Divdesmit astotais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit septītais vakara priekšlasījums »

Ikreiz, kad mācītājs ķeras pie sprediķa rakstīšanas, lai kāptu kancelē un to celtu priekšā klausītājiem, viņam būtu jāķeras pie darba ar bijību, lai nekas netiktu pateikts nepareizi. Viss, ko viņš ir uzrakstījis, ir ļoti rūpīgi jāpārbauda, vai tas saskan ar Dieva vārdu un kristīgo pieredzi. Viss, ko viņš saka publiski, viņam ikreiz ir jāliek uz svētuma precīzajiem svariem un labi jāizvērtē, vai tas saskan ar apustuļu un praviešu rakstiem. Uzrakstījis dažus skaistus un gudrus teikumus, mācītājs varbūt domā: “Tas ir skaisti! Tas man ir izdevies! Tas ir iespaidīgi!”

Taču nevajadzētu ļauties jūsmīgam pašapmānam, bet to visu vajadzētu vēlreiz labi apsvērt, vai dažviet – varbūt tieši vietās, kas šķiet tik skaistas – neslēpjas kas nepareizs. Iespējami arī gadījumi, kad kādas lietas izklāsts nav pietiekami skaidrs un viegli var radīt pārpratumus, pilnīgi nepareizus priekšstatus. Ja kaut kas tāds pamanīts, ir jābūt ļoti stingram pret sevi un bez žēlastības jāizsvītro atsevišķas problemātiskas vietas, kaut arī to sacerēšanā būtu ieguldīts daudz pūļu.

Tā jārīkojas arī ar veselām sprediķa daļām vai pat visu sprediķi, ja viss aizgājis greizi. Un tad labāk runāt brīvi, bez manuskripta, ja nav vairs laika visu uzrakstīt no jauna. Bet, ja gadītos kļūdīties, jau runājot no kanceles, un ja šo kļūdu izdodas pamanīt, tad kļūda tūdaļ pašam jāizlabo un jāsaka: “Mīļie klausītāji, es sacīju tā un tā, bet tas ir citādi…” Ja kļūdu pamana vēlāk, tad tā vēlāk arī jāizlabo, un, ja jautājums ir ļoti svarīgs, tā, ka klausītājus ar to var novest uz maldu ceļa, tad kļūda ne vien jāizlabo, bet pasacītais arī svinīgi jāatsauc.

Tas nemazinās cieņu pret mācītāju, taisni otrādi, ļaudis tad redzēs, ka viņš ir godprātīgs un cenšas būt precīzs. Kļūdu nedrīkst atstāt nelabotu, cerot, ka klausītāji paši sapratīs un nepareizo izskaidros pareizi. Nē, ir jārunā tā, lai pasacītos vārdus nevarētu pārprast. Tāpēc arī apustulis visiem sprediķotājiem atgādina: “Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu?” (1.Kor.5:6; sal. arī Gal.5:9) Nepareiza mācība ir šāds raugs.

Ir novērots, ka inde, saņemot to arī pavisam mazās devās, iespiežas cilvēka asinsvados, saindē viņu un beidzot nonāvē, bet, saņemot lielāku vienreizēju indes devu, organisms spēj izdzīvot. Ikdienas pieredze rāda un māca, cik neizsakāmi lielu postu var nodarīt viens vienīgs nepareizs teikums sprediķī.

Piemēram, mācītājs var nevietā un nepamatoti izsacīt pārmetumus, nosodījumus, runājot uz dievbijīgiem un apzinīgiem kristiešiem, kas, dziļi norūpējušies par savām dvēselēm, bažīgi tiecas pēc pestīšanas. Kad šādi patiesi kristieši savā dzīvē saskata ko tādu, ko mācītājs ir nosodījis kā aplamu un ar ko cilvēks var zaudēt Dieva žēlastību, viņi var sākt apšaubīt savu žēlastības stāvokli un iedomāties, ka viņi vairs nedrīkst uzticēties pestīšanai. Šādā situācijā šim mācītājam nevajadzētu domāt, ka, runājot par šo tēmu citādi kādā no nākošajām svētdienām, viņš varēs izlabot pieļauto kļūdu.

Jo vairāk viņa klausītāji uzskatīs savu mācītāju par pareizi ticošu vīru un patiesu, pieredzes bagātu kristieti, jo grūtāk viņiem būs izvilkt no savām sirdīm tās bultas, kuras viņš tiem ar savu kļūdaino nosodījumu būs iešāvis. Tāpat ir arī gadījumi, kad mācītājs kādreiz nosodījuma vietā kādam ir sniedzis mierinājumu, tā ka viltus kristieši, neievērojot visu sprediķi kopumā un turoties vienīgi pie šī mierinājuma, līksmi izdarījuši sev labvēlīgu secinājumu: “Tā tik uz priekšu! Arī es tātad esmu labs kristietis!” Tas ir patiešām briesmīgi, ja kāds miesīgi pārdrošs cilvēks uzskata sevi par labu kristieti, kaut arī tas nepavisam tā nav, un savā aklumā iet mūžīgā pazušanā.

Šādas kļūdas kādreiz var gadīties arī godprātīgam mācītājam. Ja viņš, gatavojot savu sprediķi, nav pietiekami rūpīgs un uzmanīgs, nav gremdējies lūgšanās, Dievs ļauj tam notikt, sacīdams: “Es tev neesmu vajadzīgs, to es redzu! Tu neesi mani piesaucis, tu paļaujies pats uz saviem spēkiem. Lai notiek, tu paliec viens.”

Lielas ir mācītāja izbailes, kad viņam jāsecina: “Šis cilvēks dodas pa maldu ceļu manis dēļ!” Tāpēc raugieties, lai katrs sprediķis būtu dedzīgas lūgšanas auglis!

Kad jūs ķeraties pie sprediķa rakstīšanas un jūtat, ka esat auksts, bez dzīvības un izklaidīgs, nav jādomā: “Ko lai dara, šī lapa kaut kā tomēr jāpiepilda!” Nē, lieciet spalvu pie malas! Ja jūs no sirds piesauksiet Dievu, lai Viņš jums palīdz izkļūt no šī nožēlojamā stāvokļa un dod jums dedzīgu sirdi, lai Viņš palīdz pārvarēt visu, kas nav dievbijīgs, un liek jūsu sirdij sajust Svētā Gara vēsmu, tad jūs spēsiet vairāk, nekā pierakstīt vārdus, no kuriem paša sirds nekādu mierinājumu negūst. Jo tas ir maldīgs un kaitīgs uzskats, ka ir diezgan jau ar to, ja sprediķī viss ir atkārtots tā, kā tas ir Bībelē. Gatavojot savu sprediķi, jums ar vislielāko nopietnību jāapsver: “Kā panākt to, lai ar šo Evaņģēlija tīklu gūtu vislielāko lomu?”

Šeit mācītāji grēko vairāk, nekā var iedomāties. Dažs labs no viņiem visu nedēļu izšķiež laiku, nodarbodamies ar lietām, kas, ja arī nav gluži bezdievīgas, tad katrā ziņā nav visnepieciešamākās! Un tad tie kāpj kancelē un nesniedz to, ko viņi varētu sniegt. Klausītājiem rodas iespaids, ka viņi kaut ko runā vienīgi tāpēc, ka viņiem ir jārunā, un viņiem nerūp, vai no tā ir kāds labums, vai tas var palīdzēt viņu klausītājiem. Tas ir briesmīgi!

Trīs ceturtdaļstundas, kuras jūs pavadāt kancelē, ir ļoti dārgs laiks, no kura ir atkarīga daudzu cilvēku dvēseles labklājība un pestīšana tagad un mūžībā. Nožēlojams ir tas mācītājs, kurš nepūlas šai laikā sniegt saviem klausītājiem pašu vērtīgāko, ko vien viņš spēj sniegt. Un, ja vien viņš nepārdzīvo šaubu un pārbaudījumu brīdi, viņš domā tā: “To es sludināšu. Es zinu, mani klausītāji saņems Svētā Gara liecību, ja vien nenocietinās savas sirdis. Tas ir tiešām tiesa!”

Es saku: “ja vien viņš nepārdzīvo šaubu un pārbaudījumu brīdi”; jo kā gan mācītājs var kaut ko sasniegt ar savu sludināšanu, ja viņš pats netic tam, ko saka? Šaubu un pārbaudījumu brīžos arī mācītājam ar stipru ticību var rasties vēlēšanās saplēst savas svētrunas manuskriptu. Ar šādiem pārbaudījumiem Dievs audzina viņā pazemību.

Bet parasti mācītāja stāvoklis pēc cīnīšanās ar Dievu sprediķa sagatavošanas laikā ir droša ticība un pārliecība, ka ar šo sprediķi viņam būs iespējams iemantot dvēseles Kristum, – kā prasmīgam zvejniekam labu lomu ar labu makšķeri un labu ēsmu.

Taču par to nav jābrīnās, ja kāds, bez plāna un mērķa runādams, nekādu mērķi arī nesasniedz. Nožēlojams ir tāds mācītājs un tāds students, kas ķeras pie darba kūtri un vieglprātīgi un raksta, un runā to, kas pagadās: kas nāk prātā, to raksta un runā. It īpaši tas ir raksturīgs tā sauktajiem improvizētājiem. Pie tiem es pieskaitu ne vien plaģiātus, kuri noraksta veselus sprediķus, bet arī tādus, kas savos sprediķos pamatīgi neiedziļinās un tos pamatīgi nepārdomā.

Daži mācītāji nespēj runāt pietiekami pārliecinoši un tekoši, ja svētruna nav pamatīgi apcerēta. Pēc nopietnas apceres vārdi plūst daudz raitāk un labāk. Labas spriešanas spējas un ģenialitāte nav viens un tas pats. Es pat gribētu sacīt, ka ar laiku mācītājam jākļūst neatkarīgam no manuskripta, lai dotu iespēju Svētajam Garam ietekmēt viņu un dot ierosmi domām un vārdiem, kādi viņam pašam nav nākuši prātā.

Tāpēc apustulis Pāvils raksta: “Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca (izšķir) patiesības vārdu.” (2.Tim.2:16) Vissvarīgākais sprediķī tātad ir pareizi atšķirt bauslību un Evaņģēliju vienu no otra.

XVI TĒZE
Divpadsmitkārt, Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja mācītājs ļauj cilvēkiem ticēt, ka viņi ir atgriezti, tiklīdz viņi ir atbrīvojušies no zināmiem trūkumiem un veltījuši sevi kādiem godbijīgiem darbiem un tikumiskiem vingrinājumiem.

Šī ir ārkārtīgi svarīga tēze, jo tajā minētā kļūda ir visrupjākā bauslības un Evaņģēlija sajaukšana, kāda vispār iespējama. Bēdas tam mācītājam, kurš sprediķo tā, ka klausītājs domā: “Ja es vairs nelaupīšu un nezagšu, es būšu labs kristietis; un pamazām es tikšu vaļā arī no citām vājībām!” Tad no Evaņģēlija tiek izveidota bauslība, tāpēc, ka atgriešanās tiek pārvērsta par darbu, bet to var paveikt tikai Evaņģēlijs, proti, cilvēkam iemantojot dzīvu ticību.

Šī visai rupjā bauslības un Evaņģēlija jaukšanas forma ir viena no briesmīgākajām racionālistu kļūdām. Jā, tā ir viņu īstā reliģija, kad viņi saka: “Vispirms tev jāpamet savi netikumi un jādzīvo tikumīga dzīve, tad tu kļūsi cits cilvēks.” Turpretī Dieva vārds saka: “Vispirms tev jākļūst par citu cilvēku, un tikai tad tu pametīsi savus grēkus un darīsi labus darbus.”

Mācība, saskaņā ar kuru cilvēks kļūst dievbijīgs ar labajiem darbiem, ir pagānu, reformēto jūdu un turku mācība. Saskaņā ar šo mācību lielas upes netīros ūdeņus jācenšas izsmelt ar spaini cerībā, ka kādreiz izdosies sasniegt upes dibenu. Taču ūdens turpina plūst no avota. Ja gribi apturēt straumi, tad ir jāiet pie avota. Jānosprosto ļaunuma avots, un vienīgi tā varēsim sausajā gultnē ievadīt tīru ūdeni.

Racionālisti mēdz citēt sakāmvārdu, kurā sacīts, ka patiesi atgriezties nozīmē pārtraukt darīt to, kas darīts līdz šim. Šī sakāmvārda izpratne var būt arī pareiza, tāda, kāda tā ir bijusi mūsu tēvutēviem. Jo viņi gribēja tikai sacīt: “Jūs dižojaties ar savu pareizo ticību, bet dzīvojat tik negantu dzīvi. Labāk apklustiet un nepļāpājiet par ticību! Izbeidziet darīt to, ko esat darījuši līdz šim, – tā ir īstā atgriešanās.”

Kristietība pareizo mācību izsaka vienā vārdā – “metanoeite“, tas ir, mainiet savu prātu, vai, kā pareizi pārtulkojis Luters – “atgriezieties”. (Ja viņš šo vārdu būtu tulkojis, ņemot vērā tā etimoloģiju, izcelsmi, lasītāji būtu pārsteigti.)

Ar šo vārdu Kungs vēršas pie grēcinieka, sacīdams: “Tev ir pilnīgi jāizmainās. Es no tevis prasu citu prātu, citu sirdu, citu garu, nevis netikumu atstāšanu un labu darbu veikšanu.” To pieprasa kristietība. Tā liek cirvi kokam pie saknes. Racionālisms un pāvestība tikai apgriež neveselajam kokam zarus, bet tie izaug atkal no jauna ¬ visi neveseli. Taču tāds koks ir jāpārpotē, tam jāuzpotē citi zari, tad arī augļi būs citādi. Tagad uzklausīsim dažas Svēto Rakstu vietas.

Jāņa evaņģēlija 3.nodaļā lasāms: “Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”” Nikodēms atnāk pie Kunga un saka: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari.” Viņš, protams, domā, ka Kungs priecāsies, ka kāds no farizejiem to atzīst, un cer, ka Kungs viņam sacīs: “Tas ir lieliski! Tā turpini!” Tomēr Viņš nesaka ne vārda par to.

Kungs viņam deguna priekšā aizcērt Debesu durvis un saka: “Tu gribi man pielabināties? Ja tu nesaņem jaunu garu, tu nevari nokļūt Debesīs. Tev jākļūst citam cilvēkam un jāpiedzimst no jauna.” Te arī tūdaļ kļūst redzams, kāds ir viņa prāts, kad viņš izsaucas: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Bet Kungs viņam atkal atbild: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara ir dzimis, ir gars.” Kungs gribēja sacīt: “Tas, ko tu veic ar savu miesīgo dabu, ir grēcīgs; tev vispirms jākļūst garīgam, tad parādīsies īsti garīgi augļi.”

“Padariet koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padariet koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku pazīst no viņa augļiem.” (Mt.12:33) Stādot labu koku, saņemam labus augļus, stādot sliktu koku, saņemam sliktus augļus. Vispirms cilvēkam jāizmainās, jākļūst par citu radījumu, jāpiedzimst no jauna un jāiegūst jauns prāts, citādi visi augļi būs slikti, jo pēc savas dabas cilvēks ir samaitāts.

“Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.” (Mt.15:13) Tikai tie darbi ir labi, kurus ir paveicis pats Dievs. Tas, kurš veicis kādu darbu ar savu spēku, saprašanu un dabīgo gribu, ir radījis stādu, kam jātiek izravētam. Dievs to neatzīst un atraida kā grēcīgu un samaitātu, jo šādi darbi nāk no samaitātas sirds, no sirds, kas nemeklē Dievu. Tas ir netīrs ūdens, kas nācis no smirdīga avota.

Īsts kristietis to ļoti labi zina. Viņam nav par to daudz jāstāsta: lai ko viņš darītu, un pat arī, ja tas šķistu skaists un labs veikums, viņš apzinās, ka tas tomēr nav bijis pareizi, jo tas nav darīts aiz mīlestības uz Dievu un savu tuvāko, bet tikai mehāniski vai tāpēc, lai būtu redzams, ka viņš ir kristietis.

Kristietis redz, vai attiecīgais darbs ir Dieva, vai Ādama stādīts stāds. Kas to nepamana, tam jāzina, ka viņš vēl nav piedzīvojis metanoia, savas sirds pārmaiņu, un Svētais Gars vēl nemājo viņā. Kad cilvēks ir saņēmis Svēto Garu un tad kaut ko dara bauslības prasību vadīts, tad šādu darbu Svētais Gars vērtē kā nederīgu. Kādam, kas dāvina tūkstoš dālderu, Svētais Gars tūdaļ liek pārbaudīt pašam sevi – vai tas ir mīlestības rosināts darbs un vai tas ir darīts aiz mīlestības uz Dievu un savu tuvāko. Citādi tā ir tikai nožēlojama liekuļošana, pār kuru nav svētības.

“Jo tā sacīja tas Kungs Jūdas un Jeruzalemes vīriem: “Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos!”” (Jer.4:3) Tie ir vērā ņemami vārdi! To nozīme ir labi saprotama. Iesējot kviešus neapstrādātā, krūmiem apaugušā zemē, mēs nevaram gaidīt labu ražu. Ir nepieciešams nolīst mežu un izveidot klajumu koku starpā, lai labībai piekļūtu saules gaisma. Tā tēlaini tiek aprakstīta atgriešanās. Cilvēkam vispirms jātop atgrieztam un jāiegūst jauna sirds, tad šajā jaunajā sirdī var iesēt sēklu labiem darbiem.

“Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:3) Šī ir īpaši nozīmīga Bībeles vieta mūsu apskatāmajai tēzei. Labie darbi nav tik būtiski, cik mīlestība, no kuras šie darbi rodas. Es varētu būt tik nabadzīgs, ka nespētu neko darīt, un tomēr Dieva vērtējumā es būšu bagāts ar labiem darbiem, ja, ciešot nabadzību saskaņā ar Dieva gribu, mīlestība modinās manī vēlēšanos darīt labu visiem cilvēkiem. Tad Dievs šo gribu uzlūko par labu darbu. Viss ir atkarīgs no mūsu iekšējās mīlestības, nevis no mūsu ārējiem darbiem. Pirms atgriešanās Pāvils, raugoties no bauslības viedokļa, bija bezgrēcīgs un nebija pelnījis nekāda pārmetuma vai nosodījuma. Tomēr Pāvils šo savu bijušo taisnību nosauca par mēsliem. Taču savus patiesi labos darbus viņš tā nevērtēja, bet sacīja, ka par tiem viņš saņemšot lielu žēlastības algu.

Pāvils saka: “Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom.14:23) Diži vārdi! Un, pat ja kāds nodotu savu miesu sadedzināšanai, bet viņš to nedarītu aiz mīlestības, tātad ticībā, – jo mīlestība ienāk sirdī tikai caur ticību -, tad tas viņam nelīdzētu nenieka. Cik aklam jābūt tādam mācītājam, kas grib darīt cilvēkus dievbijīgus, likdams viņiem darīt labus darbus! Nē, vispirms jākļūst dievbijīgam, tad seko labie darbi!

Bet arī ticīgi mācītāji var, paši to nemaz nemanot, pieļaut šo briesmīgo bauslības un Evaņģēlija sajaukšanu, ne tik daudz savos sprediķos, cik veicot atsevišķu dvēseļu aprūpi un rūpējoties par baznīcas disciplīnu. Tur kļūdās daudzi mācītāji un daudzas draudzes. Tā, piemēram, jūs nosodīsiet kādu dzērāju, un tas apliecinās, ka viņš visu nožēlo, kā to parasti tūdaļ šādi ļaudis dara. Nepieredzējušu mācītāju šāda nožēla var viegli maldināt. Dzērāju var, sacīsim, uz trīs mēnešiem izslēgt no draudzes un novērot. Var notikt tā, ka vēlāk kāds nāk ar labo ziņu, ka minētais cilvēks šo laiku nav dzīvojis savā grēkā, un mācītājs nospriež, ka šis cilvēks ir atgriezts, taču viņš joprojām ir pavisam bezdievīgs cilvēks. Neļausim sevi šādi maldināt!

Līdzīgi var gadīties, ka cilvēks, kuram ir nosodāms ieradums lādēties, uz laiku pārvar šo savu netikumu. Vai arī, citā gadījumā, slinks baznīcā gājējs, kas, zināms, nav patiess kristietis, saņēmis draudzes aizrādījumu, kādu laiku kļūst kārtīgs draudzes loceklis. Vai tāpēc viņš ir kļuvis par kristieti? Nekādā gadījumā, jo tā var rīkoties arī bezdievīgs cilvēks. Šādam cilvēkam ir jāliek saprast: “Šādi nedzīvo neviens kristietis. Ja viņš tā tomēr dzīvo, tad viņš nevar palikt Dieva žēlastībā.”

Tas prasa no mācītāja lielas pūles, līdz šie ļaudis atdzimst no Dieva vārda. Ja mācītājs nepieliek šīs pūles, viņš pamet cilvēka dvēseli novārtā.

Tāpat tas ir ar kūtriem Dievgalda apmeklētājiem. Viņi gan nāk pie Dievgalda, bet tikai pēc tam, kad mācītājs tiem ir izteicis aizrādījumu. Ja mācītājs ar to samierinās, viņš nožēlojamā veidā ir sajaucis bauslību un Evaņģēliju.

Vai arī apdomāsim tādu grēku kā skopums. Ja draudze sava skopuma dēļ nevar savākt kolekti vai nesamaksā algu savam mācītājam, viņam nav jāiedomājas, ka naudas makus atvērt palīdzēs pāris asu sprediķu. Jo tas nav nekāds sasniegums, ja naudas makus atver ar bauslības palīdzību. Jāsludina tā, lai ļaudis pamostos no miega un nāves. Kas tā nerīkojas, tas darbojas pret mūsu sešpadsmito tēzi.

Par iepriekš citēto vietu Jņ.3:3 Luters raksta: (E. A. 46, 260-262; St. L. Ed. VII, 1854):

“Tātad pēc mūsu mācības cilvēka darbi neko nenozīmē un tie ir veltīgi, ja cilvēks pirms tam nav piedzimis no jauna. [Jāņem vērā, ka tas nav piētisms, kā to aplami dēvē daži tikai vārda pēc ortodoksie mācītāji, bet gan kristietība.] Tāpēc mēs uzskatām to par mācības svarīgāko daļu, kas sniedzama cilvēkiem, mācot, ka ir nepieciešams piedzimt no jauna: vispirms jāpasaka, ka viņi visi ir garīgi miruši un ka neko viņu ceļā uz dzīvību nedos ne mūku solījumi, ne gavēšana, ne arī kas cits, un ka tas viņiem nesniegs grēku piedošanu, kamēr viņi nebūs piedzimuši no jauna un kļuvuši jauni radījumi.”

Atcerieties, ka jūs esat saņēmuši lielisku ieroci, un jūs to neliekat lietā, ja nesludināt ļaudīm šo patiesību; tad jūs ap sevi labākajā gadījumā sapulcināt legālistisku farizeju draudzi.

“Tagad paklausīsimies, kādai jābūt šai atdzimšanai. Mēs savu mācību balstām uz to, ka Kristus divreiz apzvēr, sacīdams: “Patiesi, patiesi Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes..” Viņš ar to grib sacīt – nedomā, Nikodēm, ka tāpēc, ka esi godīgs un dievbijīgs vīrs, tu esi arī glābts.

Tiesa, mums gan ir jādzīvo godīgi, krietni un svēti šajā pasaulē. Jo tad, ja tu tā nedzīvo, klāt ir Meistars Ansis, bende, kurš nāk ar virvi un zobenu un liek tev pildīt to, ko tu neesi pildījis. Un, ja tu nepaklausīsi, tad zini, ka tu cietīsi. Bet tavi labie darbi izrādīsies nevērtīgi, ja tu cerēsi ar tiem iemantot Debesu valstību. Jo šādi darbi un dievbijība sniedz tikai labu laicīgu dzīvi, pasargā tevi no bendes rokām un karātavām, sargā tevi, lai tu netaptu atšķirts no sava mājokļa, sievas un bērniem.

Tātad, ja tu esi cienījams pilsonis Jeruzalemē, tas nodrošina tev dzīvi, cieņu un atzinību šajā pilsētā. Bet, ja tu vēlies nokļūt Debesīs, Kristus baznīcā un valstībā, tad tev ir jākļūst par jaunu cilvēku. Tev jāuzskata sevi par nedzimušu bērnu, kurš ne vien nav spējīgs veikt kādu labu darbu, bet kuram pat nav vēl savas būtnes un dzīvības. Tas ir tas, ko māca kristieši. Tātad kristīgā mācība norāda, ka mums jākļūst par citiem cilvēkiem un jāpiedzimst par jaunu.

Bet kā tas notiek? Caur Svēto Garu un ar Kristības ūdeni. Pēc tam, kad es esmu atdzimis un kļuvis dievbijīgs, es sāku jaunu dzīvi, un tikai tas, ko es daru kā atdzimušais, ir labs. Ja Ādams būtu palicis tajā nevainības stāvoklī, kādā viņš bija radīts, viņš būtu varējis dzīvot, nodarbojoties ar kaut ko sev patīkamu, makšķerējot foreles, ķerot sarkanrīklītes vai stādot kokus.

Tie visi būtu bijuši vērtīgi un labi darbi, un tajos nebūtu bijis grēka. Ieva būtu barojusi un kopusi savus bērnus, un tie visi būtu bijuši vērtīgi un labi darbi. Jo viņa bija radīta laba, godīga, tīra un svēta, tāpēc arī visi viņas darbi bija labi un pareizi, tāda bija arī viņu ēšana un dzeršana.”

Luters uzskata, ka no jauna atdzimušajā cilvēkā viss, ko viņš dara, ir Dieva darbs. Pat tad, kad viņš bauda garšīgu ēdienu vai dzērienu vai atpūšoties guļ, viņš dara labu darbu, un ne vien tad, kad kaut ko piepūlēdamies strādā. Tikmēr bauslības kalps arī vergojot paliek tikai moceklis ellei. Kristietim ir īstais prāts it visā, ko viņš dara; tāpēc Dievam viņa darbi ir tīkami. Jo no skaidra avota var izplūst vienīgi labs ūdens.

“Bet pēc tam, kad cilvēks ir nonācis grēkā un atkritis no sava sākotnējā stāvokļa, viņš nespēj vairs darīt nekā laba. Viņš grēko visos savos darbos, pat tad, kad lūdz. Jo viņš visu dara kā grēcinieks. Nekas, ko viņš dara, nav pareizi darīts, arī tad, ja viņš gavē, lūdz, dzīvo askētisku dzīvi kā kartēzietis, valkājot mūka tērpu un staigājot basām kājām. Tas viss ir grēcīgs, jo cilvēks ir ļauns, nav atdzimis no jauna, un tas viņam nelīdz neko Dieva priekšā.

Tādēļ Kristus saka Nikodēmam – Es esmu nācis, lai sludinātu citu mācību par to, kā kļūt labam, proti, ka jums jāatdzimst no jauna. Šī mācība jau agrāk ir uzrakstīta Svētajos Rakstos, bet jūs to neesat lasījuši vai arī neesat to sapratuši; proti, ka pirms dara labus darbus, ir jāpiedzimst no jauna, jo grēcinieki, kas ir samaitāti, var radīt vienīgi grēciniekus. Kungs Kristus saka: “Nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mt. 7:17) Tāpat arī: “Vīnogas nevar lasīt no ērkšķiem un vīģes no dadžiem.” (Mt.7:16)”

Arī viscaur Vecajā Derība ir atrodama šī mācība: par to, ka cilvēkam jāsaņem jauna sirds, jauns gars un viņa sirdij jātop apgraizītai. Kristus grib mūs padarīt dievbijīgus un krietnus pašos pamatos.

Tagad uzklausīsim vēl kādu Lutera liecību no viņa raksta “Sprediķis par kristīga cilvēka brīvību” (1520; W. XIX, 1225 utt.). Šo rakstu Luters rakstījis pāvestam, un tajā viņš to mēģina apgaismot, aprakstīdams patiesību pārsteidzošā veidā. Luters, kā zināms, nejuta bailes ne cilvēku, ne velna priekšā.

Kad, cita starpā, viņš kādreiz Vartburgā izdzirdējis briesmīgu troksni, it kā simttūkstoš mucu veltos pa trepēm, viņš vienkārši noteicis: “Kas te notiek? Ak, tu esi tas? Nu, ja es to būtu zinājis, es nebūtu nācis ārā.” Luters zināja, ka velns ir augstprātīgs gars, kuram lielākais aizvainojums ir tas, ka to nicina. Un viņš to arī nicināja. Kāds cits tai laikā būtu pārbijies līdz nāvei, zinādams, ka tas ir velns.

Luters raksta:

“Labi, dievbijīgi darbi nekad nerada labu un dievbijīgu cilvēku, bet gan labs, dievbijīgs cilvēks veic labus un krietnus darbus. Tātad cilvēkam katrā ziņā pirms labajiem darbiem jābūt labam un dievbijīgam, un labi darbi var nākt vienīgi no dievbijīga un laba cilvēka. Kā Kristus to saka: “Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.” (Mt.7:18)

Tagad ir skaidri redzams, ka augļi nenes koku un koki neaug uz augļiem, bet tieši otrādi – koki nes augļus un augļi aug uz kokiem. Tāpat kā kokiem jābūt pirms augļiem un augļi nedara kokus nedz labus, nedz ļaunus, bet gan koki veido augļus, tā cilvēkam vispirms jābūt dievbijīgam vai ļaunam, pirms viņš dara labus vai ļaunus darbus, un viņa darbi viņu nedara labu vai ļaunu, bet gan viņš dara labus vai ļaunus darbus.

To mēs redzam visos arodos. Labs vai slikts nams neveido labu vai sliktu namdari, bet gan labs vai slikts namdaris uzceļ labu vai sliktu namu. Neviens darbs neveido meistaru atbilstošu sev, bet gan kāds ir meistars, tāds ir viņa darbs. Tā ir jāvērtē cilvēka darbi: atkarībā no tā, vai cilvēks dzīvo ticībā vai neticībā, viņa darbi ir labi vai ļauni. Bet nevar būt otrādi, – ka cilvēki varētu būt dievbijīgi un ticīgi savu darbu dēļ. Darbi nedara ne ticīgu, ne dievbijīgu. Bet ticība, kas dara dievbijīgu, dara arī labus darbus.”

Tās ir lietas, kas mums tagad ir viegli saprotamas. Bet, cik smagi bija jācīnās Luteram, lai nokļūtu pie šīs izpratnes, lai varētu dziedāt šādu dziesmu! Ir apbrīnojami, ka viņš jau 1520.gadā tā spēja izskaidrot darbu un ticības attiecības.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit devītais vakara priekšlasījums