Remdenība

“Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” [Atkl.3:16]

Tie ir biedinoši vārdi no mūsu laipnā Pestītāja mutes! Kungs, palīdzi mums, lai ikviens pret sevi būtu godīgs, lai slēpti un neapzināti mēs nestāvētu tādā tiesā, kas mūs pazudinātu! Galvenais, kas mums šeit jāpārdomā, ir remdenība un tas, ko Kristus ar to domājis.

Kristus vārdos par remdenību ir kas tāds, kas visiem redzams un saprotams, bet arī kas tāds, ko tikai nedaudzi pamana. Kad Tas Kungs saka: “Tu esi remdens, ne auksts, ne karsts,” ikviens saprot Viņa domu: “Vai tu neesi parasts pasaules cilvēks, kas garīgās lietās vienaldzīgs un atsvešināts? Jā, tu tiešām atšķiries no lielā pūļa, pazīsti Manus ceļus, sludini Manu Vārdu un māci citus, jā, tev tiešām ir darbi, – un “Es pazīstu tavus darbus”, saka Kristus. Un tomēr tu neesi karsts, un tava sirds attieksme Dieva priekšā nav pareiza. Tev pietrūkst īstas mīlestības, dzīvības un vienības ar Mani. Tu vairāk runā nevis ar Mani, bet par Mani. Tu drīzāk raizējies par citu cilvēku dvēseles likstām, nevis par savējām utt.”

To izsaka vārdi “ne auksts, ne karsts”! Vārda “auksts” nozīmi mēs redzam laicīgajā pasaulē, kas izturas vienaldzīgi pret visām garīgajām lietām. Bet vārda “karsts” nozīmi var vērot pie tādām dvēselēm, kam visas dzīves lielākais mērķis ir Glābējs un Viņa žēlastība, tāpēc šo cilvēku vislielākā laime ir viņu Glābēja labvēlība, bet vislielākā nelaime ir grēks un Glābēja atraidījums. Vislabprātāk viņi runā, dzied un raksta par savu Glābēju. Tas ir skaidrs un visiem saprotams.

Bet, cenšoties tā dzīvot, rodas tumšs un grūts jautājums: kad Dievs Sevi apslēpj un cilvēka samaitātības atziņa aug augumā, un jaukās sajūtas izplēn, visi kristieši nopūšas un sūdzas par savu lielo vēsumu, ka nespēj mīlēt savu Glābēju tā, kā vēlētos, nespēj lūgt tik dedzīgi kā agrāk, pacieš daudz kārdinājumu, piedzīvo slimas un grēcīgas domas, viņu prāts top izklaidīgs un viņu mīlestība top nevērīga un nevarīga.

Kad viņi piedzīvo šādas lietas, ko gan citu tiem domāt ja ne par savu remdenību un ka tieši viņus Kristus sauc par “remdeniem”? Viņi labi apzinās, ka viņi nav ne pilnīgi auksti, ne pilnīgi karsti. Kas gan cits tiem atliek, kā uzskatīt sevi par remdeniem? Jā, ko sacīsim? Vai Kristus runā par šādu dvēseles stāvokli, kādu apraud raižpilnas sirdis?

Paldies Dievam! Viņš pats mums ir atklājis, kas raksturīgs remdenajiem. Citādi, par šo tekstu domājot, mums visiem būtu jākrīt izmisumā. Izlasiet nākamo pantu! Tajā Kristus paskaidro, kādas ir remdenības pazīmes. Tur sacīts šādi: “Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.”

Šeit mums ir remdenības pazīme – Tas Kungs tos izspļaus ārā no Savas mutes! Kāpēc? Tas Kungs šeit rāda, kā atpazīt remdenos! “Tu esi remdens, un tāpēc saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība,” utt. Vārdu “tāpēc” allaž lieto, lai ievadītu pierādījumu. Tas Kungs saka, ka tavu remdenību apliecina vārdi “es esmu bagāts”, t. i., tu esi pilnībā ar sevi apmierināts. Ja tu esi karsts, tad nevari būt ar sevi apmierināts. Vārdi “tu saki” nav jāsaprot tikai kā ar muti izteikti vārdi. Īstenībā daudzi remdeni cilvēki ir tik viltīgi un slīpēti, ka cilvēku priekšā to neatklās tik rupjā veidā. Nē, tas jāsaprot kā sirds izpausme vai iekšēja attieksme. Svētie Raksti mēdz sacīt: “Tu saki to savā sirdī.” Šie vārdi nozīmē, ka klusībā un iekšēji esi apmierināts ar sevi un nemaz nejūties samaitāts un nožēlojams.

Tā ir zīmīga un būtiska pazīme tam, vai sirds ir patiesi atgriezusies. Tā ir daudz dziļāka un precīzāka nekā visas citas pazīmes, jo tā nereti atklāj to, kas nevar tikt atklāts nekā citādi. Lai kā būtu ar visu pārējo, viena lieta ir skaidra: ja kristietis ir pašapmierināts un nemēdz par sevi raizēties, uztraukties un bīties, bet allaž paliek mierīgs, tad šāds cilvēks, bez šaubām, ir remdens kā Lāodikejas mācītājs.

Te nav runa par to, ka kādreiz garīgas labsajūtas vai īslaicīga snauda dēļ kristietis var kļūt pašapmierināts. Tomēr tas jau drīz vien par sevi noskumst. Un, pat saņemot vislielāko mierinājumu un prieku Kristū, tas arvien paliek ar sevi neapmierināts. Tādējādi neapmierinātība ar sevi kristieša dzīvē kļūst par parastu lietu.

Arī remdenais, kādreiz smagi krītot un piedzīvojot publisku apkaunojumu, var kļūt neapmierināts ar sevi vai savu veikumu, tomēr kopumā viņš joprojām paliek pašapmierināts, lepns un nesatricināms. Tālab ievērojiet, kādas ir cilvēka ikdienas domas par sevi. Šādu zīmi te atklāj Kristus.