Kur atrodamas ziņas par Jēzus Kristus dzīvi?

Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša: ziņas par Jēzus Kristus dzīvi ir atrodamas Jēzus mācekļu un viņu sekotāju rakstos. Šo rakstu krājumu sauc ­ Jaunā Derība. Zināmā mērā arī Veco Derību var pieskaitīt Jēzus dzīves avotiem, jo tajā ir atrodami iepriekšparedzējumi par Kristus nākšanu un viņa darbību.Jēzus dzīve šajā pasaulē ir uzskatāma par piepildījumu tam, kas par viņu rakstīts bauslībā un praviešu darbos (Mt.5:17).

Jaunajā Derībā deviņi vai desmit pa lielākai daļai viens no otra neatkarīgi autori 27 rakstos atspoguļo Jēzus dzīvi un mācību. Vēsturiskāk orientētie no šiem darbiem ir četri evaņģēliji Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa, kā arī Apustuļu darbi. Taču evaņģēliji nav vēstures grāmatas vai biogrāfijas mūsdienu izpratnē. Evaņģēliju mērķis nebija sniegt mums Jēzus dzīves aprakstu, bet, kā to atklāj viens no evaņģēlistiem, šīs lietas ir aprakstītas “lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā”. (Jņ.20:31).

Tātad evaņģēlistu mērķis nebija savus lasītājus informēt par vēsturiskiem faktiem, bet vest tos pie pārliecības, kas daudzkārt pārsniedz tīri vēsturiskas zināšanas. Taču maldīgi būtu domāt, ka evaņģēlisti vieglprātīgi attiecās pret vēsturisko patiesību. Viens no viņiem ārsts un Pāvila ceļabiedrs Lūka sava evaņģēlija sākumā raksta: “Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, kā tās mums atstāstījuši pirmie liecinieki un Dieva vārda kalpi, tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofīl, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma” (Lk.1:14).

Tātad, Lūka, pirms ķēries pie spalvas, ir iepazinies ne tikai ar citu autoru darbiem, bet rūpīgi pārbaudījis tos un salīdzinājis ar aculiecinieku liecībām. Ir acīmredzams, ka viņš rīkojies līdzīgi, kā to darītu mūsdienu vēsturnieki. Ārsts Lūka ir arī Apustuļu darbu autors. Šajā grāmatā viņš apraksta kristietības izplatīšanos nākamajos trīsdesmit gados pēc Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšanas.

Pārējie Jaunās Derības dokumenti ir 21 vēstule. Trīspadsmit no tām ir sarakstījis Pāvils, deviņas adresējot draudzēm un četras atsevišķiem cilvēkiem. Vienas vēstules autors ir Jēzus radinieks Jēkabs. Vēl vienu sarakstījis kāds vīrs vārdā Jūda, kas sevi sauc par Jēkaba brāli. Divas vēstules sarakstījis Pēteris un trīs, kurām trūkst paraksta, pēc visa spriežot, rakstījis ceturtā evaņģēlija autors ­ Jānis. Viņš arī sarakstījis Apokalipsi jeb Atklāsmes grāmatu. Vēl paliek viena vēstule adresēta ebrejiem, rakstīta, iespējams Itālijā, kuras autors nav īsti zināms. Šie dokumenti tika sarakstīti nākamo septiņdesmit gadu laikā pēc Jēzus nāves. Marka evaņģēlijs ap 65. gadu pēc Kr. Lūkas pāris gadu vēlāk un Mateja pēc 70. gada, Apustuļu darbi nedaudz pēc 60. gada, Apustuļa Pāvila vēstules laika posmā no 48. līdz ­65. gadam pēc Kr. Arī pārējās vēstules sarakstītas ne vēlāk kā pirmajā gadsimtā. Tātad neilgi pēc Jēzus dzīves no pašu notikumu liecinieku vārdiem Jaunā Derība mums sniedz ziņas par Jēzus dzīvi un mācību. Mūsu rīcībā nav vēsturisku faktu, kas pierādītu, ka Jēzus sekotāju liecības par kādu citu, laicīgos avotos atspoguļotu notikumu vai cilvēku būtu vēsturiski nekorektas. Tieši otrādi, pārbaudot visas vēsturiskās personas un notikumus, kas minēti apustuļu vēstulēs vai evaņģēlijos ir jābrīnās par precizitāti, ar kādu šie notikumi un personas aprakstīti. Par to gan, patiesībā, nebūtu jābrīnās, jo viena no raksturīgākajām Jēzus mācekļu iezīmēm bija godīgums un tieksme pēc patiesības. Būtu vienkārši savādi un arī vēsturiski nepamatoti uzskatīt, ka par jautājumiem, kas attiecās uz viņu mācītāju, kuru viņi paši raksturoja ar vārdu Patiesība, apustuļi un citi liecinieki būtu rakstījuši nepatiesību.

Pievēršoties pašai Jēzus dzīvei mums tūdaļ jāsaduras ar hronoloģiskām grūtībām. Lai gan antīkajā pasaulē bija samērā precīzi kalendāri un pastāvēja arī laika skaitīšana, piemēram Romas impērijā laiku skaitīja pēc Romas pilsētas dibināšanas, tomēr attieksme pret laiku bija citāda, nekā tā ir šodien. Parasti stāstot par dažādiem notikumiem, autori neminēja vis precīzus gadskaitļus, bet gan minēja, kura Romas ķeizara, vai kādas provinces pārvaldnieka valdīšanas laikā notikums noticis. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī mēs šodien bieži rīkojamies līdzīgi, sakot tas notika Ulmaņa, Hrušcova vai Brežņeva laikā. Tāpēc arī pilnīgi precīza Jēzus Kristus dzimšanas diena nav zināma, un mums jāapmierinās ar aptuvenu datumu ­ 6. gadu pr. Kr., kam šodien piekrīt lielākā daļa vēsturnieku. Turklāt visticamākais, ka Jēzus no Nācaretes ir dzimis vēlu rudenī jeb ziemas sākumā. Pilnīgi iespējams, ka tas patiešām arī bijis 25. decembris, un ir iespējams, ka šajā laikā bija pat uzsnidzis sniegs, kas gan Jeruzalemes apkārtnē notiek reti. Tomēr stāsts par baltajiem Ziemassvētkiem, kas pirmajā brīdī šķiet romantiska leģenda, beigu beigās var izrādīties visai patiess. Pamatojoties uz Lūkas evaņģēlija faktiem, ka Jēzus dzimis Betlēmē Ķeizara Augusta izsludinātās tautas skaitīšanas laikā, kad Kirēnijs valdīja Sīrijā. (Lk. 2:12) un Mateja sniegtajām ziņām, ka Jūdejā tajā laikā valdījis Herods (Mt.2:1) mēs varam secināt, ka Jēzus dzimšana notikusi starp 8 un 4 gadu pr.Kr. Precizēt šo laiku ļauj loģiski aprēķini un evaņģēlijos un Jozefa Flāvija darbos atrodamās ziņas par priesteru kalpošanas cikliem, kas tika stingri ievēroti. Un tā mēs nonākam pie ziemas sākuma 6. gadā pr. Kr. kā Jēzus dzimšanas laika.

Izņemot Lūkas sniegtās ziņas par Jēzus dzimšanu un neparastajiem ar to saistītajiem notikumiem Betlēmē un Jeruzalemes templī, kā arī Mateja ziņojumus par austrumu gudro apmeklējumu un Jēzus vecāku bēgšanu uz Ēģipti, ziņas par Jēzus bērnību ir visai skopas. Informāciju par Ziemassvētku nakts notikumiem Lūka acīmredzot uzzinājis no Jēzus Mātes Marijas. Viņa, droši vien, ir atstāstījusi arī pārējās lietas, ieskaitot notikumu Jeruzalemes templī, kad Jēzum bija divpadsmit gadu. Ja mēs nevēlamies dot vaļu iztēlei, bet nespējam arī apmierināties tikai ar skopajām evaņģēliju ziņām par Jēzus bērnību un jaunību, tad mēs samērā droši varam secināto: Jēzus uzauga kā visi jūdu zēni, apmeklēja Nācaretes sinagogu, kur mācījās bauslību un palīdzēja savam tēvam namdara darbā. Viņš labi pārzināja Vecās Derības rakstus, prata lasīt un rakstīt, un bez aramiešu valodas zināja arī senebreju un grieķu valodu. 27. gadā pēc Kr. savu darbību sāka Jānis Kristītājs, un šis ir arī Jēzus publiskās darbības sākums. No šā brīža mēs par viņa dzīvi uzzinām jau samērā daudz. Pēc tam, kad Jānis krista Jēzu Jordānā, apliecinādams, ka viņš ir gaidītais Mesija Kristus, Jēzus iesāk savu sludināšanu. Viņa mācības centrā ir prieka vēsts jeb Evaņģēlijs par grēku piedošanu un Dieva valstību.Tas nav cilvēka ceļš pie Dieva, bet Dieva ceļš pie cilvēka ­ Vecajā Derībā apsolītā Dieva dāvana. Dieva valstības dibinātājs ir apsolītais Mesija jeb Kristus, kas parādās atklātībā ar vēsti: “Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi”. Taču viņš ir ne tikai šīs valstības dibinātājs, bet arī tās pamats. Viņš ne tikai sludina cilvēkiem patiesību un rāda dzīves ceļu, bet Viņš pats arī ir ceļš, patiesība un dzīvība jeb Dieva glābjošās patiesības iemiesojums. Kā “Vārds” dievišķais Logos ir atklājis un pasludinājis Tēva prātu. Viņš nav nācis atmest, bet piepildīt Vecās Derības bauslību un praviešus. Taču viņš noraidīja vecajo tradīcijas. Kā Dieva vienpiedzimušais Dēls viņš vienmēr ir bijis un vienmēr paliek Tēva mīlestības objekts, un Viņam ir līdzdalība Dieva Tēva būtībā, majestātē un darbā. Viņš pieprasa sev parādīt tādu godu, kas pienākas vienīgi Dievam. Un Viņš arī ir Dievs, kas atklājies cilvēkiem. Kas redz Viņu, tas redz arī Tēvu. Viņš un Tēvs ir viens.

Īsā brīdī viņam rodas daudz sekotāju, no kuriem tas izvēlas divpadsmit mācekļus, sauktus par apustuļiem. Viņa neparastā sludināšana, dziedināšana un brīnumdarbi rada ne tikai daudz piekritēju, bet izraisa arī farizeju, rakstu mācītāju un valdošās jūdu elites naidu. Trīs gadus pēc savas aktīvās publiskās darbības jūdu augstākā vara viņu nodod romiešu rokās, apsūdzot musināšanā uz dumpi pret ķeizaru. Pēc nopratināšanas Romas prokurators Poncijs Pilāts cenšas Jēzu atbrīvot, bet jūdi nepiekāpīgi pieprasa viņa nāvi. Pilāts negribīgi pakļaujas jūdu spiedienam un pirmajā pavasara mēnesī Pashas svētku priekšvakarā 30. gadā pēc Kr. Jēzus tiek piesists krustā un apglabāts kādam bagātam jūdam piederošā kapā. Pēc augsto priesteru lūguma pie kapa tiek novietota romiešu karavīru apsardze un kaps tiek aizzīmogots ar Romas valsts zīmogu, par kura aizskaršanu draud tūlītējs nāves sods. Nākamā diena ­ ir pārsteigumu pilna. Kaps izrādās tukšs, jūdu augstos priesterus un romiešu karavīrus pārņem bailes. Priesteri samaksā karavīriem, lai tie izplatītu ziņas, ka mācekļi nozaguši Jēzus līķi. Taču tajā pašā dienā Jeruzalemi pāršalc vēsts, kas izplatās zibens ātrumā “Jēzus ir augšāmcēlies!”. Viņš parādās vairākiem saviem mācekļiem, Marijai un citām sievām, kā arī kādiem piecsimt cilvēkiem vienā reizē. Četrdesmit dienas Viņš pavadījis savu mācekļu vidū, tos mācīdams, un apsolījis tiem Svēto Garu, Viņš dodas atpakaļ pie Tēva.

Protams ikviens var izteikt savu kritiku par šajā īsajā Jēzus dzīves un mācības kopsavilkumā minētajiem notikumiem. Taču to nevajadzētu darīt, balstoties aizspriedumos, vai apgalvojot: “Tas tā nevar būt, jo vienkārši nevar būt!”. Tā vietā ikvienam skeptiķim vajadzētu vispirms pārbaudīt Jaunās Derības un citu vēsturisko avotu sniegto informāciju, lai vismaz varētu izdarīt inteliģentu, vēsturiskos faktos pamatotu spriedumu. Tomēr mums vajag būt reālistiem un apzināties, ka atieksme pret Jēzus personu nekad nebūs viennozīmīga. Citos Viņš izraisīs naidu, citos apbrīnu, citos varbūt žēlumu, vēl citi šaubīsies izteikt kādu konkrētu viedokli, vieni viņu zaimos, otri sauks par ķeceri, trešie pielūgs kā Dievu. Pārsteidzoši, bet jau pati Jaunā Derība mums stāsta par šīm tik dažādajām attieksmēm pret Jēzus personu.