Sprediķis II svētdienā pēc atspīdēšanas

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. [Jņ.2:1-11]

Pēc tam, kad Jānis bija kristījis Jēzu, Viņš 40 dienas pavadīja tuksnesī un tika velna kārdināts. Pēc šīm 40 dienām viņš atgriezās pie Jardānas upes, kur Jānis Kristītājs vēlreiz liecināja par Viņu: “Redzi, Dievs Jērs!” Šo liecību dzirdēja divi Kristītāja mācekļi un sekoja Jēzum. Viens no viņiem bija šā evaņģēlija autors Jānis, kurš tad arī sīki aprakstījis to dienu notikumus. Trešajā dienā pēc tam, kad Jēzus bija devies atceļā uz Galileju, Viņš ar saviem mācekļiem nonāca Kānā. Šeit jau atradās Jēzu māte, kas bija uzaicināta uz kāzām. Ielūgumu saņēma arī Jēzus ar saviem mācekļiem Jāni, Andreju, Pēteri, Filipu un Natanaēlu. Natanaēls bija no Kānas. Jaunais pāris acīm redzot nebija no bagātajiem un negaidītais viesu pieplūdums ātri iztukšoja sagādātos vīna krājumus. Marija, kas kopā ar citām sievām apkalpoja pie galda, tūlīt to pamanīja.

Vēlēdamās palīdzēt jaunajam pārim, lai tas savas nabadzības dēļ nejustos apkaunots, Marija vērsās pie Jēzus: “Viņiem nav vīna.” Šajā īsajā teikumā mēs redzam patiesas lūgšanas paraugu. Tā ir īsa vēršanās pie Dieva patiesā, vienkāršā dzīves vajadzībā. Jēzus atbilde liekas noraidoša: “Kas man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi?” Viņam ir savs laiks. Pacieties, sieva, un Dievs, kas zina visas vajadzības, parūpēsies arī par šiem cilvēkiem. Bet Marijas lūgšana ir ticības lūgšana labi, lai viss notiek pēc Tava prāta. Tu zini labāk. Bet par to, ka palīdzība nāks, viņa nešaubās: “Ko Viņš jums teiks, to darait!”, viņa saka sulaiņiem. Tas ir, viņa arī citus māca savu cerību likt uz to Kungu un palīdzību gaidīt no Jēzus. Un tas nav jāgaida ilgi. Norādīdams uz sešiem akmens ūdenstraukiem, kas bija domāti tradicionālajam jūdu šķīstīšanās rituālam, Jēzus saka: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Sulaiņi neapspriež Viņa pavēli un dara, kā Jēzus teicis.

Tad seko nākamais rīkojums: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Sulaiņi paklausa atkal. Galda uzraugs, saņēmis jauno vīnu, un “nezinādams, no kurienes tas ir” ir pārsteigts. Jaunais vīns izrādās labāks par veco? Viņš aicina līgavaini un pārmet tam: Kādēļ tu skopojies? Kādēļ taupīji labo vīnu uz beigām? Vai tad kāzās nevajadzēja labo vīnu dot pirmo? Taču mācekļi bija redzējuši visu notikumu no sākuma, un šī Jēzus pirmā brīnumu zīme vairoja viņu ticību.

Vai jums neliekas savādi, ka Jēzus savu pirmo brīnumdarbu veica kāzās, savu draugu un radu vidū?

Jā, tas varētu likties savādi šodienas cilvēkiem, kas pret laulības iestādījumu bieži vien izturas skeptiski. Tiem liekas, ka vieglāk un patīkamāk ir dzīvot bez ģimenes un atbildības. Tādēļ daudz cilvēku šodien vienkārši dzīvo kopā vai arī satiekas no gadījuma uz gadījumu, nevēlēdamis nodibināt ģimeni. Interesanti, ka ar šādu pat parādību cīnījās arī Romas ķeizars Augusts, kas valdīja Kristus dzimšanas laikā. Arī toreiz daudz Romas pilsoņu nevēlējās veidot ģimenes. Saprazdams, ka bez stipras ģimenes nav iedomājama arī stipra valsts, Augusts izdeva likumu, kas ievērojami ierobežoja vecpuišu tiesības. Šis pagāns bija gandrīz gudrāks par daudziem, kas sevi uzskata par kristiešiem, bet domā, ka laulības dzīve ar tās pienākumiem ir zemāka un ne tik garīga kā dzīve klosterī vai bez ģimenes.

Pavisam ko citu māca arī Dieva vārds: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu”. Un Dievs radīja sievieti, svētīdams laulību ar vārdiem: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” Laulības iestādījums tātad ir paša Dieva izveidots. Arī Kristus pieņēma uzaicinājumu piedalīties kāzās un atbalstīja Marijas rūpes par kāzu mielastu. Bez šīs Dieva iestādītās kārtības un svētības laulība patiešām varētu būt tikai traucēklis. Taču, tā kā laulība ir Dieva istādīta, to svētījis arī Jēzus, un kāzās ir kalpojusi ar savām rūpēm Marija, tad arī mums laulība ir jātur par svētu, Dievam tīkamu lietu.

Laulībai, tāpat kā visam, kas ir Dieva iestādīts līdzi nāk arī krusts. Tas ir, tiem kas dodas laulības kārtā jābūt gataviem sastapties ar grūtībām. Tiem jārēķinās ar iespējamu trūkumu un jābūt gataviem atsacīties no vientuļnieka brīvības un bezrūpības. Tieši ģimenē Dievs ir licis pamatu sabiedrībai un mācījis cilvēkiem rūpēties vienam par otru. Tieši ģimenei Dievs arī ir devis laicīgo varu un apsolījis savu palīdzību. To mēs redzam arī notikumā Kānā. Lai gan jaunā ģimene bija nabadzīga, tā pati nespēja tikt ar savām problēmām galā, tomēr tā netika atstāta viena, tai radās vareni palīgi.

Seši akmens trauki ar ūdeni tika pārvērsti vīnā. Turklāt jaunais vīns izrādījās daudz labāks par veco, ko ļaudis bija gādājuši pašu spēkiem. No tā mēs varam mācīties, ka Dieva palīdzība ne tikai nāks, bet arī, ka tā būs labāka par visu to, ko mēs paši spējam sagādāt. Turklāt Jēzus ne tikai palīdz ģimenei, bet dāvā tai arī tīri laicīgu, vienkāršu dzīves prieku. Tā Jēzus nāk pie ikvienas kristiešu ģimenes un svētī viņu laulību. Viņš dod tiem dāvanas un palīdz, neļaujot laicīgām grūtībām un bēdām nomākt ģimeni. To redzot, pasaules cilvēki brīnās, līdzīgi kā brīnījās galda uzraugs: No kurienes kristīga ģimene arvien rod līdzekļus un spēku svētīgai dzīvei? Kā tas notiek? No kurienes tie ņem jauko labo vīnu?

Vai tikai tiem viltniekiem nebūs bijuš kādi slepeni ietaupījumi? Taču ticīgo acis redz svētības avotu Jēzu Kristu, kas ir arī patiess Dievs un tātad visas svētības avots, Dievs, kas mīl savus ļaudis un ar savu palīdzību dod tiem prieku un laimi. Saņemot šo palīdzību, mūsu ticība vairojas, līdzīgi kā vairojās mācekļu ticība pretstatā galda uzrauga skepsei. Šodienas evaņģēlija teksts atklāj, ka Jēzus Kristus ir Dievs, jo tikai Dievs spēj darīt šādus brīnumus kā ūdens pārvēršana vīnā, bet arī mudina mūs nebīties uzņemties krustu, kas nāk līdz ar katru Dieva aicinājumu. Uzņemsimies katrs šos uzdevumus un saskaņā ar savu ticības mēru pazemīgi pildīsim savu pienākumu, zinādami, ka Tas Kungs nekavēsies palīdzēt. Āmen.