Divdesmit sestais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit piektais vakara priekšlasījums »

Cilvēkam, lai viņš būtu īsts kristietis, ir nepieciešama pareiza ticība. Bet, lai kļūtu par īstu mācītāju, ar to vēl nepietiek. Mācītājam šo pareizo ticību ir jāprot arī izteikt pareiziem vārdiem, ir jābūt spējai pareizi mācīt, ko un kā ticēt. Tāpēc arī apustulis Pāvils ļoti nopietni pamāca savu palīgu Timoteju: “Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas sakņojas Kristū Jēzū.” (2.Tim.1:13) Protams, ir svarīgi, lai mācītāja sirdī būtu patiesa ticība un ticības noslēpums tur tiktu droši pasargāts; taču tikpat svarīgi ir arī tas, lai viņš šo patieso ticību spētu izklāstīt “veselīgiem vārdiem”, kā teicis apustulis: skaidriem, saprotamiem, nepārprotamiem un pareiziem vārdiem.

To labi jāpatur prātā tiem jaunajiem teologiem, kuri – saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem – nav kā Timotejs no bērnības dzirdējuši patiesas ticības mācību, bet ir klausījušies racionālistiskus vai moderni ticīgus mācītājus. Ir pilnīgi iespējams, ka viņu atmiņā ir saglabājušies pilnīgi aplami izteicieni, kurus viņi izmanto sprediķos, nodarot lielu kaitējumu saviem klausītājiem.

Jūs jau zināt, ka racionālistiskie mācītāji, runājot par grēku nožēlu un atgriešanos, sauca to par dzīves uzlabošanu; kad viņi mācīja par svētdarīšanu, viņi runāja par tikumības ceļu; ja viņi gribēja runāt par Dieva dusmām, viņi tās, labākajā gadījumā, nosauca par Dieva nopietnību; Dieva predestinācijas vietā viņi runāja par likteni, kurš valda pār cilvēkiem; tā vietā, lai lietotu vārdu “Evaņģēlijs”, viņi runāja par Kristus mācību. Kurš to ir klausījies kopš bērnības, tas viegli var piesavināties šos bīstamos racionālistiskos izteicienus, kaut arī viņš atrastos pareizā ticībā.

Bet arī moderni ticīgie [liberālie] teologi bieži kautrējas lietot baznīcas un Bībeles terminus, lai neradītu noraidošu attieksmi klausītājos. Viņi savos sprediķos labprāt nerunā par iedzimto grēku, par Dieva dusmām pret grēciniekiem, par dabiskā cilvēka aklumu, par garīgo nāvi, kurā pēc savas dabas atrodas visi cilvēki; viņi nelabprāt runā par velnu, kas staigā apkārt, kā lauva rūkdams, meklēdams ko aprīt, jo tad viņu klausītāji viņus drīz pamestu; viņi nelabprāt runā par mūžīgo elles uguni, par mūžīgajām mokām un pazudināšanu; nē, viņi meklē tādus izteicienus, kas klausītājiem nešķistu tik sveši, maldīgi un aizskaroši, kas vairāk atbilstu “apgaismotas tautas reliģiskajai izjūtai”.

Arī šie vīri grib cilvēkus atgriezt, par to nav nekādu šaubu. Taču viņi lieto kļūdainus izteicienus. Viņi tic, ka spēj kādu atgriezt, šo to noklusējot vai visu attēlojot tā, lai tas patiktu arī dabiskajam cilvēkam. Viņi rīkojas kā ārsts, kas mīkstčaulīgam slimniekam negrib izrakstīt rūgtas zāles, vai arī tās saldina tā, ka tās zaudē ārstējošo efektu. Tie, kas pasaulei netīkamo Evaņģēliju nesludina skaidri un pareizi, savu amatu neveic godīgi un nodara lielu postu dvēselēm. Viņi nesekmē Kristus mācības skaidru atzīšanu, bet atļauj kristiešiem taustīties tumsā un sekmē aplamas iedomas, vada viņus pa nepareizu un bīstamu ceļu.

Baznīcas vēsture rāda, cik tas ir bīstami, ja kāds pazīstams ortodokss teologs lieto viegli pārprotamus izteicienus. Kādas tam bijušas sekas?

Visneģēlīgākie ķeceri ir varējuši atsaukties uz šo atzīto ortodokso teologu vārdiem, lai savas kļūdainās mācības slēptu aiz šķietama svētuma oreola. Tiesa, šie ortodoksie teologi savus izteicienus ir lietojuši pareizā nozīmē, bet pieminētie ķeceri tos ir izmantojuši tikai savu aplamību maskēšanai. Un tomēr tie, kuri nav izvairījušies no šādu izteicienu lietošanas un kuriem šķitis, ka viņi runā pietiekami skaidri, ir zināmā mērā vainīgi šajā lietā. Tā labi pazīstamie Ārijs, Nestors, visi sholastiķi u. c. ir atsaukušies uz vīriem, kuru ortodoksija bija labi zināma, lai tādējādi radītu iespaidu, ka viņi turpina mācīt tās pašas doktrīnas kā senā baznīca un ka viņu oponenti ir maldu mācītāji.

Ņemiet to vērā, mīļie draugi, un apdomājiet, ka jums kā Evaņģēlija kalpiem ir pienākums ne vien ticēt tā, kā tic baznīca, bet arī runāt tā, kā to dara baznīca. Tāpēc jums savi sprediķi, pirms jūs tos iemācāties no galvas un ceļat priekšā draudzei, jāpakļauj stingrai kritikai, pārbaudot ne vien to, vai viss atbilst ticības mācībām, bet arī – vai viscaur izraudzīta pareizā valoda, pareizie termini un izteicieni, lai nebūtu tā, ka jūs pret savu gribu nevis ceļat, bet graujat. Tas ir visaugstākajā mērā svarīgi. Tādēļ arī luteriskā baznīca kopš pašiem tās sākumiem ir pieprasījusi no katra mācītāja ne par matu nenovirzīties no ticības apliecības, nenovirzīties no mācības, ko satur Raksti un ticības apliecība, “non tantum in rebus, sed etiam in phrasibus”, tas ir, gan attiecībā uz sprediķa saturu, gan arī uz veidu, kā to māca.

Tas, protams, ir liels uzdevums, kas prasa nopietnas studijas. Taču trīs gados var izdarīt daudz, un tie no jums, kuri būs uzticīgi un sekmīgi absolvēs savas trīs gadu studijas, tie ne vien zinās – cits vairāk, cits mazāk – pareizo mācību, bet arī to, kā šo mācību pareizi mācīt. Tiem, kuri visu jaunības laiku klausījušies aplamus mācītājus, šis uzdevums būs grūtāk veicams. Tas jau arī tūdaļ samanāms viņu sprediķos, ka viņi nav audzināti ticības veselīgajos vārdos. Bet jālieto pareizie vārdi, kā to apustulis Pāvils aicina darīt visai Korintas draudzei – runāt un sludināt vienādi (1.Kor.1:10).

Nav jālieto dažādi vārdi, skaidrojot vienu un to pašu mācību. Apustulis vēl piebilst kaut ko sevišķi svarīgu: “..bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” Jo neviena mācība neko nelīdzēs, ja to nemācīs vienā prātā un vienā domā. Tā tas ir ar Uniātu baznīcu. Ja arī viņu mācītāji runā to pašu, ko mēs, tad tomēr viņi tos pašus vārdus lieto ar citu nozīmi un izpratni. Šīs divas lietas prasa no jums: vienu un to pašu mācību vienā un tai pašā veidā, vienā prātā un vienā domā.

Piecpadsmitajā tēzē mums ir piemērs tam, kādu postu rada aplami izteikumi.

XV TĒZE
Vienpadsmitkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi tad, ja Evaņģēliju padara par grēku nožēlas sludināšanu.

Lai pareizi saprastu šos vārdus, ir jāatceras, ka ar vārdu “Evaņģēlijs” ir tāpat kā ar vārdu “atgriešanās”. Pašos Svētajos Rakstos termins “atgriešanās” ir lietots divās nozīmēs – plašākā un šaurākā. Plašākajā nozīmē ar to saprot visu atgriešanās norisi kopumā: grēka atziņu, nožēlu un ticību. Tā šis jēdziens lietots, piemēram, Ap.d.2:38: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens!” Viņš nesaka: “Atgriezieties un ticiet!” Ar to Viņš saprot visu atgriešanos, arī ticību Viņš iekļauj šajā jēdzienā. Un vai ir iespējams, ka Viņš būtu sacījis, ka tiem vispirms jājūt grēku nožēla un pēc tam jāliekas kristīties? Nē, grēku nožēlu Viņš ir saistījis kopā ar ticību. Tātad Viņš grib sacīt: “Ja jūs atzīstat savus grēkus un ticat uz Evaņģēliju, kuru es jums esmu sludinājis, tad saņemiet Kristību uz grēku piedošanu!”

Termins “atgriešanās”, kā jau teikts, lietots arī šaurākā nozīmē, ar to apzīmēta grēku atziņa, nožēla, sirds satriektība, kā tas ir, piemēram, Mk.1:15: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.” Šeit Jānis Kristītājs, lietojot vārdu “atgriezties”, acīmredzot nav tajā ietvēris arī nozīmi “ticēt”, citādi tā būtu lieka atkārtošanās. Tāpat Ap.d.20:21: “Apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” Arī šeit jēdzienā “atgriešanās” nevar būt ietilpināta nožēla, grēka atziņa un ticība, jo tūdaļ pēc šī vārda seko “un ticību.” Tā arī Kungs saka par jūdiem, ka tie, neskatoties uz Jāņa Kristītāja sludināšanu, nav atgriezušies, un turpina: “jūs [..] neticējāt.” (Mt.21:32) Tātad Viņš šajā jēdzienā ietvēris tikai bauslības iedarbību. Viņš saka, ka tāpēc, ka viņi savu grēku dēļ nav izbijušies, nav arī bijis iespējams, ka viņi varētu ticēt. Jo tas, kurš no sirds nav Dievu bijies, nevarēs arī no sirds Viņam ticēt.

Tieši tāpat tas ir arī ar vārdu “Evaņģēlijs”. Dažreiz tas lietots plašākā, dažreiz šaurākā nozīmē (šaurākā ir rakstīts “Evaņģēlijs”; plašākā ¬ “evaņģēlijs”). Un galvenā ir šaurākā nozīme, Evaņģēlijs plašākā nozīmē ir tikai sinekdoha (t. i., kad daļu liek vesela vietā). Ar to tad saprot visu, ko Jēzus sludinājis. Viņš ir sludinājis arī bauslību, un sludinājis ļoti skarbi, kā mēs to redzam Kalna sprediķī. Un ikreiz, kad tas Kungs savā ceļā sastapa kādu nelietīgu cilvēku, Viņš tūlīt sludināja bauslību. Termins “Evaņģēlijs” tiek lietots arī kā pretstats Vecajai Derībai, tāpat kā ar jēdzienu “Vecā Derība” bieži vien saprot tikai bauslības mācību.

Rom.2:16 lasām: “Tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija.” Nav iespējams, ka šeit apustulis šo jēdzienu būtu lietojis šaurākajā nozīmē, jo tam nav nekāda sakara ar tiesu. Taisni otrādi, Raksti saka: “Kas tic, netiek tiesāts; tas nenāk tiesā.” (Jņ.3:18; 5:24) Pāvils ar evaņģēliju saprot mācību, kuru viņš bija sludinājis. Tās sastāvēja no divām mācībām – bauslības un Evaņģēlija.

Šaurākā nozīmē šis vārds, bez šaubām, lietots Rom.1:16: “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” Vispirms ir runa par Jēzus Kristus Evaņģēliju un tad par to, ka tas pestī ikvienu, kas tam tic. Tas nav tas, ko no mums prasa bauslība. Bauslība ir jāizpilda. Šeit ir runa par Jēzus Kristus dāvanu pasaulei, kurai mums jātic. Tātad šeit par Evaņģēliju ir runāts šaurākā nozīmē, izslēdzot jēdzienu “bauslība”.

Tas pats attiecas arī uz Ef.6:15. Tur runāts par miera Evaņģēliju. Bauslība mums nenes mieru, tā nes tikai nemieru. Arī šeit Pāvils runā par Evaņģēliju šaurākajā nozīmē – par priecīgo vēsti, ka pasaulē nācis Jēzus Kristus, lai atpestītu grēciniekus.

Tāpat kā Bībele, arī mūsu Ticības apliecības vārdu “Evaņģēlijs” lieto divās nozīmēs – plašākā un šaurākā. Tas izskaidro ticības apliecībās atrodamos vārdus: “Evaņģēlijs sludina atgriešanos.” Šis fakts ir jāņem vērā, lai pareizi saprastu mūsu tēzi. Ja Kristus Evaņģēliju, Evaņģēliju šaurākajā nozīmē, padara par grēku nožēlas sludināšanu, tad bauslība un Evaņģēlijs tiek nejēdzīgi sajaukti.

Apoloģijā (Art.XII, par.29; Conc. Trigl.,258) teikts:

“Jo šajās divās daļās ir saņemts kopā viss evaņģēlijs. Vispirms tas mums liek laboties un padara visus par grēciniekiem. Otrkārt, tas piedāvā grēku piedošanu, mūžīgo dzīvošanu, glābšanu, svētlaimi un Svēto Garu caur Kristu, caur kuru mēs piedzimstam no jauna.”

Nav šaubu, ka šeit Melanhtons vārdu “evaņģēlijs” ir lietojis plašākajā nozīmē. To pašu jūs neskaitāmās vietās atradīsiet arī Lutera darbos, kur viņš saka, piemēram, ka evaņģēlijs nosoda. Bet, kad viņš māca, kas ir Evaņģēlija patiesā būtība, tad tiek sniegts mierinājums, žēlastība, grēku piedošana, īsi sakot, tas, ko māca Evaņģēlijs šaurākajā nozīmē.

Un, lai jūs nedomātu, ka Melanhtons – kuram ne vienmēr var pilnīgi uzticēties – arī mūsu ticības apliecībā ir sarunājis aplamības, paklausieties vēl kādu Apoloģijas vietu (Art. XII, 53, 54; Conc. Trigl., 264):

“Tāpēc visi Raksti satur šīs divas mācības. Viena ir bauslība, kas atklāj mūsu postu un nosoda grēku. Otra mācība ir Evaņģēlijs; jo Dieva apsolījums, kurā Viņš piedāvā žēlastību caur Kristu, tiek atkārtots atkal un atkal visos Rakstos jau kopš Ādama laikiem. Jo vispirms žēlastības apsolījums jeb pirmais Evaņģēlijs tika apsolīts Ādamam vārdos: “Es celšu ienaidu..” Pēc tam Ābrahāms un citi patriarhi saņēma apsolījumu par Kristu, vēlāk to sludināja pravieši, beidzot šo žēlastības apsolījumu sludināja jūdiem pats Kristus, kad Viņš bija atnācis, un visbeidzot apustuļi to izplatīja starp pagāniem [nejūdiem] visā pasaulē. Jo visi patriarhi, visi svētie kopš paša pasaules sākuma ir Dieva priekšā tapuši taisni ar ticību Evaņģēlijam jeb Kristus apsolījumam, nevis viņu nožēlas, ciešanu vai kādu viņu darbu dēļ.”

No šīs vietas redzams, ka Melanhtons iepriekš sacīdams: “Evaņģēlijs vispirms mums saka: “Labojieties,” vārdu “evaņģēlijs” lieto plašākajā nozīmē, kur žēlastības vēsts ir saistīta ar bauslības vēsti un otrādi. Turpretī šeit viņš runā “par abām daļām”, pretstatot vienu otrai. Tā vispirms viņš runā par divām mācībām, kurās ir iedalāmi visi Svētie Raksti.

Ja kāds ar savu sprediķošanu liek ļaudīm secināt, ka viņš Evaņģēliju tā patiesajā un šaurākajā nozīmē uzskata par bauslības sprediķi, par grēku nožēlas sprediķi, par Dieva dusmām, kas vēršas pret grēciniekiem, tad dvēselēm tas ir ne vien augstākajā mērā bīstami, bet arī pazudinoši. Tāpēc ikviens, kas nerunā pietiekami piesardzīgi, var pieļaut lielu, smagu kļūdu, kaut arī viņa paša ticība ir pareiza. Tādēļ luteriskajā baznīcā uz to ir raudzījušies no paša sākuma – ja kāds izteicās: “Evaņģēlijs ir atgriešanās sludināšana,” – tad lūkoja noskaidrot, par kādu evaņģēliju ir runa – plašākajā vai šaurākajā nozīmē.

Kad Melanhtons izdeva savu Variata [koriģēto Augsburgas ticības apliecību], uz viņu raudzījās ar aizdomām. Viņam tūdaļ oponēja Flācijs, kurš nepazina jokus, ja runa bija par maldu mācību. Un tad Melanhtons padevās un atzinās, ka viņš nav lietojis adekvātus, bet kļūdainus izteicienus. Tad Flācijs samierinājās, sacīdams: “Nestrīdēsimies par vārdiem. Ķecerība neslēpjas vārdos, bet lietas būtībā.” Tomēr nav vienalga, kādi vārdi tiek lietoti.

Vārdi taču izsaka mūsu domas. Un, ja mēs lietojam vārdus, kas domu nepauž pareizi, tad mēs neesam ķeceri, bet gan vieglprātīgi cilvēki. Tādēļ Flācijs nebruka virsū Melanhtonam, sakot: “Dieva dēļ, ko tu esi izdarījis?”

Pirmais, kas šai ziņā ir rīkojies pilnīgi aplami, ir Johans Agrikola, šis antinomiešu fanātiķis. Viņš ir bijis neuzticams un pilnīgi vieglprātīgs cilvēks un ir nelietīgi apgājies ar Evaņģēliju. Kādreiz, būdams ļoti slims, tā ka visi domāja, ka viņam jāmirst, viņš esot izteicies: “Nezāle neiznīkst.” Viņš ir bijis visai augstprātīgs, taču ļoti izglītots, un ir vēlējies kļūt ievērojams. Kad Luters vēlāk ļoti skarbi sāka sludināt, vērsdamies pret pārdrošiem grēciniekiem, šis nožēlojamais cilvēks uzskatīja, ka Luters ir atkritis no savas mācības.

Bet Lutera sludināšana izmainījās nevis tāpēc, ka viņš būtu mainījis savu mācību, bet gan tāpēc, ka viņam bija citi klausītāji. Vispirms viņa priekšā bija tikai tādi cilvēki, kurus bauslība jau bija satriekusi, tiem viņš sniedza dziedinošo Evaņģēliju. Bet vēlāk ļaudis kļuva pārdroši un pie tiem vajadzēja vērsties ar bauslību. Tad nu Agrikola nodomāja: “Tagad nu reiz es parādīšu, ka reformators esmu es.” Viņš anonīmi publicēja astoņpadsmit tēzes (Propositiones inter fratres sparsae; Luthers Werke, St. L. Ed. XX,1624).

Astoņpadsmitā tēze skan:

“Kristus Evaņģēlijs māca par Dieva dusmām no debesīm un vienlaikus arī par taisnību, kas ir spēkā Dieva priekšā (Rom.1:17). Tāpēc apsolījumam ir pievienota grēku nožēlas sludināšana, kas dabiskajam prātam nav aptverama, bet vienīgi caur Dieva atklāsmi.”

Taču Rom.1:17 iesāk pilnīgi jaunu tematu. Pēc tam, kad apustulis šajā pantā nosauc vēstules tēmu, viņš tūlīt sāk runāt par bauslību un turpina to pirmās nodaļas otrajā pusē, visā otrajā nodaļā un trešās nodaļas pirmajā pusē. Šo mācību viņš tad arī sāk ar vārdiem: “Dieva dusmas no Debesīm..” Jo ikviens sevī nes tiesnesi, kas viņu tiesā un nosoda, un viņš redz un sajūt arī visapkārt svētā un taisnīgā Dieva tiesu. Tikai pēc tam, kad apustulis ir sludinājis bauslību, viņš nonāk pie Evaņģēlija.

Bet Agrikola to skaidro tā, it kā apustulis gribējis sacīt, ka Evaņģēlijā atklājoties Dieva dusmas, lietojot vārdu “Evaņģēlijs” tā patiesajā nozīmē! Kaut arī Agrikola tālāk saka: “Jo apsolījumam ir pievienota atgriešanās vēsts, kas prātam tās dabiskajā veidā nav aptverama, kā vien caur Dieva atklāsmi,” tad tā ir tukša pļāpāšana! Viņš apgalvo, ka ar prātu tas nav aptverams, un tomēr viņš grib to sludināt tādiem, kas nav bauslības satriekti. Šeit viņš ir pretrunā pats sev. Bet tā jau tas ir, ķeceri vienmēr nonāk pretrunās.

Vēlāk filipisti, Melanhtona sekotāji, pārņēma šo aplamo mācību. Pats Melanhtons atzina: “Tā nav mana pārliecība, tajā lietotie izteicieni nav adekvāti,” tomēr viņš nespēja aizkavēt savus fanātiskos sekotājus un tie pasludināja Agrikolas mācību par ortodoksu.

Sliktākais šo fanātiķu vidū bija Kaspars Krucigers juniors. Viņa tēvs bija krietns vīrs, tā ka Luters kādreiz bija vēlējies viņu par savu pēcteci. Bet viņa dēls tāds nebija; 1570.gadā viņš uzrakstīja rakstu par taisnošanu. Tur viņš saka (Disp. de justif. hom. 1570.Thes. 10.Sk. Hutters Expl. Conc. p.472):

“Šajā (Evaņģēlija) amatā Dievs grib iebiedēt cilvēkus ar atgriešanās sludināšanu, nosodot gan bauslības uzrādītos grēkus, gan arī pašu ļaunāko grēku no visiem, kas tiek atklāts tikai Evaņģēlijā, proti, Dieva Dēla neatzīšanu, Viņa noniecināšanu.”

Krucigers pretstata Evaņģēliju bauslībai un apgalvo, ka bauslība neuzrāda ļaunākos grēkus, bet tos atklāj Evaņģēlijs. Daži domāja, ka Agrikolam ir taisnība, jo bauslībai taču nav nekā, ko sacīt par taisnojošo ticību, un tātad neticības grēkam ir jātiek atklātam Evaņģēlijā. Tomēr tas viss tikai izliekas pareizi, bet tas tā nav. Evaņģēlijs ir mierinājuma vēsts. Lai arī mēs piekrītam, ka neticība Evaņģēlijam ir visbriesmīgākais grēks, tomēr mēs nevaram piekrist, ka to māca pats Evaņģēlijs. Tas ir vienīgi secinājums, kas izriet no Evaņģēlija.

Protams, es varu no vismierinošākās mācības, to apgriežot otrādi, izveidot pilnīgi bezcerīgu mācību. Taču nē, mums ir jāapliecina, ka tā ir tieši bauslība, kas nosoda neticību. Kurā vietā? Pirmajā bauslī. “Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu vien paļauties.” Evaņģēlijs man neko nepavēl.

Evaņģēlijs ir priecīga vēsts. Neticība, lai kā tā izpaustos, ir aizliegta pirmajā bauslī. Kad es izdaru neticības grēku, es grēkoju, jo esmu pārkāpis bausli, kas prasa no manis, lai es uzticos Dievam un ticu Viņa vārdam. Evaņģēlijs nav nācis pasaulē, lai atklātu man neticības grēku, jo šo grēku jau agrāk bija atklājusi bauslība.

Tas jums labi jāiegaumē, citādi jūs nevarēsiet tikt galā ar šiem antinomiešiem.

Šo Agrikolas kļūdu bija pārņēmis arī Pecels. Viņš ir sacerējis rakstu pret Vīgandu, kurā viņš saka (Adversus Wigandum. Sk. Hutter, Explic. Conc. p.472):

“Evaņģēlijā patiesībā ir ietverti stingri draudi, tas nosoda grēku, proti, neticību, nevēlēšanos atzīt Dēlu, Dieva dusmu nicināšanu un, beidzot, izmisumu, bezcerību.”

Tā ir vislielākā muļķība, kad viņš apgalvo, ka bauslība nemāca to, ka bezcerība ir grēks. Vai mums Dievs nav jāmīl, vai mums Viņam nav jāuzticas? Bet tādā gadījumā bezcerība ir izslēgta. Tādēļ ir jāatzīst, ka bezcerība un izmisums ir briesmīgi grēki, jā, tie ir zaimojošākie un neģēlīgākie grēki. Evaņģēlijs taču saka: “Tici, tad tu tapsi izglābts!” No tā var secināt: ja es neticu, es netapšu izglābts. Bet tieši tāpēc bauslība man pieprasa ticēt Dievam.

Tas jums jāiegaumē, lai jūs netiktu šī antinomiešu uzskata maldināti, kurš ir briesmīgākais bauslības un Evaņģēlija sajaukums. Jāsargās, lai Evaņģēlija pasludinājumu neapēnotu neviens tumšs mākonis, un tāpēc ir jāsludina mierinājums un žēlastība kā dāvana. Nāves brīdī mums jābūt drošam pamatam, uz kura balstīties, un mums ir jāzina, ka tā nav bauslība, uz kā mēs balstāmies.

Antinomiešiem, kas oponēja Luteram, varbūt bija labi nodomi, taču viņi bija farizejiski ļaudis. Savā nožēlojamā aklumā viņi iedomājās, ka palīdz pasaulei, tajā pašā laikā atņemot tai vienīgo glābšanas līdzekli.

Šeit jāmin vēl kāds pret Vīgandu vērsts raksts, ko 1571.gadā sacerējis Pauls Krels (Disp. adversus Joh. Wigandum 1571. Sk.Hutter, Explic. Conc., 471 utt.):

“Tā kā lielāko un smagāko grēku parāda, nosoda un nolād vienīgi Evaņģēlijs, tad nepārprotami un vienīgi Evaņģēlijs pēc patiesības un būtības arī ir sludināšana, kas aicina uz grēku nožēlu jeb atgriešanos tās īstajā un būtiskajā nozīmē.”

Tagad paklausieties, ko saka mūsu ticības apliecība. Šajā lietā bija daudz neskaidrību. Konkordijas formulai arī šajā punktā bija jāatjauno vienprātība. Konkordijas formulas, Epitome (Art. V, par.6, 7, 11; Muller, 534 utt.; Conc. Trigl.803 utt.), 6.paragrāfs saka:

“Bet, kad bauslība un Evaņģēlijs tiek pretnostatīti viens otram, tāpat kā Mozus – bauslības mācītājs un Kristus – Evaņģēlija mācītājs, tad mēs ticam, mācām un apliecinām, ka Evaņģēlijs nav grēku nožēlas un soda sludināšana, bet gan ir – tiešs mierinājums un prieka vēsts, kas nesoda un nedraud, bet mierina un iedrošina sirdsapziņu pret bauslības draudiem, norāda vienīgi uz Kristus nopelnu un uzmundrina ar mīlīgo pasludināšanu par Dieva žēlastību un laipnību, kas iegūta Kristus nopelnā.”

Svētie Raksti vārdu “Evaņģēlijs” nelieto ar vienu un to pašu nozīmi. Antinomieši Evaņģēlijam tā šaurākajā nozīmē ir piedēvējuši kaut ko tādu, ko var attiecināt uz šo jēdzienu tikai plašākajā tā nozīmē. Bet mums ir jāatceras, ka ir arī tāda Evaņģēlija nozīme, kurā tas nenosoda grēkus, bet sniedz mums, nabaga grēciniekiem, vienīgi mierinājumu. Mums jāzina un jāprot izšķirt, kad lasām Svētos Rakstus: “Šeit vārds “Evaņģēlijs” lietots plašākajā nozīmē, šeit domāta tā šaurākā nozīme.” Īpaši svarīgi ir saskatīt, kur tas lietots šaurākajā nozīmē.

“Kas attiecas uz grēkatziņu, tad Mozus apsegs paliek pārklāts visu cilvēku acīm, kamēr tie nedzird neko par Kristu, bet vienīgi bauslības sludinājumu. Savus grēkus pēc bauslības īsti neatzīdami, tie kļūst vai nu par liekuļiem, kādi kādreiz bija farizeji, vai krīt izmisumā kā Jūda. Tādēļ Kristus ņem bauslību savās rokās un izskaidro to garīgi (Mt.5:21 utt.; Rom.7:14). Tā Dieva dusmība no debesīm atklājas pār visiem grēciniekiem (Rom.1:18) un atklājas, cik liela tā ir. Tādējādi tie tiek sūtīti pie bauslības, lai no tās patiesi un pareizi mācītos atzīt savus grēkus. Tādu grēkatziņu Mozus nekad nespētu no tiem panākt.” (7.paragrāfs)

“Tādējādi mēs noraidām un uzskatām par maldīgu un kaitīgu mācību, ka Evaņģēlijs ir tieši grēku nožēlas vai soda pasludinājums, jo tādā veidā Evaņģēlijs atkal tiek padarīts par bauslību, Kristus nopelns un Svētie Raksti aptumšoti, kristiešiem nolaupīts patiesais mierinājums un atkal atvērtas durvis pāvestībai.” (11.paragrāfs)

Šo pašu mācību, kas šeit tiek noraidīta, mēs atrodam jau tādos dokumentos kā Interims (kompromiss starp evaņģēliskajiem un Romas baznīcu) un Tridentas koncila lēmumi.

Nākamajā reizē mēģināsim noskaidrot tās Svēto Rakstu vietas, kurās vārds “Evaņģēlijs” tiek lietots šaurajā nozīmē. Šis jautājums ir ļoti svarīgs jaunajiem sprediķotājiem, lai viņi iemācītos pareizi paust savas domas.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit septītais vakara priekšlasījums