Cilvēka vērtība postmodernismā

Modernismā cilvēks bija visu lietu mērs. Viss tika darīts cilvēka vārdā. Arī pret kristietību modernisti vērsās cilvēka vārdā, uzskatīdami, ka reliģiskās dogmas vajadzētu aizstāt ar cilvēciskā saprāta spriedumiem un reliģiski ētiskās vērtības ar vispārcilvēciskām vērtībām. Pilnīgi citādi uzskati par cilvēku ir postmodernismam. Ja modernisma sauklis bija: “Dievs ir miris”, un tādēļ “cilvēks ir visu lietu mērs”, tad postmodernisms iet vēl soli tālāk, grasoties pasludināt arī cilvēka nāvi.

Lielu ieguldījumu jaunajā izpratnē par cilvēku ir devis vācu filozofs Heidegers.

“Periodu, ko saucam par moderno,” raksta Heidegers, “definē fakts, ka par visu lietu centru un mēru kļūst cilvēks.” Taču pats Heidegers centās radīt jauna veida humānismu, kur cilvēks vairs nebūtu visa centrs, jo pēc Heidegera vārdiem, centra vienkārši nav. Vīts norāda uz šīs atziņas konsekvencēm:

“Pieņēmums, ka cilvēks ir lielā mērā līdzīgs “jebkuram citam objektam”, ir saistīts ar divām galvenajām postmodernās domas ideoloģiskajām kustībām: apkārtējās vides aizsardzību un politisko radikālismu. Ja modernisms tiecās pēc cilvēka kontroles pār dabu, postmodernisms cildina dabu uz cilvēku rēķina. Pasaulē bez absolūtām patiesībām nav pamata teikt, ka cilvēki ar kaut ko būtu labāki par citām sugām. Uzskats par savas sugas pārākumu citu sugu vidū tiek nosodīts kā “sugu diskriminācija”, kas ir morāli līdzvērtīga rasismam. Jaunais antihumānisms neizbēgami vēršas arī pret bērniem, pieņemot, ka jauna cilvēka dzīvība ir problēma, kas iztukšo zemes un vecāku bagātības. Gandrīz nav dzirdams klasiskais uzskats, ka pats bērns ir bagātība, vērtīgs cilvēces papildinājums.”

Mūsdienu intelektuāļu vidū bieži neievērots paliek fakts, ka Heidegers bija nacists. Vīts norāda, ka “Heidegera aktīvā darbība nacistiskajā partijā un centība partijas ideoloģijas veicināšanā parāda viņa pausto individuālā noraidīšanu, atteikšanos no tradicionālām cilvēciskām vērtībām un dabas un kultūras slavināšanu citā gaismā. Visi šie postmodernistiskie jēdzieni bija fašisma principi. Tas nebūtu tik pārsteidzoši, ja arī dekonstrukcionists un kritiķis Pols de Mens nebūtu bijis nacisma apoloģēts. Gan postmodernisti, gan XX gadsimta 30. gadu fašistiskā inteliģence pieņem radikālismu, kas balstīts ne tik daudz uz ekonomiku, kā uz kultūru. Tie abi noraida personisku identitāti kultūras determinisma labā un absolūtas morālas vērtības varaskāres labā. Tie noraida saprātu iracionālas emocionālas atbrīvošanās labā un transcendentu Dievu bezpersoniskas, mistiskas dabas labā.

Šā raksta apjoma dēļ mēs sīkāk neiztirzāsim fašistisko ideoloģiju, tai raksturīgo opozīciju Bībelei, kā arī tās atliekas mūsdienu kultūrā un postmodernistu uzskatos. Patlaban pietiks, ja uzsvērsim to, ka postmodernistu uzstājīgā vēlme noliegt racionālo saprātu, tāpat arī klasiskās kultūras vērtību degradēšana un antihumāno vērtību cildināšana jau reiz ir izmēģināta. Rezultāts tam visam bija postošs. Ikvienam domājošam cilvēkam vajadzētu nodrebēt lasot Vīta 90. gadu sākumā izdarītos novērojumus: “Fašisms atgriežas. Komunisms ir sabrucis, taču visā bijušajā Padomju impērijā demokrātijai pretojas jauna eksmarksistu un nacionālistu savienība, kas mēģina veicināt nacionālsociālismu. Amerikas mācībspēki uzskata sevi par postmarksistiem, bet viņu ilgas pēc valdības kontrolētas ekonomikas, iracionālisma kultivācija un sociālo jautājumu reducēšana uz kultūras un rases jautājumiem vairāk līdzinās Musolini nekā Marksam. Ja marksisms ir moderns, tad fašisms ir postmoderns. Par spīti dedzīgajai apspiesto aizstāvībai un politiski korektajam jūtīgumam, postmodernistiskie intektuāļi paši, bez šaubām, to neapzinoties, patiesībā atdzīvina tos domāšanas veidus, kas radīja pasaules karu un holokaustu.”

Protams, postmodernistus vada labi nodomi, taču arī Hitlera nodomi iesākumā nevienam nelikās slikti. Tikai tad, kad viņa idejas radikalizējās un konsekventi tika īstenotas, pasaule sāka īsti saprast nacisma būtību. Pat it kā tik nevainīgās postmodernistu rūpes par apkārtējo vidi, dzīvniekiem un dabu, kas pašas par sevi nav sliktas, slēpj sevī briesmas. Briesmas rada tas apstāklis, ka, uzsverot dabas vērtību, tas tiek darīts uz cilvēka vērtības rēķina. Kad kādas dzīvnieku aizsardzības kustības prezidente Ingrīda Šūkirka pavisam nopietni apgalvo, ka cilvēka bērns nav ne ar ko labāks par cūku, žurku vai suni, viņa ar to tikai it kā vēlas pasargāt dzīvniekus pret cilvēku varmācību. Taču šādu uzskatu popularizēšana var beigu beigās novest pie tā, ka pret cilvēkiem, ja ne visiem, tad vismaz daļu no tiem, sāks arī izturēties kā pret suni, cūku vai žurku.

Viena no raksturīgākajām mūsdienu parādībām, kas liecina, ka postmodernistu attieksme pret cilvēku un vispārcilvēciskajām vērtībām neaprobežojas tikai ar teoriju vien, ir visaptverošā identitātes krīze. Cilvēki ir apjukuši, un viņiem trūkst sakņu, tradīciju, kas varētu kalpot par dzīves orientieriem. Par vispārējo apjukumu liecina ne tikai nemitīgās aptaujas, ar kuru palīdzību tiek cerēts atrast dzīves orientierus, bet arī izteikumi, kas šodien dzirdami it bieži es meklēju sevi, es vēlos realizēt sevi utt. Tas liecina, ka cilvēki ir apjukuši, pazaudējuši sevi un, kas ir pats bīstamākais, viņi ir galēji individuālisti. Šādos apstākļos, protams, visvairāk cieš ģimene, jo vecāki ir tiktāl aizņemti ar sevis meklēšanu un realizēšanu, ka tiem neatliek laika bērniem. Novārtā atstātajiem bērniem neatliek nekas cits, kā rūpēties pašiem par sevi un tādējādi kļūt individuālistiem. Izveidojas apburtais loks. Šo dzīves nedrošību, vientulību un norobežošanos vairo modernie masu mediji, īpaši televīzija un internets. Lai izvairītos no vientulības un uzbrūkošās iekšējās panikas, kas arvien vairāk pārņem mūsdienu cilvēkus, tie meklē izeju, apvienojoties šaurās interešu grupās. Jaunieši parasti apvienojas, vadoties pēc populāras mūzikas, kuru klausās, vai pēc apģērba, kuru valkā. Un līdzīgām problēmām ir pakļauti arī pieaugušie. Paradoksāli, bet izteiktais individuālisms un atteikšanās no tradicionālajām sociālajām kopībām izeju meklē jaunās, cita rakstura kopībās. Vīts raksta: “Postmodernajā pasaulē cilvēki aizvien vairāk definē sevi rases, etniskās piederības, dzimtas vai seksuālās orientācijas izteiksmē. Citi definē sevi, saistoties ar kādu lietu jeb “interešu grupu” vides aizsardzību, fizisko sagatavotību, dzīvnieku tiesībām, dabisku ēdienu. Draudoši līdzīgi fašismam, indivīdi savu identitāti atrod, pazūdot grupā.”

Taču visas šīs grupas, tāpat kā viss pārējais mūsdienu pasaulē ir mainīgs un nepastāvīgs. Šis nepārtrauktais mainīgums, dzīves nestabilitāte rada paniku un dziļas iekšējas pretrunas, kas izpaužas gan kā galējs pesimisms, gan nevaldāms optimisms. Tātad postmodernisms, kas vēlas iemācīt cilvēkam atbrīvoties no sava es, kas pat māca par sava es nāvi, patiesībā cilvēku izolē. “Visi tiek ieslēgti savstarpēji nepieejamās pasaulēs. Postmodernisms veicina egoismu bez individualitātes, subjektivitāti bez identitātes, patvaļu bez brīvības. Neskatoties uz runām par kultūru, postmodernismam kultūras trūkst, jo visas kultūru noteicošās tradīcijas, uzskati un morālās vērtības ir sakropļoti. Postmodernisms uzsver toleranci, plurālismu un multikulturālismu, bet, atsakoties no visiem uzskatiem, tas banalizē visas kultūras un nepieļauj nevienu. Postmodernisma pretrunas raksturo mēģinājumu dzīvot bez Dieva, kurš vienīgais var atpestīt mūsu cilvēcību.” Tā savas pārdomas par postmodernisma attieksmi pret cilvēku nobeidz Edvards Vīts. Taču šis spriedums nav pazudinošs. Tā ir diagnoze, kas, pareizi noteikta, ļauj cerēt uz atveseļošanos, jo ir norādīts arī atveseļošanās avots Dievs. Tādēļ nobeidzot, šīs pārdomas par postmodernismu, svarīgi ir neapstāties pie kritikas, bet meklēt saskarsmes punktus un iespējas no kristietības viedokļa uzrunāt savus laikabiedrus, un šādas iespējas ir vairākas.

Vispirms kristiešiem ir jāatceras, ka mēs visi dzīvojam postmodernajā laikā. Šis laiks pats par sevi nav kristietībai nelabvēlīgs. Citādi tas ir ar postmodernismu, kur vārdam postmoderns pievienotais isms norāda uz noteiktu domāšanas sistēmu. Kristietībai pozitīvais šajā domāšanā varētu būt tas, ka postmodernisms kritizē līdz šim lielāko kristietības ienaidnieku modernismu. Taču negatīvais šajā kritikā ir tas, ka postmodernisms noliedz patiesību kā tādu. Kristieši var piekrist postmodernistiem, ka cilvēki patiešām konstruē paši savu dzīves jēgu un filozofiskas, reliģiskas domāšanas sistēmas, kā arī veido dažādas ideoloģijas. Taču kristieši arī zina, ka šādā veidā cilvēki nevis tikai maskē savu tieksmi pēc varas un seksa, bet gan cenšas attaisnot savu grēcīgumu. Aiz visas cilvēku radītās ideoloģiskās konstrukcijas tādējādi slēpjas iedzimtā grēcīgā tieksme sacelties pret Dievu. Par šo ideoloģisko konstrukciju tapšanu ikviens var izlasīt Bībeles pirmajās lappusēs, kur redzams, kā grēkā kritušais cilvēks gan cenšas savu grēku attaisnot, gan arī slēpjas no Dieva. Ikviena šāda konstrukcija Bībelē tiek saukta par elku. Pāvils to apraksta šādi: “Viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju.” (Rom.1:25) Postmodernisti uzskata, ka visas konstrukcijas, kas maskē cilvēku tieksmes pēc varas ir jādekonstrukcionē jeb jāatmasko. Arī kristieši varētu piekrist, ka visi elki, to skaitā arī prāta konstrukcijas, ir jāgāž. “Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu,” raksta apustulis Pāvils (2.Kor.10: 5). Arī kristieši varētu izmantot postmoderno dekonstrukcijas metodi, lai, piemēram, dekonstruētu Darvina evolūcijas teoriju. Mēs varētu kopā ar Dr. Vītu uzdot jautājumu evolucionistiem vai evolūcijas teorija ir “objektīva zinātne, vai arī laicīgās varas aizstāvēšana mēģinājums racionāli izskaidrot Britu imperiālismu, nabagu apspiešanu un plēsonīgu sabiedrības uzvedību, pārvēršot to par dabas likumu?”

Šādai dekonstrukcijai var pievienoties arī kristieši, taču kristiešiem, protams, ir kas vairāk ko teikt par evolūcijas teoriju. Kristieši var arī piekrist dekonstrukcionistiem, ka nozīmi un jēgu veido cilvēku valoda, kas pati par sevi ir nepilnīga un vāja. Kristieši varētu arī norādīt, ka īpašas problēmas ar cilvēku valodu sākās tad, kad velns, lai pieviltu cilvēku, atdalīja valodu no patiesības un izgudroja melus. Taču kristiešiem ir kaut kas vairāk ko teikt par valodu. Bez cilvēku valodas viņi zina arī par Dieva vārdiem jeb Dieva valodu. Kristieši var norādīt, ka Visuma kārtība, zinātnes likumi, valodai līdzīgie ģenētiskie kodi un fiziskās pasaules likumi, kas izsakāmi matemātiskās formulās, liecina par Dieva valodu, kas to visu radījusi. Tādējādi kristieši saviem postmodernajiem laikabiedriem var norādīt, ka Bībeles vārdi un Visumā ierakstītā dievišķā valoda spēj atbrīvot mūs no valodas cietuma. Dievišķā valoda ir atklāsmes valoda. Tā atklāj objektīvu, absolūtu patiesību arī ar nepilnīgās cilvēku valodas palīdzību. Lai gan cilvēka prāts ir ierobežots un ne vienmēr spēj uztvert un saprast atklāsmē sniegtās absolūtās patiesības, tomēr tās pastāv. Šīs attiecības starp dievišķo un cilvēcisko valodu labi raksturo Bībeles vārdi: “Jo visa miesa ir kā zāle, un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi.” (1.Pēt.1:24.)

Kristiešiem ir arī kaut kas būtisks ko teikt saviem postmodernajiem draugiem par pašu cilvēku. Posmodernisti apgalvo, ka visi cilvēki ir liekuļi, kas, slēpjoties aiz dažādām maskām, spēlē dažādas lomas. Tātad postmodernisti, uzskatīdami, ka cilvēka identitāte balstās kultūrā, noraida jebkādu patiesu identitāti. Šajā jautājumā kristiešiem atkal ir ko viņiem teikt, kā to norāda Vīts: “Saskaņā ar kristietību cilvēka identitāte nebalstās uz kultūru, grupām, dabu vai individuālu autonomiju. Katram cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, un tajā ir cilvēka identitāte, kas pārdzīvo pat nāvi un pastāv mūžīgi nolādēta vai svētlaimīga. Dvēsele dara tevi par vienotu personu, tā ka tu esi tas pats cilvēks, kas pirms desmit gadiem, pat ja tavā ķermenī ir nomainījušies visi atomi. Tas, ka tev ir dvēsele, nozīmē, ka, lai arī tu spēlē daudzas lomas un tev ir virkne dažādu domu un jūtu, tu tomēr esi viens un tas pats cilvēks. Un tomēr mūsu dvēseles ir kritušas, samaitātas un pazudušas. Grēcīgajam cilvēkam ir jāmirst. Bībele, tāpat kā postmodernisti, apstiprina cilvēka nāvi, bet, atšķirībā no postmodernistiem, sola pestīšanu un augšāmcelšanu.”

Tātad kristieši atzīst gan cilvēka divkosību, gan grēcīgumu un atsvešinātību no Dieva, kas rada identitātes problēmas. Grēcīgais cilvēks vairs īsti neapzinās ne to, kas ir viņš pats, ne savu vietu dzīvē un pašas dzīves jēgu. Taču kristiešiem nav sava identitāte un dzīves jēga jāmeklē sociālajā stāvoklī, kultūrā, rasē vai kādā citā sabiedrības grupā. Kristieši nenoliedz sociālās realitātes, tomēr viņu īstā pašidentitāte ir dzīve Kristū; tajā caur grēku piedošanu tiek atjaunots Dieva attēls cilvēka nemirstīgajā dvēselē. Tieši tas, nevis kultūra vai individuāla izvēle, piešķir cilvēkam viņa vērtību. Cilvēka problēma ir grēks, kas iznīcina dievišķo tēlu cilvēkā. Postmodernisms atmasko cilvēku un atklāj viņa problēmas, ko modernistiskais humānisms centās apslēpt.Tomēr postmodernismam trūkst iespēju cilvēka problēmas atrisināt, un tādēļ tas atsakās no paša cilvēka. Kristietības atbilde ir tāda, ka cilvēkā patiešām ir daudz kā tāda no kā vajadzētu atbrīvoties. Kristietība to sauc par grēku. Tā arī norāda ceļu, kā iegūstama brīvība no grēka, proti saņemot grēku piedošanu Kristus vārdā. Postmodernisms, cenšoties izliet netīro ūdeni no vannas, izmet laukā arī bērnu. Kristietība izlej netīro ūdeni grēku, bet tīrais, nomazgātais bērniņš paliek. Tāda ir kristietības attieksme pret cilvēku nevis to iznīcināt, bet atjaunot un šķīstīt. Tātad nopietnam kristietim ir daudz kas vērtīgs, atbrīvojošs un dziedinošs ko teikt savam postmodernajam laikabiedram.