Trīsdesmit sestais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit piektais vakara priekšlasījums »

Varētu domāt, ka visiem cilvēkiem pēc grēkā krišanas un neizsakāmā posta piedzīvošanas ar lielu prieku vajadzētu uzņemt Svēto Rakstu mācību: ka cilvēks tiek taisnots un pestīts vienīgi no žēlastības caur ticību uz Jēzu Kristu un ka tieši no šīs mācības viņi varētu gūt atziņu, ka Bībeles reliģijai ir jābūt vienīgajai pareizajai, jo tā ir tieši tāda, kāda ir nepieciešama nabaga grēciniekiem. Taču diemžēl tā nav. Un notiek pilnīgi otrādi. Līdz pat mūsu dienām tieši šī mācība cilvēkiem nav bijusi pieņemama un tā ir izsaukusi viņu īgnumu. Šo mācību apustulis Pāvils ir formulējis šādi: “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.” (Rom. 9:16)

Tādēļ apustulis jau savā laikā ir apliecinājis: “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1. Kor. 1:23) Jā, toreiz visai pasaulei šķita kauna lieta sludināt šo Evaņģēliju par nepelnīto Dieva žēlastību Jēzū Kristū, tāpēc apustulim ir jāizsaucas: “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom. 1:16)

Jo katra cilvēka dabā jau slēpjas akls un paštaisns farizejs. Cilvēki, kurus Dievs caur Svēto Garu vēl nav apgaismojis, domā, ka labākajai un drošākajai reliģijai vajadzētu būt tai, kas par pestīšanu no cilvēka prasa visvairāk un uzliek vissmagākos uzdevumus, jo pestīšana taču ir kaut kas tik neizsakāmi liels, ka arī cilvēkam, lai to sasniegtu, noteikti jāpaveic kaut kas visai liels. Tādēļ, redzot, kā atsevišķi ticīgie nomokās, tiecoties pēc savas svētdarīšanas, dabīgais cilvēks nospriež, ka tie noteikti ir tie, kas iet pa taisno ceļu uz Debesīm.

Kad kādreiz Baāla priesteri savā elku kalpošanā rādīja tik lielu dedzību, ka “ievainoja sevi ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja” (1. Ķēn. 18:28), tad nabaga aklā tauta, iespējams, nosprieda, ka tie ir īstie Dieva pravieši, kuri jāatdarina visiem pārējiem praviešiem. Tā tas turpinājās, līdz beidzot pravietis Elija ar kāda brīnuma palīdzību atklāja Baāla liekulību. Tāpat, kad farizeji un rakstu mācītāji tā laika jūdiem mācīja, ka tad, ja viņi gribot tapt svētdarīti, viņiem jāizpilda visa Mozus bauslība līdz pēdējam burtam, piedevām vēl ievērojot vecajo tradīcijas, tad nabaga aklā tauta nodomāja: “Jā, mūsu farizeju un rakstu mācītāju reliģija ir tomēr pārāka par Kristus reliģiju, kurš pat visneģēlīgākos un visnekrietnākos grēciniekus aicina pie sevis, piedāvā un apsola tiem žēlastību.” Tāpat arī tad, kad apustuļa Pāvila dibinātajās galatiešu draudzēs iespiedās maldu mācītāji, tie mācīja ļaudīm: “Jā gan, Pāvils ir varens runātājs, taču viņš jums rāda pārāk vieglu un platu ceļu uz pestīšanu.” Protams, viņi sacīja, ka kristietim ir jātic Kristum, taču, lai iegūtu pestīšanu, ir jāievēro arī Mozus bauslība. Un tad gandrīz visas galatiešu draudzes īsā laikā atkrita no Pāvila un viņa mācības, apstulbinātas no šo maldu mācītāju viltus spožuma, kuru viņi ap sevi izplatīja.

Tā tas ir bijis vienmēr. Kāpēc tik daudz ļaužu, daudzi miljoni, paliek pāvestībā? Kāpēc viņi tur paliek, lai gan tā acīmredzami ir izrādījusies antikristīga? Tas ir šī labo darbu spožuma dēļ, ko pāvestieši ir izplatījuši ap sevi. Kāpēc tik daudzi mūsu zemē pievienojas reliģisko fanātiķu sektu sludinātājiem? Tāpēc, ka tie izplata ap sevi lielu ārēja svētuma spožumu! Ak, cilvēks tik maz godā Dieva darbus, bet augstu ceļ cilvēku darbu. Tas nav nekas cits kā nožēlojams grēkā krišanas auglis.

Būtu jāvēlas, kaut jel šī briesmīgā bauslības un Evaņģēlija jaukšana un, it īpaši, Evaņģēlija nejēdzīgā ieraudzēšana ar bauslību būtu sastopama tikai pāvestībā un fanātiskajās sektās! Bet tā diemžēl sastopama arī mūsu evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā tas ir bijis jau agrāk, un vēl šodien mēs no luteriskajām kancelēm dzirdam to pašu, ja arī ne tik rupjā veidā. Sacītais attiecas uz to, kas tiek noraidīts divdesmit otrās tēzes otrajā daļā, kam mēs pievērsīsim uzmanību tagad.

Kā tā sauktie piētisti senlaikos un fanātisko sektu sludinātāji mūsdienās aplami ir šķīruši un vēl aizvien šķir atmodināšanu un atgriešanu, neatzīdami par kristiešiem atmodinātos, tāpat viņi arī jauc un ir jaukuši nevarēšanu ticēt ar nedrīkstēšanu ticēt.

Proti, kad t. s. piētisti kādu bija aizveduši tiktāl, ka tas sevi uzskatīja par nabaga grēcinieku, kurš pats sev nespēj palīdzēt un kurš jautā savam mācītājam, kas viņam tagad ir jādara, viņi neatbildēja tam kā apustulis: “Tici uz Kungu Jēzu Kristu un tu tiksi pestīts,” bet gan parasti sacīja tieši pretējo. Piētisti šādu cilvēku brīdināja, lai tas nesāk ticēt pārāk agri un lai neiedomājas, ka pēc tam, kad sajusta bauslības ietekme, jau drīkst ticēt, ka grēki ir piedoti. Nē, cilvēka grēka nožēlai esot jākļūst daudz pilnīgākai, nekā viņš to jau sajutis. Un grēku nožēlai ir jābūt ne tikai tāpēc, ka cilvēka grēki izprovocē Dieva dusmas un ved viņu pazušanā, bet grēku nožēlai ir jānāk no mīlestības uz Dievu. Ja cilvēks vēl nevar sacīt: “Man ir ļoti žēl, ka esmu kaitinājis savu mīļo, žēlsirdīgo Dievu,” tad viņa nožēla ir nederīga. Viņam vispirms esot jāsajūt, ka Dievs par viņu sāk apžēloties. Esot jātiek tiktāl, ka viņš dzird balsi sakām: “Miers ar tevi, tavi grēki tev taps piedoti! Dievs par tevi apžēlosies! Tikai turpini cīnīties, līdz tiksi šai agonijai cauri. Un, kad tu būsi pilnīgi atbrīvojies no patikas un mīlestības uz grēku un pašos pamatos būsi atgriezts, tad tu varēsi saņemt arī mierinājumu.”

Tā ir patiesi briesmīga metode! Tas nebūt nav tā, ka man vispirms jātop atgrieztam un pēc tam jātic. Tas nav tā, ka man vispirms ir jāsajūt, ka ir saņemta žēlastība. Bet bez jebkādām sajūtām man ir jātic Dieva vārdam, ka es to esmu saņēmis, un tad arī nāks žēlastības sajūta, ko Dievs piešķir katram atbilstoši savai žēlastībai. Dažam uz šādām sajūtām ir jāgaida ļoti ilgi. Viņš ap sevi redz tikai tumsu, sajūt savas sirds nocietinātību un sajūt, kā tajā dzīvīgi rosās un plosās grēcīgas kārības. Tas nav pareizais veids, kā vadīt cilvēku pie pestīšanas, sakot: “Arī tad, ja tu zini, ka esi nabaga pazudis grēcinieks, tu tomēr vēl nedrīksti ticēt pestīšanai.”

Protams, neviens cilvēks nevar pats sev piešķirt ticību. To var piešķirt tikai Dievs. Cilvēks var atrasties tādā stāvoklī, kad viņš vienkārši nav spējīgs ticēt, un Dievs viņam negrib piešķirt ticību. Tāds cilvēks, kurš sevi uzskata par veselu un taisnīgu, nav spējīgs ticēt. “Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu.” (Sal. pam. 27:7) Tāda garīgi paēdusi un pilna dvēsele samin arī Evaņģēlija mierinājuma medu.

Jņ. 5:44 lasām: “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami?” Šie vārdi, ko tas Kungs saka jūdiem, nešaubīgi ir vērsti galvenokārt pret farizejiem. Tik ilgi, kamēr cilvēks ir godkārīgs, viņš nevar nākt pie ticības, jo sava goda meklēšana ir grēks, kas ierindojams blakus citiem nāves grēkiem. Ar šiem vārdiem mūsu Kungs saka, ka cilvēks, kurš vienkārši nevēlas no sava grēka atbrīvoties, nevar ticēt. Grēcinieka sirdij vispirms jābūt bauslības satriektai, un tad jāseko maigajam Evaņģēlija mierinājumam. Taču no tā nekādā ziņā nevajadzētu secināt, ka tādēļ grēcinieks nedrīkst ticēt. Jo vienmēr spēkā paliek patiesība, ka ticēt ikviens cilvēks drīkst jebkurā laikā. Ja kāds cilvēks, kas dziļi kritis grēkā, piepeši atskārst, ka viņš ir pametis Dievu, un viņa sirds par to ir satriekta, tad ¬ tāds cilvēks katrā ziņā drīkst ticēt! Ja kāds viņam saka: “Tagad tu vēl nedrīksti ticēt!” ¬ tad tas ir vai nu bezdievīgs cilvēks, vai šai ziņā vēl akls.

Sacīt kādam cilvēkam, ka viņš nedrīkst ticēt, ir, pirmkārt, pretrunā ar Kristus nopelnīto pilnīgo pestīšanu no visiem grēkiem un, otrkārt, pretrunā ar pilnīgo taisnošanu, ko ir panācis Kristus. Jo apustulis Jānis saka: “Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā ¬ Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” (1. Jņ. 2:1¬-2) Tātad taisnota ir visa pasaule. Dieva dusmas, kas klājās pār visu pasauli, ir novērstas. Dievs ir kļuvis katra cilvēka draugs caur Jēzu Kristu. Tāpēc jau pār viņa šūpuli eņģeļi dziedāja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes un uz cilvēkiem labs prāts.” Dievam Kristū ir labs prāts uz visiem cilvēkiem.

2. Kor. 5:15 ir teikts: “Tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši.” Ar šiem brīnišķīgajiem vārdiem apustulis grib sacīt, ka pēc tam, kad Kristus ir miris, ir tieši tā, it kā visi cilvēki būtu miruši savu grēku dēļ, un, proti, tajā nāvē, kurā nomira Kristus ¬ it kā viņi visi ar savu nāvi būtu izpirkuši savus grēkus. Vai tas nav briesmīgi, ja pēc tam, kad visa pasaule ir atpestīta un samierināta ar Dievu, ierodas mācītāji, kas saka: “Tu nedrīksti ticēt, ka esi ar Dievu salīdzināts un atpestīts un ka esi ieguvis grēku piedošanu.” Tas ir patiešām briesmīgi. Ar to nožēlojamā veidā tiek noliegts tas, ka pestīšana un salīdzināšana ar Dievu ir notikusi visā pilnībā.

Un tas vēl nav viss. Turklāt tas ir pretrunā ar Evaņģēliju! Jo Kristus, pēc tam, kad Viņš bija paveicis pestīšanas un salīdzināšanas uzdevumu, sacīja saviem mācekļiem: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.”

Ko tas nozīmē ¬ sludināt Evaņģēliju? Tas nozīmē nest visai radībai priecīgo vēsti, ka viņi ir pestīti, ka Debesis viņiem ir atvērtas, ka visi ir taisnoti un ka Kristus ir atnesis pilnīgu taisnību; un cilvēkiem ir tikai jānāk un jāieiet pa taisnības vārtiem, un ka kādreiz viņiem tā būs jāieiet arī pa mūžīgās svētlaimes vārtiem. Vai nav briesmīgi, ja kāds saka: “Tu nedrīksti ticēt!” Katram būtu jāzina, ka viņam pieder Evaņģēlijs un Dievs viņam nesis priecīgo vēsti. Kāpēc? Lai tai ticētu un ar to saņemtu mierinājumu. Ja cilvēks tam netic, viņš padara Dievu par meli, tāpat arī viņa praviešus un apustuļus. Vai nav briesmīgi, ja cilvēkus, kas uzzinājuši, ka viņi ir nabaga pazuduši grēcinieki, vēl iegrūž dziļāk grēku muklājā un viņiem saka: “Tu vēl nedrīksti ticēt! Vēl daudz kam ir jānotiek pirms tam! Dievs gan tevi ir atpestījis, bet tagad ir jāpapūlas tev pašam, lai tu patiešām būtu atpestīts.” Vai tas nav briesmīgi? Nožēlojamais grēcinieks grib piedalīties Dieva pestīšanas darbā. Bet tā ir klaja zaimošana.

Tas nebūtu saskaņā arī ar to, ka Dievs jau Debesīm un zemei, eņģeļiem un cilvēkiem ir paziņojis: “Mans Dēls ir salīdzinājis pasauli ar Mani. Es esmu pieņēmis Viņa upuri! Es esmu gandarīts. Viņš bija jūsu galvotājs, un Es esmu Viņu atlaidis brīvībā. Tādēļ esiet priecīgi, jo jums vairs nav no kā baidīties.” Uzmodinot Jēzu Kristu no mirušajiem, Dievs ir atbrīvojis no grēkiem visu grēcinieku pasauli. Vai tad nav briesmīgi, ja nāk kādi cilvēki un saka: “Jā, tas gan ir noticis, bet tu nedrīksti tam ticēt.” Vai tas nenozīmē apvainot Dievu melos un noliegt Kristus uzmodināšanu no mirušajiem? Tas patiešām ir šausmīgi!

Turklāt tas ir arī pret mācību par Absolūciju jeb grēku piedošanu. Kristus saka saviem mācekļiem: “Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī Debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī Debesīs.” (Mt. 18:18) Un: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:23) Viņš nesaka, ka cilvēkam ir jābūt tādam vai citādam, bet gan: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti; ko jūs no grēkiem atbrīvosit, tas būs atbrīvots.” Bet kas tam tic? Vienīgi īsts luterānis tam tic. Visas sektas bīstas kaut ko tādu pat pieminēt un groza šos svarīgos un dārgos Patiesības Mutes sacītos vārdus tik ilgi, kamēr tie jau ir mainījuši savu jēgu. Tik tiešām, mani draugi, pēc tam, kad Jēzus Kristus ir atpestījis visu pasauli, Viņš arī saviem sekotājiem ir devis varu piedot grēkus ikvienam cilvēkam. Dažs to varbūt izprot šādi: “Ja mācītājs redz, ka cilvēks ir atbilstošā stāvoklī, viņš var to pārliecināt, ka tas drīkst ticēt grēku piedošanai.” Taču tie ir tikai cilvēku izdomājumi; mūsu Kungs saka vienkārši: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Turklāt šos vārdus var viegli saprast ikviens, kas tic tam, ka Kristū ir notikusi pilnīga pestīšana un salīdzināšana ar Dievu.

Ilustrēsim to ar piemēru. Iedomāsimies, ka kāds ķēniņš paziņo, ka pilsēta, kas reiz bija sadumpojusies pret viņu, nu ir apžēlota un ka visiem pasludināta amnestija. To var paziņot ikviens, sakot: “Ķēniņš dumpi ir apspiedis, viņš jūs, dumpiniekus, ir pieveicis; taču nebīstieties, jo viņš jūs ir apžēlojis. To es zinu droši, jo pats dzirdēju ķēniņu to sakām.” Un, ja šis runātājs vēl būtu atnesis ķēniņa parakstītu un apzīmogotu dokumentu, kas sacīto apstiprinātu, tad visi priecātos un pat sāktu svinēt svētkus par godu šim gadījumam. Līdzīga ir mūsu situācija. Dievs, uzmodinādams Kristu, ir paziņojis: “Es esmu samierināts ar cilvēci, es negribu nevienu sodīt.” Savā Evaņģēlijā Viņš ir licis to pasludināt visai pasaulei un licis katram Evaņģēlija sludinātājam piedot ļaudīm grēkus, apsolīdams darīt Debesīs to, ko tie dara virs zemes. Un mācītājam nav jālūkojas uz Debesīm pēc tā, ko dara Dievs, bet jādara uz zemes tas, ko Viņš pavēlējis, ¬ jāpiedod grēki, paļaujoties uz Viņa apsolījumu, ka Viņš tiem piedevis.

Dažam tā var šķist briesmīga mācība. Taču tā ir pati mierinošākā mācība, kāda vien var būt, mācība, kas droši apstiprināta Kristus asinīs, kuras tika izlietas pie krusta. Grēks patiešām ir piedots. Visu, ko Dievs tagad dara, Viņš dara tādēļ, lai mēs tam ticētu. Kad mēs piedodam cilvēkiem grēkus, tad mums nav nekāda cita nolūka, kā vien stiprināt ticību tiem, kas nāk pēc Absolūcijas, lai viņi ticētu tam, kas tiek sludināts no kanceles.

Tātad neviens nevar sacīt: “Kā tad mācītājs var zināt manas sirds stāvokli? Ko tad līdz šī Absolūcija, ja es neesmu gatavs grēku nožēlai?” Jā, protams, ka tad tā neko nepalīdz. Bet tā palīdz, ja vien tai tic. Tas taču ir pavisam skaidrs, ka tev ir pasludināta grēku piedošana! Tomēr tavs sods mūžībā būs daudz smagāks, tāpēc ka tu neesi ticējis Dieva dotajai Absolūcijai, kuru Viņš pats ir sludinājis un joprojām sludina caur saviem kalpiem.

Tāpat tas ir arī ar sakramentiem. Kristības ūdens mūs glābj. Un, kad tas Kungs sniedz svētīto maizi un saka: “Tā ir Mana miesa, kas par jums nodota,” Viņš acīmredzot grib sacīt, ka tam ir jātic, citādi Viņa miesa nekādu svētību nesniegs. Un, kad tas Kungs sniedz svētīto kausu, sacīdams: “Tās ir Manas asinis, kas izlietas par jums grēku piedošanai,” tad Viņš īpaši grib uzsvērt vārdus “izlietas grēku piedošanai” un to, ka tad, ja tu tam tici, pēc Dievgalda tu gavilēdams vari doties mājup no baznīcas.

Taču, ja sajauc “nevarēšanu ticēt” ar “nedrīkstēšanu ticēt”, tad tas, beidzot, arī nonāk pretrunā ar apustuļu praksi. Konstatējot, ka kāds cilvēks, kurš bija guvis atziņu, ka ir nabaga grēcinieks, viņi sacīja: “Tici uz Kungu Jēzu Kristu!” Nekad viņi neteica: “Pagaidi vien! Vispirms jānotiek tam un tad ¬ tam!” Pirmajos Vasarsvētkos Pēteris atgādina klausītājiem, ka tie vispirms Jēzu ir ienīduši, tagad tic uz Viņu un liekas kristīties. Un atcerieties Filipu cietuma uzraugu, ko esam jau tik bieži pieminējuši! Dažādie reliģiskie fanātiķi sacītu: jā, grūti saprast, kā gan šie apustuļi tā rīkojušies. Tā mācot, ļaudīs var radīt miesīgu drošību un galu galā vadīt viņus uz elli. Tiesa gan, svētīgajiem apustuļiem bija arī bēdīga pieredze: draudzēs bija ielavījušies arī liekuļi. Atgādināšu jums gadījumu ar burvi Sīmani. Rakstos lasām: “Sīmanis pats arī kļuva ticīgs.” (Ap. d. 8:13) Tas notika ļaužu acu priekšā, taču vēlāk kļuva redzams, ka viņš ir bezdievīgs cilvēks. Varbūt pēc tam apustuļi kļuva “piesardzīgāki”, varbūt viņi nolēma, ka visos gadījumos nav jāuzaicina ticēt Jēzum Kristum? Rakstos nav atrodams nekas, kas to apliecinātu. Stāstam par burvi Sīmani seko daudzi citi skaisti piemēri, kā apustuļi uzaicinājuši ticēt visus grēciniekus, tiklīdz tie bija sevi par tādiem atzinuši.

Nav arī prātīgi apelēt pie kāda cilvēka labajiem nodomiem. Ar tādu nolūku piētisti un daudzi fanātiķu sludinātāji dažkārt nolemj, ka viņu klausītājiem nav jāiegūst tas, kas tiem vēl nepienākas, lai tie maldīgi netiktu mierināti. Taču tāds uzskats ir liela aplamība. Viņiem nevajadzētu aizmirst, ka Debesu Tēvs ir gudrāks par viņiem. Viņš labi zināja, ka tad, ja Evaņģēlija mierinājums tiktu izsēts visās sirdīs, daudzi nolemtu: “Tam arī es varu ticēt!” Tādēļ arī mums šis mierinājums nav jānoklusē. Mums nevajadzētu turēt badā bērnus un baidīties par to, ka suņi iegūs kaut ko no bērnu ēdiena, bet mums ir dedzīgi jāsludina visiem Dieva vispārējā žēlastība, atstājot Dieva ziņā izlemšanu, kurš tai tic un kurš to izmanto nelietīgi. Kad ir izrakts kādas celtnes pamats, nav jāgaida pārāk ilgi, citādi, uznākot lietum, viss var tikt aizskalots un padarītais darbs var iet zudumā. Nē, krietns namdaris nekavēsies un tūdaļ ieliks pamatus. Pamatu izrakšana ir šī pārliecības radīšana cilvēkā par to, ka viņš ir grēcinieks. Kad tas noticis, nekavējoties jānāk ar Evaņģēliju, tam jānokļūst sirdī un uz tā jāuzceļ visa kristietības ēka. Cits piemērs: kad ārsts ir izspiedis kādu augoni, viņš nenolems uzlikt brūcei mierinošu balzamu pēc divām nedēļām, bet darīs to tūdaļ, lai neveidotos dzīvībai bīstama infekcija. Kad cilvēkam izspiesti grēka augoņi, tūdaļ jānāk ar mierinošo Evaņģēlija balzamu. Tā ir pareizā metode, turpretī metodistu metode ir kļūdaina.

Paklausīsimies dažas Lutera liecības.

Luters raksta (W. XI, 1541) (St. L. Ed. XI, 1141):

“Kad notiek bauslības sludināšana, cilvēku pārņem bailes, domājot par Dievu, ¬ kad viņš uzzina, ka ar visu savu darbošanos esam nolādēti ¬ un viņš nezina, ko darīt, viņa sirdsapziņa kļūst ļauna un bikla; un, ja tad tūdaļ nenāktu palīdzība, cilvēkam būtu jākrīt izmisumā. Tāpēc ilgi nedrīkst kavēties ar Evaņģēlija sludināšanu. Viņam jāsludina Evaņģēlijs un viņš jāved pie Kristus, kuru Tēvs devis mums par Vidutāju, ka vienīgi caur Viņu mēs tiekam pestīti, ¬ no tīras žēlsirdības un apžēlošanās, bez jebkādiem mūsu darbiem un nopelniem. Tad sirds top līksma un tiecas pēc tādas žēlastības kā izslāpis briedis pēc ūdens. To būs sajutis Dāvids, rakstīdams: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva.” (Ps. 42:1¬2)”

Cik daudz cilvēku iespējams būtu izglābti, ja tiem tūlīt būtu sludināts Evaņģēlijs! Bet ļoti bieži tas diemžēl nav noticis, un cilvēki ir vai nu krituši izmisumā, vai arī padevušies pasaulei, nospriezdami, ka ar baznīcu šā kā tā nekas prātīgs nesanāk.

Kādā sprediķī Lieldienu svētdienā Luters saka (W. XI, 2048) (St. L. Ed. XII, 1586):

“Tāds ir ieguvums no Kristus ciešanām un augšāmcelšanās, ka Viņš to darījis nevis sev, bet visai pasaulei, ka Viņš saminis zem kājām velnu un manus grēkus, kas Lielajā Piektdienā bija līdz ar Viņu pakārti pie krusta, un ka velns nu bēg no Kristus vārda. Vai tu tagad gribi šos lielos dārgumus izmantot? Lai notiek, Viņš tos tev jau ir dāvinājis, parādi tikai Viņam tik daudz goda, ka tu tos ar pateicību pieņem.”

Nekad neaizmirsīsim šo secinājumu: dāvinājums tev jau ir iedots, tev tas vienīgi jāpieņem!

Kādā citā sprediķī otrajos Vasarsvētkos Luters saka (W. XI, 1489) (St. L. Ed. XI, 1104):

“Tas nav atkarīgs no mūsu darbošanās, un to mēs nevaram nopelnīt ar saviem darbiem, tas ir jau mums dāvināts un dots; tev vienīgi jāatver sava mute vai drīzāk sirds un klusējot jāļauj sevi piepildīt (Ps. 81:11). Tas nevar notikt citādi, kā vien ticot šiem vārdiem [“Dievs tik ļoti ir mīlējis pasauli,” utt.]; kā šeit teikts, tiek prasīta ticība, lai iegūtu šos dārgumus visā pilnībā.”

Tas ir tas, kā trūkst visām citām baznīcām. Tās netic, ka pestīšana jau visā pilnībā ir dāvāta visiem cilvēkiem. Tās uzskata, ka Evaņģēlijs ir mācība par to, kas cilvēkam jādara, lai viņš tiktu salīdzināts ar Dievu, pēc tam, kad viņš caur Kristu jau ir salīdzināts. Tā ir pretruna pati par sevi.

Beidzot Luters raksta (W. XI, 1003) (St. L. Ed. XI, 733 utt.):

“Tāpēc neticība nav nekas cits kā Dieva zaimošana, apvainojot Dievu par meli. Jo, kad es tev saku: tavi grēki tev piedoti Dieva vārdā, un tu tam netici, tad tas ir tā, it kā tu sacītu: kas zina, vai tas tā ir un vai viņš to domā nopietni; tādējādi tu apšaubi Dieva vārdu, apvaino Viņu par meli. Ja tu netici, tad būtu labāk, ja tu netuvotos Viņa vārdam. Jo Dievs to nevērtē kā kaut ko mazāku, ka Viņa vārdu sludina cilvēks; tas ir tas pats, it kā Viņš pats to sludinātu. Tā ir vara, ko Dievs devis katram kristietim; par to esmu jau daudz un bieži runājis.”

Vairums cilvēku, saņemot grēku piedošanu, domā šādi: “Jā, tas ir ļoti mierinoši apzināties, ka esmu sasniedzis pareizo stāvokli.” Tas nebūt nav tas, ko Dievs ir vēlējies. Pēc tam, kad pestīšana ir jau sagādāta, Dievs vēlas, lai tā tiktu visiem pasludināta. Tas ir tas pats, it kā mūsu priekšā stavētu Dievs un pasludinātu mums piedošanu. Ko mēs darītu, ja mums atklātos pats Dievs un mēs raudzītos Viņā, kura rokā ir mūsu dzīve un nāve, ja Viņš sauktu mūs vārdā un teiktu: “Tavi grēki tev piedoti.” Vai tad mēs nesajustu prieku? Tad gan mēs izsauktos: “Nekāds nelabais tagad vairs nespēs apdraudēt manu pestīšanu!” Kad mācītājs kādam piedod grēkus, tad tas ir pats Dievs, kas to dara. Viņš netaisās to darīt tieši un nepastarpināti, bet gan caur vidutāju. Dzirdot, ka mūsu mācītāji piedod grēkus, sektas iedomājas, ka mēs ticam tam, ka mācītājs ar ordināciju ir saņēmis kādu slepenu varu, īpašu spēku ielūkoties ļaužu sirdīs. Nē, mēs to nemācām. Taču ikreiz, sludinot Evaņģēliju, mēs piedodam cilvēkiem grēkus. Bet ir gan tā, ka klausītāju starpā ir cilvēki, kas tam netic, un aiziet kā nolādēti un nocietināti grēcinieki, turpretī Dieva bērni priecājas par labo sprediķi un iet mājās ar mierīgu apziņu, ka viņi ir atbrīvoti no smagās grēku nastas.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit septītais vakara priekšlasījums