Trīsdesmit trešais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit otrais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, pats par sevi saprotams, ka pirmais, kas nepieciešams teologam, ir pilnīgas, precīzas un skaidras zināšanas par atsevišķajām mācībām par Dieva atklāsmi. Būtu pretrunīgi dēvēt tādu cilvēku par teologu, kuram šādu zināšanu nav. Teologiem taču jābūt dvēseļu dziedniekiem. Miesas dziedniekam pirmām kārtām jābūt zināšanām par zālēm, kādas daba sniedz dažādu miesas kaišu ārstēšanai. Bet garīgās zāles jau nav nekas cits, kā mācības, ko Dievs atklājis mūsu pestīšanai.

Lai arī cik nepieciešamas katram teologam ir precīzas, pilnīgas un skaidras zināšanas par katru kristīgās atklāsmes mācību, ar to tomēr vēl nepietiek. Ne mazāk nepieciešamas ir vēl divas lietas, proti, pirmkārt, lai viņam būtu labs pārskats par šo mācību savstarpējo saistību, lai būtu iespējams tās pielietot, un, otrkārt, lai viņam pedagoģiskajā darbā pietiktu drosmes un aizrautības, lai viņš pret to justu mīlestību.

Tāpat kā ārsts, kas gan pazīst atsevišķu zāļu ārstnieciskās īpašības, bet nemākulīgi tās sajauc, tā ka šīs zāles viena otru neitralizē un zaudē savu iedarbību. Tad tās pielietojot, pacients netiek izdziedināts, bet gan tuvināts nāvei. Tāpat arī teologs, kurš nezina, kuras mācības ir savienojamas un kuras viena no otras jānošķir, dvēselēm viegli var kaitēt, nevis tām palīdzēt. Un tāpat kā ārsts savus smagos pienākumus varēs izpildīt tikai tad, kad viņš jutīs patiku un mīlestību tieši pret šo profesiju, nedomājot tik daudz par materiālo atlīdzību, tāpat arī teologs tikai tad būs uzticīgs savai profesijai, kad viņš par savu amatu būs sajūsmināts, kad viņš jutīsies atalgots ar to, ka Dievs viņam palīdz glābt dvēseles, graut sātana varu, celt Dieva valstību un papildināt Debesu iemītnieku skaitu.

Es esmu vienmēr uzskatījis par svētu pienākumu ne vien ar Dieva palīdzību un žēlastību pasniegt tīro mācību savās dogmatikas lekcijās, bet arī vismaz reizi nedēļā atlicināt stundu, lai ap sevi sapulcinātu visus mūsu mīļās Konkordijas studentus un viņiem parādītu dogmatikas mācību svarīgumu, nozīmi un praktisko pielietojumu, kā arī, jo sevišķi, lai iepriecinātu viņu sirdis izraudzītajam grūtajam amatam. Šīs piektdienas vakara stundas, kas reizē ir arī nedēļas mācību nobeigums, mēs dēvējam par “Lutera stundām” galvenokārt tāpēc, ka es tajās lielākoties ļauju runāt Luteram, šim Dieva izraudzītajam baznīcas reformatoram un mūsu kopējam baznīcas skolotājam.

Un Dievs līdz šim ir žēlastībā svētījis šīs lekcijas, tā ka mani mīļie studenti šo pēdējo vakara stundu ir labprāt apmeklējuši un, kā to man daži no sirds apliecinājuši, viņi tajā tapuši svētīti, ka viņi ne vien guvuši labāku kristīgās mācības izpratni, bet ka stiprāka tapusi arī viņu ticība grēku piedošanai, savai pestīšanai, tam, ka viņi ir Dieva bērni. Es ceru, ka Dievs to pašu ļaus piedzīvot mūsu jaunajiem studentiem, kas nule iekļāvušies mūsu Konkordijā. Es lūdzu Dievu, lai Viņš man piešķir žēlastību runāt jums pareizos vārdus un lai jūs tos labi uztvertu.

Bet paturiet prātā: ja mana lūgšana top uzklausīta, tai jāpievieno jūsējās – lai top svētīta patiesības saņemšana. Jo jūs neesat šeit, lai mācītos pasaulīgās zinātnes, bet gan tāpēc, lai apgūtu to mācību, kas izglābs vispirms jūs, bet pēc tam jūs ar to izglābsit daudzus citus. Šeit nepieciešama liela nopietnība. Ir jānovelk zemes, miesas prāta apavi un līdz ar Mariju jāsēžas pie kājām Jēzum, lai no Viņa dzirdētu, kas ir šī viena vajadzīgā lieta. Kaut Dievs to mums dotu, un kaut Viņš man lemtu būt jūsu palīgam visos laikos!

Pamatojoties uz 25 tēžu izklāstu, mēs šajā pēdējā gadā esam iztirzājuši bauslības un Evaņģēlija atšķirību. Vēl palikušas piecas tēzes, nebūt ne mazsvarīgas. Tās mums jāpabeidz, pirms ķeramies pie cita priekšmeta. Es ceru, ka jaunie klausītāji, kaut arī viņi dzirdēs tikai daļu no visa apcerējuma, no šīm lekcijām tāpat iemantos ko tādu, kas varēs spēcināt viņu garu, stiprināt ticību, palīdzēs attālināties no pasaules, atteikties no kalpības grēkam un ka viņi sajutīs Kristus aicinājumu. Jo, ja mēs, kas esam šeit sapulcējušies, neesam īsti kristieši, tad mēs esam pilnīgi pazuduši cilvēki, tad Dievs uz mums var noraudzīties tikai ar dusmām.

Vai gan iespējams iedomāties sliktāku gadījumu par to, ka kāds, nebūdams kristietis, saņem atalgojumu par laiku, ko viņš pavada kādā draudzē kā mācītājs? Es ceru, ka jūs visi esat īsti kristieši vai ka jūs esat Dieva svētīgā vārda audzināti, un ka tas jūsos ar dievišķu spēku ir atstājis dziļu, paliekošu iespaidu, un ka jūs kādreiz atstāsit šo mācību iestādi ne vien bruņoti ar teicamām teoloģiskām zināšanām, bet arī ar dedzīgu sirdi, lai sludinātu par tiem dižajiem darbiem, ko mūsu Kungs paveicis cilvēces labā.

Ticība neizaug no cilvēka paša. Īsta ticība ir tik stipra, ka pat tad, ja debesis sagāztos un elle atdarītos, viņš tomēr apliecinātu savu ticību uz Jēzu Kristu, patieso Dievu, kurš viņu, pazudušu un nolādētu radījumu, ir pestījis ar savām dārgajām asinīm un paglābis no visiem velniem. Bet liekuļa ticība ir kā marta sniegs, kas izkūst saulē.

Daži domā, ka viņi ir stingri luterāņi, ja viņi apgalvo, ka tas, kurš nav luterānis, nevar tapt glābts, un ka tādam vismaz vēl savā pēdējā stundiņā jāapliecina sava luterticība, jo citādi viņam lemta pazušana. Taču tāds, kas to apgalvo, nav īsts luterānis, viņš ir atkritis no luterticības. Luteriskā baznīca nepavisam uz kaut ko tādu nepretendē, bet gan māca, ka cilvēki tiek taisnoti un glābti žēlastībā. Cilvēki, kas dzīvo sektās un mīl patiesību, var būt labāki kristieši nekā mēs, luterieši. Kristus valda visur, pat starp saviem ienaidniekiem.

XXI TĒZE
Septiņpadsmitkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja māca, ka sakramenti darbojas ar pestīšanas spēku ex opere operato, t. i., tikai ārēji izpildot sakramentālās darbības.

Šādos dziļos maldos, kādi minēti šajā tēzē, ir pāvestieši, mācīdami, ka cilvēkam Kristība palīdz jau ar to, ka viņš ļauj sevi kristīt, pat ja viņš vēl nav ticīgs. Pats Kristību akts nesot Dieva labvēlību un Viņa žēlastību. Un to pašu viņi saka arī par misi un Svēto Vakarēdienu, proti, ka cilvēks saņem žēlastību jau ar to, ka piedalās šajos rituālos. Tā ir bezdievīga, nožēlojama mācība, kas ir krasā pretrunā ar Dieva vārdu, it īpaši ar Evaņģēliju, kas mums māca, ka cilvēks Dieva priekšā tiek taisnots un pestīts vienīgi aiz žēlastības un tikai tad viņš var veikt Dievam tīkamus darbus.

“Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom. 3:28) Ja es tieku taisnots, ja saņemu žēlastību ar to, ka liekos kristīties vai ierodos saņemt Vakarēdienu, tad tieku taisnots darbu dēļ, darbu, kas, vērtējot no mūsu puses, ir maznozīmīgi, kas nav pieminēšanas vērti. Tāpēc tā ir neģēlīga mācība, kas ir pilnīgā pretstatā Svētajiem Rakstiem, ka cilvēks gūst apžēlošanu, pieņemot sakramentus. Ja viņš to nedarīs ar ticību sirdī, viņš taps nolādēts. Tie ir žēlastības līdzekļi vienīgi tāpēc, ka ar šiem ārējiem simboliem saistīts Dieva apsolījums. Bet šos žēlastības apsolījumus es varu satvert vienīgi ar ticību.

Tas, ka es ļaujos aplaistīties ar ūdeni, man neko nepalīdz; ka es baudu svētītu maizi un svētītu vīnu, man nepalīdz neko, arī tādēļ ne, ka es Svētajā Vakarēdienā patiešām saņemu mūsu Kunga miesu un asinis. Tas man nepalīdz neko, bet pat tikai kaitē, ja es to daru bez ticības, jo tad es grēkoju pie Kunga miesas un asinīm. Galvenais ir tas, lai es ticētu, lai es Kristībā neuzlūkotu ūdeni kā tādu, bet saņemtu to kā apsolījumu, kuru Kristus ir saistījis ar šo ūdeni. Šim apsolījumam ūdens ir nepieciešams, jo vienīgi ar to apsolījums ir saistīts. Tāpat tas ir arī ar Svēto Vakarēdienu. Dažs, ierazdamies pie tā Kunga galda, domā, ka viņš atkal ir izdarījis kādu darbu, ko grib Dievs, un ka tas tiks ieskaitīts viņa nopelnos. Mūsu Kungs saka: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas nodota par jums! Ņemiet un dzeriet visi no tā, tās ir jaunās derības asinis, kas tiek izlietas grēku piedošanai.”

Šie vārdi atver žēlastības pilnas debesis, un uz tiem mums jāvirza mūsu ticība. Maizes un vīna, Kristus miesas un asiņu, baudīšana viena pati nepaveiks mūsos neko labu. Žēlastība nedarbojas ķīmiskā ceļā, arī mehāniskā ne, bet gan vienmēr tikai ar Vārdu, mūsu Kungam runājot: “Tavi grēki tev ir piedoti!” Pie tā es turos. Kad es uz to balstos savā ticībā, tad arī Pastarajā dienā es drošs varēšu stāties Dieva priekšā; un, ja Viņš mani tad gribētu nolādēt, es Viņam varētu teikt: “Tu mani nevari nolādēt, citādi tu būtu melis! Tu taču mani esi uzaicinājis, lai es balstos uz tavu apsolījumu! Es tā esmu rīkojies, un tāpēc tu mani nedrīksti pazudināt un to arī nedarīsi.”

“Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom. 14:23) Kā gan cilvēks, kas pieņem sakramentus bez ticības, lai gūtu Dieva labvēlību, Viņa žēlastību, ja viņš, to darot, tikai grēko, tāpēc, ka tas nenāk no ticības?

“Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr. 4:12)

Maldu mācītāji gan atzīst, ka sprediķa klausīšanās nedod nekādu labumu, ja tas netiek uzņemts ticībā; tas vienīgi palielina abildību. “Taču,” viņi apgalvo, “citādi tas ir ar sakramentiem. Tiem ir tā lielā priekšrocība, ka tev pietiek tos tikai pielietot, lai Dievs jau žēlastībā darbotos tevī.” Tā ir bezdievīga mācība! Sakramenti jau nav nekas cits, kā tie paši Dieva vārdi, saistīti ar zīmēm. Augustīns tiem devis tik skaistu nosaukumu: verbum visibile, “redzamais Vārds”.

Cik maz man palīdz Dieva vārds, kad es neticu, tikpat maz man palīdz tas, ka es topu kristīts, bet neticu. Sakot, ka Kristībai vajadzīga ticība, ir pateikts, ka jātic Debesu Tēvam, kas šo Kristību saistījis ar tik lielisku solījumu. Kristība, šis verbum visibile, tiek apkaunojošā veidā izmantota nelietīgi, ja kristāmais nodomā: “Pietiek, ka es turu savu galvu apslacīšanai, tas ir Dievam tīkams darbs.” Vārds man palīdz vienīgi tad, ja es tam ticu, tāpat arī sakramenti man palīdz tikai tad, ja es tos pieņemu ticībā.

Tāpēc pilnīgi nepamatots ir jūsmotāju secinājums, ka luterāņi pārāk maz vērības pievērš atgriešanai, liekot paļauties uz Kristību un Vakarēdienu. Taču tā nepavisam nav, mēs mācām gluži ko citu, proti: “Kristībā un Vakarēdienā Dievs tev kaut ko apsola. Tad nu turies pie šiem apsolījumiem un nešaubies par tiem.” To mēs mācām. Bet es pie tā varu turēties tikai tad, ja esmu kļuvis nabaga grēcinieks.

Ja es saku: “Tev Kristībā jāgūst mierinājums” un: “Tev jāatgriežas pie Jēzus Kristus,” es abos teikumos esmu pateicis vienu un to pašu. Kāds var gan iedomāties, ka viņš tic, taču tad, kad rodas neliels pārbaudījums, ar šo ticību ir cauri. Vienīgi Svētais Gars var sniegt patiesu ticību.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit ceturtais vakara priekšlasījums