Pravieši un mācītāji – viltus un īstie
Lai pareizi saprastu praviešus un viņu vēsti, ļoti svarīgi ir izprast šā neparastā aicinājuma būtību. Lasot pravietiskās Svēto Rakstu grāmatas, kļūst skaidrs, proti, lai gan pravieši bieži paredzēja arī konkrētus nākotnes notikumus, kas piemeklēs Dieva tautu vai atkritējus no tās, tomēr pravietiskās vēsts centrālā tēma arvien ir Dieva pestīšanas darbs.
Par to, ka tas tiešām ir tā, liecina mesiāniskie iepriekšpareģojumi par Dieva Svaidītā jeb Mesijas - Pestītāja nākšanu, kas ir neatņemama Vecās Derības pravietisko rakstu sastāvdaļa. Vienīgajā Jaunās Derības pravieriskajā grāmatā Jāņa Apokalipsē pravieša uzdevums atklājas vēl skaidrāk: “Jēzus liecība ir praviešu gars”. (Atkl.19:10) tātad patieso Dieva pravieti var pazīt pēc dažādās vēsturiskajās situācijās sniegtās liecības par Dieva pestīšanas darbu Jēzū Kristū.
No iepriekš teiktā kļūst skaidra arī viltus praviešu būtība tā izpaudīsies kā maldinoša vēsts, kas būs virzīta tā, lai novērstu ļaužu uzmanību no Jēzus un piesaistītu to kam citam. Tā kā mūžīgā dzīvība ir iegūstama vienīgi Jēzus vārdā, tad saprotami kļūst brīdinājumi: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ” (Mt.24:4) un “sargieties no viltus praviešiem” (Mt.7:15). Kristus labi zina, ka viltus praviešu darbība un sludināšana nes sev līdz garīgo nāvi, tādēļ Viņš tik nopietni brīdina mūs nekārdināt Dievu, bet bēgt no viltus praviešiem.
Ikvienam, kurš nav kļuvis tik pārgalvīgs, ka uzskata sevi gudrāku par pašu Dievu, vajadzētu šos brīdinājumus ņemt nopietni. Pildot šo mūsu Kunga pavēli un brīdinājumu, apskatīsim dažas vispārīgas iezīmes, kas mums varētu palīdzēt šķirt viltus praviešus no īstajiem.
Viltus pravieši
Kristus viltus praviešus pielīdzina plēsīgiem vilkiem, kas pie kristiešiem nāk “avju drēbēs” (Mt.7:15). Ar šiem vārdiem Jēzus ir atklājis ne tikai viltus praviešu būtību, bet arī maskēšanās veidu. “Avju drēbes” nozīmē, ka viltus pravieši runās, rīkosies Dieva vārdā un greznosies ar ārīgu svētumu un labajiem darbiem.
Šodien viltus pravieši savus patiesos nolūkus mēdz slēpt aiz filantropu maskas, palīdzot trūkumcietējiem, bāreņiem u.c. Tomēr atšķirībā no Kristus mācekļiem, kas rīkojas pēc sava Kunga ieteikuma “tava kreisā roka, lai nezina, ko labā dara”, kad tu dod mīlestības dāvanas, liekuļi un viltus pravieši liek savus mīlestības darbus izbazūnēt savā priekšā (Mt.6:23). Šī iezīme skaidri atklājas viņu preses izdevumos un publiskajās runās, kur pavisam maza uzmanība tiek veltīta Jēzum, taču daudz tiek runāts par viņu pašu darbiem un mīlestību.
Parasti gan šī viņu labdarība tiem pašiem neko nemaksā, bet vairumā gadījumu tie par to pat saņem atalgojumu. Bieži par avju drēbēm viltus pravieši izmanto mācītāja amatu, lai, apustuļa Pētera vārdiem sakot, ” Paslepeni ienestu aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu, kas viņus atpircis” (2.Pēt.2:1).
Pēteris arī atklāj, ka šie neatgrieztie vilki vienkāršos kristiešus izmanto mantkārīgos nolūkos, savus patiesos motīvus maskēdami ar lepniem, tukšiem vārdiem (2.Pēt.2:3,18). Labs viltus praviešu pazinējs bija patiesais Dieva pravietis Jeremija, kas savu viltus kolēģu sludināšanu pielīdzina “runāšanai vējā”, kas nevis balstās Dieva vārdos, bet cenšas tos “nogremdēt aizmirstībā” (Jer.5:13; 23:27). Ar sāpēm viņš secina, ka “pravieši sludina melus, un priesteri iet ar tiem roku rokā, un manai rautai tas patīk!” (Jer.5:31). “Tie visi ir no jaunākā līdz vecākajam mantas kārīgi un no pravieša līdz priesteriem visi nododas meliem,” (Jer.6:13). Šos melus, kas tiek pausti mantkārības dēļ, Jeremija raksturo kā viltus praviešu virspusēju attieksmi pret grēku. Neņemdami nopietni grēka izraisīto iespaidu ar Dievu, tie sludina mieru tur, “kur miera nav” (Jer.6:14). Šī ir galvenā viltus praviešu sludināšanas pazīme.
Skaidrības labad pāris piemēru: Pavisam nesen komunistu valdīšanas laikā daudzi mācītāji kļuva par bezdievīgās varas propogandas ieročiem. Aizmirsuši patieso mieru Jēzus Kristus asinīs, viņi sludināja mieru, uzdodami Padomju Savienību par patieso miera nesēju! Šo jauno kustību sauca par “miera teoloģiju”, lai gan līdzība ar teoloģiju, protams, šeit ir visai attāla.
Šodien šīs pat tendences izpaužas tā saucamajā ekumeniskajā kustībā. Veikli uztverdami valdošos centienus pēc miera un vienotības pasaules politikā, viltus pravieši pasludina mieru arī dažādu konfesiju jeb ticības apliecību starpā, lai gan reāli pastāv būtiskas atšķirības. Kā to atklāj Jeremija, viņu nolūks ir vainu dziedināt tikai virspusēji, neķeroties pie ļaunuma saknes maldu mācības, kas šķeļ kristīgo baznīcu - izskaušanas.
Jeremija atklāj arī kādu citu būtisku aspektu, proti, tautai viltus praviešu sludināšana patīk. Tas ir tādēļ, ka viltus pravieši arvien cenšas saviem klausītājiem glaimot, katrai audiencei sakot tieši to, ko tā vēlas dzirdēt. Tā kā visi cilvēki pēc savas grēcīgās dabas ir patmīlīgi, tad viltus pravieši arvien iegūst lielu popularitāti. Taču viņu panākumi ir šķietami. Tas Kungs tos sauks pie atbildības, un tiem būs jākrīt. Tie tiks atmesti, un Jeremija viņus sauc par “bezvērtībā aizmestu sudrabu”, jo tas Kungs tos ir projām aizmetis” (Jer.6:30).
Kas attiecas uz mums, tad mums ir jāvairās no viltus miera sludinātājiem, viņu veidotajām reliģiskajām organizācijām un reliģiskajām aktivitātēm, kā mūs to māca apustulis Pēteris: “Tad nu jūs mīļie, to jau zinādami, sargieties, ka nezaudējat, maldu līdzi aizrauti, savu stipro pamatu” (2.Pēt.3:17).
Viltus praviešus, mācītājus un viņu organizācijas mēs atpazīstam nevis pēc viņu ierindas vai nosaukuma, bet pēc būtības. Tas ir pēc tā ko viņi māca. Āriene un nosaukums, kā jau to konstatējām, viņiem kalpo tikai par maskēšanās līdzekli.
Īstie pravieši
Arī Jaunajā Derībā ļaužu vidū pastāv praviešu dāvanas. Kā jau minēts, tās vispirms izpaužas Jēzus apliecināšanā. Otrs pravietiskā gara darbības aspekts ir laika zīmju pazīšana un skaidrošana (Lk.12:56). Tas nozīmē, ka uz apustulisko Rakstu pamata kristieši tiek apveltīti ar pravietisku skatienu, redzot pie kā novedīs viena vai otra laikmetiska tendence.
Tā, piemēram, iepazīstoties ar komunistu vai fašistu teorijām, kristieši spēja jau iepriekš paredzēt, pie kādām sekām šo teoriju realizācija dzīvē novedīs. Tas, protams, izraisīja patieso kristīgo praviešu vajāšanas un naidu pret tiem. Turklāt ne tikai no fašistu un komunistu puses, bet arī no svārstīgajiem un neitrālajiem, kas pat šajās kustībās centās saskatīt kaut ko labu. Protams, mēs varam saprast šādu visnotaļ cilvēcisku attieksmi, taču patiess pravietis arvien runā tā Kunga uzdevumā un sludina nevis savus uzskatus, bet tā Kunga vārdus. Lasot Vecās Derības praviešus, mēs redzam, ka Viņa vēsts nav glaimojoša ne Israēla ķēniņiem, nedz augstmaņiem, nedz priesteriem, nedz vienkāršajai tautai.
Turpretī īstie pravieši, kas vainu vēlas patiesi dziedināt, arvien norāda uz tautas atkrišanu no sava derības Dieva, norāj cilvēkus par pārkāpumiem un aicina tos saņemt grēku piedošanu. Viņu vēsts arvien satur gan bauslību, kas piedraud ar Dieva dusmām un sodu, gan arī Evaņģēliju, kas sniedz mierinājumu un piedošanu.
Patiesie pravieši nekad nemeklē savu, bet Dieva godu un cilvēku pestīšanu. Pretēji viltus praviešiem, kuru pazīme ir pasaules atzinība. Patiesos praviešus grezno krusts, un tos pazīst pēc tā, ka viņi arvien tiek vajāti. Vajāti tika gan Jaunās Derības pravieši, gan Kristus, gan apustuļi, kas mācīja, ka visi, kas gribēs dzīvot dievbijīgi, arī tiks vajāti. Tādēļ mums kristīgajā baznīcā ar prieku jāuzņemas krusts un vajāšanas, jo tās ir mūsu pestīšanas, bet bezdievīgo pazušanas zīme.
To māca Jēzus Gars, kas runāja gan caur Vecās Derības praviešiem, gan turpina runāt arī šodien caur apustuliskajiem Rakstiem. Īsts pravietis savu vēsti arvien smeļ no šā avota, kas vienīgais spēj remdēt pēc taisnības un patiesa miera izslāpušos Dieva ļaudis. Praviešu un apustuļu rakstos balstītā vēsts arvien brīdinās Dieva tautu par briesmām un rādīs tai ceļu uz debesīm caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Šie ir tie darbi, pēc kuriem mēs varam pazīt patiesu pravieti.
Patiesos praviešus grezno krusts, un tos pazīst pēc tā, ka viņi arvien tiek vajāti.
Baidos, ka tikai tāpēc, ka kādu vajā, viņš vēl nav pravietis. Daudzas sektas un viltus pravieši ir iekrituši šajā slazdā… jo viņi cilvēku vērsto pretestību pret sevi arvien iztulko kā kādu īpašu zīmi!
Mozus par Praviešiem pateica ļoti vienkārši – ja piepildās, tad varam runāt par pravieti. Ja nepiepildās – ziepēs tādu pravieti, neatkarīgi no tā vajā vai nevajā šamo! Vajāšanas ir sekas, nevis cēlonis pravieša dāvanām! Visus praviešus vajā, bet ne visi, kurus vajā ir pravieši!