Sešpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Piecpadsmitais vakara priekšlasījums »

Neviena no evaņģēliski luteriskās baznīcas mācībām reformātiem nešķiet vairāk piedauzīga kā tā, ka Dieva žēlastība, grēku piedošana, taisnošana Dieva priekšā un mūžīga svētlaime nav iegūstama citādi, kā vien ar ticības paļāvību uz rakstīto Vārdu, Kristību, uz Svēto Vakarēdienu un Absolūciju [grēku piedošanu]. Kad to dzird kāds reformētais, it īpaši kāds tā sauktais teologs, tad viņš saka: “Kāds mehānisks ceļš uz Debesīm! Ko gan nozīmē nedzīvais burts?

Apustulis Pāvils taču pats saka: “Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu!” (2. Kor. 3:6) “Kāds gan labums,” viņi prasa, “no Kristības ar vienkāršu zemes ūdeni? Nē, patiesā Kristība ir ar uguni un Garu!” Viņi tālāk jautā: “Kāds gan labums no mielasta, kurā bauda dabīgu, patiesu Kristus miesu un asinis? Īstais ēdiens, ar kuru patiesi tiek remdināts dvēseles izsalkums, un īstais dzēriens, ar kuru tiek remdinātas dvēseles slāpes, ir patiesība, kas nāk no Debesīm.” Tālāk viņi prasa: “Kāds gan man labums no kāda mirstīga, grēcīga cilvēka, kas, nespēdams ielūkoties manā sirdī, man saka vārdus ¬ tavi grēki tev ir piedoti? Nē, vienīgi tad mani grēki ir piedoti, kad pats Dievs šos vārdus runā manā sirdī un liek man to sajust.” Tā spriež reformāti.

Bet vai tas saskan ar Rakstiem? Nekad un nevienā vietā! Saskaņā ar Bībeli Svēto Rakstu burts nekad nav “miris” burts. Apustulis Pāvils gan saka: “Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu,” bet, jāievēro, ka aplūkojot šo vietu kontekstā, ir skaidri redzams, ka Pāvils šeit ar “burtu” nav domājis Dieva vārdu kā tādu, bet gan bauslību; tā ir bauslība, kas nokauj. Bet ar “Garu” ir domāts Evaņģēlijs, tas dara dzīvu. Par apustuļa vārdiem “Burts nokauj” vēl jāpiebilst, ka pats burts taču nevar būt miris, jo mirušais mani nevar nokaut.

Pēc Svētajiem Rakstiem Kristība nav tikai mazgāšana ar vienkāršu zemes ūdeni, bet gan tādu ūdeni, ar kuru ir saistīts Dieva Gars. Jā, tur ir klāt Jēzus ar savām asinīm, lai mani šķīstītu no maniem grēkiem. Tāpēc arī Ananija saka Pāvilam: “Liecies kristīties un nomazgā savus grēkus.” (Ap. d. 22:16) Un Kristus saka Nikodēmam: “Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja cilvēks neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jņ. 3:5) Vispirms Viņš nosauc ūdeni un tad Garu, jo Gars man jāsaņem caur ūdens Kristību. Un apustulis saka skaidri un gaiši: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.” (Gal. 3:27) Un vēstulē Titam: “Dievs mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, taisnoti Viņa žēlastībā, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” (Tit. 3:5¬7)

Pēc Rakstiem arī Svētais Vakarēdiens nav vis kāda laicīga, bet gan debešķīga maltīte zemes virsū, kurā mēs saņemam ne tikai maizi un vīnu, nedz arī tikai Kristus miesu un asinis, bet ar tiem mums tiek dāvāta un apzīmogota grēku piedošana, dzīvība un atpestīšana. Jo Kristus, izdalot svētīto maizi, saka: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait, Mani pieminēdami.” “Par jums,” Viņš saka, ar to gribēdams atgādināt saviem mācekļiem: “Apdomājiet labi, jums tagad jāsaņem un jābauda miesa, ar kuras rūgto nāvi pie krusta ir atpestīta visa pasaule. Vai jums te nav jālīksmo un jāgavilē priekā, kad visas pasaules grēku izpirkšanas maksa jums tiek sniegta un likta jūsu mutē?” Kad Jēzus saviem mācekļiem sniedz svētīto kausu, Viņš saka: “Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas.” “Par jums izlietas!” Kāpēc Viņš saka vēl šos vārdus? Viņš grib teikt: “Saņemot šīs samierināšanās asinis, tu vienlaikus saņem to, kas iemantots ar šo upuri pie krusta.”

Beidzot, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Absolūcija jeb grēku piedošana, ko pasludina kāds nabaga grēcīgs mācītājs, ir nevis viņa, bet gan paša Jēzus Kristus dota grēku piedošana, jo viņš to pasludina pēc Kristus pavēles, Kristus vietā, Kristus vārdā. Jo Kristus saka saviem mācekļiem: “Kā Tēvs Mani ir sūtījis, tā Es sūtu jūs.” Ko Viņš ar to grib teikt? Neko citu, kā: “Mani sūtījis Tēvs. Kad es uz jums runāju, tad tie ir mana Tēva vārdi. Jums nav jāraugās uz to vienkāršo veidolu, kādā jūs mani redzat. Es nāku Tēva vārdā, Tēva vietā, un mani apsolījuma vārdi, kas nāk no manas mutes, ir mana Tēva vārdi. Tāpat, kā mani Tēvs ir sūtījis, tā es sūtu jūs. Arī jums jārunā manā vārdā un manā vietā.” Tāpēc viņš tiem vēl saka: “Ņemiet Svēto Garu. Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:23)

Šeit jūs redzat, cik noniecinoši, nicīgi un nievājoši reformāti runā par Vārda un Sakramenta svētajiem žēlastības līdzekļiem un cik diži un majestātiski skan Kunga un apustuļu vārdi, kad tie runā par tiem! Kuram tad ir taisnība? Kristum vai reformātiem? Svētajiem apustuļiem vai reformātu mācītājiem? Es kaunētos uz to sniegt atbildi. Atbilde ir visiem zināma.

Bet īstais cēlonis tam, kāpēc reformāti tā spriež, ir šāds: viņi nezina, kā cilvēks iemanto žēlastību, grēku piedošanu, taisnošanu Dieva priekšā un mūžīgu svētlaimi. Viņi rāda citu ceļu un neko negrib zināt par tiem līdzekļiem, ko devis Dievs. Viņi ir izgudrojuši paši savus priekšrakstus. Par tiem mēs jau iepriekš esam runājuši. Lai Dievs mums dod savu Svēto Garu un jau šodien stiprina mūs šai pārliecībā, lai mēs priecīgi varētu dzīvot savā ticībā.

Devītā ir viena no pašām svarīgākajām tēzēm. Tajā ir runa par pašu būtiskāko bauslības un Evaņģēlija jaukšanas gadījumu, kas ir ļoti izplatīts sektās. Proti, kad iztrūcinātu grēcinieku nevis ved pie Vārda un Sakramenta, bet liek viņam sasniegt žēlastības stāvokli, tik ilgi lūdzoties un cīnoties, līdz viņš sajūt sevī šo žēlastību. Tas, protams, izklausās ļoti dievbijīgi un kristīgi, un tāds, kam nav pieredzes, viegli ļauj sevi piemānīt. Bet mums, paldies Dievam, ir Vārds, kas mūs nemaldina un nepieviļ, kam mēs varam uzticēties, kas ir mūsu spīdeklis, pie kura mēs varam palikt arī tumsā. Kad nāks nāve un aicinās mūs, mēs, kaut arī neko īpašu nejuzdami, ar drošu pārliecību un mieru varēsim tai sekot un sacīt: “Es došos tev līdz ar prieku! Paldies Dievam par to, ka man jāiziet no šī briesmīgā cietuma! Es nešaubos, ka nonākšu Dieva troņa priekšā un stāvēšu žēlsirdīgā Dieva priekšā. Kādēļ? Nevis tādēļ, ka es to jūtu, nevis tādēļ, ka būtu darījis labus darbus, nevis tādēļ, ka es būtu kļuvis labāks. Nē, tas viss ir nedrošs, smiltīs likts pamats; jo ir ļoti iespējams, ka nāves brīdī visas šīs jaukās sajūtas mani pamet. Bet tam, kas radis paļauties uz Vārdu, ir labs ceļa spieķis, kas nepieciešams, dodoties cauri tumšajai nāves ielejai.”

Kaut nu mīļais Dievs jūs apbruņotu ar savu Vārdu tā, lai, nonākot mācītāja amatā, jūs nenodarbotos vienīgi ar gaisa tricināšanu, bet zinātu: “Tas ir mūžīgā, dzīvā Dieva vārds, un velni ellē tam nespēj pretoties.” Te ir vietā vārdi: “Kad tas Kungs runā, tad lai visi klusē! Jo Viņš ir Kungs pār visiem, un visiem ir jāpakļaujas Viņam.”

Tiktāl, cik labi mācēdams, esmu jums izklāstījis šo mācību, kāda tā ir Svētajos Rakstos. Šodien palūkosimies, ko saka mūsu ticības apliecības, lai jūs redzētu, ka tas ir nevis mans personiskais uzskats, bet gan mūsu dārgās luteriskās baznīcas mācība. Taču vispirms ieklausīsimies, kā Cvinglijs formulē reformātu mācību. Jo viņš ir visu reformātu baznīcu vectēvs. Var gan likties, ka viņam nav bijusi tik liela ietekme kā Kalvinam, tomēr tieši viņš ir tas, kas licis pamatu reformātu baznīcai. Tomēr tad pēkšņi Dievs viņu aizsauca no dzīvo pasaules. Vēlāk Kalvins pieslīpēja Cvinglija rupjo darbu un šī lieta ar savu smalkumu iemantoja gan angļus, gan francūžus, tomēr vācu tautā viņš neko lielu nepanāca. Bet Cvinglija mācība ir tas avots, no kura plūdušas visas šīs reformātu baznīcas mācības. Ko Cvinglijs saka par žēlastības un ticības attiecībām?

Vairums no jums zina, ka 1530. gadā arī cvinglijieši gribēja pievienoties Augsburgas ticības apliecībai, bet luterāņi atteicās no kopības. Tad Cvinglijs pats uzrakstīja tā saukto Augsburgas ticības apliecību un nosūtīja to ķeizaram. Satriecošākais ir fakts, ka pirms pusgada viņš bija mācījis taisni pretējo. Proti, 1529. gada vēlā rudenī Marburgas kolokvijā viņš, starp citu, parakstīja arī šādus vārdus:

“Astotkārt, teologi ir vienojušies par to, ka Svētais Gars.. nevienam nepiešķir ticību citādi, kā vien ar iepriekšēju (Dieva vārda) pasludinājumu; ar Vārdu Dievs rada ticību tur un tai cilvēkā, kur vien Viņš to grib. Devītkārt, ka Svētā Kristība ir sakraments, ar kuru cilvēks atdzimst no jauna.”

Tātad tīro un skaidro luterisko mācību Luters lika priekšā cvinglijiešiem un pašam Cvinglijam, un viņi to pieņēma, jo ļoti vēlējās biedroties ar vitenbergiešiem. Ar asarām acīs Cvinglijs stāvēja Lutera priekšā, sniedza viņam roku un lūdza viņam brālīgu kopību. Toreiz viņš gāja tik tālu, cik tas, pēc viņa domām, bija iespējams, sacīdams: “Ar pasludinātu Vārdu tiek radīta ticība, ar Kristību cilvēks tiek atdzemdināts.” Bet pusgadu vēlāk viņš to visu atkal noliedza. Tā, piemēram, viņš savā apliecībā raksta: “Septītkārt, es ticu un zinu, ka neviens no sakramentiem nesaņem apžēlošanu, tie to ne piedāvā, ne arī sniedz.” Bet šeit, Marburgā, viņš ar savu parakstu bija apstiprinājis tieši pretējo, devis ķīlā savu roku, ka tāda ir arī viņa apliecība!

“Iespējams, ka Jums, varenais Ķeizar, mani vārdi šķitīs pārāk brīvi. Bet pie tā ir jāpaliek. Jo žēlastību sniedz Svētais Gars (runādams par žēlastību, es lietoju latīņu vārdu un ar to saprotu piedošanu, labestību un labdarību, bez kāda nopelna un atalgojuma), un tāpēc šī dāvana attiecināma tikai uz Garu.”

Cvinglijs grib sacīt: “Tāpēc neko nelīdz sprediķis, Kristība un Vakarēdiens, tās ir vienīgi simboli.”

“Bet Garam nav vajadzīgs ne konvojs, ne rati, jo Viņš pats ir vadošais spēks, kas visu virza, tam nav vajadzīgs nekāds nesējs.”

Cik vulgāri viņš runā par šīm svētajām lietām! Tātad, ja Svētais Gars grib nākt pie cilvēkiem, tad Viņam nav vajadzīgs ne Dieva vārds, ne Evaņģēlijs, ne Kristība, ne Vakarēdiens! Viņš var nākt bez visa tā.

“Arī Svētajos Rakstos mēs neko tādu neatradīsim, ka ārējas lietas, tādas kā sakramenti, sev līdz noteikti nestu Garu. Bet, ja ārējas lietas nāk kopā ar Garu, tad Gars ir bijis tas, kas tās nesis, nevis otrādi.”

Kas gan tā ir par Bībeli, kas Cvinglijam bijusi?

Runājot par lietām, kas nes sev līdz Garu, viņš lieto vārdu “noteikti”, kuram ir divas nozīmes. Žēlastības līdzekļi patiešām nes žēlastību, taču ne tā, ka tie piespiestu cilvēku. Kas top kristīts, tam Dievs saka: “Es gribu būt tavs Dievs, un tu būsi manā žēlastībā un labvēlībā.” Ja cilvēks to atraida, viņam šīs žēlastības nav. Nevis tāpēc, ka nebūtu iespējams to saņemt, bet gan tāpēc, ka cilvēks atraida. Svētie Raksti ir pilni ar apliecinājumiem tam, ka Vārds un sakramenti patiešām nes Svēto Garu. Piemēram: “Pēterim tā runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.” (Ap. d. 10:44) Šeit par Svēto Garu sacīts, ka tas nāk ar Vārdu. Un, kas attiecas uz Kristību, tad Jūs jau esat dzirdējuši, ka Kristībā tiek sniegtas Svētā Gara dāvanas.

“Piemēram, kad sākās spēcīgs vējš, līdz ar to nāca arī valodas, ar vēja spēku; nevis valodu spēks bija tas, kas radīja vēju. Tā vējš atnesis paipalas un aizrāvis prom siseņus; bet nekad paipalas un siseņi nav bijuši tik viegli un izveicīgi, ka būtu atnesuši vēju. Kad garām Elijam brāzās tik spēcīga vētra, ka tā sašķēla pat kalnus, šajā vētrā tomēr nebija klāt tā Kunga. Īsi sakot: “Gars (vējš) pūš kur gribēdams,” tas ir, pūš tā, kā tam jābūt pēc tā dabas, “un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara”; tas ir, neredzamā un nemanāmā veidā viņš tiek apgaismots un aicināts. Šie vārdi ir patiesi; tātad Gara žēlastību nenes šī pagremdēšana”

,- tā Cvinglijs sauc Kristību, “vai tas dzēriens”, viņš ar to domā Svēto Vakarēdienu, “vai svaidīšana”.

Tā kā Cvinglijs vēršas pie Romas ķeizara, viņš piemin arī pēdējo svaidīšanu. Bet kurš gan no luterāņiem to ir uzskatījis par sakramentu? Tā ir bijusi tikai sava laika ceremonija, kuru piekopa apustuļu laikā.

“Jo, ja tas tā būtu, tad varētu zināt, kā, kur, uz kurieni iet Gars. Un, ja žēlastības klātbūtne un spēks ir saistīts ar sakramentiem, tad tā ir iedarbīga tur, kur tos pielieto. Bet, kur tie nenonāk, tur viss nīkst un grimst postā. Un šeit teologiem nevajadzētu melst niekus par matēriju vai cilvēku, kas saņem žēlastību, proti, ka viņam jābūt pienācīgā stāvoklī, tas ir, ka Kristības vai Vakarēdiena žēlastība (kā viņi izsakās) tiek dota tikai tam, kas tai ir derīgs un atbilstošs. Jo tas, kas šādu žēlastību ar sakramentiem saņem (kā viņi to iedomājas), vai nu pats sevi tam sagatavo, lai būtu tam piemērots, vai arī viņu sagatavo Gars. Ja mēs to izdarām paši, tad mums uz to jābūt kaut kādām spējām, un tas nozīmē, ka iepriekšēja žēlastība neko nenozīmē. Bet, ja cilvēku žēlastības saņemšanai sagatavo Gars, tad man ir jautājums: vai tas notiek sakramenta pavadībā, vai bez tā? Ja tas notiek ar sakramenta palīdzību, tad cilvēks sakramentam tiek sagatavots ar sakramentu, un tad tas tā turpināsies bezgalīgi ¬ sakramenta sagatavošanai vienmēr būs vajadzīgs sakraments. Bet, ja viņš sakramenta žēlastības saņemšanai tiek sagatavots bez sakramenta, tad Gars ar savu žēlastību ir klāt jau arī pirms sakramenta, un tad žēlastība ir notikusi un ir klātesoša pirms sakramenta saņemšanas. Tas liek secināt (šādam secinājumam es šajā diskusijā par sakramentiem labprāt pievienojos un to pieļauju), ka sakramentus pasniedz kā ārēju apliecinājumu tai žēlastībai, ko katrs atsevišķais cilvēks jau iepriekš saņēmis.”

Ievērojiet sacīto! Pēc Cvinglija mācības Kristībai nav nekādas nozīmes, jo Garam, lai tas ierastos, nav vajadzīgi nekādi nesēji!

“Tātad baznīca ar Kristību uzņem to, kurš jau žēlastībā uzņemts. Tātad Kristība nesniedz žēlastību, tā vienīgi apliecina, ka cilvēks, kas top kristīts, žēlastību jau ir saņēmis. ..Desmitkārt. Es ticu, ka pravietošanas vai sprediķošanas amats ir svēts, jo tas ir vislielākā mērā nepieciešams pāri visiem citiem amatiem. Jo, runājot kanoniski precīzi, jāatzīst, ka apustuļu un evaņģēlistu vai bīskapu ārējie sprediķi visās tautās ir bijuši pirms ticības,” protams, tas nav noliedzams, un Cvinglijs to piemin tāpēc, lai izvairītos no pārmetumiem par šāda fakta noklusēšanu, “kuru mēs taču saistām vienīgi ar Garu. Jo diemžēl mēs redzam daudzus, kuri gan ir dzirdējuši sludinām ārējus sprediķus, taču nav kļuvuši ticīgi, tāpēc ka nav bijis Gara.”

Šeit jūs redzat tipisku jūsmotāju un entuziastu. No šīs mācības bija jārodas jūmotāju mācībai. Un tā patiešām ir noticis. Vislabāk mēs to redzam šeit Amerikā, kur atsaukšanās uz Garu sastopama it visur.

“Ja, neskatoties uz to, tiek sūtīti pravieši, tas ir, Vārda sludinātāji, tad tā ir Dieva žēlastības zīme, jo Viņš grib saviem izredzētajiem atklāt Sevi pašu.”

Šeit atkal parādās Cvinglija absolūtās predestinācijas mācība. Viņš grib sacīt: “Ja Vārds tiek sludināts un tomēr ir tik daudz neatgrieztu ļaužu, tad tas nav tāpēc, ka Vārds nav izpaudis savu spēku, bet gan tāpēc, ka šajā Vārdā nekāda spēka nav. Tas jādara Garam. Kad mīļais Dievs liek sludināt, tad Viņš to dara tikai tāpēc, ka Viņš grib atgriezt izredzētos. Tāpēc Viņš savu Garu lieto tikai pie viņiem, citiem to atņemdams.”

Te rodams apliecinājums tam, ko reformētā baznīca māca par žēlastības līdzekļu, žēlastības, taisnības un pestīšanas attiecībām. Tagad paklausīsimies dažas liecības no mūsu simboliskajām grāmatām.

Šmalkaldas artikuli, III daļa, VIII artikuls, 10. paragrāfs (Muller, 322; Concordia Triglotta, 497):

“Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib darboties citādi, kā vienīgi caur savu ārējo Vārdu un sakramentiem. Bet viss, kas bez Vārda un sakramentiem tiek daudzināts par Garu, ir velns.”

Gars nāk vienīgi caur Vārdu. Dažs labs var gan iedomāties, ka viņš ir tik pilns ar Garu, ka tam jāplūst pāri. Taču tas ir tikai viņa paša gars, jūsmotāja gars. Patieso Garu var saņemt tikai ar Dieva vārdu. Tikai ar Vārdu un sakramentiem Dievs grib darboties ar mums. To mēs redzam no visām tām Svēto Rakstu vietām, kur stāstīts, ka ļaudis tikuši atgriezti.

Apoloģija, III daļa, 68. paragrāfs (Muller, 99; Conc.Trigl., 139):

“Bet ar Dievu nevar uzturēt attiecības, Dievu nevar meklēt, izzināt, uztvert citādi kā vienīgi Vārdā un ar Vārdu, kā saka Pāvils: “Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom. 1:16) Un: “Ticība nāk no sludināšanas.” (Rom. 10:17) Un no tā vien var droši secināt, ka Dieva priekšā mēs varam kļūt taisni vienīgi caur ticību. Un tā kā mēs varam nokļūt pie Dieva un tikt taisnoti vienīgi caur Dieva vārdu, un Vārdu nevar citādi uztvert, kā vienīgi caur ticību, tad jāsecina, ka tieši ticība dara taisnu.”

Šis ir ļoti svarīgs secinājums! Jo tas mums apliecina: neviens no tiem, kas noniecina žēlastības līdzekļus, netic no sirds, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi no žēlastības. Kāds ir viņu iebildums? Viņi saka: “Vai cilvēks tiešām pie grēku piedošanas tiek, vienkārši izmantojot burtu, Vārdu, Kristību, Vakarēdienu un Absolūciju? Tas taču būtu pārāk viegli!” Bet, ja mums jātop pestītiem vienkārši no žēlastības, kāpēc lai mūsu glābšana būtu tik grūts uzdevums? Tieši tāpēc, ka mēs topam pestīti no žēlastības, Dievam bija jāiekārto tā, ka mums nav vajadzīgs nekas cits, kā vienīgi līdzeklis, ar kuru mums Dievs sniedz grēku piedošanu, žēlastību un pestīšanu. Dievs man saka: “Tikai tici!”, tas ir: “Tikai pieņem, tikai uzticies man! Tā ir patiesība, ko es tev saku! Tikai nāc, satver to, ko Es tev dodu, un pieņem to!” Kad man tiek sludināts Evaņģēlijs, tad man jātic: tas ir Dievs, kas man caur šo cilvēku nes priecīgo vēsti, un Viņš man vienlaikus arī saka: “Ko gan tu nopūlies ar saviem darbiem? Kristus jau visu ir paveicis! Tikai tici, tas viss ir tavs! Es nemeloju!” Tā runā Dievs. Bet tas, kas attiecas uz Dieva vārdu, attiecas arī uz sakramentiem, jo arī tie ir žēlastības līdzekļi. Tie ir redzamais Vārds. Dieva vārds, Evaņģēlijs ir tikai dzirdams, bet sakramenti vienlaikus ir arī redzami, jo tās ir darbības, kas saistītas ar lietām, kas uztveramas ar jutekļiem. Tāpēc tā ir briesmīga maldu mācība ¬ mūsu dienās tie īpaši ir modernie ticīgie, kas tā runā, ¬ ka Vārdam esot savs īpašs spēks. Kristība esot īpašas zāles zināmām slimībām, savukārt Vakarēdiens atkal citām kaitēm. Taču tās ir vienīgi tukšas cilvēku spekulācijas, par kurām nekas nav teikts Rakstos. Paklausīsimies, ko par to saka mūsu ticības apliecība.

Apoloģija, XIII nod., 5. par. (Muller, 196; Conc. Trigl. 309):

“Bet kā Vārds ienāk caur ausīm, lai skartu mūsu sirdis, tāpat ārējai zīmei [rituālam, sakramentam] caur acīm jāaizkustina mūsu sirdis, jāmodina tās ticībai. Jo Vārds un ārējās zīmes darbojas sirdī vienlaikus, kā to labi sacījis Augustīns. Sakraments, viņš saka, ir redzams Vārds. Jo ārējā zīme ir attēls, kas simbolizē to pašu, ko sludina Vārds. Tāpēc tie abi veic vienu un to pašu.”

Tā ir ļoti svarīga lieta! Es kādam, kurš spēj dzirdēt, varu sludināt Evaņģēliju ar vārdu. Bet, ja kāds ir kurls, tad es viņu ar vārdu mācīt nevaru. Tad es paņemu attēlu, kurā redzama Kristus krustā sišana, Kristus dzimšana ar eņģeļiem, kas nāk no Debesīm. Tad es to varu izklāstīt ar pantomīmas palīdzību un tā viņam ar šā attēla palīdzību pavēstīt vajadzīgo, kaut arī viņš nav spējīgs dzirdēt ne vārda. Un tāpat tas ir ar sakramentiem. Tie uzskatāmi attēlo to, ko mums dzirdamā veidā sludina Vārds. “Sakramenti ir redzamais Vārds.” Šī lieliskā aksioma mums ir nākusi no Augustīna. Tāpēc, ja kāds tik nievājoši un noraidoši runā par sakramentiem, tas tāpat runā pret Vārdu un neņem vērā, kādu briesmīgu grēku viņš sev uzkrauj. Tas izsmej Dievu un padara Viņu par nožēlojamu ceremonijmeistaru, kurš mums paredzējis dažādas pantomīmas, lai vingrinātu mūsu paklausību. Nē, ar tādām nožēlojamām lietām Dievs nenodarbojas, ¬ nu ēnu un priekštēlu laiks pagājis. Ir atnācis Dieva dāvanu laiks. Nu vairs nav Vecās Derības laiks.

Luters raksta (W. VI, 438) par Jes. 20:2:

“Līdzīgi tam, kā Svētais Gars darbojas caur Vārdu, Viņš darbojas arī caur zīmēm, kuras nav nekas cits, kā konkrētais Vārds. Jo to pašu Vārdu, ko uztveram ar savām ausīm, Viņš arī pauž mums caur lietām. Un tāpat kā Vārds nevar būt veltīgs, arī zīmes nevar būt neauglīgas. Tādējādi Kristība un tā Kunga mielasts ir zīmes, ar kurām tiek balstīta un stiprināta ticība.”

Šis citāts rāda, ka mūsu baznīcas nemāca, ka vienīgi ar Vārda uzklausīšanu vai ar cilvēka pagremdēšanu ūdenī cilvēks nonāk pie ticības un iegūst žēlastību. Ja tas tā būtu, tad taču mēs būtu pestīti ar darbiem! Nē, izšķirošais ir tas, lai, dievbijīgi lietojot Dieva vārdu, mēs varētu sev sacīt: “Tā ir Dieva balss, kas uz mani runā!” Viena vienīga kristīšana bez ticības neko nedos, kaut mēs kristītos katru dienu, desmit reizes dienā. Bez ticības mums neko nedos arī Svētais Vakarēdiens, kaut arī mēs to baudītu ik dienas. Jā, jo briesmīgāks tad kļūtu mūsu gara aklums, lielāka mūsu sirds nocietināšanās, dziļāka mūsu tumsa un smagāks mūsu pazudināšanas slogs. Bet mūsu baznīcas mācība ir šāda: Vārds un sakramenti darbojas tādējādi, ka rosina mūsos ticību un skubina saņemt mums piedāvātās dāvanas.

Šo tēmu Luters skar arī citā vietā, skaidrojot 5. Moz. 4:28 (W. III, 2500 utt.). Šis sprediķis ir nolasīts Marburgas sapulcē. Tur Luters uzstājas pret jūsmotājiem, Cvinglija piekritējiem un anabaptistiem. Jā, arī Cvinglijs bija šāds jūsmotājs. Jo, lai gan viņš pēc pusgada piekrita Lutera mācībai, viņš vēl pēc pusgada visu atsauca, ¬ svinīgos apstākļos, ķeizara klātbūtnē. Viņš vēlējās, lai ķēniņš viņa ticības apliecību liek nolasīt Reihstāga atklātajā sapulcē. Taču tas nenotika, un tikai pēc Cvinglija nāves šī apliecība nāca klajā. To publicējis viņa znots pārliecībā, ka viņa pienākums ir ar to celt pieminekli savam sievastēvam. Taču tas, zināms, nekāds labais nebija.

Šis Lutera sprediķis tika nolasīts 1529. gadā. Jābūt precīziem notikumu hronoloģijā! Tanī pašā gadā Cvinglijs pievienojās Luteram. Šeit varētu domāt: “Luters nu gan bijis netaisns un nodarījis Cvinglijam pāri!” Bet nē, toreiz Cvinglijs vēl nebija nācis klajā ar šādu apliecinājumu.

Luters raksta:

“Vai gan mūsu jaunie grāvēji un jūsmotāji nemudina ļaudis paļauties uz saviem darbiem?”

Ja arī viņi nesaka: “Nabagiem tev ir jādod tik un tik daudz, vai jāpiedod savam ienaidniekam, tad tu sev nopelnīsi Debesis,” tomēr viņi saka: “Cilvēkam, kas vēlas kļūt par kristieti, nepietiek ar to vien, ka viņš tic Evaņģēlija priecīgajai vēstij!” Tādēļ es droši varu sacīt tādam, kas tā māca: “Tu noteikti neesi kristietis, jo kristietis ir tas, kurš tic, ka viņš taps pestīts no žēlastības.” Savukārt tādam, kas jau ir kļuvis par kristieti, es sacīšu: “Tagad ir kārta darbam un cīņai!” ¬ jo viņam jau ir ticība. Tikai tagad ir pienācis laiks runāt par cīņu un labajiem darbiem, ne tāpēc, lai viņš ar to nokļūtu Debesīs, jo Debesīs vispirms tev jānokļūst šeit, virs zemes, un tikai tad tu vari pūlēties un cīnīties.

Luters turpina:

“Anabaptisti, ko gan viņi dara, ko māca? Viņi saka, ka Kristība neesot nekas svarīgs.”

Jūsmotāji Kristības dēļ ir radījuši šķelšanos, un tomēr viņi saka: “Kristība nav nekas svarīgs; tas ir vienīgi ārējas paklausības darbs.” Un viņiem pietiek nekaunības, lai teiktu: “Mums tas ir jādara, lai piepildītu visu taisnību.” Tā viņi sevi pielīdzina Kungam Kristum. Laipni atļaujot sevi kristīt, viņi izdara mīļajam Dievam šādu pakalpojumu. To viņi māca vēl šodien; to esmu piedzīvojis pats, un pats par to esmu arī lasījis.

“Viņi noliedz, ka Kristība sniedz Dieva žēlastību, un māca, ka tajā nav žēlastības vai žēlsirdības, nedz arī grēku piedošanas. Kristība esot tikai zīme, ka tu esi dievbijīgs; tev jau iepriekš jābūt dievbijīgam, pirms tu tiec kristīts; jeb, vārdu sakot, Kristība, pēc viņu domām, ir zīme, kas apliecina, ka tev jau ir šī dievbijība.”

Tātad tev jau iepriekš jāiegūst žēlastība, un tikai tad tu saņemsi Kristību kā apliecinājumu tam, ka tev jau tā ir. Tā ir briesmīga mācība!

“Viņi atdala žēlastību no Kristības un atstāj tur tikai ārēju zīmi; tur nav ne dzirkstelītes žēlastības, tā ir aizvākta prom. Bet, ja tajā nav Kristus žēlastības, tā nav nekas cits, kā vienīgi darbs.”

Tad Kristība ir tikai darbs, ko mēs veicam.

“Tāpat arī mūsu Kunga Vakarēdiena sakramentam šie jūsmotāji atņēmuši apsolījumu, kas mums tajā sniegts. Viņi mums saka, ka tas, ko mēs ēdam un dzeram, nav nekas cits, kā maize un vīns. Arī šeit mums apsolīto žēlastību viņi ir nolieguši. Viņi māca, ka cilvēks, piedaloties Vakarēdienā, apliecina Kristu, un tas esot labs darbs. Bet maizes ēšana un vīna dzeršana neesot jāsaista ar žēlastību.”

Tātad viņi saka: “Tu, piedalīdamies Vakarēdienā, dari labu darbu ar to, ka atzīsti Kristu, bet žēlastība tev jāiegūst jau iepriekš.”

“Tā notiek, kad netiek ievērots pirmais bauslis. Tad drīz vien cilvēks sev ieceļ elku dievu, kādu savu labu darbu, kuram viņš uzticas. Tāpēc Mozus saka: mīļie bērni, raugiet, ka jūs paliekat pie Dieva un sekojat Viņam, citādi elkdievība ir neizbēgama, jums tajā jānokļūst, un jūs no tās nevarat izsargāties. Jo žēlastību allaž apdraud velns, neviena ķecerība necieš Dieva žēlastību.”

Šie pēdējie vārdi ir svarīga aksioma! Ikvienai ķecerībai, kāda jebkad radusies, ir bijis šis pamats: neuzticēšanās tam, ka cilvēks Dieva priekšā var tikt taisnots un pestīts tikai no žēlastības. Tas ir īstais piedauzības akmens, pret kuru savas galvas atdauza visi ķeceri un visi maldu mācību sludinātāji. Šeit cits nekas nelīdz: vai nu tu tam tici, vai arī raugi, kas ar tevi notiks. Jo kopš tā laika, kad varenais Dievs ir nācis no Debesīm, es to nedrīkstu uzskatīt par nenozīmīgu lietu.

Bet vai tad man pašam tur nekas nav jāpieliek, lai darītu pilnīgu Dieva darbu? Nē, tev kā nabaga grēciniekam, kā tam spitālīgajam, jākrīt Dieva priekšā, jāslavē un jācildina Viņš par lielo žēlastību. Tad tu pamanīsi, cik nepamatotas ir fanātiķu spekulācijas par Garu. Tad tu saņemsi Dieva Garu un tevi pārņems dedzīga mīlestība uz Dievu. Tu apjautīsi, ka šis nav nemaz mehānisks ceļš, kā nokļūt Debesīs, bet gan pats garīgākais ceļš, kāds vien var būt. Šis Gars nav ilūzija. Gars un dzīvība nāk no Dieva vārda.

“Visi mūsdienu jūsmotāji arī apgalvo, ka turas pie pirmā baušļa. Viņi saka: mēs arī sludinām žēlastību un žēlsirdību caur Kristu un neatmetam pirmā baušļa prasību. Un viņi saka, ka es, Luters, viņus apmelojot. Bet pavērtēsim viņus: tas ir tiesa, viņi apliecina mirušo Kristu, kas piesists krustā un atpestījis mūs; taču viņi noliedz to, kā mēs Viņu varam saņemt, tas ir, līdzekļus, ceļu, tiltu un taku, kas ved mūs pie Viņa, ¬ to visu viņi ir izpostījuši.”

Tas ir pats galvenais! Ko tas dod, ja kāds man teiktu: “Tās tik ir milzīgas bagātības! Un tu vari tās dabūt! Tev tās tikai jāpaņem!” Bet viņš nepasacītu, kur tās ir, kāds ceļš ejams, kādi līdzekļi jāpielieto, lai tās iegūtu. Tā šie jūsmotāji daudz melš par lielajām bagātībām, ko slēpj sevī kristīgā reliģija. Bet, kad es jautāju, kā tās sasniegt, tad viņi man nemāk pateikt, kur to visu atrast. Trāpīgi ir sacīts kādā baznīcas dziesmā: “Tavs Vārds, Kristība un Vakarēdiens ir man mierinājums šai bēdu ielejā, tur paslēpta mana bagātība.” Kas neiegūst šo bagātību, tas zelta vietā saņem vizuļus, kaut arī tiem būtu zelta izskats. Ak, kaut es to varētu ierakstīt jūsu sirdīs, tā, lai šie vārdi neaizietu jūsu ausīm secen, bet jūsos kļūtu par spēku un dzīvību! Tad patiesi jūs kļūtu par izciliem lieciniekiem un nebūtu tādi, kā šie jūsmotāji, kas noliedz Dieva žēlastību Kristū.

“Arī jūdi tic, ka ir Dievs, bet ceļu, kā pie Dieva nokļūt, proti, Kristu, viņi noliedz. Arī turki atzīst Dievu, bet noliedz līdzekļus, ceļu, tiltu, kā pie Viņa nokļūt, tas ir, pie Dieva žēlastības; viņi negrib Kristu, arī sakramentus ne, ar kuriem var iemantot žēlastību. Ar viņiem ir tā, kā tas būtu ar mani, ja es kādam sprediķotu, ka man te ir dārgumi, un es tos turētu viņam degungalā, bet nedotu atslēgu, ar kuru pie tiem nokļūt. Kāds gan viņam būtu labums no šiem dārgumiem? Viņi tur noslēgtus tos dārgumus, kurus tiem vajadzētu mums nolikt priekšā, un tā viņi nes mani uz mērkaķa astes.”

Ja kāds vēlētos nostāties uz stingra pamata, bet uzkāptu uz mērkaķa astes, viņam nāktos pieredzēt, cik nožēlojams ir šis pamats tad, kad mērkaķis atrastos koka zaros!

“Viņi neļauj man piekļūt šiem dārgumiem, tos saņemt, lietot un iegūt savā īpašumā. Šie atkritēji gan daudz stāsta par Dievu, par grēku piedošanu un Dieva žēlastību, arī par to, ka Kristus ir miris. Bet kā lai es sasniedzu Kristu un kā lai žēlastība sasniedz mani, lai es to iemantotu; kā mums satikties, par to viņi saka: tas jādara vienīgi Garam. Viņi mani sēdina uz mērkaķa astes: viņi saka, ka ārējam, mutiskam Vārdam, Kristībai un sakramentiem nav nekādas nozīmes, un tomēr sprediķo par žēlastību. Tas nozīmē: paziņot man par šiem dārgumiem un skaisti par tiem runāt, bet atslēgu un tiltu, ar kuru palīdzību es tiem varētu piekļūt, man nedot. Bet Dievs ir noteicis tā, ka šie dārgumi mums tiek piedāvāti un sniegti caur Kristības un Vakarēdiena sakramentiem un ārējo Vārdu. Tie ir līdzekļi un instrumenti, ar kuriem mēs piekļūstam Dieva žēlastībai. Bet viņi to noliedz.”

Man jums jāatzīstas, tas mani kādreiz ilgi mocīja. Kad es biju students un to lasīju, man šķita, ka tas ir pārāk vienkārši. Es domāju: “Nē, tas taču nevar būt īstais ceļš!”, līdz es nokļuvu lielā postā un bailēs. Tad es sapratu: “Tas ir vienīgais ceļš!” Un kopš tā laika es ar Dieva žēlastību esmu pie tā palicis. Ar Dieva žēlastību, jo pats ar savu spēku pie tā nokļūt un pie tā pastāvēt nespēj neviens. Mums visiem pēc dabas ir nosliece īstā ceļa vietā izvēlēties maldu ceļu. Taču arī tie, kas ir sektu ietekmē, ja viņi ir Dieva bērni, vismaz savā nāves stundā atgriezīsies. Arī tad, ja viņi nedomās: “Tagad es gribu kļūt luterānis.” Ne jau tas ir būtiskais, jo es taču varu saukties par luterāni un braukt uz elli. Pašiem to pat īsti neapzinoties, viņi atmet visu to, uz ko bija paļāvušies, un nodod sevi Dieva žēlsirdībai. Pat pāvestībā daudzi top pestīti. Tas ir tāpēc, ka beigu beigās viņi “met visu pār bortu” un stingri paļaujas vienīgi uz Dieva žēlsirdību. Dieva labestība un žēlastība ir brīnišķīga. Pat ja kāds astoņdesmit gadu garumā būtu noniecinājis žēlastību un būtu apkrauts ar miljoniem grēku, ar briesmīgiem grēkiem, ja viņš sabruktu un sauktu: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”, arī tad vēl Dievs viņu pieņemtu. Taču nav jābūt pārgalvīgam un nedrīkst spriest šādi: “Nu, tad jau grēko vien mierīgi tālāk, bet savā pēdējā stundā saki kā tas muitnieks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”” Kas tā domā, tas atrodas uz nocietināšanās ceļa, un tam sekas var būt tādas, ka Dievs viņu aizsauc piepeši, tā, ka viņš nav pat spējīgs uz kādu svētīgu domu, un ir jau mūžībā, Dieva soģa krēsla priekšā!

“To es jums saku tāpēc, ka velns ir tik viltīgs, ka apliecina šos vārdus, bet noliedz līdzekļus, ar kuriem mēs nonākam pie tā, kas Vārdos sludināts; tas ir, viņi nenoliedz šos dārgumus, bet gan to pielietošanu un vajadzību. Viņi mums atņem veidu, līdzekļus un ceļus, kas mums dotu iespēju tiktāl tikt un baudīt šos dārgumus. Viņi norobežo mūs no žēlastības, pie kā mums jānokļūst un ko mēs gribam iemantot. Tev jāiemanto Gars, viņi saka. Bet kā Garu iemantot, to viņi man neatklāj. Bet kā gan es varu saņemt Garu un ticēt, ja man nesludina Dieva vārdu un nesniedz Sakramentu? Ir jābūt līdzeklim, lai to saņemtu; jo ticība nāk no klausīšanās, bet klausīšanās ¬ caur pasludinātu Vārdu (Rom. 10:17). Rezumējot jāsaka: visi šķeltnieki nostājas pret pirmo bausli un paklūp pret Jēzu Kristu. Pie šī artikula sastopas visi herētiķi vienā lielā ansamblī.”

“Tāpēc paliksim pie šī baušļa: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”, cītīgi ievērosim to. Jo, ja mēs to izlaidīsim no acīm, tad visiem šķeltnieku gariem vārti un durvis būs vaļā. Dievs nekad nav gribējis, lai kalpošana viņam šajā pasaulē notiktu bez ārējiem līdzekļiem.”

Bet šeit mēs apstāsimies. Šī diskusija ir tik svarīga, ka mēs pie tās atgriezīsimies vēl nākošajā reizē, pēc nedēļas. Tas ir mans pienākums pret jums. Drīz es stāvēšu Dieva troņa priekšā, lai atskaitītos par šīm daudzajām dārgajām dvēselēm, kurām kādreiz tiks uzticēti tūkstoši cilvēku. Dievs man kādreiz jautās: “Vai esi izdarījis to, ko tev prasīja tavs amats?” Tādēļ man par to ar jums jārunā, vai jums tas patīk, vai ne. Taču es zinu, ka jums tas patīk, īpaši tiem, kam dārgais Dieva vārds ir sludināts no mazām dienām. Es ceru, ka jums jau ir zināma pieredze, kas devusi atziņu, ka patiesās likstās nekas cits nevar dot mierinājumu, kā vienīgi Dieva vārds, kurš sniedz drošu pārliecību par pestīšanu.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Septiņpadsmitais vakara priekšlasījums