Divdesmit devītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit astotais vakara priekšlasījums »

Nav šaubu, ka augstākā mērā ievērības cienīgi un arī biedinoši ir vārdi, ko kādreiz Kristus ir sacījis Laodiķejas draudzes bīskapam: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes.” (Atkl.3:15-16) Šeit mēs redzam, ka saskaņā ar Dieva nemaldīgo spriedumu ir sliktāk būt remdenam nekā aukstam sludinātājam. Tas ir ļaunāk, ja mācītājs ir kūtrs un vienaldzīgs un pilda savu amatu tikai kā maizes darbu, nekā tad, ja viņš ir acīmredzami bezdievīgs.

Ja mācītājs, kaut arī nemāca un nedzīvo klaji nekristīgi, ir miegains un ja viņš netiecas dedzīgi un nopietni pēc Dieva valstības un dvēseļu pestīšanas, viņam ir negatīva ietekme uz šīm nabaga dvēselēm, tā ka beidzot visa draudze ir ieaijāta garīgā miegā. Turpretī tad, ja mācītājs māca un dzīvo klaji bezdievīgi, tad uzticīgās dvēseles nesekos viņam, bet nepatikā novērsīsies no viņa. Lai arī mācītāja remdenība var nodarīt baznīcai lielāku ļaunumu nekā kāda cita mācītāja atklāta bezdievība, viņi abi reiz saņems vienādu spriedumu. Tiklab remdenais, kā aukstais dzirdēs šos vārdus: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji!” (Mt.7:23)

Turpretī tas, kurš patiešām ir uzticīgs Kristus kalps, reiz dzirdēs neizsakāmi priecīgākos vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” (Mt.25:21) Kā uzticīgs mācītājs viņš ne vien nav remdens vai auksts, bet viņa sirds kvēlo mīlestībā pret savu Pestītāju Jēzu un pret Viņa draudzi, kas tam uzticēta, tā ka viņš var sacīt līdz ar Pāvilu un visiem apustuļiem: “Ja aizrāvāmies par daudz, tas notika Dievam par godu.” (2.Kor.5:13)

Zīmīgs teiciens! Viņš mums saka: mācītājam jāuzrāda lielāka nopietnība un dedzība, nekā to varbūt viņa draudzes vairākums vēlas akceptēt. Apustulis nevēlas sacīt, ka viņš savā darbā Korintā būtu “dedzis par Dievu, bet bez izpratnes” (Rom.10:2), bet gan to, ka viņa dedzība ir bijusi lielāka, nekā to gribētu korintieši. Ikviens patiess mācītājs un Kristus kalps parāda savā kalpošanā dedzību un nopietnību, ja arī ar to viņš panāk vienīgi to, ka viņš kļūst nemīlams vai pat ienīsts savā draudzē. Īsts mācītājs labāk piecietīs to, nekā centīsies savā pusē dabūt ikvienu, noklusējot, aizplīvurojot vai mīkstinot skarbo patiesību.

Tādēļ nav šaubu par to, ka mācītājam, proti, patiesi cītīgam un dedzīgam mācītājam, savs amats jāpilda ar lielu nopietnību, citādi viņš smagi grēko. Tāpat mācītājs var smagi grēkot, sludinot kristietību un tās mācību tā, ka tas iet tālāk par Dieva vārdu. Un tādējādi mēs esam nokļuvuši pie septiņpadsmitās tēzes.

XVII TĒZE
Trīspadsmitkārt, Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja ticību raksturo – gan attiecībā uz tās stiprumu, gan uz tās izjūtu, gan arī uz tās auglību – tā, ka to nevar attiecināt uz visiem ticīgajiem visos laikos.

Šādas kļūdas bieži pieļauj jauni, maz pieredzējuši mācītāji. Viņi vēlas radīt ietekmi un vēlas ļaudis pamodināt no viņu parastā pašpārliecinātības stāvokļa.

Viņi vēlas panākt to, lai nebūtu neviena liekuļa, kas varētu sevi uzskatīt par kristieti, un tāpēc iedomājas, ka kristiešiem ir jāizvirza pēc iespējas stingrākas prasības. Taču šeit nedrīkst iet tālāk par Dieva vārdu, citādi mācītājs var nodarīt savu klausītāju dvēselēm briesmīgu ļaunumu. Tomēr ir jāatceras, ka bieži vien kristieši ir pilnīgi citādi, nekā tos attēlo labticīgi sprediķi.

Mācītājam gan ir nepieciešams ļaudis pamodināt un brīdināt no pašapmāna, taču tas nevar būt galējais mērķis. Galējais mērķis ir cits: radīt klausītājos pārliecību par to, ka Dievs viņiem ir piedevis grēkus, par to, ka viņiem apsolīta dzīve mūžībā un ka viņi droši var lūkoties pretī savai nāvei. Kurš to neizvirza par savu galējo mērķi, tas nav evaņģēlisks mācītājs. Tāpēc viņam, Dieva dēļ, ir jābūt uzmanīgam, lai nesacītu: “Kas tā un tā rīkojas, nav kristietis,” ja viņš par to nav pilnīgi pārliecināts. Arī kristietis bieži vien var rīkoties diezgan nekristīgi.

“Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Rom.7:18) Tas ir gluži skaidrs, ka apustulis šeit runā par kristieti. Kā kļūt par kristieti, par to apustulis ir runājis jau agrāk; tālāk ir runa par to, kā kristietim ir jādzīvo Dievam tīkama dzīve.

Šajā vēstules daļā viņš skar mācību par garīgiem pārbaudījumiem, kas kristiešus bieži piemeklē, lai sniegtu viņiem mierinājumu. Šeit viņš kristieti raksturo kā divējādu būtni. Viņš saka, ka īsts kristietis vienmēr vēlas to, kas ir labs, bet bieži tā nerīkojas. Tātad, ja mācītājs raksturo kristieti tā, proti – ja viņš nedara visu, kas ir labs, kā arī viņam nav patiesas un labas gribas, – tad šis mācītājs viņu raksturo pilnīgi nebibliski. Jo – gribēt to, kas ir labs, tā ir galvenā kristieša iezīme. Turklāt var gadīties, ka viņš tā arī netiek tālāk par šo labo gribu. Pirms viņš to ir apvēris, viņš jau ir nomaldījies, grēks ir padarīts, un viņam ir kauns par sevi. Bet tas vēl nenozīmē, ka viņš ir pazaudējis žēlastību.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta: “Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, nodots grēka varā.” (Rom.7:14) Viņš grib sacīt: “Cik labprāt es gribētu atbrīvoties no grēka! Bet es esmu nodots šā kunga varā. Es netieku no tā prom un esmu pakļauts viņa tirānijai.” Tāds ir kristieša stāvoklis. Viņš jūtas kā vergs, un paklausa vienīgi ar piespiešanu. Viņš paklausa nevis labprātīgi, kā kristīgam vergam vajadzētu paklausīt savam kungam, bet viņš paklausa, izrādot vislielāko pretestību. Un tad apustulis izsaucas: “Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (7:24)

Iegaumējiet to labi, ne tikai sevis pašu mierinājumam, bet arī tad, kad saņemsit draudzi, lai jūs varētu šo mierinājumu bagātīgi sniegt draudzei. Tā ir mūsu laiku lielākā kaite, ka kristiešos trūkst drošas pārliecības. Tas ir tāpēc, ka viņi nesaņem drošu un uzticamu mācību. Kad kristietim tiek parādīts, kas viņš ir un kāds nožēlojams grēcinieks viņš ir, tad viņš cieši tveras pie Kristus, pretojas velna maldināšanai, kas apgalvo, ka viņš atkal ir zaudējis žēlastību un Dievu.

“Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Fil.3:12) Šajā dzīvē mēs pēc tā tiecamies, bet vēl nesatveram. Kristietim var arī šķist, ka ir bijis laiks, kad viņš bijis mazāk grēcīgs un tad viņš labāk spējis pārvarēt grēku.

Varbūt, ka tas patiešām tā ir un viņš ir garīgi regresējis. Bet var arī būt tā, ka tagad viņš daudz skaidrāk spēj saskatīt to, cik viņš patiesībā ir vājš. Jauns kristietis var iedomāties, ka viņa sirds ir jauna, ka viņš pasauli ir pametis un viņa sirdī ir Debesis. Bet viņš vēl nezina, kādi ļauni zvēri viņam uzglūn. Un, kad izbeidzas bērnu garīgās barības saldais ēdiens un nāk pārbaudījumi, viņš nospriež: “Es vairs nespēju cīnīties pret grēku.” Bet pārbaudījumi kļūst spēcīgāki nekā agrāk, un viņš arvien vairāk pamana grēcīgās tieksmes.

“Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal.5:17) Tātad mācītājs nedrīkst nosaukt par neticīgo tādu cilvēku, kas nedara visu to, kas viņam jādara, ja vien viņš apliecina, ka nevēlas palikt pie savām kļūdām. Ja viņa izdarītā grēka cēlonis ir vājums vai pārsteigšanās, tad viņš tomēr var būt kristietis.

“Jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” (Jēk.3:2) Viņš grib sacīt, ka pilnīga cilvēka nav. Vārdā “mēs” viņš ietver sevi, visus apustuļus un svētos. Kristietis grēko ne vien domās, iekārēs, stājā un vārdos, bet arī darbos, tā ka visai pasaulei ir redzams, ka viņš vēl aizvien ir vājš nabaga cilvēks.

“Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas.” (Ebr.12:1) Tātad kristietis aizvien noliek savu grēku, kas tam nepārtraukti uzmācas. Viņš to nespēj izdzēst no savas sirds, un tas viņu padara gaužām kūtru. Viņš justos un izturētos gluži citādi ¬ viņš staigātu kā varonis ar savu Dievu, ja viņam līdzi nebūtu jānes viņa miesīgais prāts.

“Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.” (Jes.64:6) Pravietis nesaka: “Visa dabīgā cilvēka taisnība ir kā sārņains tērps”, bet gan: “visa mūsu taisnība.” Tātad arī īsta kristieša dzīve Dieva priekšā neizskatās nemaz tik skaista. Ja Dievs pār mums nebūtu izklājis Kristus taisnības mantiju, tad mums – arī tad, ja mēs būtu kļuvuši par īstiem kristiešiem, – būtu jāpaliek mūžīgi nolādētiem un pazudušiem.

“Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!” (Īj.14:4)

“Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā.” (Ps.32:6) Psalmists saka, ka tieši īstiem ticīgajiem ik dienas ir nepieciešams izlūgties grēku piedošanu.

Lai to pierādītu, nav nepieciešams ilgi meklēt Svētajos Rakstos tekstus, kas to apliecina. Pestītājs ik dienas ir licis Tēvreizē lūgt: “Piedod mums mūsu parādus.” Tātad katra diena uzliek kādu jaunu vainas nastu mūsu sirdsapziņai.

Kas kristieti attēlo tādu, kāds viņš nav, proti, kā pilnīgu būtni, – un nav jābūt metodistam, lai tā darītu, – vai piedēvē īstam kristietim tādas īpašības, kas nav raksturīgas visiem kristiešiem, tas nodara lielu kaitējumu. Jo, dzirdot šādu raksturojumu, kristieši ar jūtīgāku sirdsapziņu nodomās, ka tādā gadījumā viņi nemaz nav patiesi kristieši.

Mācītāja runa, viņi sacīs, atvēra tiem acis uz viņu agrāko maldīšanos. Un tad iespējams, ka šo pārliecību neviens vairs nespēs izdzēst no šāda kristieša sirds. Viņš mocīsies līdz savai nāves stundai, cenzdamies nepieļaut vienu vai otru grēku, un tomēr viņš tos pieļaus atkal un atkal. Tāpēc mācītājam jāsniedz īstā palīdzība, lai kristieši, ja tie krīt grēkā, spētu atkal ātri piecelties – protams, ar nosacījumu, ja tie negrēko tīši.

Jo tīši grēki izraida no sirds Svēto Garu. Bet kristietis ar pieredzi iemācās pamanīt briesmas un, kad ir grēkojis, jūt dzinuli nekavējoties atgriezties pie sava Debesu Tēva, izsūdzēt Viņam grēkus un Jēzus dēļ izlūgties grēku piedošanu. Tad viņš jūt iekšēju pārliecību, ka Dievs viņam ir piedevis. Un, ja arī nav šādas sajūtas, viņš sacīs ar dzejnieka vārdiem:

To es gaidu paļāvībā,
Kas ar mani nākamībā
Kāzas svinēs Debesīs.

Daži raksturo kristieti tā, it kā viņš dzīvotu vienīgi patīkamās izjūtās. Nereti varam dzirdēt šādus vārdus: “Jā, nekristīgs cilvēks ir nelaimīgs cilvēks! Kamēr viņš kalpo pasaulei un grēkam, ir tā, it kā viņu vajātu fūrijas.” Tas nepavisam tā nav. Daudzi nekristieši dzīvo bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tāpat daži saka: “Bet kristietis, cik viņš ir laimīgs cilvēks! Viņu nemoka bailes, viņu nemoka šaubas!” utt. Tas viss nepavisam tā nav. Tūkstošiem kristiešu pārdzīvo sevī daudz vairāk baiļu un izmisuma, viņiem nepārtraukti jācīnās ar sevi un jāatzīst: “Ak, es nožēlojamais cilvēks!”

Apcerot tematu “Kristieša svētītais stāvoklis”, ir ļoti svarīgi atcerēties: šī svētība neizpaužas tādējādi, ka kristietim būtu vienīgi patīkamas izjūtas, bet gan – ka visrūgtāko sajūtu brīžos viņš var sacīt: “Ak, mans Dievs, Tu taču mani pieņemsi! Un, ja es tagad mirtu, Tu mani uzņemtu savās Debesīs!” Tā, protams, ir liela svētība.

Jūs viegli varat kļūdīties, paši to nemaz neapzinādamies. Jums ir skaidri jāapzinās, ka nedrīkst izsacīt tādas lietas, kas ir pretrunā ar kristiešu pieredzi. Jums ir jāizdibina paša sajūtas un prāts un jācenšas iejusties savu klausītāju situācijā: “Ja es sēdētu tur lejā un kāds man sprediķotu, ka kristietim ir vienīgi patīkamas izjūtas, vai es varētu sacīt, ka esmu kristietis, nespēdams apliecināt, ka mani pavada vienīgi patīkamas izjūtas.”

Vai tas nav briesmīgi, ka mācītājs uzraksta sprediķi, ar kuru viņš nosoda pats sevi? Viņam būtu jāsecina, ka tas viņu pašu nāvīgi pārbiedētu, ja kāds viņam sludinātu to, ko viņš pats taisās sludināt citiem. Protams, ir labi un pareizi savos sprediķos aprakstīt arī tos mirkļus, kuros kristietis pārdzīvo mūžīgās svētlaimes priekšnojautas. Taču tie ir tikai acumirkļi kristiešu dzīvē, atsevišķi saules stari, kas laiku pa laikam iekrīt kristieša sirdī. Ja šādus svētīgus acumirkļus attēlo pareizi, tad tie nerada bailes un postu, tie neliek klausītājam šaubīties par to, vai viņš ir kristietis, bet gan liek sirsnīgi ilgoties: “Ak, kaut jel arī es kaut ko tādu piedzīvotu!” Un to īpaši piedzīvo tie, kas ir uzticīgi cīnījušies. Viņi ir gulējuši satriekti savā garīgajā postā, domādami, ka ir Dieva atraidīti, bet, lūk, viņu Tēvs tad ir ielējis viņu sirdīs tādu Debesu prieku, ka viņi ir šķituši esam ne vairs uz zemes, bet Debesīs.

Vēl ir jāpatur prātā, ka kristietis arī pēc atgriešanās saglabā savu dabīgo temperamentu. Cilvēkam, kuram, piemēram, ir dusmīga daba, tā arī paliek tāda, un nereti var gadīties, ka tā ņem virsroku. Tātad nedrīkst apgalvot, ka cilvēks, kas kļuvis par kristieti, kā saka, no lāča pārtaps par jēru, proti – tādā nozīmē, ka viņš ļauj citiem sevi apsmiet, pazemot, uzkundzēties sev u. tml. un ka viņš vienmēr ir gatavs visu saviem līdzcilvēkiem piedot.

Nē, kristietim viņa temperamenta iegrožošana var sagādāt daudz raižu, tas bieži var izlauzties uz āru. Var pat gadīties, ka cilvēks sadusmojas tā, ka viņu nav iespējams nomierināt. Viņš ir pilnīgi sava temperamenta varā. Bet nav jādomā, ka tad, ja šāds cilvēks pēkšņi mirst, viņam lemta pazušana. Jo, kamēr kāds kritiski noskaņots kristietis tā spriež par kādu cilvēku, viņš varbūt savā istabiņā, ceļos nokritis, lūdzas: “Šīs apkaunojošās dusmas nedrīkst atkal gūt pār mani virsroku! Dievs, piedod jel man tās!” Būtu ļoti slikti tik cietsirdīgi tiesāt šo nabaga brāli. Varbūt viņš jau nākamajā rītā atnāk, lai lūgtos: “Piedod man, ka vakar tā iekaisu. Es to no sirds nožēloju!”

Bieži kristietis tiek attēlots pacietīgs kā Ījabs. Saka: “Kristietim var atņemt visu, bet viņš priecīgi teiks: “Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!” (Īj.1:21)” Un mācītājs nodomās: “Tas ir pilnīgi bibliski!” Jā, tā gan ir sacījis Ījabs, bet tā nesaka visi kristieši. Ja tu to saki sprediķī, tu esi melojis. Daudzi kristieši kļūst visai nepacietīgi, piedzīvojot nepatikšanas. Dažs kļūst nesavaldīgs pat nenozīmīgu sīkumu dēļ. Taču vēlāk viņš atjēdzas, un viņam ir kauns par notikušo.

Tāpat arī kristieša pazīme nav tā, ka kristietis nevarētu izdarīt kādu rupju grēku. Tā dažkārt var gadīties; taču, kad tā ir noticis, tad kristietis pilnīgi pakļaujas Dieva vārdam, kaut arī varbūt viņš to neizdara tūlīt. Viņš sākumā var būt velna apstulbots un domāt, ka ir rīkojies pareizi. Taču beigās Dieva vārds parāda, ka viņam nav bijusi taisnība, un tad viņš pazemīgi izlūdzas piedošanu, kamēr liekulis tajā pašā laikā paliek pie sava un uzskata, ka rīkojies labi.

Daudzi sprediķotāji attēlo kristieti kā tādu, kas nebīstas no nāves. Bet tā ir liela kļūda, jo lielais vairums kristiešu baidās no nāves. Tā ir īpaša žēlastība, ja kāds pat nāves priekšā nejūt bailes un domā: “Lai nāve nāk šodien vai rīt, es esmu gatavs.” Ne vienu vien, kurš tā ir runājis, pēc tam, kad no sava ārsta uzzina, ka viņa pēdējā stunda ir jau klāt, pārņem briesmīgas bailes. Tā ir īpaša Dieva dāvana, ja kādam nav nāves baiļu.

Dieva dēļ, neveidojiet tādu kristieša tēlu, kāds tas nav; bet ikreiz, kad par to runājat, pārbaudiet, vai šajā attēlojumā pazīstat pats sevi!

Kristietī var izpausties pat augstprātība ¬ viens no lielākajiem netikumiem -, kas ir pirmā baušļa pārkāpums. Mums ir jāatzīst, ka jau pēc savas dabas mēs visi esam augstprātīgi. Vienam uz to ir lielāka nosliece, citam – mazāka.

Tas, kuram piemīt holēriskais temperaments, tā sauktā stiprā griba, liela enerģija, parasti lielā mērā paļaujas pats uz sevi. Viņš sagaida, ka katrs viņam parādīs cieņu un godbijību. Šāda augstprātība un lepnība ir ļoti nejaukas īpašības! Taču tās piemīt arī īstiem kristiešiem.

Atcerēsimies kaut vai mūsu Kunga mācekļus. Ja par to nebūtu stāstīts Bībelē, būtu grūti noticēt, ka apustuļi kā bērni ir strīdējušies par to, kurš kādreiz būs lielākais. Un Cebedeja dēlu māte ir izteikusi Kungam naivu vēlēšanos, lai viņas dēliem tiktu ierādīta vieta pie Viņa labās un kreisās rokas. No Lūkas stāstījuma mēs uzzinām, ka paši mācekļi ir jutušies neveikli par šo strīdu. Viņi labi zināja, ka viņu rīcība bija apkaunojoša, un, kad viņiem Kungs par to bija izteicis pārmetumu, viņi bija ļoti apmulsuši un aiz kauna bija gatavi slēpties.

Pilnīgi aplami ir runāt par to, ka kristietis vienmēr dedzīgi lūdz Dievu, ka tā ir viņa vismīļākā nodarbošanās. Tas tā nav, kristietim daudz jācīnās, lai viņš noskaņotos nopietnai, dedzīgai lūgšanai un gūtu pārliecību, ka viņš patiešām iegūs to, ko lūdz. Cik bieži viņš ir izklaidīgs un, runājot lūgšanas vārdus, domā par daudz ko citu! Tāpēc Tēvreizi, kuru skaita tik bieži, mēdz dēvēt par lielākajām mocībām… Tā tas notiek arī ar īstiem kristiešiem.

Protams, tāds, kas Tēvreizi tikai novāvuļo, neapzinādamies, ko runā, nav nekāds kristietis. Ja kristietis pamana, cik izklaidīgi viņš ir norunājis Tēvreizi, viņš patiesi un dziļi zemojas un sāk šo lūgšanu vēlreiz no sākuma. Bet ir arī tādi brīži, kad mūsu miesa un asinis mums tik ļoti netraucē, kad jūtamies jau kā Debesīs un, sarunājoties ar Dievu, mēs vēlētos izkust svētlaimē.

Arī kārdinājums kļūt bagātam ir bieži sastopams kristiešu vidū, un, ja viņi netiktu no tā brīdināti un sargāti, tad viņi ietu bojā, it kā tos kāds ar virvi ievilktu pazušanā. Vērtējot kādu cilvēku, ir būtiski, vai viņam ir mīļš un dārgs Dieva vārds un viņa Pestītājs, vai viņš nav nocietinājis savu sirdi un nedzīvo netikumīgu dzīvi. Ir sastopami arī tādi ļaudis, kas, īpaši uzsverot un rādot citiem savu lielo svētumu, gandrīz nemaz nerunā citādi, kā vienīgi acis dievbijīgi pret Debesīm pacēluši, vienmēr citēdami Dieva vārdus; brīvajā laikā viņi, nošķīrušies savrup, lasa Bībeli tā, lai katrs varētu saprast, cik tie ir labi kristieši. Tādā veidā “debesu praviešiem” izdevās pievilt pat labo vīru Melanhtonu.

Taču nav jādomā, ka vienīgi tie ir īsti kristieši, kas izrāda šādu ārēju dievbijību. Es nesaku, ka viņi nevar būt īsti kristieši. Taču tad, ja pār cilvēku pilnīgi valda šādas ārējas svētulības izpausmes, viņš ir nožēlojams liekulis. Lasiet evaņģēlijus! Ievērojiet, kā mācekļi sarunājās ar savu Kungu un kā viņi izturējās Viņa klātbūtnē. Viņi vienkārši un atklāti izsacīja savas domas, arī Jānis, mīļākais māceklis. Kristus viņus nenosauc par neatgrieztiem, bet apietas ar viņiem kā ar atgrieztiem, kuros vēl ir krietna daļa vecā Ādama.

Jūs varat pastāstīt, kā rīkojas stiprs kristietis, īpaši uzticīgs kristietis. Tas nekaitēs, ja arī kāds nodomās: “Tik uzticīgs es gan neesmu!” Tas var būt spēcīgs dzinulis tiem, kas vēl nav tikuši tik tālu. Tas jāievēro arī, uzņemot jaunus draudzes locekļus. Ja kāds no tiem tūdaļ neuzsāk ar jums sarunu par reliģiskām tēmām, tad nav tūlīt jāsecina, ka tas ir bezdievīgs un neatgriezts cilvēks. Tā nav, dažs varbūt cieši turas pie sava Pestītāja, bet nevar par to runāt, lai arī citādi nav nemaz uz mutes kritis. Kādam citam varbūt ir pārāk maza pieredze garīgajā jomā, tā ka viņš neprot par visu to neko daudz pastāstīt.

Beidzot paklausīsimies, ko raksta Luters (Kirchenpostille; W. XII, 1198 u.t.) (St. L. Ed. XII, 911 utt.):

“Tāpēc Sv. Pāvils savus kristiešus pamāca tik cītīgi, ka šķiet, viņš to dara gandrīz par daudz; jo gandrīz visās savās vēstulēs viņš tik neatlaidīgi cenšas tos pārliecināt par zināmiem jautājumiem, it kā tie būtu tik nesapratīgi un nezinoši, tik neuzmanīgi un aizmāršīgi, ka nerosināti un nepaskubināti paši neko nedarītu. Viņš zina, ka, lai gan kristieši ir sākuši ticēt un ir jāparādās viņu ticības augļiem, tomēr viņi to vēl nav paveikuši, viņu uzdevums vēl nav izpildīts. Tāpēc nevajadzētu domāt un sacīt, ka pietiek ar to vien, ja mācība ir sniegta, un ka tur, kur darbojas Gars un ticība, augļi un labie darbi sekos paši no sevis. Jo, lai gan Gars ir klāt un, kā saka Kristus, darbojas ticīgajā un dara to labprātīgu, tomēr, no otras puses, tur klātesošā miesa vienmēr ir vāja un kūtra; vēl vairāk, velns vienmēr ir nomodā un cenšas šo vājo miesu ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem novest atkal līdz krišanai utt.”

Tāpēc mums pret mūsu klausītājiem nav jāizturas tā, it kā viņi nebūtu ar Dieva vārdu pamudināmi un virzāmi uz labu, dievbijīgu dzīvi. Nē, šeit tu nedrīksti būt nolaidīgs un slinks; jo miesa ir pārāk slinka, lai paklausītu Garam, un pārāk stipra, ka spēj Viņam pretoties, kā to saka Pāvils: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, ..ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal. 5:17)

Tādēļ arī Dievam jārīkojas kā labam un centīgam īpašuma saimniekam, kuram ir slinks kalps vai kalpone, vai nolaidīgi ierēdņi (kaut arī citādā ziņā viņi nav ļauni vai neuzticami). Tādam saimniekam nav jādomā, ka pietiek ar to, ka tad, ja viņš vienreiz vai divreiz ir devis rīkojumu kaut ko izdarīt, uzdevums arī būs izpildīts; viņam šiem strādniekiem vienmēr jāseko līdz un tie jāpamudina darbam.

Tāpat tas ir ar mums, mēs vēl neesam sasnieguši stāvokli, kad mūsu miesa un asinis priecīgā pacilātībā trauktos pretī labiem darbiem un paklausībai Dievam, kā to vēlētos mūsu gars un liktu mūsu ticība; gluži otrādi, neraugoties uz visu mūsu nepārtraukto mudināšanu un bikstīšanu, mēs ar grūtībām varam to iekustināt.

Kas gan notiktu, ja šādu mudināšanu un virzīšanu pārtrauktu un nospriestu – kā to dara daudzi pašpārliecināti gari – , ka katrs jau pats pietiekami labi zina, kas tam darāms, jo viņš jau daudzus gadus ir klausījies par saviem pienākumiem, pat citus ir pamācījis utt.? Es esmu pārliecināts, ka tad, ja gadu pārtrauktu sprediķot un pamudināt, mēs kļūtu sliktāki par vissliktākajiem pagāniem.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmitais vakara priekšlasījums