Sprediķis Dominica 4. Adventus svētdienā

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. [Jņ.1:19-28]

Evaņģēlists bagātīgi apraksta Jāņa liecību un piešķir tai lielu nozīmi. Jo, lai gan, rakstot par Jāni, pietiktu sacīt: “Viņš atzinās”, tomēr evaņģēlists atkārto un saka: “Viņš atzinās un neliedzās.” Bez šaubām, ar šiem vārdiem evaņģēlists cildina Jāņa pastāvību lielajos kārdinājumos, ar kuriem viņš tika vilināts uz atkrišanu no patiesības. Aplūkosim šī notikuma apstākļus.

Pirmkārt, pie Jāņa tiek sūtīti nevis kalpi vai parasti pilsoņi, bet cilvēki no augstākās un dižciltīgākās – priesteru un levītu kārtas, farizeji, kas bija tautas vadītāji. Tādam vienkāršam cilvēkam kā Jānis tie bija ļoti augsti sūtņi, tā ka viņš būtu varējis priecāties un lepoties šāda pagodinājuma dēļ; pasaulē kungu un valdnieku labvēlība tiek vērtēta ļoti augstu.

Otrkārt, priesterus un levītus, kas nāk pie Jāņa, ir sūtījuši nevis vienkāršie ļaudis, bet galvaspilsētas, Jeruzalemes, padomnieki un valdnieki, – itin kā visa jūdu tauta nāktu pie Jāņa un parādītu viņam godu. Ak, kas tā bija par ainu! Cik gan iedomīgs Jānis varētu kļūt, ja viņam būtu bijusi pasaulīga sirds!

Treškārt, jūdi piedāvā Jānim nevis kādu dāvanu vai parastu godu, bet visaugstāko godu un varenību – ķēniņvalsti un visu varu; tie ir gatavi uzņemt viņu kā Kristu. Tas ir liels un ļoti vilinošs kārdinājums. Ja Jānis nezinātu, ka jūdi grib uzskatīt viņu par Kristu, viņš nebūtu sacījis: “Es neesmu Kristus.” Un Lūka (Lk. 3:15 16) raksta, ka tad, kad visi jau domājuši, ka Jānis ir Kristus, viņš atbildējis: “.. pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas.”

Ceturtkārt, kad Jānis negrib pieņemt šādu godu, jūdi vēl turpina viņu kārdināt un ir gatavi uzskatīt viņu par Ēliju. Jo tiem bija dots pravietojums, kas rakstīts Mal. 3:23 24. Te Dievs saka: “Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar savu lāstu smagumu.”

Piektkārt, kad nu Jānis negrib būt arī Ēlija, jūdi turpina viņu kārdināt, piedāvādami vismaz pravieša godu. Jo kopš Maleahija laikiem jūdu tautai nebija bijis neviena pravieša – šo godu viņi labprāt būtu snieguši Jānim. Tomēr Jānis paliek nelokāms – viņš neuzklausa šos daudzos goda piedāvājumus.

Sestkārt un visbeidzot, kad jūdi vairs nezina, kādu godu vēl Jānim varētu piedāvāt, tie jautā viņam pašam – par ko tad šis vīrs gribētu tikt uzskatīts? Tie katrā ziņā vēlas celt Jāni godā. Tomēr Jānis negrib pieņemt arī pravieša godu un atbild, ka viņš ir tikai balss, kas uzrunā viņus un ikvienu cilvēku; bet jūdi to neņem vērā. Tālāk dzirdēsim, ko tas viss nozīmē. Aplūkosim šo tekstu.

“Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?””

Jeruzalemes jūdi sūtīja pie Jāņa priesterus. Kādēļ tie paši nenāca pie viņa? Jānis bija nācis, lai sludinātu atgriešanos no grēkiem ikvienam cilvēkam jūdu tautā. Taču šo sludināšanu viņi atstāja bez ievērības; tādēļ ir skaidrs, ka tie sūtīja savus vēstnešus un piedāvāja Jānim šādu godu ne jau ar labu nodomu; viņi arī īsti neticēja, ka Jānis būtu Kristus vai Ēlija, vai arī pravietis – citādi tie būtu nākuši paši un saņēmuši kristību, kā to darīja citi ļaudis. Bet ko tad Jeruzalemes jūdi gaidīja no Jāņa? To Kristus parāda Jņ. 5:33 35: “Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību. .. Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” No šiem vārdiem ir skaidrs, ka jūdi pie Jāņa meklējuši paši savu godu un gribējuši izmantot Jāņa gaismu, tas ir, viņa augsto, slaveno vārdu, lai varētu paši izcelties tautas priekšā. Jo, ja Jānis būtu piekritis jūdiem un pieņēmis viņu piedāvāto godu, tie arī paši būtu kļuvuši vareni un tiktu godāti savas tautas vidū – kā cilvēki, kas ir tik diža, svēta vīra draudzības un goda cienīgi. Un vai gan tas reizē nenozīmētu, ka visa viņu alkatība, tirānija un nelietība tiek atzīta par svētu un brīnišķīgu lietu? Tā Jānis ar savu svētumu kļūtu par pašu izcilāko kauna aizsegu, kāds vien šajā pasaulē redzēts. Turklāt rastos nopietns pamatojums, kas ļautu noliegt un noraidīt Kristus atnākšanu – kā notikumu, kas ir pretrunā ar visu priesteru un tirānu dzīvi; jo viņu pusē būtu nostājies dižais, svētais vīrs Jānis.

Tādēļ šeit redzam, kāda nelietība slēpjas jūdu rīcībā, kā viņi kārdinājuši Jāni, gribēdami, lai viņš noliedz Kristu un kļūst līdzīgs Jūdam Iskariotam, attaisnodams viņu netikumus, nodrošinādams viņiem godu un tautas atzinību. Vai tie nav īsti prasmīgi tirgotāji, kas piedāvā godu Jānim, gribēdami gūt godu paši sev? Viņi tam piedāvā ābolu par ķēniņvalsti un grib mainīt mazvērtīgus grašus pret guldeņiem. Taču Jānis paliek nelokāms, – kā tālāk lasām.

“Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.””

Šī Jāņa liecība ietver divas lietas: pirmkārt, viņš apliecina; otrkārt, viņš neliedzas. Jānis apliecina Kristu, sacīdams: “Es neesmu Kristus”, – kā teksts mums to parāda. Šai pašai liecībai pieder arī tas, ka Jānis sevi neatzīst nedz par Ēliju, nedz arī par pravieti. Jānis neliedzas – tas nozīmē: viņš atzīstas un apliecina to, kas viņš ir, proti, vēstneša balss tuksnesī, kas ar savu saucienu sagatavo Tā Kunga ceļu. Tā nu Jānis skaidri un brīvi apliecina ne vien to, kas viņš nav, bet arī – kas viņš ir. Jo tā liecības daļa, kurā kāds atzīstas un saka, kas viņš nav, vēl ir neskaidra un nepilnīga; jo nav zināms, par ko tad īsti šis cilvēks ir jāuzskata. Bet Jānis šeit atklāti saka, par ko viņš ir uzskatāms un par ko nav. Jānis pārliecina priesterus, apliecinādams, ka viņš nav Kristus, un nenoliegdams to, ka ir balss, kas atskan pirms Kristus atnākšanas.

Varbūt kāds varētu sacīt: evaņģēlists runā pats sev pretī, nosaukdams par apliecināšanu to, kas drīzāk ir noliegums – ka viņš saka: “Es neesmu Kristus.” Šeit Jānis noliedz to, ka viņš varētu būt Kristus! Un sacīt “nē” taču nozīmē noliegt. Jūdi prasīja, lai Jānis apliecinātu, ka viņš ir Kristus. To Jānis noliedz, bet evaņģēlists saka: viņš apliecināja. Savukārt vārdi: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc..”, drīzāk ir apliecinājums. Bet evaņģēlists aplūko un apraksta šo notikumu tieši tādu, kāds tas ir Dieva priekšā, un nevis tā, kā šos vārdus uztver cilvēku ausis. Jo cilvēku prātus nodarbināja doma, ka Jānis noliedz Kristu un neapliecina, ka viņš pats tas būtu. Bet, tā kā Jānis nelokāmi paliek pie savas liecības, teikdams, kas viņš ir un kas nav, Dieva priekšā šī viņa rīcība ir dārgs un vērtīgs apliecinājums, nevis noliegums.

“Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.””

Kā jau iepriekš sacīts, jūdiem bija dots pravietojums, ka Ēlija nāks pirms Tā Kunga dienas (Mal. 3:23). Tādēļ vēl joprojām arī kristiešu vidū itin bieži var dzirdēt apgalvojumu: Ēlija nāks pirms pastarās dienas. Daži vēl piemin Ēnohu, daži – evaņģēlistu Jāni. Arī mēs nedaudz aplūkosim šīs lietas.

Pirmkārt, jānoskaidro, vai pravietis Maleahijs runā par mūsu Kunga otro atnākšanu pastarā dienā vai arī par Viņa pirmo nākšanu – miesā un caur Evaņģēliju. Ja pravietis runā par pastaro dienu, tad Ēlija noteikti vēl ir gaidāms; jo Dievs nemelo. Savukārt tas, ka jānāk arī Ēnoham vai Jānim, nav pamatots Rakstos; tādēļ tās uzskatāmas par pasakām un blēņām. Bet, ja pravietis runā par Kristus nākšanu miesā un vārdā, tad ir skaidrs, ka Ēlija vairs nav jāgaida; tad Jānis ir Ēlija, par kuru pravietojis Maleahijs.

Es domāju, ka Maleahijs nav runājis par kādu citu Ēliju, bet tieši par Jāni un Ēlija no Tisbes – tas, kurš ugunīgos ratos uzbraucis debesīs, kā rakstīts 2. Ķēn. 2:11 – mums nepavisam nav jāgaida. Uz šādām domām mani mudina arī eņģeļa Gabriēla vārdi Lk. 1:17, kas sacīti Caharijam, Jāņa tēvam: “Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām..” Šajos vārdos skaidri redzams, ka eņģelis norāda uz Maleahija pravietojumu, kurā arī ir sacīts: “Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem..”, – kā iepriekš lasījām. Ja Maleahijs būtu pravietojis par kādu citu Ēliju, tad eņģelis, bez šaubām, nebūtu saistījis šo pravietojumu ar Jāni. Bet viņš šeit runā tāpat kā, sacīdams par Jaunavu Mariju to pašu, kas izteikts pravietojumā Jes. 7:14: “.. redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu..” Attiecinādams šos vārdus uz Mariju, eņģelis saka: “Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu..” (Lk. 1:31).

Otrkārt, paši jūdi kopš seniem laikiem saprata Maleahija vārdus kā pravietojumu par Kristus nākšanu miesā. Tādēļ viņi jautā Jānim, vai viņš ir Ēlija, kam jānāk pirms Kristus. Bet jūdi maldījās, attiecinādami šos vārdus uz pirmo, miesīgo Ēliju. Jo, lai gan teksts saka, ka Ēlijam jānāk pirms Kristus, tomēr tas nenozīmē, ka nāks Ēlija no Tisbes – kā Raksti viņu nosauc 1. Ķēn. 17:1 un 2. Ķēn. 1:3, 8 –, bet vienkārši Ēlija, pravietis, kā eņģelis Gabriēls saka Lk. 1:17: “Ēlijas garā un spēkā.” Tas ir, itin kā viņš sacītu: tas būs īstais Ēlija; gluži kā mēs mēdzam sacīt par cilvēku, kurš pēc savas dabas un darbiem ir ļoti līdzīgs kādam N: viņš ir īsts N. Tā, piemēram, es varētu sacīt: pāvests ir īsts Kajafa; Jans Huss ir īsts Pāvils. Un Dievs caur Maleahiju apsola kādu, kas būs īsts Ēlija; bet tas ir Jānis.

Tomēr es vēl neticētu šādai izpratnei, ja pats Kristus to nebūtu apstiprinājis, Mt. 17:10 12. Kad mācekļi Tabora kalnā bija redzējuši Ēliju un Mozu, tie jautāja Kungam: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Ēlijam jānākot papriekš?” Itin kā viņi sacītu: Tu jau esi atnācis, bet Ēlija pirms Tevis nav nācis, bet parādījies tikai tagad, pēc Tavas atnākšanas; tomēr viņi saka: Ēlijam jānāk papriekš. Kristus nenoraidīja šādu izpratni, bet apstiprināja to un sacīja: “Ēlija gan nāk un visu atkal sataisīs. Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja.” Un šeit Matejs saka: “Tad mācekļi saprata, ka Viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju.” Savukārt Marks (Mk. 9:13) piebilst: “Bet Es jums saku, ka arī Ēlija ir nācis, un tie tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.”

Vienīgā vieta Rakstos, kur pravietota Ēlijas nākšana, ir šie Maleahija vārdi; pats Kristus tos attiecina uz Jāni. Un, lai gan Kristus saka: “Ēlija gan nāk un visu sataisīs”, tas tomēr nevarētu nevienu samulsināt, jo Viņš pats savus vārdus paskaidro, sacīdams: “Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis.” Tas nozīmē: jūs esat dzirdējuši, ka Ēlija nāks un visu sataisīs; tā arī ir taisnība un patiesība – tā ir rakstīts, un tā arī jānotiek. Bet jūdi nezina, par kuru Ēliju šie vārdi sacīti. Šis Ēlija jau ir atnācis. Tā Kristus pats apstiprina Rakstu vārdus un sniedz pareizu izpratni par gaidāmo Ēliju. Tomēr Viņš noliedz visas maldīgās domas par to, ka nāks vēl kāds cits Ēlija, nevis Jānis.

Bet visspēcīgāk Kristus pierāda to, ka neviens cits Ēlija nav gaidāms, Mt. 11:13 un turpm. sacīdams: “Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim. Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk. Kam ausis ir, tas lai dzird.” Te redzam, ka bijis gaidāms tikai viens Ēlija; jo, ja būtu jānāk vēl kādam, Kristus nevarētu sacīt: Jānis ir Ēlija, kam bija jānāk. Tad Viņam būtu vajadzējis sacīt: Jānis ir viens no Ēlijiem, vai vienkārši: viņš ir Ēlija. Bet Kristus parāda, ka Jānis ir tas Ēlija, kura nākšanu ikviens gaida – tas Ēlija, par kuru bija sludināts. Tā mūsu Kungs skaidri liek saprast, ka Maleahija pravietojums ir piepildījies Jānī; pēc viņa atnākšanas neviens cits Ēlija vairs nav gaidāms.

Tādēļ arī mēs paliekam pie tā, ka pēdējais pasludinājums pirms pastarās dienas ir Evaņģēlijs, caur kuru Kristus ir nācis visā pasaulē. Pirms šī pasludinājuma un Kristus atnākšanas ir nācis Jānis, sagatavodams Viņam ceļu. Tā visi pravieši un bauslība ir pravietojuši līdz Jānim; un tādēļ nav pieļaujams, ka kāds gribētu sniegties tālāk un meklēt citu gaidāmo Ēliju, kas nāks pēc Jāņa; arī Maleahija pravietojumam jāpiepildās Jāņa laikā. Jo, tā kā Kristus apliecina, ka visi pravieši pravietojuši līdz Jānim, neviens no tiem nevar savos pravietojumos pārsniegt šī laika robežas. Tā nu mēs pavisam noteikti varam secināt, ka neviens cits Ēlija vairs nenāks; Evaņģēlijs paliks līdz pat pasaules galam.

““Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.””

Te daži domā, ka jūdi jautājuši par to pravieti, par kuru Mozus raksta 5. Moz. 18:15: “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus..” Taču šos vārdus Sv. Pēteris Ap. d. 3:22 un Stefans Ap. d. 7:37 attiecina uz pašu Kristu, – kā tas arī ir jāskaidro. Un jūdi, protams, uzskatīja šo pravieti par tikpat lielu kā Mozus – par augstāku nekā pravietis Ēlija. Tādēļ viņi sapratuši šo vārdu kā Kristus apzīmējumu un jautājuši Jānim, vai viņš ir parasts pravietis, tāds pats kā citi – ja jau viņš nav ne Kristus, ne Ēlija. Kopš Maleahija laikiem jūdiem nebija bijis neviena pravieša: Maleahijs bija pēdējais pravietis, un Vecā Derība beidzas ar iepriekš citētajiem vārdiem par Ēlijas atnākšanu. Tātad Jānis ir nākamais un pirmais pēc Maleahija, kas savas grāmatas noslēgumā pravieto par viņu, un jūdi jautā Jānim, vai viņš ir viens no praviešiem, – kā arī Kristus par viņu saka Mt. 11:9: “Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.” Un Matejs (Mt. 21:26) saka: “.. visi tur Jāni par pravieti.”

Te rodas jautājums: kā tad Jānis ir apliecinājis patiesību, noliegdams to, ka viņš būtu Ēlija, tāpat arī, ka būtu uzskatāms par pravieti, un tomēr pats Kristus viņu sauc par Ēliju un par to, kurš ir vairāk nekā pravietis? Un arī pats Jānis zināja, ka ir nācis Ēlijas Garā un spēkā, tāpat arī – ka Raksti viņu sauc par Ēliju! Ja sakām: Jānis nav atzinis sevi par pravieti tādēļ, ka viņš bijis vairāk nekā pravietis, – tas taču skan aizskaroši, itin kā Jānis gribētu lielīties un sevi paaugstināt! Tādēļ mums jāuzskata, ka Jānis ir apliecinājis patiesību visvienkāršākajā veidā, proti, atzinis, ka viņš nav tas Ēlija, par kuru jūdi jautāja, nedz arī kāds no praviešiem. Jo bija ierasts, ka pravieši vada un māca tautu un ļaudis pie praviešiem meklē padomu un palīdzību. Jānis nebija un negribēja būt viens no šādiem praviešiem, – tādēļ ka visu praviešu Kungs jau bija atnācis; visiem ļaudīm vajadzēja sekot Viņam un turēties pie Viņa. Jānis gribēja nevis saistīt ļaudis pie sevis, bet vest viņus pie Kristus; tā tam bija jānotiek, sagaidot paša Kristus atnākšanu. Jānis sacīja, ka viņš nav pravietis, arī tādēļ, ka pravietis sludina gaidāmo Kristus atnākšanu, bet viņš rāda Kristu, kas jau ir atnācis. Un tas nav pravieša, bet kāda cita amats. Tas ir gluži kā, ja priesteris bīskapa klātbūtnē sūtītu ļaudis pie bīskapa un sacītu: es neesmu priesteris; šis ir jūsu priesteris. Tomēr, kad bīskaps ir projām, arī šis priesteris pārvalda tautu gluži kā bīskaps.

Tas pats notiek, kad Jānis sūta ļaudis projām no sevis, pie Kristus. Jāņa amats ir lielāks un augstāks nekā pravieša amats; tomēr tas ir lielāks nevis sava cienīguma, bet paša Kunga klātbūtnes dēļ, – kā lasām Mt. 11:9. Un šis cildinājums – ka Jānis ir vairāk nekā pravietis – parāda nevis paša Jāņa, bet klātesošā Kunga cienīgumu. Jo parasti notiek tā, ka kalps sava kunga prombūtnes laikā ir lielāks, varenāks un vairāk godāts nekā tad, kad viņa kungs ir klāt.

Tāpat arī pravieša kārta ir augstāka nekā Jāņa kārta, lai gan Jāņa amats ir augstāks un lielāks. Jo pravietis valda un vada tautu; tauta turas pie viņa un seko viņam. Turpretī Jānis nedara neko vairāk kā tikai sūta ļaudis projām no sevis un ved viņus pie Kristus, pie klātesošā Kunga. Tādēļ Jānis pavisam skaidri un vienkārši noliedz to, ka viņš būtu pravietis, lai gan pravieša daba viņā atrodama pārpārēm. Tas viss noticis tautas dēļ, – lai tā neuztvertu Jāņa liecību kā pravieša teiktu pravietojumu un negaidītu Kristus atnākšanu kādā citā laikā, bet atzītu Jāni kā priekšgājēju, kā ceļa rādītāju, un dotos turp, kur viņš rāda – pie jau atnākušā, klātesošā Kunga. To parāda turpmākais teksts:

“Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.””

Šī ir Jāņa liecības otrā daļa: te Jānis apliecina, kas viņš ir – pēc tam, kad nav gribējis sevi atzīt nedz par Kristu, nedz Ēliju, nedz arī par pravieti. Itin kā viņš sacītu: jūsu pestīšana ir daudz tuvāk nekā nākotnes notikumi, par kuriem mēdz runāt pravieši: nevērsiet savus skatienus tālumā, kādā citā laikā, jo pats visu praviešu Kungs ir jau klāt, tā ka neviens pravietis vairs nav vajadzīgs. Kungs nāk, un es eju Viņam pa priekšu – Viņš seko man pa pēdām. Es nerunāju par Viņu kā pravietis, bet saucu kā vēstnesis, – lai jūs dotu Viņam vietu un ļautu ienākt. Es saku nevis: redziet, Viņš nāks – kā to dara pravieši –, bet: redzi, Viņš nāk un ir jau klāt. Es nevis saku kādus vārdus par Kungu, bet rādu uz Viņu ar pirkstu, – kā Jesaja jau senlaikos ir iepriekš pasludinājis: vēstneša balss ies Tam Kungam pa priekšu, lai sagatavotu Viņam ceļu. Es esmu šī balss, nevis pravietis. Tādēļ paejiet malā, dodiet ceļu Kungam, – lai Viņš varētu nākt jūsu vidū; un negaidiet, ka par Viņu vēl tiks pravietots.

Tā ir atbilde, kuru nespēj pieņemt neviens izglītots, gudrs, svēts cilvēks; tādēļ arī Jānis tiek uzskatīts par ķeceri un velna sekotāju. Tikai grēcinieki un muļķi uzskata viņu par svētu, dievbijīgu vīru, uzklausa viņa saucienu un dod ceļu Tam Kungam, nolikdami malā visu, kas traucētu Viņa nākšanai. Turpretī gudrie un svētie met kokus, akmeņus un dubļus Viņam ceļā, jā, tie nonāvē gan vēstnesi, gan pašu Kungu – par to, ka tie uzdrīkstas viņiem sacīt šādas lietas. Kādēļ tā? Jānis cilvēkiem saka: sataisiet Tā Kunga ceļu. Tas nozīmē, ka viņiem vēl nav Kunga, nedz arī viņos ir sagatavots Tā Kunga ceļš. Kas tad viņiem ir? Kur nav Tā Kunga, nedz arī Viņa ceļa, tur var būt tikai pašu cilvēku ceļi līdz ar pašu velnu un visu ļauno. Redzi nu, vai tad svētiem, gudriem cilvēkiem nav jādusmojas uz Jāni un jānolād viņa vārdi, bet vēlāk arī jānonāvē Jānis līdz ar viņa Kungu? Kā gan Jānis uzdrīkstas teikt, ka šādi svēti ļaudis pieder velnam, kā viņš drīkst nosaukt visu viņu dzīvi par maldīgu, bezdievīgu un nolādētu, apgalvojot, ka viņu ceļi nav Tā Kunga ceļi, ka viņiem vispirms jāsagatavo Tā Kunga ceļš, atzīstot par veltīgu visu savu svēto dzīvi?

Tā nu Kristus ceļa sagatavošana un īstais Jāņa amats ir – darīt visu pasauli pazemīgu un sacīt, ka visi cilvēki ir grēcinieki, pazuduši, nolādēti, nabadzīgi, trūkuma mākti, nožēlojami ļaudis un ka nekāda dzīve, neviens darbs, neviena kārta nav tik skaista un laba, ka nebūtu uzskatāma par nolādētu, ja vien nenāk pats Kristus, kas caur ticību mūsos iemājo, darbojas un dzīvo. Tātad visiem cilvēkiem ir vajadzīgs Kristus, visiem no sirds jāilgojas kļūt līdzdalīgiem Viņa žēlastībā. Redzi: kur tiek sludināts, ka visu cilvēku darbi un dzīve nav nekā vērta, tur atskan īstā Jāņa balss tuksnesī un skaidra, šķīsta kristīgās mācības patiesība. Tieši tā runā Sv. Pāvils Rom. 3:23: “.. visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Tā ļaudis tiek darīti pazemīgi – viņu uzpūtība tiek pilnīgi iznīcināta. Tas patiesi nozīmē “sataisīt Tā Kunga ceļu” – dot Viņam vietu un atbrīvot ceļu Viņa priekšā.

Te nu ir sastopami divējādi cilvēki. Daži tic šai Jāņa balsij un atzīst, ka ar viņiem viss patiesi ir tā, kā Jānis saka. Tie ir cilvēki, pie kuriem Kungs nāk; viņos Kristus ceļš ir sagatavots, kā Sv. Pēteris 1. Pēt. 5:5 saka: “.. pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” Un pats Kristus Lk. 18:14 ir teicis: “.. kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Te tev labi jāiemācās un jāaptver šo vārdu garīgā nozīme – kas ir Tā Kunga ceļš, kā to sagatavot un kādi šķēršļi Kristum neļauj rast mūsos vietu. Tā Kunga ceļš – kā jau esi dzirdējis – ir tas, ka Viņš mūsos paveic visas lietas, tā ka visi darbi, ko darām, ir nevis mūsu, bet Viņa darbi; taču tas notiek vienīgi caur ticību.

Bet ceļa sagatavošana nav tas, ka tu ar savu lūgšanu, gavēšanu, miesas mērdēšanu un citiem darbiem centies cienīgi sagatavoties – kā tagad, Adventa laikā, visi sludinātāji mūs āzē un dīda –, bet, kā jau sacīts, tā ir garīga sagatavošana, dziļa un pamatīga atziņa un atzīšanās, ka esi nekam nederīgs grēcinieks, nabadzīgs, nolādēts un nožēlojams – ar visiem saviem darbiem, kādi vien ir tavos spēkos. Jo skaidrāk sirds to jūt, jo labāk tā sagatavojusi ceļu Tam Kungam – pat tad, ja cilvēks dzertu vīnu un dzīvotu kā rožu dārzā, neizteicis nevienu lūgšanas vārdu.

Bet šķēršļi Tā Kunga ceļā ir ne vien rupjie, miesīgie grēki – nešķīstība, dusmas, augstprātība, skaudība utt., bet vēl jo vairāk – garīga uzpūtība un īsti farizejiska iedomība, kas droši paļaujas uz savu labo dzīvi un darbiem, neuzskatīdama sevi par nolādētu un gribēdama izvairīties no lāsta. Tādi ir otra veida cilvēki, proti, tie, kuri netic Jāņa balsij un saka, ka tā esot velna balss, kas aizliedzot labus darbus un dievkalpošanu. Vispirms tieši šiem cilvēkiem ar vislielāko spēku ir adresēti vārdi: “Sataisiet Tā Kunga ceļu!”, bet viņi vismazāk šos vārdus pieņem.

Tādēļ Jānis viņiem veltī bargus vārdus, ko lasām Lk. 3:7 8: “Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus..” Bet, kā jau sacīts, jo vairāk ar šādiem ļaudīm tiek runāts par Tā Kunga ceļa sagatavošanu, jo vairāk viņi šo ceļu aizšķērso, kļūdami pavisam neprātīgi. Tie negrib pieļaut domu, ka viņu lietas nav Tā Kunga lietas, un galu galā viņi – par godu un slavu Dievam – nonāvē patiesību un Jāņa vārdus līdz ar viņu pašu un viņa Kungu.

Skaties, vai Jānis nav sniedzis varenu liecību, uzdrīkstēdamies atdarīt savu muti un sacīt, ka viņš nav Kristus, bet balss, kuru ļaudis nevēlas dzirdēt? Viņš arī norāj lielos skolotājus un tautas vadītājus, teikdams, ka tie nerīkojas pareizi un ka viņu lietas nav Tā Kunga lietas. Un, kas ir noticis ar Jāni, tas notiek jau kopš pasaules sākuma un arvien no jauna notiks līdz pat pasaules galam. Jo cilvēku augstprātīgais svētums nespēj klausīties, ka ir nepieciešams sagatavot Tā Kunga ceļu; tas domā, ka jau sēž Dieva klēpī, pļāpādams un lepodamies, ka jau sen ir sagatavojis šo ceļu – pirms vēl Dievs ir iedomājies meklēt ceļu pie šiem lieliskajiem svētajiem. Arī pāvests un viņa ļaudis tagad ir nolādējuši šo Jāņa balsi, kas sauc: “Sataisiet Tā Kunga ceļu!” Īsi sakot, tā ir neciešama balss, kas šķiet jauka un tīkama vienīgi grēcinieku sirdīm un apgrūtinātām sirdsapziņām.

Bet vai tie nav aplami, savādi vārdi, ko Jānis saka: “Es esmu vēstneša balss”? Kā gan cilvēks var būt balss? Vajadzētu sacīt: es esmu saucējs jeb vēstnesis ar balsi. Taču Jāņa vārdi atbilst Rakstu izteiksmes veidam; arī Dievs 2. Moz. 4:16 saka Mozum: Ārons “lai kļūst tev par muti”, tas ir, lai viņš runā tavā vārdā. Un Ījabs (Īj. 29:15) saka: “Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam.” Arī mēs, vācieši, par alkatīgu cilvēku mēdzam sacīt: zelts ir viņa sirds, un nauda ir viņa dzīvība. Tāpat arī šeit vārdi: “Es esmu vēstneša balss”, nozīmē: es esmu saucējs jeb vēstnesis, un šo vārdu man dod mans darbs; gluži kā Ārons tiek saukts par “muti” viņa darba dēļ, tāpat es esmu “balss” sava sauciena dēļ. Un vārdi, kas ebreju valodā skan kā vox clamantis (saucēja balss), latīņu valodā būtu jāpārveido kā vox clamans (saucoša balss). Gluži kā Sv. Pāvils Rom. 15:26 saka: Pauperes sanctorum, pro pauperes sancti – svēto nabagi jeb nabagi svēto vidū, nabaga svētie. Un 1. Tim. 3:16: Mysterium pietatis un Mysterium pium – dievbijības noslēpums; gluži kā vārdus “vāciešu valoda” labāk būtu izteikt kā “vācu valoda”. Tāpat arī šeit: “saucēja balss” ir tas pats, kas “saucošā balss”. Ebreju valodā šāds izteiksmes veids sastopams arī cituviet.

“Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.””

Šķiet, ka evaņģēlists kaut ko no visiem šiem vārdiem ir izlaidis, un pilnīgā veidā viss sacītais varētu skanēt tā: es kristīju ar ūdeni, bet jūsu vidū ir nācis kāds, kurš kristīs ar uguni; gluži kā Lk. 3:16 sacīts: “Es kristīju jūs ar ūdeni, bet pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.” Un Ap. d. 1:5: “.. Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu..” Jo, lai gan šeit Jānis neko nesaka par otru Kristību, tomēr pietiekami skaidri liek saprast, ka nākotnē ir gaidāma vēl citāda Kristība, – tādēļ ka viņš runā par kādu citu, kas nāks pēc viņa un, bez šaubām, kristīs ne vairs ar ūdeni.

Te nu sākas otrs uzbrukums, kas skar Jāni no otras puses. Nevarēdami viņu pieveikt ar vilināšanu, jūdi ķeras pie draudiem. Te atklājas viņu viltus pazemība – izrādās, ka patiesībā tā ir bijusi dziļi apslēpta augstprātība. Tāpat viņi būtu rīkojušies arī tad, ja Jānis būtu tiem sekojis; tie būtu parādījuši savu īsto dabu, tiklīdz saņemtu no Jāņa visu, ko vēlējušies. Tādēļ mācies uzmanīties no cilvēkiem, kuri izturas laipni un draudzīgi, – kā Kristus saka Mt. 10:16 17: “.. esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet sargaities no cilvēkiem..” Tas ir: neuzticieties laipnajiem un nedariet ļaunu ienaidniekiem.

Redzi, šie farizeji, kas šķietami bija vēlējušies uzņemt Jāni kā Kristu, nu pagriežas uz citu pusi un nosoda arī Jāņa kristību – tādēļ vien, ka viss nenotiek pēc viņu prāta. Tas ir, itin kā viņi gribētu sacīt: tā kā tu neesi nedz Kristus, nedz Ēlija, nedz arī pravietis, tev arī jāzina, ka mēs – saskaņā ar Mozus bauslību – esam augstāki par tevi, un tev jāizturas kā mūsu padotajam. Tu nedrīksti uzsākt ko savu bez mūsu pavēles un atļaujas. Kas gan tev devis tiesības ar tavu kristību ieviest ko jaunu mūsu tautas dzīvē. Ar savu patvaļu un nepaklausību tu skrien tieši nelaimē!

Bet Jānis, kas neievēroja farizeju glaimus, neuzklausa arī viņu draudus; viņš paliek nelokāms un apliecina Kristu, tāpat kā iepriekš. Turklāt Jānis pavisam nesaudzīgi aizskar viņu godu un apvaino tos nezināšanā. Itin kā viņš sacītu: es kristīju ar ūdeni ne pēc jūsu pavēles – no tās šajās lietās nekas nav atkarīgs; ir atnācis kāds cits, kura dēļ man šī pavēle dota; bet jūs Viņu nepazīstat. Man pietiek ar Viņu. Ja jūs Viņu pazītu vai gribētu pazīt, tad nejautātu, no kurienes esmu saņēmis varu kristīt, bet paši pieņemtu manu kristību. Jo Viņš ir tik varens, ka es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpes siksnu.

Jāņa vārdus: “.. kas pēc manis nāk (un kas pirms manis ir bijis)^[1]”, ko evaņģēlists šajā nodaļā atkārto trīs reizes, daži ir skaidrojuši tā, ka viņiem pašiem tie kļuvuši pavisam nesaprotami, tādēļ ka tie šos vārdus attiecinājuši uz Kristus dievišķo, mūžīgo dzimšanu; itin kā Jānis gribētu teikt, ka Kristus dzimis pirms viņa, mūžībā. Bet vai gan tas būtu kas liels, ka Kristus dzimis mūžībā, pirms Jāņa, – ja jau Viņš ir dzimis pat vēl pirms pasaules un visu lietu radīšanas? Viņš taču ir “pirmais un pēdējais”, kā Jņ. atkl. 1:17 sacīts. Tātad Viņš ir bijis agrāk un būs nākotnē. Bet Jāņa vārdi ir pavisam vienkārši un viegli saprotami – viņš runā par Kristu, kas jau tapis cilvēks; tas, ka Jānis saka: “Viņš nāks pēc manis”, nav jāsaprot tā, it kā Kristum vajadzētu piedzimt pēc Jāņa; jo tajā laikā, kad Jānis šos vārdus sacīja, viņam bija apmēram trīsdesmit gadu – un Kristum tikpat.

Tā kļūst skaidrs, ka šie vārdi sacīti par sludināšanas amatu un ir saprotami šādi: es esmu nācis, tas ir, esmu sācis sludināt; taču mana sludināšana drīz beigsies, kāds cits nāks un sludinās pēc manis. Arī Lūka Ap. d. 1:22 raksta, ka Kristus sācis sludināt līdz ar Jāņa kristību. Un Lk. 3:23 lasām: “Un Jēzus pats, kad viņš savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs.” Tāpat Mt. 11:3: “Vai Tu esi tas, kam jānāk,” tas ir: vai esi tas, kam jāsāk sludināt? Jo Kristus dzīve īsti sākas tikai pēc kristības, kad pats Tēvs Viņu apskaidro un apliecina. Jaunā Derība un žēlastības laiks sākas tieši ar šo laiku, nevis ar Kristus dzimšanu, – kā arī pats Kristus saka Mk. 1:15: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi!” Jo, ja Kristus nebūtu sācis sludināt, Viņa dzimšanai nebūtu nozīmes; bet, kad Viņš iesāka darīt savu darbu un mācīt, piepildījās arī visi pravietojumi, visi Raksti – atausa jauna gaisma un radās jauna pasaule.

Nu zinām, ko nozīmē vārdi: “Viņš nāk pēc manis”; taču vēl nav skaidrs, ko nozīmē vārdi: “Viņš bija pirmāk nekā es”, ko mēdz attiecināt uz Kristus dzimšanu mūžībā. Mēs paliekam pie vienkāršās izpratnes, ka arī tas sacīts par sludināšanas amatu, proti, lai gan Kristus vēl nesludina, bet sāks savu darbu tikai pēc manis, tā ka es sludinu pirms Viņa, tomēr Viņš jau ir atnācis; Kristus jau ir tik tuvu, ka vēl pirms manas sludināšanas sākuma ir saņēmis uzdevumu sludināt. Tātad vārdi “pirms manis” ir attiecināmi uz Jāņa amatu, nevis uz viņa personu; “Viņš bija pirmāk nekā es,” tas ir, pirms manas sludināšanas un kristības, proti, jau pirms trīsdesmit gadiem; taču vēl Viņš nav sācis sludināt. Tā Jānis apliecina savu amatu, – ka viņš ir nevis pravietis, kas sludina Kristus nākšanu, bet tas, kurš iet pa priekšu jau atnākušajam Kristum, kas ir tik tuvu, ka jau trīsdesmit gadus pirms Jāņa sludināšanas sākuma ir bijis tepat.

To pašu izsaka vārdi: “Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat..” Tas ir, itin kā Jānis sacītu: neraugieties tālumā, nākamajos laikos. Kristus ir jūsu vidū, jūdu tautā – jau trīsdesmit gadus; par Viņu pravieši saka: uzmanieties, ka jūs Viņu nenoraidāt. Jūs Kristu nepazīstat, tādēļ es nāku, lai Viņu jums parādītu. Bet vārdi: “Viņš stāv jūsu vidū”, sacīti atbilstoši ierastajam Rakstu izteiksmes veidam. Raksti mēdz sacīt: “pravietis celsies” jeb “uzstāsies”. Arī Mt. 24:24 sacīts: “Jo uzstāsies .. viltus pravieši” (jeb celsies viltus pravieši). Un 5. Moz. 18:15 Dievs saka: “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus..” Jānis grib rādīt, ka Kristū ir piepildījusies šī celšana, stāšanās, uzstāšanās; Viņš ir jau stājies savu brāļu vidū – kā Dievs apsolījis –, tomēr jūdi Viņu nepazīst.

Šis ir Jāņa un evaņģēlija sludinātāja otrs amats – viņš ne vien dara visus ļaudis par grēciniekiem, kā iepriekš dzirdējām, bet mierina viņus un māca, kā tikt atpestītiem no grēkiem, rādīdams viņiem To, kam jānāk. Tā Jānis mūs ved pie Kristus, lai Viņš mūs atpestītu no grēkiem, – ja vien mēs Kristu uzņemam patiesā ticībā. Pirmais amats saka: jūs visi esat grēcinieki, jūsos nav sagatavots Tā Kunga ceļš. Kad mēs tam ticam, nāk otrs amats un saka: gaidiet un uzņemiet Kristu, ticiet Viņam, kas atpestīs jūs no grēkiem. Ja mēs tam ticam, tad to arī saņemam; šīs lietas turpmāk vēl aplūkosim plašāk.

“Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.””

Evaņģēlijs tik rūpīgi apraksta Jāņa liecību, ka piemin pat vietu, kur tas viss noticis; jo apliecināt Kristu ir ļoti svarīgi, un šīs liecības ceļā stājas daudz kārdinājumu.

II

Par šī notikuma garīgo nozīmi Evaņģēlijā

Īsi kopā saņemot: šajā evaņģēlija vietā tiek attēlots Jaunās Derības sludināšanas amats, aprakstot, ko tas dara un paveic un kā tas tiek uzņemts.

Pirmkārt, šis amats ir saucēja balss, nevis Raksti. Jo Bauslība un Vecā Derība ir nedzīvs raksts, kas apkopots grāmatu veidā; turpretī Evaņģēlijam ir jābūt dzīvai balsij. Tādēļ Jānis ir tēls un piemērs; viņš ir tas, kurš pirmais sāk pildīt šo amatu – pirmais no visiem Evaņģēlija sludinātājiem. Viņš neko neraksta, bet runā un sauc ar dzīvu balsi.

Otrkārt, Vecā Derība, Bauslība tika sludināta teltīs pie Sinaja kalna, tikai jūdu vidū. Turpretī Jāņa balss atskan tuksnesī – brīvi, atklāti, zem debess juma, visas pasaules priekšā.

Treškārt, tā ir skanīga, skaidra, skaļa balss; tā runā droši un bezbailīgi, nebīdamās neviena – nedz elles, nedz nāves, nedz arī dzīves, pasaules, velna, cilvēku, goda, kauna, nedz kādas Dieva radības, kā arī citā vietā, Jes. 40:6 un turpm., Dievs saka: “Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā! Zāle nokalst, puķe novīst, kad Tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, tauta ir zāle! Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzaleme, tu labās vēsts nesēja, un nebīsties!” – jo pasaule nespēj paciest Evaņģēliju, tādēļ ir vajadzīgs spēks, kas pārvarētu pasaules pretestību un bezbailīgi turpinātu saukt.

Ceturtkārt, Jāņa apģērbs ir darināts no kamieļa spalvas, ap viņa gurniem ir ādas josta, Mt. 3:4. Lai gan tas norāda uz sludinātāja stingro, šķīsto dzīvi, šis apģērbs īpaši atklāj sludinātāja dabu jeb pašu Evaņģēliju: šī balss nav rotāta mīkstām drēbēm, tā neglaimo un neliekuļo; šis ir krusta pasludinājums – bargi, asi un nesaudzīgi vārdi vecajam cilvēkam – tas apjož gurnus un liek sākt dzīvi garīgā un miesīgā šķīstībā. Sludinātāja drēbes ņemtas no mirušo tēvu dzīves un mācības – viņi ir bijuši kamieļi, kas nesuši Bauslības un krusta nastas. Jānis ēd savvaļas putnus un kameņu medu. Tie apzīmē pazemīgus grēciniekus, tos, kurus Evaņģēlijs pieņem un uzņem.

Piektkārt, Jānis ir viņpus Jordānas. Pati Jordāna ir Svētie Raksti, kam ir divas puses. Kreisā puse ir miesīgā izpratne, kādā Rakstus saprot jūdi. Bet Jānis neatrodas viņu pusē. Jo šī izpratne nerada grēciniekus, bet augstprātīgus svētos, kas paļaujas uz saviem darbiem. Labā puse ir īstā, garīgā izpratne, kas atmet un nonāvē visus darbus, lai paliktu vienīgi ticība pazemībā. Tieši šādu izpratni māca Evaņģēlijs, – kā Sv. Pāvils Rom. 3:23 saka: “.. visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.”

Savukārt te sākas strīds starp patiesajiem un viltus sludinātājiem. Farizeji nespēj paciest Jāņa balsi; tie nicina arī viņa mācību un kristību, palikdami un nocietinādamies savos darbos un mācībā. Tomēr tautas dēļ viņi izturas tā, it kā gribētu celt Jāni augstā godā. Bet, kad viņš negrib darīt tā, kā tie vēlētos, farizeji nosauc viņu par velna piekritēju, un galu galā Jānim jāmirst no Hēroda rokas. Tā notiek arī tagad un visos laikos. Tas, kurš ar savu sludināšanu novēršas no Evaņģēlija vai stājas tam pretī, negrib tikt uzskatīts un nosaukts par viltus mācītāju, bet drīzāk gan par cilvēku, kas godā Evaņģēliju un tic tam. Tomēr Evaņģēlijs paliek pie sava; tas nevar paciest viltus mācītāju melus un paliek nemainīgs, tādēļ arī tiek nosaukts par ķecerību un maldiem, par velna mācību, līdz galu galā viltus mācītāji ķeras pie varmācības, aizliedz Evaņģēliju un cenšas nocirst tam galvu, lai neviens to vairs nesludinātu un nedzirdētu, – kā pāvests ir rīkojies ar Janu Husu.

Tā nu īsts kristīgs sludinātājs ir tas, kurš sludina vienīgi to pašu, ko sludinājis Jānis, un nelokāmi paliek pie šī pasludinājuma. Proti, viņš vispirms labi iemāca cilvēkiem Bauslību, lai tie zinātu, cik lielas lietas Dievs no mums prasa un ka paši ar saviem dabīgajiem spēkiem neko no tā visa nespējam paveikt, jo mūsu daba līdz ar Ādama grēkā krišanu ir tikusi samaitāta; tādēļ mums jātiek kristītiem Jordānā. Jo aukstais ūdens nozīmē Bauslības mācību; tā neiededz mīlestību, bet drīzāk gan var to izdzēst. Jo cilvēks uzzina un atzīst, cik neiespējami ir pildīt Bauslības prasības. Tādēļ viņš kļūst tai naidīgs; labprātība pret Bauslību zūd, tā ka cilvēks jūt, cik spēcīgi viņa sirds pretojas Bauslībai. Jo just naidu pret Dieva baušļiem – tas ir smags grēks. Te nu cilvēkam jākļūst pazemīgam un jāatzīst, ka viņš ir pazudis un ka visi viņa darbi, visa viņa dzīve ir grēks. Tādēļ arī notiek Jāņa kristība, un ir pareizi, ka tā notiek nevis ar apslacīšanu, bet pagremdēšanu. Nu cilvēks redz, ko nozīmē Jāņa vārdi: atgriezies no grēkiem. Viņš saprot, ka Jānis saka taisnību un ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešams laboties jeb atgriezties. Bet farizeji un darbu svētie pie šādas izpratnes nenonāk; tie domā, ka viņiem atgriešanās nav vajadzīga; tādēļ Jāņa vārdi un kristība viņiem šķiet tīrās muļķības.

Kad Bauslības mācība un kristība ir paveikušas savu darbu, tā ka cilvēks, iepazinis pats sevi, kļūst pazemīgs un zaudē cerības uz sevi pašu un visiem saviem spēkiem, tad sākas mācības otrā daļa, tas ir, Jānis sūta cilvēkus projām no sevis, pie Kristus un saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ. 1:29). Tas nozīmē: vispirms es ar savu mācību esmu darījis jūs par grēciniekiem, nolādējis visus jūsu darbus, lai jūs vairs necerētu paši uz sevi; bet nu, lai nezaudētu cerības uz Dievu – skatieties! Es gribu jums rādīt, kā varat kļūt brīvi no grēkiem un iemantot pestīšanu. Jūs nevarat nolikt savus grēkus vai kļūt dievbijīgi ar saviem darbiem – tam jums nepieciešams cits Vīrs. Es arī nevaru paveikt to, ko paveic Viņš, tomēr varu jums Viņu parādīt. Tas ir šis Jēzus, Dieva Jērs. Viņš, Viņš – un neviens cits ne debesīs, ne virs zemes – uzņemas un nes grēku, jo arī tu nespētu samaksāt pat par vissīkāko no saviem grēkiem. Viņam vienam ir jāuzņemas ne vien tavi, bet visas pasaules grēki un nevis daži šīs pasaules grēki, bet visi – vai tie būtu lieli vai mazi, daudzi vai nedaudzi. Tāda ir skaidra un šķīsta Evaņģēlija sludināšana un klausīšanās; te redzi Jāņa pirkstu, ar kuru viņš tev rāda Kristu, Dieva Jēru.

Ja tu spēj ticēt, ka šai Jāņa balsij ir taisnība, raudzīties turp, kur rāda viņa pirksts, un pazīt Dieva Jēru, kas uzkrauj sev tavus grēkus, tad esi uzvarējis, jo kļūsti kristietis, kungs pār grēku, nāvi, elli un visām lietām. Nu tavai sirdij jākļūst priecīgai un labprātīgai pret brīnišķīgo Dieva Jēru, mīlot un slavējot Debesu Tēvu par Viņa žēlastības neizsmeļamo bagātību, kas caur Jāni ir pasludināta un Kristū tev dota. Tev jāpateicas Viņam un ar vislielāko labprātību jāpilda Dieva prāts, cik vien tu to spēj. Jo vai gan tu varētu dzirdēt kaut ko vēl mierinošāku un jaukāku kā to, ka mūsu grēki vairs nav mūsu un negulstas uz mūsu pleciem, bet Dieva Jērs tos ir uzkrāvis sev? Kā tad grēks varētu nolādēt tādu nevainīgu Jēru? Viņam uzkrauti, tie tiek uzvarēti un izdeldēti. Tātad arī nāve un elle, kas ir grēka alga, tiek uzvarēta līdz ar pašu grēku. Redzi nu, ko Dievs Tēvs mums devis Kristū!

Tādēļ sargies, sargies, nekļūsti pārgalvīgs un necenties Dieva priekšā ar saviem darbiem izpirkt kaut visniecīgāko grēku, – lai tu neatņemtu Kristum, Dieva Jēram, šo Viņa vārdu! Jo Jānis apliecina un saka: labojieties, atgriezieties no grēkiem! Taču viņš nedomā, ka tev vajadzētu laboties un nolikt grēkus pašam ar saviem spēkiem. To Jānis ar lielu spēku apliecina, sacīdams: redziet, Dieva Jērs ņem visas pasaules grēku. Bet, kā jau iepriekš sacīts, ikvienam jāatzīst, ka viņam labošanās un atgriešanās ir nepieciešama; taču tā nav paveicama ar viņa paša spēkiem, bet atrodama vienīgi Kristū. Lai Dievs Tēvs savā lielajā žēlastībā palīdz mums iemantot šādu Kristus atziņu un sūta pasaulē Jāņa balsi līdz ar neskaitāmiem Evaņģēlija sludinātāju pulkiem, āmen.

---

[1] – Vācu tekstā.