Svētais Gars luteriskajā liturģijā

Par luterāņu baznīcas dievkalpojumu nereti nākas dzirdēt izteikumus, ka tas esot diezgan sauss un formāls un tajā trūkstot ugunīgās dedzīguma dzirksts, kas valda harizmātisko draudžu vidū. Vainīga esot formālā liturģija, kas ierobežojot Gara brīvību un neļaujot tam valdīt draudzes vidū. Luteriskā liturģija ar savu priekšā rakstīto kārtību pati par sevi jau izslēdzot tādu Gara dāvanu izpausmi kā dziedināšana un mēlēs runāšana. Tādējādi Svētajam Garam neesot nekāda loma luteriskajā dievkalpojumā. To izprast, cik savādi ir šie apgalvojumi, mums palīdzēs īss ieskats mūsu dievkalpojuma norisē.

Luteriskais dievkalpojums sākas Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tā apliecinot, ka neesam sanākuši kopā paši savā, bet gan Trīsvienīgā Dieva, tātad arī Svētā Gara vārdā. Patiesībā, kā to apliecina Mazais katehisms, Svētais Gars ir tas, kas mūs sapulcinājis dievkalpojumam. Tūdaļ seko dziesma un introits, kas noslēdzas ar vārdiem: “Gods ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam”. Ar šo liturģisko formulu mācītājs aicina draudzi apliecināt savu ticību un teikt slavu trīsvienīgajam Dievam, vienlīdz godājot un slavējot gan Tēvu, gan Dēlu, gan Svēto Garu. Apliecinot savu ticību, draudze atbild, ka visām Trīsvienības personām pieder mūžīgs un nemainīgs gods un slava.

Tad mācītājs aicina draudzi sūdzēt grēkus un saņemt grēku piedošanu. Ikviens luterānis no Mazā katehisma zina, cik cieši grēku piedošana ir saistīta ar Svēto Garu, jo Katehismā, kā grēku piedošanas pamatojums tiek mācīti Kristus vārdi: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti.” (Jņ. 20:22-23). Tūdaļ arī mācītājs, katram atsevišķi uzliekot rokas, apliecina, ka viņa grēki ir piedoti Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Grēku piedošana tātad ir pirmais lielais un varenais darbs, kuru Svētais Gars veic luteriskajā dievkalpojumā.

Arī Svētais Gars mudina pateikties Dievam par Viņa žēlastību, un mācītājs iesāk dziedāt: “Gods Dievam augstībā”, ko uztver un turpina draudze. Pēc savstarpējiem Dieva klātienes apliecinājumiem starp mācītāju un draudzi, visi tiek aicināti lūgt Dievu. Šajā kolektes lūgšanā tiek lūgts, lai Dievs mūs “valda ar savu Svēto Garu”, un turpat tālāk tiek norādīts, kā tas notiek: “ka Tavus vārdus no visas sirds klausāmies un uzņemam un tā svēti topam”. Tātad šeit skaidri redzams, ka luterāņi lūdz, lai viņu dievkalpojumā darbotos Svētais Gars un atklājas arī, kā tas notiek caur Dieva Vārdu.

Tad arī seko Dieva vārda lasījumi, kas tiek uzklausīti, kā paša Svētā Gara sacīti vārdi un apstiprināti ar draudzes “āmen” un “allelūja”. Svēto Rakstu lasījumi notiek mums saprotamā dzimtajā valodā. Cilvēki, kam Svētais Gars ir devis spēju saprast dažādas valodas jeb mēles, ir veikuši tulkojumu no senajām ebreju, grieķu un aramiešu valodām, lai mēs varētu Rakstus saprast. Tā ir izpaudusies Svētā Gara dāvana pazīt dažādas valodas jeb mēles un spēt pareizi pārtulkot Dieva vārdu.

Kad Svētā Gara balss ir uzklausīta, draudze apliecina ticību, ko Svētais Gars viņos ir radījis: “Es ticu uz Kungu Svēto Garu, kas dzīvu dara, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams, kas caur praviešiem runājis utt.” Tātad luterāņi apliecina, ka Svētais Gars ir Dievs Kungs, kas dara mūs garīgi dzīvus, atdzemdinot no grēka nāves. Mēs Viņu pielūdzam tāpat kā Tēvu un Dēlu un apliecinām, ka Gars iziet no Tēva un Dēla un ir Svēto Rakstu autors, un baznīcas radītājs un uzturētājs.

Tad draudze dzied dziesmu, un mācītājs pirms sprediķa saka īpašu Svētajam Garam adresētu lūgšanu: “Mūžīgais Dievs, Kungs Svētais Gars, svētī Savu vārdu patiesībā, jo Tavs vārds ir patiesība un mūžīgā dzīvība”. Tātad tiek lūgts, lai patiesības Gars gādātu par to, ka sekojošais sprediķis nebūtu nekas cits kā patiesība. Tā piepildās Kristus vārdi, ka Svētais Gars nāks un vedīs kristiešus visā patiesībā.

Tad pēc draudzes lūgšanas seko Svētais Vakarēdiens. Tajā mēs saņemam Kristus miesu un asinis un līdz ar tām Svēto Garu. Pēc Vakarēdiena mācītājs apliecina, ka svētību ir saņēmusi ne tikai ticīgā dvēsele, bet arī miesa. Tādējādi tiek apliecināts, ka pēc Vakarēdiena saņemšanas Svētais Gars būs mums klātesošs ar savām dziedināšanas dāvanām, rūpēdamies par mūsu ticību, dvēseli un miesu. Pēc tam seko pateicības kolekte, kurā tiek lūgts, lai Svētais Gars palīdz mums, ka neesam vien klausītāji, bet arī dzīvojam kā Dieva vārdi mums to māca.

Tātad mūsu luteriskā liturģija nav viss formāla un nedzīva, bet tajā viscaur ir redzama un piedzīvojama Svētā Gara klātiene un darbība. Svētais Gars tiek lūgts un slavēts, un no Viņa tiek saņemtas dāvanas. Atšķirībā no dažādiem harizmātiem un entuziastiem luterāņi skaidri uzsver, ka Svētais Gars darbojas draudzē tikai caur Dieva vārdu un sakramentiem. Vārds un Sakraments, nevis baznīcas hierarhija vai reliģiska rakstura izdarības ir līdzeklis, ar kuru savu darbu veic Svētais Gars. Tādējādi skaidra Dieva vārda mācība, kas ceļ godā Kristu, nevis pašus kristiešus ir tā, kas liecina par Svētā Gara klātieni draudzē.