Trīsdesmit piektais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit ceturtais vakara priekšlasījums »

Kristus par sevi saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jņ. 14:6) To apstiprina Pēteris jūdu augstās tiesas priekšā, sacīdams: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12) Pāvils, to apstiprinādams, saka saviem korintiešiem: “Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Tāpēc tas ir patiešām liels un briesmīgs grēks, ja mēs kādu mūsu mācībai uzticētu dvēseli nemudinām tiekties pie Jēzus, ja mēs tai atkal un atkal nestāstām, kāds dārgums tai gūstams Jēzū, tās Pestītājā.

Atturēt kādu no ticības uz Kristu, tas ir tik briesmīgs grēks, ka trūkst pat vārdu, lai to pa īstam aprakstītu. Mācītājs, kurš apzināti vai neapzināti, to vēlēdamies vai aiz neizpratnes, vai arī dedzīgi, bet aplami darbojoties dvēseļu glābšanai, – attur kādu dvēseli no paļāvīgas nodošanās Kristum, tāds mācītājs, ciktāl viņš par to ir atbildīgs, laupa šim cilvēkam mūžīgo dzīvību. Viņš tad kļūst no dvēseļu gana par plēsīgu vilku, no dvēseļu ārsta par dvēseļu slepkavu, no Dieva eņģeļa, kādam viņam jābūt, par velnu šim cilvēkam. Ir bijuši diezgan daudzi mācītāji, kas tikai savā nāves stundā ir skaidri apjautuši, cik daudz dvēseļu tie ar neevaņģēlisku sludināšanu ir atturējuši no Kristus, tā ka viņiem uzticētās dvēseles ir, tā sakot, nomirušas garīga bada nāvē. Šie nelaimīgie mācītāji pirms savas nāves ir izcīnījuši smagas dvēseles cīņas, mocījušies ar pašpārmetumiem un izmisumu, un dažs arī tā ir aizgājis – izmisis, bez mierinājuma.

Šajā ziņā vissmagāk grēko tā sauktie racionālistiskie mācītāji, kas velnišķīgā nekaunībā kāpj kancelē un no turienes sludina visiem grēciniekiem nevis Kristu, Pestītāju, bet ceļ priekšā savas nožēlojamās morāles un tikumu mācības un bagātīgi bārsta dažādas patētiskas, tukšas frāzes. Uz šiem racionālistiskajiem algotņiem, “kuru Dievs ir vēders” (Fil. 3:19), vēl šodien attiecināmi Kunga nosodījuma vārdi: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.” (Mt. 23:13) Cik ļoti viņi kādreiz izbīsies – tie, kas sevi dēvē par Jēzus Kristus dievinātājiem un sludinātājiem; tad, kad tiem būs jāstājas Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā; tad, kad Kristus viņiem sacīs liesmojošos dusmu vārdus: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji!” (Mt. 7:23)

Bet ne mazāk šeit grēko arī pāvestieši. Viņi tāpat neaicina pie Kristus, pie grēcinieku Pestītāja un Drauga, bet attēlo Kristu kā vēl stingrāku bauslības devēju nekā pats Mozus, kas cilvēkiem nosacījis vēl vairāk likumu, kuri ir vēl stingrāki. Un, kad kāds nabaga grēcinieks nonāk postā un prasa padomu priesterim, tad tas viņu sūta nevis pie Kristus, bet gan pie Marijas, pie tā sauktās žēlsirdības Mātes. Ļaudīm tiek iedvestas bailes pret Kristu, viņiem māca, ka Marija viņus ņems zem sava sargājošā apmetņa. Vai arī viņus sūta pie kāda no daudzajiem sargājošiem svētajiem. Par šo briesmīgo grēku, ka tie nabaga grēciniekus attur no Kristus, viņi kādreiz piedzīvos Dieva dusmas, kad “viņu mocību dūmi pacelsies augšup mūžu mūžos” (Atkl. 14:11). Jo nemācīt un nesludināt Kristu vai sacīt, lai netic Viņam, ir ļauns pārkāpums, gluži tāpat kā ir zaimojoši Kristu saukt par fanātiķi, kā to dara neticīgie.

Patiešām, ir viegli izsargāties no tiem vulgārajiem veidiem, kā cilvēki tiek atturēti no Kristus, – no tiem man jūs nemaz nav jābrīdina. Taču grūtāk ir nedarīt to pašu dažādos smalkākos veidos. Diemžēl daudzi mācītāji ir bijuši pārliecināti, ka viņi sludina Kristu un māca Viņa mācību, tomēr beigu beigās viņiem ir atvērušās acis un viņi ir ieraudzījuši, ka īstenībā viņi šiem nabaga grēciniekiem par Kungu Jēzu ir noklusējuši un drīzāk ir vadījuši viņus prom no Kristus, nekā pie Viņa. Šo rafinētāko veidu, kā cilvēkus mēdz atturēt no Kristus, aplūko mūsu divdesmit otrā tēze.

XXII TĒZE
Astoņpadsmitkārt, Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja netiek pareizi saskatīta atšķirība starp atmodināšanu un atgriešanu, ja tiek sajaukta nevarēšana ticēt ar nedrīkstēšanu ticēt.

Astoņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē šādu smagu bauslības un Evaņģēlija jaukšanu ir pieļāvuši tā sauktie piētisti. To vidū bija tādi Halles teologi kā Augusts Hermanis Franke, Breithaupts, Anastasijs Freilinghauzens, Rambahs, Joahims Lange un tie, kas publiski viņus atbalstīja, kā Bogackis, Frezēnijs un daudzi citi. Šie vīri ir vainojami smalkākā bauslības un Evaņģēlija jaukšanas veidā, proti, cilvēku atturēšanā no Kristus. Un to, starp citu, viņi ir darījuši, nepareizi atšķirdami atmodināšanu no atgriešanas. Proti, viņi skaidro, ka visi cilvēki, atkarībā no pestīšanas ceļa, iedalāmi trijās grupās:

• neatgrieztie;
• atmodinātie, bet vēl neatgrieztie;
• atgrieztie.

Kaut arī šie piētisti ir cilvēki ar labiem nodomiem un nepavisam nav vēlējušies novirzīties no pareizās mācības, šī klasifikācija ir pilnīgi aplama. Viņiem būtu taisnība, ja par atmodinātajiem viņi būtu uzskatījuši cilvēkus, kuri šad un tad gūst stipru iespaidu no Dieva vārda, no bauslības un Evaņģēlija, bet tad šis iespaids atkal ātri izgaist un viņos vairāk nekas nenotiek. Jo patiešām ir tādi cilvēki, kuri nespēj vairs dzīvot savā miesīgajā drošībā un tomēr atkal apspiež šo nemieru – līdz brīdim, kad Dievs viņiem vēlreiz uzsit ar savu bauslības veseri un pēc tam ļauj tiem nobaudīt Evaņģēlija saldmi. Bet šādi atmodinātie, par kuriem runā piētisti, vairs nepieder pie neatgrieztajiem. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem mēs drīkstam nosaukt tikai divas grupas, proti, atgrieztie un neatgrieztie.

Taisnība, ka ir tādi cilvēki, kurus, salīdzinot ar patiesiem kristiešiem, varētu saukt par atmodinātiem, ja vien viņus nevērtē pēc Svēto Rakstu principiem. Piemērus Rakstos mēs atrodam ļoti daudz. Pie tādiem ļaudīm piederēja Hērods Antipa. Par viņu teikts, ka viņš labprāt klausījies Jānī Kristītājā, tāpēc ka tas sacījis daudzus mierinošus sprediķus, kuros tas norādījis uz gaidāmo Mesiju. Viņš dažreiz arī prasījis Jānim padomu un ir ņēmis to vērā. Taču viņš joprojām palika tas pats vecais Hērods. Pēc šī ķēniņa pavēles Jānim Kristītājam bija jāzaudē galva kādas nožēlojamas dejotājas iegribas dēļ.

Cits piemērs ir zemes pārvaldnieks Felikss. Viņam Pāvils ar lielu dedzību sprediķoja par taisnīgumu, par šķīstību un par nākamo tiesu. Šie vārdi bija viņu dziļi iespaidojuši, un ierunājās viņa sirdsapziņa: “Tu, nožēlojamais cilvēk, ja tā ir taisnība – un tā ir taisnība -, kas tad notiks ar tevi, tu, netikli, tu, netaisnais tiesnesi, tu, laulības pārkāpēj?!” Bet viņš ātri apslāpēja šo ietekmi un sūtīja Pāvilu prom, sacīdams: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” (Ap. d. 24:25) Taču viņš to vairs neaicināja, viņam nebija vēlēšanās vēlreiz klausīties šajā pārmetošajā balsī.

Līdzīgi tas bijis ar Fēstu. Kad Pāvils bija nodārdinājis bauslību un mīlīgi sludinājis Evaņģēliju, Fēsts sacīja apustulim: “Pāvil, tu esi traks, lielās Rakstu zināšanas tevi padara traku!” (Ap. d. 26:24) Tātad Pāvila sprediķis bija atstājis uz viņu lielu iespaidu, bet viņš nosauca Pāvilu tikai par fanātiķi. Tādējādi viņš cerēja gūt mierinājumu savai satrauktajai sirdsapziņai.

Cits piemērs ir Agripa, kurš Pāvilam pat pateicis: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” (Ap. d. 26:28) Kādu gan varenu iespaidu apustuļa runai vajadzēja atstāt uz šo ķēniņu, lai viņš tā publiski atzītos, ka daudz netrūka, lai viņš kļūtu par nicinātu, noķengātu jūdu! Bet kas bija tas, kā pietrūka, lai viņš kļūtu par kristieti? Nekas cits, kā nevēlēšanās atteikties no savas pašapzinīgās, stūrgalvīgās pretošanās un nevēlēšanās pakļauties tam Kungam. Viņš mēģināja pārvarēt Kungu un palika neatgriezts. Tādi cilvēki nav pieskaitāmi atgrieztajiem. Bet saukt viņus par atmodinātiem arī ir pilnīgi aplami. Kad Svētie Raksti runā par atmodināšanu, tie vienmēr ar to saprot atgriešanu. Tas būtu jāpatur prātā, lasot piētistu rakstus, kuros ir arī ļoti daudz laba. Iedalīsim cilvēkus tikai divās grupās! Tas, ka Svētie Raksti ar atmodināšanu saprot atgriešanu, ir secināms šādās vietās.

“Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” (Ef. 5:14) Tas taču acīm redzami ir uzaicinājums uz patiesu atgriešanos un grēku nožēlošanu. Mums jāatmostas no garīga miega un jāceļas augšā no garīgas nāves. Kurš tā ir atmodināts, tas ir atmodies nevis no miesīga, bet gan no garīga miega, tas ir nomodā un dzīvs, tas ir kristietis.

“Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs.” (Ef. 2:4-6) Bet vai tad uzmodināt nav tas pats, kas darīt dzīvu? Ja tu esi atmodināts, tu esi izglābts. Tiklīdz esmu Svētā Gara uzmodināts, esmu paaugstināts Debesīs.

“Kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.” (Kol. 2:12) “Ticēdami!” Tātad nevar uzmodināt cilvēku, kuram nav ticības. Tātad viņam ir jābūt kristietim.

Bet piētisti saka: “Nē, cilvēks, kurš vispirms savā sirdī nav sajutis patiesu, dziļu grēku nožēlu, tas vēl nav atgriezts, bet ir tikai uzmodināts.” Dziļa nožēla, pēc viņu priekšstata, cilvēkam ir tad, kad tas kā kādreiz Dāvids ar asarām naktī slacina savu gultu, kad tā pludo asarās, kad tas savās bēdās dienā staigā salīcis un nospiests. Viņi par to saka: “Kas to vēl nav pārdzīvojis, tas vēl nav atgriezts, tas ir tikai uzmodināts. Jo cilvēks, kuru vēl nav apzīmogojis Svētais Gars, kuram vēl nav pilnīgi skaidrs, vai viņam ir Dieva žēlastība un vai viņš ir pestīts, cilvēks, kurš vēl aizvien svārstās, protams, nav nekāds kristietis. Vai arī viņā nav mīlestības, viņam nav īstās pacietības un īstās vēlēšanās kalpot savam tuvākajam.”

Taču tas ir aplams pieņēmums. Cilvēks var kļūt par īstu kristieti arī tad, ja viņš nav piedzīvojis tik lielas un briesmīgas izbailes kā Dāvids. Dāvids to patiešām piedzīvoja, taču nekur Bībelē nav sacīts, ka arī mums tas jāpārdzīvo tādā pašā mērā. Un, kas attiecas uz Svētā Gara apzīmogošanu, tad apustulis raksta efeziešiem: “Un Viņam ticēdami esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma [apsolījuma zīmogu].” (Ef. 1:13) Vispirms mums jātic, bet mūsu ticība var būt vēl ļoti vārga, tā ka mums aizvien jācīnās ar bailēm un šaubām. Ne katram Dievs uzreiz līdz ar ticību piešķir arī drošu pārliecību un varonīgu drosmi.

To, ka tas ir tīra patiesība, mēs redzam visos tajos piemēros, kur stāstīts par ļaužu atgriešanu. Atcerieties pirmos Vasarsvētku klausītājus! Par viņiem sacīts vienīgi tas, ka [Pētera] vārdi sāpīgi ķēruši viņu sirdis, un tad viņi jautājuši: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Bet apustulis nav teicis: “Ne tik strauji! Jums vispirms jāizcīna smaga grēku nožēlas cīņa un tad jums būs jācīnās ar Dievu un jāpiesauc Viņš tik ilgi, kamēr beidzot Svētais Gars sniegs jums iekšēju pārliecību, ka jūs esat saņēmuši žēlastību un pestīšanu.” Nē, turpretī apustulis vienīgi saka: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties.” Tikko apustulis to ir pateicis, viņi liekas kristīties. “Atgriezieties no grēkiem” nozīmē: “Griezieties pie sava Kunga Jēzus Kristus, ticiet uz Viņu un tad savas ticības apzīmogošanai liecieties kristīties. Tad viss būs pareizi.” Tad vēl mēs lasām par tikko atgrieztajiem: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās..” (Ap.d.2:37-42) Tātad īsā brīdī viņi bija pa īstam atgriezti.

To pašu mēs redzam stāstā par Etiopijas galminieku (Ap. d. 8:27 un tālāk). Filips nesaka neko vairāk kā: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var,” proti, viņu nokristīt. Tad galminieks apliecina: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Un apustulim ar to pietika, jo viņš zināja, ko galminieks saprata, ka viņš tagad ticēja Mesijam jeb Kristum, ¬ Dievam un cilvēkam. Pēc tam, kad bija notikusi Kristība, viņi atkal šķīrās un varbūt nekad vairs neredzēja viens otru. Arī Filipam nebija nekādu šaubu par to, ka šis vīrs patiešām bija atgriezts. Tāpēc, ka viņš bija sacījis: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls,” Filips pavisam droši zināja, ka viņš ir atgriezts.

Bet dosimies tālāk. Filipos cietuma sargs bija nonācis izmisumā – ne savu grēku dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš baidījās par to, ka cietumnieki varētu būt aizbēguši un ka tāpēc viņš varētu tikt notiesāts. Bet tad, brīdī, kad viņš jau gatavojās nonāvēties, parādās Pāvils un sauc viņam: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” Un tad bija tā, it kā viņu ķertu pērkona spēriens. Viņš atcerējās, kas bija satraucis viņa sirdi naktī, kad viņš dzirdēja, kā ieslodzītie, ar kuriem viņš bija apgājies tik cietsirdīgi, slavēja Dievu.

Tas viņu pārliecināja par to, cik ļauna ir viņa sirds un cik lieli viņa grēki, un viņš apustuļu priekšā metas zemē un sauc: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Un šeit apustulis neteica: “Tas nevar notikt šajā naktī. Mēs tevi vispirms pamācīsim un tad paskatīsimies, kā ir ar tevi. Tagad tu esi pamodināts, tas ir tiesa, bet atgriešanās ir pavisam kas cits.” Nē, viņš sacīja pavisam vienkārši: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Un viņš ticēja un bija pilns prieka par to, ka ir kļuvis dievbijīgs. Un vairāk apustuļi neko nedarīja. Viņi to atstāja un gāja tālāk savu ceļu.

Pamēģiniet atrast Svētajos Rakstos kaut vienu piemēru, kad kāds pravietis, apustulis vai kāds cits svētais ļaudīm būtu rādījis kādu citu ceļu un būtu sacījis: “Tas nenotiek tik ātri, tev vispirms jāpiedzīvo tas un tas…!” Nē, viņi sludināja tā, ka ļaudis pārņēma izbailes, tā, ka tie nezināja, kur paslēpties, nolādēja paši sevi un jautāja: “Kur ir glābiņš?” Un tad viņi saņēma atbildi: “Tici uz Kungu Jēzu,” un ar to bija pietiekami.

Jūsmotāji saka: “Tā jau nav īstā kārtība, kādā notiek atgriešanās!” Jā, tā nav jūsmotāju kārtība, bet tā ir Dieva kārtība. Tiklīdz šie cilvēki dzirdēja Evaņģēliju, tas iespiedās viņu sirdīs un viņi kļuva ticīgi. Mēs lasām, ka Dāvids pēc tam, kad viņš bija saņēmis grēku piedošanu, vēl ļoti daudz bija baiļojies, taču viņa grēku nožēlas psalmos vienlaikus ir arī apliecinājums, ka viņš droši zināja, ka Dievs par viņu ir apžēlojies. Bet, ja mācītājs kādu cilvēku, kuru pārņēmušas izbailes viņa grēku dēļ, vada mēnešiem un gadiem ilgi, pirms viņš var sacīt: “Jā, tagad es ticu!”, – tad tās ir bijušas veltīgas pūles. Tāds mācītājs ir garīgs pūšļotājs, viņš nav šo dvēseli vadījis pie Jēzus, bet gan ir paļāvies pats uz saviem darbiem.

Un tas ir briesmīgs grēks. Tā zināmā mērā ir rīkojušies piētisti. Tieši tiem mācītājiem, kas uzrāda vislielāko dedzību, draud lielākās briesmas pieļaut šo lielo un briesmīgo grēku. Viņiem ir vislabākie mērķi, bet viņi nedara neko citu, kā vien moka dvēseles. Katrai nomāktajai dvēselei, kas atrodas garīgā postā un vēršas pie mācītāja ar jautājumu: “Kas man jādara, lai es tiktu pestīts?”, – viņam jāsaka: “Tas ir ļoti vienkārši: tici uz Jēzu, savu Pestītāju, tad viss būs labi.”

Ir jāpatur prātā tas, ka saskaņā ar Rakstiem cilvēkam nepavisam nav grūti tikt atgrieztam, tomēr ir grūti šajā stāvoklī palikt. Tāpēc ir nepareizi, ja Pestītāja vārdus: “Ieeita pa šaurajiem vārtiem” (Mt. 7:13) attiecina uz atgriešanos. Atgriešanās nav nekādi šaurie vārti, caur kuriem būtu jāspraucas. Atgriešanos dāvā pats Dievs. Ja mēs to gribam iegūt paši, tad tā nav patiesa atgriešanās un Dievam tā nav pieņemama. Un mums nav jāraizējas par to, ka neesam spējīgi paši panākt atgriešanos. Vajadzīgi vienīgi Dieva skarbie vārdi, un mums jau būs atgriešanās pirmā daļa. Ja tad tiem pievienojas Evaņģēlijs ¬ nesagrozīts, bez patvaļīgas interpretācijas -, tad radīsies arī ticība. Tikko tu esi izdzirdējis Evaņģēliju, pieņem to! Bet tad arī tūlīt sāksies cīņa, iekšēji konflikti. Maldu mācītāju kļūda ir tā, ka viņi liek cīņu pirms atgriešanās.

Bet tad jau mēs vēl neesam spējīgi cīnīties. Jācīnās ir vēlāk. Un šī cīņa ir smaga. Šaurais ceļš ir kristieša krusts: ir jāaizliedz sava miesa, jāuzņemas pasaules zobgalības, izsmiekls un nicinājums, jācīnās pret velnu, jānovēršas no pasaules, no tās tukšajiem niekiem, tās dārgumiem un izpriecām. Tas ir grūts uzdevums, un tāpēc tik daudzi pēc savas atgriešanās krīt atpakaļ un zaudē savu ticību. Kur Dieva vārds tiek sludināts pareizi, apliecinot Garu un Dieva spēku, tur atgriezti tiek daudz vairāk cilvēku, nekā mēs domājam. Ja vien mēs spētu ielūkoties dievlūdzēju sirdīs tad, kad baznīcā pilnā spēkā atskan Vārds – ja mācībā par žēlastību netiek piejaukti cilvēku darbi -, mēs ieraudzītu, ka daudzi apņemas: “Jā, arī es gribu kļūt kristietis! Mācītājam ir taisnība!”

Taču daudzi tūlīt, tikko ir ārā no baznīcas, šīs jūtas atkal apspiež un iestāsta sev, ka dzirdētais ir bijis tikai jūsmotāja runa. Un tā šāds klausītājs nocietinās no svētdienas uz svētdienu. Dažs tādējādi nokļūst bīstamā stāvoklī un nocietinās tā, ka nav vairs glābjams. Pats Pestītājs saka, ka daudzi “vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem” (Mt. 13:20), bet tad, kad nāk pārbaudījumi, dīgstošais stāds nokalst. Ar to nav jāsaprot, ka cilvēkam ir noteikti jāpiedzīvo smagi un velnišķīgi pārbaudījumi. Tā var būt vienkārši nepatika pret garīgajām lietām, pagurums lūgšanās, kūtrums, kas kavē klausīties Dieva vārdu, grūti panesamais pasaules nicinājums utt. Un līdz ar to viss atkal ir pagaisis. Piētisti tad saka: “Tas vēl nav bijis atgriezts.” Bet Kungs saka: “Mazu brīdi tie tic.” (Lk. 8:13) Tātad šī otra grupa ir šie ļaudis, kas ātri pieņem Evaņģēliju un iesāk ticēt; taču viņi neļauj Dieva vārdam iesakņoties, pie pirmā kārdinājuma viņi atkal pakļaujas pasaulei un paša miesai, un viss iegūtais tiek atkal pazaudēts.

Tāpēc neiedomāsimies, ka varam justies pārdroši, kad dzirdam, ka ir iespējams ātri nokļūt pie grēku nožēlas un atgriešanās. Nē, mums ir jānovērtē, cik liela ir Dieva žēlastība. Kad cilvēks ir atgriezts, viņam jāzina: “No šā brīža tev ik dienas jācīnās un jādomā par to, lai tev ar katru nākamo dienu būtu aizvien labāki panākumi, tev ir jāvingrinās mīlestībā, pacietībā, lēnprātībā un tev ir jācīnās pret katru grēku!” Tāda ir pamācība atgrieztiem kristiešiem, kas sāk sadarboties ar dievišķo žēlastību sevī. Bet pēc neģēlīgās jūsmotāju mācības, šie garīgie konflikti notiek jau pirms atgriešanās, un Dievam tiek laupīts gods.

Mūsu baznīca “Konkordijas formulā” deklarē (Sol. Decl., Art. II, par. 87 Muller, 609; Conc. Trigl. 913 utt.):

“Jo mūsu samaitātās gribas atgriešana, kas nav nekas cits kā tās uzmodināšana no garīgās nāves, ir tikai un vienīgi Dieva darbs (tāpat kā uzmodināšanu no mirušajiem miesas augšāmcelšanā piedēvējam vienīgi Dievam), kā tas iepriekš pilnīgi parādīts un pierādīts ar skaidrām Svēto Rakstu liecībām.”

Citviet šajā pašā dokumentā (591. lpp.) (Conc.Trigl., 885) sacīts:

“Un, īsi sakot, mūžīgi patiesi paliek vārdi, kurus saka pats Dieva Dēls: “Bez manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5) Un Pāvils: “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.” (Fil. 2:13) Šie mīlīgie vārdi sniedz mierinājumu un iepriecinājumu visiem dievbijīgajiem kristiešiem, kuri savās sirdīs jūt mazu dzirkstelīti, ilgas pēc Dieva žēlastības un mūžīgas dzīvības,- jo viņi zina, ka Dievs viņu sirdīs iededzis šo patiesas dievbijības iesākumu un Viņš grib tos tālāk stiprināt un palīdzēt viņu lielajā vājumā, ka tie varētu pastāvēt ticībā līdz galam.”

Kur vien ir kaut dzirkstelīte no patiesām ilgām pēc žēlastības, tur ir ticība; jo ticība jau nav nekas cits kā ilgas pēc žēlastības. Un šāds cilvēks nav tikai uzmodināts šā vārda nepareizajā nozīmē, bet ir jau atgriezts. Ir zīmīgi, ka apustulis vispirms saka: “Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti” un pēc tam turpina: “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.” (Fil. 2:12-13) Ar bailēm un drebēšanu mums ir jāgādā, ka topam svēti, – tieši tā iemesla dēļ, ka Dievs dara visu, kas nepieciešams mūsu pestīšanai. To apustulis saka atgrieztajiem. Nocietinātais, aklais, mirušais nevar gādāt par savu pestīšanu. Bet atgrieztais to var, viņš jau to arī dara, vai arī viņu atkal pārņem garīgs aklums un viņš ieslīgst atpakaļ garīgajā nāvē.

Mūsu pretinieki saka, ka Dievs vispirms uzmodina cilvēku un, to darīdams, dod viņam spēku izlemt, vai viņš grib kļūt pestīts, vai ne. Šeit viņi ir atkal uzsildījuši veco, aplamo mācību, kura ignorē faktu, ka cilvēks ir vai nu garīgi dzīvs, vai garīgi miris. Viņi saka, ka cilvēkam vispirms jāsaņem brīva griba, kas nozīmē, ka viņam vispirms jākļūst dzīvam, pirms viņš top atgriezts.

Kādā stāvoklī ir jābūt tiem, kam jānokļūst pie īstas ticības, to uzzinām no Lutera. Viņš saka (W. XVIII, 1715) (St. L. Ed. XVII, 1715):

“Vispirms Dievs savu svētību ir droši apsolījis tiem, kas ir darīti pazemīgi, tas ir, tiem, kas ir noskumuši par saviem grēkiem un ir izmisuši par sevi. Taču neviens cilvēks nevar kļūt pilnīgi pazemīgs līdz tam brīdim, kamēr viņš nav aptvēris, ka viņa pestīšana ir pilnībā atkarīga nevis no viņa paša spēkiem, padoma, cenšanās, gribas un darbiem, bet gan pilnībā atkarīga no kāda cita – proti, no Dieva – labpatikas, padoma, gribas un darbiem.”

Cilvēkam ir jānokļūst tiktāl, ka viņš domā: “Man ir pilnīgi jāpakļaujas Dievam, jo es nespēju pats sevi izvilkt no grēku muklāja.” Ja cilvēks ir šādā stāvoklī, tad viņš, izsakoties dogmatikas terminoloģijā, ir materia (subjekts), kas ir atgriežams. Bet tas, kas mudina ļaudis uz pašu darbiem, pūlas velti un laupa Dievam godu. Un to bieži dara cilvēki, kas ir pārliecināti, ka izturas nopietni pret savu kristietību.

“Jo kamēr vien cilvēks ir pārliecināts par to, ka viņš pats var kaut ko – kaut arī tikai kādu nieku – darīt savai pestīšanai, viņš paliek pašpaļāvīgs un nejūt izmisumu par sevi, tāpēc viņš arī nejūt pazemību iepretim Dievam, bet izraugās vietu, laiku un darbu, ar kuru viņš cer vai, mazākais, vēlas beidzot iegūt pestīšanu. Bet, kas nepavisam nešaubās par to, ka visu nosaka Dieva griba, kas ir galīgi izmisis par sevi un nav izvēlīgs, bet sagaida, ka Dievs ar viņu darbosies, tas ir vistuvāk žēlastībai un pestīšanai. Tālab šīs lietas izredzēto dēļ ir publiski jāmāca, lai tie, kas tādējādi kļuvuši pazemīgi un satriekti, kļūtu pestīti. Citi pretojas un noraida to, ka tiek mācīts, ka cilvēkam ir jāizmist par savām iespējām; viņi grib, lai viņiem tiktu atstāts kaut kas, ko spētu darīt viņi paši, kaut arī tas būtu tikai kas niecīgs. Viņi klusībā paliek savā lepnībā un ir Dieva žēlastības pretinieki. Tas, es teikšu, ir viens iemesls, kāpēc dievbijīgajiem, kas ir darīti pazemīgi, ir jāmāca apzināties, izlūgties un saņemt žēlastības apsolījumu.”

Cilvēkam ir jānonāk pie sava stāvokļa izpratnes, citādi Evaņģēlijs tādam tiek sludināts veltīgi. Viņš ir pazudis, ja atrod mierinājumu pats sevī vai domā, ka spēs palīdzēt sev pats. Tādēļ mācītājam vispirms ir jāliek atskanēt bauslības pērkonam un tūdaļ pēc tam arī Evaņģēlijam, lai daža laba dvēsele nekristu izmisumā un neietu pazušanā. Tādas dvēseles kādu dienu tiks mācītājam atprasītas, jo Dievs neļauj ar sevi jokoties.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit sestais vakara priekšlasījums