22. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:21-35]

Šīs svētdienas sprediķa tēma ir piedošana. Tā kā kristietis dzīvo no piedošanas, tad viņam vienmēr ir jābūt gatavam piedot. Atbildot uz Pētera jautājumu vai pietiek, ja brālim, kas grēko pret tevi piedod septiņas reizes, Jēzus teica: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Lai pamatīgāk izskaidrotu šo jautājumu saviem mācekļiem, Jēzus stāsta tiem līdzību par ķēniņu, kas vēlējās norēķināties ar saviem kalpiem. Kāds no kalpiem tam bija parādā milzīgu naudas summu, kuru tas nekad nespētu atmaksāt, tādēļ ķēniņš vēlējās viņu un visu viņa ģimeni pārdot verdzībā. Kad kalps gauži līdzās, ķēniņam palika viņa žēl, un tas parādu atlaida. Savukārt kalps, tiklīdz tas bija atbrīvots, sastapa savu parādnieku, kas tam bija parādā samērā nelielu naudas summu un “satvēra to, žņaudza un sacīja: Maksā, ko esi parādā!” Kad tas to nespēja un lūdza pagaidīt, kalps atteicās to darīt un cietsirdīgi viņu iemeta cietumā. Taču to redzēja viņa darbabiedri un noskumuši pastāstīja par notikušo ķēniņam. Ķēniņš ļoti sadusmojās un to atdeva mocītājam, lai tas tiktu mocīts tik ilgi, kamēr atdos visu savu parādu. Savu līdzību Jēzus nobeidz ar vārdiem: “Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” Tātad šajā līdzībā Jēzus atgādina mums trīs lietas pirmkārt, mūsu grēku parādu, ko Dievs ir piedevis; otrkārt, ka mums tāpat jāmācās attiekties pret savu tuvāko kā Dievs izturējies pret mums; treškārt, ja mēs to nedarīsim, tad arī Dievs atņems mums savu žēlastību.

52. Psalmā mēs lasām, ka Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu. Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena. To pašu apstiprina arī Pāvils vēstulē Romiešiem trešajā nodaļā. Taču nedaudz tālāk, tās pašas vēstules 5.nodaļā Pāvils raksta romiešiem, ka Dievs viņus ir tik ļoti mīlējis, ka sūtījis savu Dēlu, kas miris par tiem, kad viņi vēl bija grēcinieki. Tātad cilvēki izturējās pret Dievu ļauni un nepateicīgi. Viņi bija atkrituši no Dieva derības un viņa likumiem, kļuvuši izvirtuši un nekrietni, darīdami tikai grēkus. Taču Dievs tā vietā, lai šos cilvēkus pazudinātu un sodītu, sūtījis savu Dēlu, lai tas viņus glābtu. No Jēzus līdzības vārdiem ir skaidrs, ka visi cilvēki ir parādnieki Dieva priekšā, ka savu parādu tie nespēj atmaksāt un tādēļ ir pelnījuši Dieva dusmas un sodu. Dievs rīkotos pilnīgi taisnīgi, ja atdotu cilvēku velna verdzībā. Taču Dievs cilvēku mīl. Viņš negrib viņu sodīt un pazudināt, bet gan atgriezt un darīt par jaunu cilvēku. Dieva mīlestības spēks atklājas tādējādi, ka viņš nevis iznīcina ļauno, bet pārvērš to labajā. Tā kā neviens cilvēks pats no sevis nespēja atbrīvoties no velna un ļaunuma varas, tad Dievs kļuva par cilvēku, izcieta visu cilvēka pelnīto sodu un sniedza cilvēkam savu nopelnu pilnīgi bez atlīdzības. Jānis par to raksta: Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaule, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. (1.Jņ.4:9-10) Tātad Dievs mums ir nevis atmaksājis pēc mūsu nopelniem, bet darījis to, ko mēs nekādi nebijām pelnījuši. Viņš atlaida mums visu mūsu lielo un nesamaksājamo parādu.Šis lielākais jeb nesamaksājamais parāds nozīmē iedzimto grēku visa mūsu grēcīguma pamatu. Jānis arī, norādīdams uz Jēzu, saka: Redzi, kur Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Un, mirdams pie krusta, Jēzus teica: viss piepildīts. Tātad viņa nāve bija samaksa arī par visiem mūsu aktuālajiem grēkiem, t.i., tiem grēkiem, kurus mēs darām ikdienas.

Jautājums tagad ir tāds kā mums jāizturas pret saviem parādniekiem? Mūsu vecais cilvēks ir nadzīgs darīt ļaunu otram. Taču mums pašiem nebūt nepatīk, ka mūs kāds aizskar. Patiesībā mēs ļoti pārdzīvojam jebkuru netaisnību, kas mums tiek nodarīta. Šajā ziņā mums ir izcila taisnīguma izjūta, tādēļ arī Kristus kādā vietā pamāca, lai mēs mīlam tāpat kā sevi arī savu tuvāko. Cilvēka taisnīguma sajūta fiksē katru netaisnību un prasa, lai nodarījums tiktu atmaksāts aci pret aci, zobu pret zobu. Arī Jēzus līdzībā aprakstītais kalps rīkojas tieši tā žņaudz cilvēku, kas tam ir parādā un iemet to cietumā. Formāli viņam ir taisnība. Taču šī viņa taisnība, tāpat kā ikviena cilvēka paštaisnība nav visa patiesība! Patiesība ir tāda, ka viņam pašam ķēniņš ir atlaidis daudzkārt lielāku parādu. Un tā tas ir arī ar katru no mums Dievs mums ir atlaidis milzīgu nesamaksājamu parādu mūsu iedzimtā grēka parādu visus miesas darbus mums mūsu grēkus nepielīdzinādams. Tātad, lai gan mēs grēkojam nemitīgi un pelnām Dieva dusmas un sodu, tomēr Kristus dēļ, tik ilgi, kamēr mēs ticam Jēzus nopelnam, Viņš mums šos grēkus nepielīdzina. Un mēs tāpat kā kalps Jēzus līdzībā varam gauži lūgt Dievu un droši paļauties, ka viņš mums piedos un atlaidīs mūsu parādu.

Bet kā tad paliek ar citu parādiem? Ar to, ko citi nodara mums? Vispirms mums jāatceras, ka šie parādi, salīdzinot ar to parādu, kuru Dievs ir piedevis mums, ir ļoti niecīgi. Ja iedzimtais grēks būtu pielīdzināms jūrai, tad katrs izdarītais grēks ir līdzīgs pilienam. Tātad mūsu grēki ir kā jūra, bet citu grēki pret mums kā mazs piliens. Otrkārt, Dievs vēlas, lai mēs piedodam citiem parādus tāpat, kā viņš tos ir piedevis mums. Šī viņa vēlēšanās ir tik skaidri izteikta un nozīmīga, ka viņš ir licis mums šo patiesību izrunāt katru dienu, ikreiz, kad mēs lūdzam Svēto lūgšanu. Un šeit mēs redzam vienu no vislielākajiem mūsu ticības darbiem, un vienu no vislielākajām cīņām ar mūsu veco cilvēku. Pēc savas dabas mums gribas atriebties par katru ļaunumu, ko mums nodara citi. Tāpat kā kalpam, mūsu vecajam cilvēkam gribas savus parādniekus žņaugt un redzēt sapūstam cietumā. Un tāpat gribējās arī Jēzus mācekļiem, jo arī viņi bija tikai grēcīgi cilvēki, pat ja tos sauca par Pāvilu, Pēteri vai Jāni. Un Jēzum nācās savus mācekļus apvaldīt un atgādināt tiem, kādam garam viņi pieder. Tas pats mums jāatgādina sev katru dienu no jauna. Īpaši tas, ka Dievs pieļauj, lai velns un pasaule pret viņa mācekļiem izturētos ļauni, tāpat kā viņi izturējās pret viņa Dēlu, kas zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu. Pēteris arī saka, ka tā ir Dieva žēlastība, ka mēs savas ticības dēļ varam panest bēdas, ciezdami pārinodarījumu dēļ. Dievs mūs ir mīlējis un arī mums pienākas citam citu mīlēt, saka Jānis. Tātad tāpat kā Dievs ir piedevis mums mūsu grēkus mums jābūt gataviem piedot ikvienam, kas lūdz piedošanu.

Lai brīdinātu savus mācekļus, ka viņi šo patiesību neaizmirstu, Jēzus savu līdzību nobeidz ar atgādinājumu, ka ķēniņš nepateicīgo kalpu atdeva mocītājam un tā notiks arī ar ikvienu citu, kas savam brālim no sirds nepiedos. Tātad Jēzus nepaļaujās vis uz mūsu labo gribu, bet pievieno stingrus draudus. Ja mēs savam tuvākajam nepiedodam, tad mēs patiesībā noliedzam Jēzus krusta nāves nopelnu un mīdām kājām viņa svētās asinis. Tādēļ ikreiz, kad mūs pārņem ļaunas domas un alkas pēc atriebības, mums jāatceras tas, ko Jēzus mūsu un mūsu tuvinieka labā ir darījis. Ja mēs pret savu tuvinieku izturēsimies pēc bauslības prasībām, tad mēs būsim pazaudējuši žēlastību un arī paši sevi pakļausim bauslības darbu lāstam. Ja prasīsim, lai viņš saņem pēc nopelniem, tad arī mums būs jāsaņem pēc nopelniem un mēs nokļūsim mocītāja velna rokās. Viņš mums nemitīgi atgādinās mūsu parādu un mocīs mūsu sirdsapziņu mūžīgi. Tātad, ja mēs dzīvojam Evaņģēlija gaismā, tad dzīvosim tajā. Ja mēs dzīvojam no grēku piedošanas, tad mācīsim arī savam tuvākajam dzīvot no tās.

Šo Kristus likumu Pāvils izsaka šādi nesiet cits cita nastas. (Gal.6:2). Šo vārdu nozīme ir vienkārša, labi saprotama, bet grūti izpildāma. Katru reizi, kad mūsu ticības brāļi un māsas grēko pret mums, mums tomēr jācenšas viņu grēkus un vājības apklāt un nolīdzināt, un paturēt pret viņiem labvēlīgu attieksmi. Dievs tāpat kā mums, arī viņiem ir piedevis, un šo piedošanu mēs nedrīkstam ignorēt. Protams, mēs ne vienmēr to spējam, tādēļ arī mums pašiem nākas dzīvot no Dieva žēlastības un piedošanas arī šajā ziņā. Bez liekulīgas svētulības mums jāatzīst savi grēki, lai caur nožēlu un piedošanu jaunais cilvēks varētu celties un parādīt savam tuvākajam patiesu mīlestību. Mūsu vecais cilvēks to nespēs nekad. Vienīgais, ko pēc savas dabas mēs varam darīt, ir iemācīties ārēji neizrādīt savas dusmas un izturēties pat ar liekulīgu aprēķina pilnu laipnību. To mums nevajag darīt, jo Kristus nemāca mums izlikties un neprasa darīt mums to, ko nespējam. Taču no Dieva baušļiem mums jāmācās atzīt, ka mūsu piedošanas un mīlestības trūkums ir grēks. Un jālūdz Dievam piedošana un žēlastība, lai viņš nemet mūs moku bedrē, bet no savas žēlastības dod mums spēku, ka varam arī mainīties un darīt darbus, kas mūsu vecajam cilvēkam nav pa spēkam. Taču šie darbi visi ir Svētā Gara augļi un tie ienākas lēnām, ilgstošā cīņā ar mūsu veco, samaitāto dabu. Un šeit svarīgi ir saglabāt pazemību un mācīties dzīvot no Dieva žēlastības. Kad mēs patiesi redzēsim, cik dziļa ir mūsu grēku jūra un cik liela ir Dieva piedošana, tad mēs varbūt arī dažreiz paskatīsimies citādi uz savu tuvinieku grēkiem un tie mums liksies tikai kā tādas mazas peļķes, skabargas, salīdzinot ar mūsu baļķi.

Vēl protams jāatceras, ka uz tiem, kas netic Kristum, grēki vēl joprojām paliek, un arī mums nav tiesību uzbāzties ar savu piedošanu tiem, kas to nemeklē. Taču mums arvien jābūt nevis nosodošiem, bet mīlošiem, zinot ka viņu grēki un ļaunie darbi tiem pašiem kaitē daudz vairāk nekā mums. Patiesībā, mums tie nāk par labu. Tādēļ arī pret neticīgiem mums jāizturas ar žēlumu un jāatceras, ka tiem, kas žēlastību neparāda, arī Dievs neparādīs žēlastību. Un atcerēsimies, ka savu tuvāko mēs mīlam nevis viņa īpašību dēļ, bet tādēļ, ka mīlestība ir mūsu kristieša mērķis. Dievs ir mīlējis un mīl mūs, lai mēs varētu mīlēt citus, protams, šī vārda patiesajā, bet nevis moderni izkropļotajā nozīmē. Āmen.