Bijība ir laba zīme

Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? [Rom.8:35]

Te apustulis runā par Dieva bērnu vislielākajām rūpēm – palikt Kristus mīlestībā. Iepriekš šajā nodaļā apustulis mierināja mūs raizēs par šī brīža žēlastību pret sirdsapziņas apsūdzībām un mierināja mūs mūsu bailēs no Dieva dusmām.

Tagad viņš pievēršas raizēm par draudiem mūsu garīgajai dzīvei un vēlas mūs pārliecināt, ka nekādi šķēršļi mūsu ceļojumā nebūs tik spēcīgi, lai šķirtu mūs no Kristus mīlestības. Un, kā minēts iepriekš, apustulis triumfējoši jautā: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?”

Šis jautājums pauž apustuļa stipro ticību un paļāvību. Jau pats šis jautājums – vai varam tikt šķirti no Kristus mīlestības – un mierinošā atbilde norāda, ka šādas raizes bieži nomāc ticīgos un viņiem nepieciešams šis mierinājums.

Nedomāsim, ka apustulis to rakstījis tikai tāpēc, lai iedrošinātu pats sevi, un bez nolūka iedrošināt arī citus, kam būs vajadzīgs šāds mierinājums.

Tās ir visaptverošas rūpes par visiem patiesi ticīgiem cilvēkiem, un tā ir atšķirības zīme īstai žēlastībai viņu sirdīs, ka viņiem rūp palikt Kristus mīlestībā. Viņi neapmierinās tikai ar īslaicīgu mierinājumu un žēlastību, bet domā par palikšanu tajā līdz pašam galam.

Tā ir ļoti laba zīme, ja tu asi izjūti savu vājību, nepastāvību, ienaidnieka varu un šķēršļus un bīsties zaudēt savu lielo dārgumu – lai arī, protams, tas ir trūkums tavā ticībā, ja tev nav tikpat liela mierinājuma un paļaušanās Dieva spēkam un uzticībai. Bet pati šī bijība ir laba zīme, jo tā ne tikai rāda, ka tu pazīsti savu vājību un ienaidnieka varu, bet arī to, ka pati šī dāvana tev kļuvusi dārga un neaizstājama.

Jo tāda arvien ir cilvēka daba – cik dārgs un neaizstājams mums kaut kas ir, tik ļoti mēs to baidāmies zaudēt.

Ja man ir jāsarga maza manta, tad no zagļiem es daudz nebaidos. Bet, ja manta ir liela un dārga, teiksim, pusmiljonu vērta, tad man liekas, ka visi zagļi to zina, un neviena vieta man nešķiet gana droša. Cilvēks, kas šai bīstamajā pasaulē nekad nebaidās pazaudēt savus pestīšanas dārgumus, tos pārāk augstu nevērtē.

Tā ir laba zīme, ja tev piemīt bijības gars un tendence arvien baidīties no pievilšanas un garīgām briesmām. Kāds senāku laiku mācītājs raksta: “Tevi pārņem it kā nāves bailes, kad tu iedomājies, ka kādu dienu no savas sirds tu varētu pazaudēt Dieva bijāšanu un ticību.” Šādas lietas liecina par Gara darbu tavā dvēselē, kas licis tev iemīļot savu žēlastības stāvokli, ko nekādā gadījumā nevēlies zaudēt.

Bet tie, kas raizējas par Dieva žēlastību, ar Dieva žēlastību tiks arī mierināti. Tāds ir visa Dieva vārda pamatprincips, pēc kura rīkojas arī apustulis – viņš grib mierināt un iedrošināt tos, kas baidās, jo ticīgajiem ir varens un uzticams Kungs un Aizstāvis un nekas tos nešķir no Viņa.

Tas ir tiesa, ka mūsu ceļā var stāties daudz varenu šķēršļu un ienaidnieku. Bet Vēstulē romiešiem 8:37 apustulis saka: “Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis.” Tāds ir mierinājums, ko apustulis šeit sludina.

Kristus mīlestība…

Žēlastība, no kuras mani nekas nevar šķirt, te izteikta īsos, bet bagātos vārdos: “Kristus mīlestība.” Tā ir nevis mūsu mīlestība uz Kristu, bet Kristus mīlestība uz mums, kā to apliecina viss konteksts. Iepriekšējā pantā apustulis ir aprakstījis to, ko Kristus par mums darījis. Bet ko nozīmē būt šķirtam no Kristus mīlestības? Tas nepārprotami nozīmē būt šķirtam no personiskas līdzdalības Kristus mīlestībā, t. i., no žēlastības stāvokļa, kur Kristus mīlestība ir visa mūsu pestīšana.

Jo nepietiek tikai ar to, ka Kristus mīlestībā mēs iegūstam visu, kas vajadzīgs dzīvībai un glābšanai – Tēva mūžīgo žēlastību, brīvību no pazušanas, Svēto Garu mūsu sirdīs, dievbērnību un mantojumu debesīs. Bet ticīgo vislielākais dārgums un laime ir tieši Kristus mīlestība. Līgavaiņa mīlestība līgavai ir svarīgāka par visām viņa dāvanām un īpašumiem.

Ticīga dvēsele saka līdz ar Asafu: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes” [Ps 73:25]. Tas atšķir ticīgu dvēseli: kad tā aizmirstas, viņas lielākās bailes ir par to, ka tā ir grēkojusi pret savu Kungu un zaudējusi Viņa mīlestību. Un tā šie vārdi – “Kristus mīlestība” – ir pilnībā nolaupīti ticīgai sirdij.

Bet apustulis saka: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?” Jau šā jautājuma tonis pauž mierinājuma pilnu pārliecību, ka nekas un neviens mūs nespēs šķirt no šīs mīlestības. Un mums katrā ziņā tas jāsauc par lielu un dievišķu mierinājumu, ka visās mūsu briesmās un kārdinājumos mums blakus ir tāds uzticams un varens Kungs, kurš droši mūs vadīs cauri visam, kad Viņu piesauksim.

Taču bieži mēs nesaņemsim to mierinājumu, ko labprāt vēlētos mūsu vecais cilvēks, kas neredz nekādas briesmas un neuzskata, ka mums ik dienu būtu jāpiesauc Tas Kungs un nemitīgi jāpaļaujas uz Viņu.

Slava Dievam! Viņa spēkā un uzticībā mums vienmēr ir pieejams mierinājums, kas mums vajadzīgs. Un vienīgi tādu mierinājumu Tas Kungs mums vēlas dot.