Lielā Piektdiena, Lieldienas un mūsu taisnošana

Kristus dzīve atšķirībā no pārējo cilvēku dzīvēm bija pilnīgi nesavtīga. Viņš neko nedarīja sevis, bet mūsu, cilvēku, dēļ. Šī vispārējā patiesība attiecas arī uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Viņš mira un augšāmcēlās tieši mūsu dēļ. Tas nozīmē, ka gan Viņa krusta nāve, gan augšāmcelšanās būtiskā veidā ietekmē mūsu pestīšanu.

Taču ikvienam, kas Lielās Piektdienas dievkalpojumā ir dzirdējis Kristus pie krusta teiktos vārdus: “Viss piepildīts”, varētu rasties jautājums: “Ko tad vēl mums varētu dot Viņa augšāmcelšanās?”

Patiesi, kāda tad ir atšķirība starp Kristus krusta nāvi un augšāmcelšanos?

Atbilde, kurai ir liela dogmatiska nozīme, atrodama apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem. 4:25, kur Pāvils raksta, ka Kristus ir “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.”

Tātad Kristus nāve pie krusta, kuru Viņš izcieta mūsu vietā, nolīdzināja mūsu grēku parādu Dieva priekšā.

Tā kā mēs nespējam pildīt to, ko no katra cilvēka pieprasa Dieva bauslība, tad Kristus to piepildīja mūsu vietā, atņemdams bauslībai tās nāvējošo varu. Pēc Kristus nāves patiešām viss bija piepildīts. Kristus bija samaksājis par visiem cilvēku grēkiem. Viņa Krusta nāve bija sods, ar kuru Dievs sodīja pasaules grēku, bet bija vēl jānāk Dieva piedošanai jeb absolūcijai un tā bija Kristus augšāmcelšanās.

Tātad Lielajā Piektdienā tika iznīcināta grēka vara un tika likts pamats tam, ko dogmatikā sauc par vispārējo taisnošanu. Proti, ka mirstot pie krusta Jēzus ir samaksājis par visos laikos dzīvojošo cilvēku visiem grēkiem. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ. 3:16).

Tā ir samaksa par grēku un attiecas uz Lielo Piektdienu, taču tā vēl nav vispārējā taisnošana.

Tā nāk tikai tad, kad Dievs uzmodina Kristu no miroņiem.

Tikai Kristus augšāmcelšanās ir vispārējā taisnošana jeb Dieva absolūcija grēciniekiem. Dievs ir Viņu uzmodinājis, “lai mēs tiktu taisnoti.”

Tas nozīmē to, ka arī mūsu dzīvē nepietiek tikai ar Lielo Piektdienu jeb ar līdzdaļu Kristus ciešanās un nāvē. Ir jānāk arī Lieldienām.
Nepietiek tikai ar grēku nožēlu, ir jāsaņem arī absolūcija.

Proti, jāsaņem Kristus augšāmcelšanās nopelns.

Vienlaikus tas norāda arī, ka nepietiek tikai ar zināšanu par Kristus krusta nopelnu. Augšāmcelšanās arvien prasa ticību, caur kuru tiek sniegti tās nopelni. Tas norāda uz faktu, ka nav pestīšanas ārpus Kristus evaņģēlija, t.i., proti sludinātā Dieva vārda un sakramentiem.

Kas gan cits bija Kristus augšāmcelšanās, ja ne Dieva pasludinājums, ka cilvēku grēki ir piedoti.

Mācekļi, kas sastapa augšāmcelto Jēzu saņēma to pašu, ko mēs saņemam sludinātajā Evaņģēlijā un izdalītajos sakramentos, proti, grēku piedošanu. Bez absolūcijas, bez žēlastības līdzekļiem Vārda un sakramentiem nav grēku piedošanas un nav arī Lieldienu! To skaidri norāda jau minētā Jāņa 3. nodaļa. Vēstij, ka Dievs mīlējis pasauli seko vārdi: “lai neviens, kas viņam tic, nepazustu bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Tā pati vēsts ir atrodama Jāņa evaņģēlija 3:36: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.”

Tātad, lai gan arī par neticīgā cilvēka grēkiem, piemēram par Jūdas grēkiem, Kristus ir samaksājis, tomēr lai grēcinieks saņemtu šo krusta nopelnu, ir vajadzīga ticība. Uz tiem, kas netic, grēki joprojām paliek.

Lai to labāk saprastu, uzlūkosim Kristus mācekļus laikā starp Lielo Piektdienu un Lieldienām. Šajā laikā viens no Jēzus mācekļiem, Jūda, kas Viņu bija nodevis, pakārās, bet pārējie mācekļi baiļu pilni slēpās kādā Jeruzalemes namā, meklēdami iespēju tikt prom no Jeruzalemes. Šie cilvēki vēl neizprata Jēzus Krusta nāves patieso nozīmi. Viņiem likās, ka šī nāve ir traģisks, negaidīts notikums, kas iznīcinājis visas viņu cerības. Citiem vārdiem sakot viņiem trūka ticības. Tikai tad, kad viņi sastapa augšāmcelto Jēzu, tie saprata, ka Viņam bija jācieš un jāmirst un trešajā dienā jāceļas augšā saskaņā ar Svētajos Rakstos sen pausto Dieva nodomu. Tagad viņi kļuva ticīgi un ticībā saņēma Kristus krusta nopelnu grēku piedošanu, mieru ar Dievu un mūžīgās dzīvības apsolījumu. Tagad mācekļi nekur vairs negrasījās bēgt, bet centās priecīgo vēsti darīt zināmu arī citiem, būdami gatavi par to samaksāt pat ar savām dzīvībām. Līdzīgi tas notika arī ar apustuli Pāvilu, kas toreiz vēl bija farizejs Sauls. Viņš bija pārliecināts, ka Jēzus ir bijis zaimotājs un krāpnieks, kas taisnīgi sodīts ar krusta nāvi, un tāpēc vajāja Kristus mācekļus. Sauls šajā laikā bija neticīgs. Tikai tad, kad Sauls sastapa augšāmcelto Kristu, tika kristīts un kļuva par ticīgu kristieti Pāvilu, Kristus krusta nopelns nesa augļus arī viņa dzīvē.

Tātad tad, kad mēs sakām Dievs mīl visus cilvēkus, mēs nedrīkstam aizmirst, ka uz tiem, kas netic, Dieva dusmas vēl paliek. Nepietiek arī tikai ar personiskām pārdomām par Kristus krustu un tā jēgu. Nepietiek tikai ar psiholoģiju. Mums ir reāli jāsatiek Kristus. Līdz ar Viņu jāmirst, jāpiedzīvo Lielā Piektdiena, un līdz ar viņu jāceļas augšā, piedzīvojot Lieldienas. Tas notiek tikai Kristus baznīcā, kur mēs sastopamies ar Dieva dusmību bauslībā, kura mums liek piedzīvot Lielo Piektdienu un ar sludinātu un sakramentos izdalītu Kristus evaņģēliju. Tas dod mums dzīvību, prieku, mieru un patiesas Lieldienas. Vārdi, ar kuriem apsveicam viens otru Lieldienās “Kristus ir augšāmcēlies”, ir kopsavilkums visam tam, ko mēs baznīcā saņemam. Un tie ne tikai prasa, bet ar savu spēku arī izraisa ticības atbildi: “Patiesi, patiesi augšāmcēlies.”