par cilvēku, kurā nav atrodams nekas labs, kā vien tad, ja pats Dievs caur Jums izdara ko labu.”

Proti, viņam nav jātiecas pēc paša taisnības, kas liktu viņam domāt, ka viņš vairs nav grēcinieks. Jo, pazīstot Dieva vārdus un mācību, tā būtu augstprātība un Pestītāja noliegšana.

Luters turpina:

“Bet sakiet Viņam: Tu, mans Kungs Jēzu, esi mana taisnība, bet es – Tavs grēks. Tu manējo esi pieņēmis un savējo atdevis man: Tu esi pieņēmis to, kas Tu neesi bijis, un atdevis man to, kas es neesmu bijis. Sargies, lai tu netīkotu allaž pēc tik lielas taisnības, kurā tu vairs sev neliktos grēcinieks un negribētu tāds būt. Jo Kristus mīt tikai pie grēciniekiem.”

Valhs [Lutera darbu izdevējs.- Tulk. piez.] devis šeit piezīmi, taču tāpat ir skaidrs, kas ar to domāts. Nekautrīgie grēkotāji neatzīst sevi par grēciniekiem. Viņi spriež: “Tā ir cilvēciska vājība! Tāds jau cilvēks ir no dzimšanas.” Un, ja viņi dažkārt izliekas dievbijīgi, tad tā ir tīrā liekulība. “Mēs jau esam tādi nabaga grēcinieki,” viņi saka; bet viņi ar to nedomā grēkus, kas minēti Rakstos. Viņi gan saka: “Mēs jau esam tādi vāji cilvēciņi,” bet viens žūpo, cits piekopj netiklību, vēl cits zog! Un tas viss tiek uzskatīts tikai par vājuma izpausmi! Bet Kristus patiesi mājo tikai pie grēciniekiem, proti, pie tādiem, kas paši sevi uzskata par grēciniekiem. Sākumā Kristus mita starp eņģeļiem, bet tad Viņš gribēja būt starp grēciniekiem. Tāpēc Viņš nāca pasaulē.

Tālāk Luters raksta:

“Jo tāpēc Viņš ir nācis no Debesīm, kur Viņš dzīvoja starp taisnajiem, lai būtu starp grēciniekiem. Padomājiet par tik lielu Viņa mīlestību, un jūs ieraudzīsiet šeit visjaukāko mierinājumu. Jo, ja mēs sirdsapziņas mieru iegūstam, paši pūloties un mokoties, tad kāpēc gan Viņam vajadzēja mirt?”

Brīnišķīgi vārdi! Ja kāds jūt nemieru savu grēku dēļ un tūlīt nebēg pie Kristus, tad tāds ir nelga. Tāds cilvēks domā šādi: “Mana ļaunā sirdsapziņa taču rāda, ka es nevaru nākt pie Dieva.” Nē, tā rāda: tev tieši jāgriežas pie Jēzus, lai atgūtu priecīgu prātu, lai dienu un nakti, ceļoties un ejot pie miera, varētu ar līksmu sirdi slavēt Dievu. Jo kāpēc gan Kristus ir miris tevis dēļ? Tātad, ja tu apzinies, ka esi grēkojis, un nezini, ko darīt, tad arī nemēģini pats atrast padomu, bet uzmeklē to, kurš tiešām var palīdzēt: dodies pie Jēzus!

“Vienīgi Viņā Jūs atradīsiet mieru un mierinājumu jūsu izmisumā par sevi pašu un saviem darbiem.”

Zīmīgi vārdi: “Mierinājums izmisumā par sevi pašu!” Bet tā tas ir! Kad nabaga grēcinieks uzlūko sevi, viņš ir izmisis; uzlūkojot Jēzu, viņš top mierināts. “Un tagad, kad Viņš Jūs ir pieņēmis, padarījis Jūsu grēkus par savējiem un savu taisnību par Jūsējo, mācieties tam stingri ticēt, kā tas pienākas; jo nolādēts ir tas, kas tam netic!” Tas ir skaistākais Evaņģēlijs, ko es varu sludināt. Jo tas apliecina, ka Kristus ir nācis katra cilvēka dēļ, Viņš ir nesis ikviena grēkus, ikvienu Viņš aicina pie sevis, ticēt Viņam, priecāties par Viņu un būt drošam, ka viņam visi grēki piedoti un ka savā nāves stundā viņš šķirsies no šīs pasaules pestīts.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Trīspadsmitais vakara priekšlasījums