Atšķirība starp krietnu un liekulīgu dvēseli

Kas dara grēku, ir no velna. [1.Jņ.3:8]

Ievēro atšķirību starp to, ko nozīmē, ka tevī ir grēks, un ko nozīmē “darīt grēku”. Jāņa 1.vēstulē 1:8 sacīts: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesības nav mūsos.” Tai pašā vēstulē sacīts: “Kas dara grēku, ir no velna. Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, negrēko.”

Tomēr kristieša miesā vēl arvien paliek grēks, un cīņas laikā ticīgs cilvēks var tikt pārsteigts nesagatavots un smagi krist, ko pavada liela cīnīšanās un sāpes. Grēks viņam ir kā ciešanas – jā, pašas smagākās ciešanas, no kurām tas vēlētos atbrīvoties. Turpretī “darīt grēku” nozīmē piekopt grēku kā nodarbi un ieradumu, nevēloties to atmest, bet, ja iespējams, to aizstāvēt un pat cildināt.

Var gadīties, ka liekulis noraida grēku vārdos, bet turpina to darbos. Daudzi daiļrunīgi sūdzas par grēku un to nosoda, taču nemēģina no grēka atbrīvoties un vēlas to slepeni paturēt. Vai arī tie nolemj šo grēku atmest, taču ne uzreiz. Vai arī atmet daudzus citus grēkus, lai varētu paturēt vienu vai otru vismīļāko grēku, ko tie ar veikliem izskaidrojumiem aizstāv vai apslēpj.

Taču krietna dvēsele arvien meklē Dieva vārda padomu un palīdzību atbrīvoties no sava grēka; turpretī citi Dieva vārdā meklē vienīgi to, kas tiem palīdzētu savu grēku attaisnot. Tāda ir svarīgākā atšķirība starp to, ka tev “ir grēks” un ka tu “dari grēku”. Tāda ir atšķirība starp krietnu un nekrietnu garu.

Tas attiecas arī uz grēku šķirošanu. Ir divu veidu grēki. Pirmie ir tādi, ko iespējams pilnībā atmest: lādēšanos, Dieva vārda nelietīgu valkāšanu, svētās dienas nesvētīšanu, dzeršanu, pasaulīgas un kristiešiem necienīgas izklaides, visādus citus grēka kritienus – kā laulības pārkāpšanu, zādzību, melošanu, nespēju izlīgt utt., t. i., grēkus, kas nekad nevar pastāvēt blakus īstai ticībai un tīrai sirdsapziņai. Ja kristietis krīt šādā grēkā – un to skaidri apliecina svēto piemēri, ka krist ir iespējams –, tad arī viņa ticība un miers tūlīt tiek sagrauts, un to atjaunot var vienīgi ar atgriešanos un grēku piedošanu.

Turpretī liekulis var mierīgi palikt kādā no šiem grēkiem, apslēpt un attaisnot to, un tas kļūst par viņa ieradumu. Te mēs saprotam, ko nozīmē “darīt grēku”. Tas, kas dara grēku, ir no velna. Tāds cilvēks dzīvo “pēc miesas”. Bet, ja jūs dzīvojat pēc miesas, tad jums jāmirst [Rom.8:12-13]. Par šādiem grēkiem apustulis saka: “Tie, kas tādas lietas dara, neiemantos Dieva valstību” [Gal.5:21].

Otrais grēku veids ir tie grēki, kas atrodas mūsu miesā kā visa ļaunā sēklas un saknes, kas nav pilnīgi iznīcināmas ar visu mūsu šķīstīšanu un pārbaudījumiem. Jo, ja mēs no šiem grēkiem spētu atbrīvoties, tad mums vairs nebūtu jāpūlas būt nomodā un modriem. Bet diemžēl tā tas nenotiks līdz mūsu kapam.

Tie ir tādi grēki kā mūsu niecīgā mīlestība uz Dievu, gļēvums ticības apliecināšanā, remdena attieksme pret lūgšanu un Dieva vārdu, sava aicinājuma nicināšana un nevēlēšanās to pildīt, nepacietība, dusmas, nešķīstas domas un iekāres, mantkārība, neticība, skumjas utt.

Šeit atklājas atšķirība starp to, ka cilvēkam “ir grēks” un ka tas “dara grēku”, starp krietnu un liekulīgu dvēseli. Jo liekulis ir sapratis, ka visi cilvēki ir vāji un grēcīgi un neviens nav šķīsts, tāpēc viņš grēkiem ļauj brīvu vaļu, ar tiem samierinās un nepūlas būt nomodā un cīnīties, jo zina, ka vienalga no tiem neatbrīvosies. Var būt arī tā, ka viņš tos pat nesauc par grēkiem, bet ignorē, it kā to nemaz nebūtu – it kā vēsums pret Dievu un nepatika pret Dieva vārdu un lūgšanu nebūtu gana ļauni grēki!

Turpretī krietna dvēsele ļoti smagi cieš no šādiem grēkiem un visu laiku pret tiem cīnās. Tā nopūšas un ir nemierā ar sevi, lūdz un sargās no ļauna. “Tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām” [Gal.5:24]. Tas tiesa, ka “krustā sistā” miesa arvien paliek dzīva, un, pūlēdamās atbrīvoties, tā dusmās un nepatikā dīdās, bet tomēr arvien paliek pie krusta un neiegūst cerēto brīvību. Savukārt tie, kas savu miesu nesit krustā, nepieder Kristum. To māca šis teksts.

Krietns gars no nekrietna atšķiras ar to, ka krietns un labprātīgs kristietis pastāv cīņā pret ļaunu un viņā rodas tieksme uz labu. Tomēr gadās arī tādi kristieši, kas nosaka noteiktu mēru savai dievbijībai, lūgšanai, ticībai, mīlestībai un labajiem darbiem. Un, šo mēru izpildījuši, viņi tālāk vairs nerūpējas par pieaugšanu žēlastībā, bet jūtas pašpietiekami, ja vien var palikt pie sasniegtā. Šādi cilvēki ir iekšēji miruši un neatgriezīgi.

Savukārt krietns gars vienmēr cenšas kļūt labāks, pazemīgāks, pieaugt ticībā un mīlestībā, tieksmē un spēkā staigāt Dieva labvēlībā. Bet ir arī tādi labi darbi un ticības augļi, kas viltus kristiešiem ir pārāk grūti izdarāmi. Šādos darbos atklājas viņu gara neīstums, kad viņi gan atzīst tos par labiem darbiem, slavē un iesaka citiem, bet paši tos nekad nepilda.