Sprediķis Jaungada dienā

“Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.” [Lk.2:21]

Šajā dienā mēdz no kanceles sludināt jauno gadu,^[1] – itin kā nebūtu pietiekami daudz vajadzīgu, svētīgu lietu, kas mums sludināmas, ka vajadzētu Dieva vārda vietā stāstīt tādas tukšas pasakas, pārvēršot nopietno un nozīmīgo sludināšanas amatu par spēli un kauna lietu. Evaņģēlijs prasa, lai mēs šajā dienā sludinātu par apgraizīšanu un par Jēzus vārdu; tad nu aplūkosim šīs lietas.

I

Pirmkārt, jautāsim gudriniecei Izebeles^[2] kundzei, dabīgajam prātam: vai Dieva prasība izdarīt apgraizīšanu nav ģeķīga, smieklīga, bezjēdzīga pavēle? Vai gan Dievs cilvēka miesā nebūtu varējis atrast nevienu citu locekli kā tikai šo? Ja Ābrahāms šajā ziņā būtu sekojis prāta spriedumam, viņš nebūtu ticējis, ka pats Dievs ir tas, kurš prasa no viņa šādu darbu; jo mūsu acīm tā šķiet vismuļķīgākā lieta, kādu vien var iedomāties. Turklāt jūdi apgraizīšanas dēļ pieredzēja lielu kaunu un negodu, visas pasaules nicinājumu; tās dēļ viņi tika uzskatīti par negantiem, atbaidošiem ļaudīm. Un no apgraizīšanas taču nav nekāda labuma. Ko gan var palīdzēt tas, ka miesa tiek sagraizīta? Tādu lietu dēļ cilvēks nekļūst labāks, jo viss ir atkarīgs no viņa dvēseles.

Bet tādi jau ir visi Dieva darbi un Viņa pavēles – tādām tām arī jābūt. Mūsu acīm šādas lietas šķiet pavisam muļķīgas, apkaunojošas un nevajadzīgas; tas tādēļ, lai iedomīgais prāts, kas pats sev šķiet brīnišķīgas gudrības pilns, tiktu apkaunots un apstulbots, lai tas atkāptos no savām iedomām un pakļautos Dievam, dotu Viņam godu un ticētu, ka viss, ko Dievs saka un pavēl, ir visvajadzīgākās, godājamākās, gudrākās lietas, kaut arī prāts to nespēj saskatīt un tam viss šķiet gluži citādi. Ja Dievs būtu devis tādu zīmi, kas cilvēka prātam būtu likusies atbilstoša, derīga, saprātīga un godājama, prāts paliktu tāds pats, kā bijis, un turpinātu uz šīs zemes meklēt un mīlēt tikai godu, labumu un gudrību, arvien dziļāk iesakņodamies laicīgās, pasaulīgās lietās. Bet nu Dievs piedāvā šādas ģeķīgas, nevajadzīgas, apkaunojošas lietas, novērsdams mūsu prātu no labuma, goda un gudrības meklējumiem un mācīdams redzēt tikai neredzamo Dieva gudrību, godu un labumu, labprāt panesot laicīga goda, labuma un gudrības trūkumu, pat kļūstot par ģeķi, nabadzīgu, nespējīgu un apkaunotu cilvēku Dieva dēļ. Tādēļ Dievam ir bijis svarīgi panākt nevis to, lai tiktu izdarīta apgraizīšana, bet – lai lepnā cilvēka daba un prāts tiktu pazemoti.

Tāpat mums Jaunajā Derībā ir dota Kristība – mums jāpagremdējas ūdenī un jātic, ka tā kļūstam šķīsti no grēkiem un tiekam atpestīti; tāpat ticam, ka Altāra sakramenta maizē ir Kristus miesa; un ka krustā sistais Cilvēks ir pielūdzams kā mūsu Kungs un Dievs, – tas viss sniedzas pāri mūsu saprašanai un ir pretstatā ar prāta spriedumiem. Tā visi Dieva darbi un vārdi pretojas prātam, savukārt prāts arvien pretojas Dievam; sadursme notiek pie šīs pretrunīgās zīmes. Noa būvēja šķirstu un sacīja, ka pasaule noslīks plūdos, – tie ļaudīm šķita pavisam ģeķīgi vārdi. Un kāds muļķis bija Lats, kas teica, ka Sodoma un Gomora ies bojā! Arī Mozus un Ārons faraonam šķita pēdējie muļķi. Īsi sakot, gan Dieva vārdam, gan tā sludinātājiem ir jātiek uzskatītiem par ģeķiem, kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.1:21. Ar to Dievs necenšas panākt neko citu kā vien pazemību – lai cilvēks savaldītu savu prātu un pakļautu to dievišķajai patiesībai. Tāpat Ābrahāmam un viņa dzimumam tika dota ģeķīgā apgraizīšana, lai tie, pakļaudamies šai pavēlei, dotu godu Dievam un ļautu Viņam būt vienīgajam gudrajam.

Tā nu apgraizīšana bija ārēji redzama zīme, kas ļāva atpazīt Dieva tautu visu pārējo tautu vidū; tāpat mēs redzam, ka ikviens valdnieks dod savai tautai un karapulkam karogu un lozungu, pēc kā šie ļaudis var pazīt cits citu un kas arī svešiem ļauj atpazīt, kuram kungam tie pieder. Arī Dievs vēl nekad nav atstājis savu tautu bez šādas zīmes un lozunga, pēc kā pasaule var skaidri redzēt, kur ir Dieva tauta. Jūdus varēja pazīt pēc apgraizīšanas – tas bija viņu dievišķais lozungs. Mūsu lozungs ir Kristība un Kristus miesa; sentēvi šādas zīmes ir saukuši par characteres, symbola, tesseras, tas ir, par lozungiem vai karapulku pazīšanās zīmēm – mēs tagad tās saucam par sakramentiem, svētajām zīmēm. Jo, kur ir ticība, tur noteikti ir arī kristieši, lai kur pasaulē viņi būtu, un nav svarīgi, vai viņi pakļaujas pāvesta varai, pretēji tam, ko pāvests apgalvo; viņš gan gribētu darīt pats sevi par sakramentu un kristīgo lozungu.

Ar to pietiktu, runājot par apgraizīšanas miesīgo pamatojumu. Aplūkosim tās garīgo pamatojumu un nozīmi. Pirmkārt, kādēļ Dievs nav pavēlējis apgraizīt pirkstu, roku, kāju, ausi vai aci, nedz vēl kādu citu locekli, bet tikai šo, kas taču nekalpo nevienam darbam cilvēka dzīvē; to Dievs ir radījis tikai tādēļ, lai nodrošinātu dabas vairošanos un dzimšanu? Ja būtu jāapgraiza tas, kas ir ļauns, tad visupirms visu locekļu vidū apgraizīšanai vajadzētu izraudzīties rokas vai mēli; jo tieši rokas un mēle nes visu ļauno, kas ienāk cilvēku vidū.

Te mēdz sacīt: šis loceklis apgraizīšanai izvēlēts tādēļ, ka tieši šajā miesas daļā visvairāk izpaužas ļaunās kārības; tādēļ arī Ādams un Ieva sajutuši savu nepaklausību šajā pašā vietā un meklējuši sava kauna apsegu. Tas viss ir tiesa; taču, dodams šādu pavēli, Dievs parāda arī to, ka Viņš nolād vai svētī nevis cilvēku viņa darbu dēļ, bet – darbus paša darītāja dēļ. Tādēļ mūsu vaina meklējama nevis darbos, bet mūsu dabā; mēs paši, mūsu daba un visa būtība ir samaitāta līdz ar Ādama grēkā krišanu; tādēļ mēs nevaram paveikt nevienu labu darbu, pirms mūsu daba un būtība netiek pārveidota un atjaunota. Ja koks nav labs, tas var nest tikai sliktus augļus.

Tātad apgraizīšanā Dievs ikvienam cilvēkam laicīgā veidā māca, ka neviens nevar kļūt dievbijīgs ar darbu vai likumu palīdzību, un visi darbi, kas tiek darīti, lai iemantotu dievbijību un pestīšanu, ir gluži veltīgi, – kamēr mūsu daba un pats cilvēks nav atjaunoti. Redzi, ja Dievs būtu pavēlējis apgraizīt roku vai mēli, tā būtu zīme, ka vaina ir cilvēka vārdos un darbos; tad Dievs būtu parādījis labvēlību pašam cilvēkam un viņa dabai, ienīzdams tikai vārdus un darbus. Bet nu Viņš ņem locekli, kuram nav nekāda cita darba kā vien pašas cilvēka dabas un būtības turpināšana. Dievs ļauj pavisam skaidri saprast, ka vaina slēpjas pašā cilvēka dabā un būtībā – ka jau pati tās dzimšana un izcelšanās ir grēka samaitāta. Tas ir iedzimtais grēks jeb dabiskais grēks, personas grēks – pats īstais pamatgrēks; ja šī grēka nebūtu, tad nebūtu arī neviena cita īsta grēka. Iedzimtais grēks atšķirībā no visiem citiem grēkiem netiek darīts, bet – tas dzīvo un pats dara visus grēkus; šis ir pats būtiskākais grēks, kas nevis grēko tikai kādu noteiktu laiku, bet pastāv tik ilgi, kamēr pastāv pats cilvēks.

Dievs raugās tikai uz šo dabīgo grēku. Tas nav padzenams ne ar kādu likumu, nedz sodu palīdzību pat tad, ja cilvēkam draudētu tūkstoš elles; to var izmēzt tikai Dieva žēlastība, kas dara cilvēka dabu jaunu un šķīstu. Bauslība tikai rāda un māca atzīt šo grēku, taču palīdzēt nespēj. Tā tikai attur roku un citus locekļus no grēka darbiem, bet pašu cilvēku un viņa dabu tā nespēj darīt brīvu no grēka, jo daba ir apsteigusi bauslību un kļuvusi grēcīga, pirms vēl bauslība izteikusi savus aizliegumus. Cik maz cilvēks pats spēj darīt, lai varētu piedzimt un iemantot savu dabu, tikpat neiespējami viņam ir panākt, lai šā grēka nebūtu vai arī lai viņš varētu no tā atbrīvoties. Šo grēku mums var atņemt vienīgi Tas, kurš pats mūs radījis; tādēļ Viņš vispirms dod bauslību, ar kuras palīdzību cilvēks atzīst savu grēku un sāk ilgoties pēc žēlastības; pēc tam Viņš dod Evaņģēliju un palīdz cilvēkam.

Otrkārt, kādēļ Dievs pavēl apgraizīt tikai vīriešus, ja cilvēka dzimšanā un viņa dabas turpināšanā ir jāpiedalās arī sievietei? Un pravietis Ps.51:7 par māti žēlojas vairāk nekā par tēvu un saka: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” Tas acīmredzot ir noticis Kristus un Viņa mātes dēļ – tādēļ, ka Kristum bija jānāk tā, lai Viņš būtu dabisks Cilvēks un persona, kas dzimusi no sievas bez grēka un bez dabas līdzdalības. Bet, kas tiek ieņemts no vīra, tam līdzi nāk grēks – no abām pusēm; citādi nevar notikt. Tādēļ Kristus nav gribējis tikt ieņemts no vīra, lai Viņa mātei nenāktos grēkot un grēkos Viņu ieņemt. Tā nu Kristus ir izmantojis šīs sievietes miesu savai dabīgajai piedzimšanai, bet ne dabīgajai ieņemšanai; Viņš ir patiess Cilvēks, kas ieņemts un piedzimis bez grēka. Redzi, tā kā no sievas vajadzēja nākt nevainīgam dzimumam, dabai un personai, bet no vīra nevar nākt nekas cits kā vien grēcīgs dzimums, daba un persona, – apgraizīšana ir pavēlēta tikai vīriešiem, apliecinot, ka viss, kas dzimst no vīra, ir grēcīgs un nolādēts, tādēļ tam jātiek apgraizītam un pārvērstam; turpretī tam, kas nāk tikai no sievas, bez vīra līdzdalības, nav vajadzīga ne apgraizīšana, ne pārmaiņa. Šeit redzam to, kas sacīts Jņ.1:12-13: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” Ar vārdiem “vīra griba” te varam saprast piedzimšanu no vīra. Ja būtu vairāk sievu, kuras spētu dzemdēt bez vīra, tad no viņām dzimušie visi būtu šķīsti un svēti; taču šāda spēja ir tikusi sniegta tikai šai vienīgajai mātei.

Treškārt, kādēļ apgraizīšanai bija jānotiek astotajā dienā? Te atkal tiek parādīts iedzimtais grēks. Jo nabaga bērniņš šādā vecumā pats vēl nav izdarījis nevienu grēku, tomēr viņam ir jātiek apgraizītam un jāsaņem zīme šķīstīšanai no grēkiem. Ja būtu pavēlēts apgraizīt bērnu astoņu gadu vecumā, tad varētu teikt, ka tas nepieciešams viņa izdarīto grēku dēļ un tādēļ, lai izsargātos no nākamajiem grēkiem. Nu abas šīs lietas tiek noraidītas – apgraizīšana astotajā dienā nenotiek ne izdarīto, ne nākamo grēku dēļ; bez šaubām, tas norāda, ka jau piedzimstot cilvēka dabā ir iemājojis lielāks grēks nekā visi tie grēki, kuri tiek darīti.

Te gan kāds varētu sacīt: jā, Ābrahāms līdz ar saviem kalpiem un saimi tika apgraizīti tad, kad bija jau pieauguši un veci, – kā lasām 1.Moz.17:23; tādēļ apgraizīšana varētu būt saistīta arī ar izdarītajiem grēkiem. Te jāatbild: Raksti aizsteidzas mums priekšā un atrisina šo jautājumu, parādot, ka Ābrahāms nav ticis taisnots apgraizīšanas dēļ, bet ir bijis taisnots un atpestīts no saviem grēkiem jau tad, kad tikai vēl saņēma apgraizīšanu, – jo 1.Moz.15:6 rakstīts, ka viņš ticis taisnots caur savu ticību – pirms apgraizīšanas, kad viņš bija apmēram astoņdesmit gadus vecs vai nedaudz vecāks; bet apgraizīšanu Ābrahāms saņēma deviņdesmit deviņu gadu vecumā. Tātad viņam apgraizīšana nāca apmēram divdesmit gadus pēc taisnošanas. Tāpat arī Sv. Pāvils Rom. 4:11 piemin šo notikumu kārtību un secina, ka cilvēku taisno nevis apgraizīšana, bet ticība neatkarīgi no apgraizīšanas – kā skaidri rāda Ābrahāma piemērs. Tādēļ apgraizīšana ir nevis grēka nolikšana, bet šīs nolikšanas zīme; atbrīvoties no grēkiem iespējams tikai caur ticību, – kā tas noticis Ābrahāmam. Tādēļ apgraizīšana no visiem cilvēkiem prasa tādu pašu ticību, kāda bijusi Ābrahāmam – ticību, kas novērš iedzimto grēku, dara cilvēku taisnu un Dievam tīkamu.

Ja Ābrahāma ticība nebūtu tikusi aprakstīta jau pirms apgraizīšanas, tad apgraizīšana būtu skaidra norāde uz iedzimto grēku, kas mājojis Ābrahāmā, – kā tas ir ar bērniem, kuru ticība nav aprakstīta jau iepriekš; tādēļ Raksti šos notikumus izklāsta tieši šādā secībā: Ābrahāms vispirms ticēja un tikai tad tika apgraizīts; turpretī citi vispirms tiek apgraizīti un tikai tad sāk ticēt. Tā paliek spēkā abas lietas: pirmā ir tā, ka apgraizīšana ir tikai taisnošanas zīme un tās dēļ neviens nekļūst dievbijīgs; otrā lieta: vienīgi ticība bez apgraizīšanas līdzdalības dara cilvēku taisnu. Tādējādi ticība un tās zīme tiek skaidri atšķirtas viena no otras, lai atspēkotu darbu taisnības pārgalvību.

Astotā diena droši vien ir izraudzīta arī miesīga iemesla dēļ – lai bērniņš vispirms kļūtu mazliet stiprāks, lai tad, ja, tūliņ pēc dzimšanas apgraizīts, viņš sava vājuma dēļ nomirtu, nebūtu jādomā, ka viņš miris apgraizīšanas dēļ.

Tomēr mums vairāk jāpievēršas apgraizīšanas garīgajai nozīmei. Septiņas dienas apzīmē šo pārejošo laiku līdz pastarai dienai – tādēļ, ka šis laiks tiek mērīts septiņu dienu nedēļās, kā 1.Moz.1 ir aprakstīts. Astotā diena ir pastarā diena, kas nāks pēc šī laika – tad, kad beigsies nedēļas, mēneši un gadi, tā ka būs tikai viena mūžīga diena. Šajā dienā apgraizīšana kļūs pilnīga – tad ne vien dvēsele, bet arī mirusī miesa tiks atpestīta no grēkiem, nāves un visas nešķīstības un atspīdēs gluži kā saule; tāpat arī dvēsele caur ticību tiks apgraizīta un atbrīvota no grēka un sirdsapziņas mokām.

Tā redzam, kā Raksti it visās vietās mudina uz ticību, taču – tikai uz Kristus ticību. Tādēļ apgraizīšana ir dota nedz caur Mozus bauslību, nedz arī caur tēviem, kas dzīvojuši pirms Ābrahāma, bet pašam Ābrahāmam, kam par svētību apsolīts Kristus, viņa dzimums, – lai miesīgā apgraizīšana saskanētu ar garīgo apgraizīšanu.

Kādēļ tad apgraizīšana ir beigusi pastāvēt, ja Kristus ticība, uz kuru tā norāda, joprojām turpina pastāvēt? Te jāpaskaidro: Dievs arvien ir uzturējis tikai vienu, šo pašu ticību – no pasaules pirmsākumiem līdz pat tās galam; taču Viņš tai ir devis ne vienu vien zīmi. Ja vajadzētu saglabāties itin visām zīmēm, kas norāda uz ticību, kurš gan varētu tās visas uzturēt? Bet ticība ir iekšēja, neredzama lieta, tādēļ Dievs to cilvēkam parādījis ar daudzām ārējām zīmēm, lai viņš ar daudziem piemēriem tiktu mudināts ticēt, un katrs no šiem piemēriem ir bijis redzams kādu noteiktu laiku. Cik daudz zīmju darījis jau viens pats Mozus Ēģiptē un tuksnesī! Tomēr tās pastāvēja tikai kādu laiku, lai gan visas bija ticības zīmes. Tāpat arī, kad Dievs apsolīja Ābrahāmam svētību viņa pēcnācējos un deva šo zīmi – apgraizīšanu, tā tomēr nevarēja pastāvēt ilgāk kā līdz šī apsolījuma piepildīšanās laikam. Bet, kad nāca Kristus, apsolītais dzimums, tad apsolījums bija piepildījies un cits piepildījums vairs nebija jāgaida. Tādēļ arī zīmei bija jābeidz pastāvēt. Kādēļ lai tā vēl turpinātos un paliktu, ja apsolījums, ar kuru šī zīme saistīta, jau bija piepildījies? Bet ticība – apgraizīšanas īstā nozīme – arvien paliek, vienalga, vai apsolījums ar savām zīmēm paliek vai paiet.

Tomēr apgraizīšana nav beigusies tā, ka nu būtu grēks kādu apgraizīt, – kā ir uzskatījuši Sv. Hieronīms un daudzi citi, kas sekojuši viņam. Tagad katrs var darīt, kā vēlas, ja vien viņš apgraizīšanu neizdara ar nodomu paveikt to, kas ir nepieciešams vai pavēlēts, vai arī, domādams, ka Ābrahāmam dotais Dieva apsolījums vēl pastāv un tā piepildījums gaidāms nākotnē; tāpat nav pieļaujams, ka cilvēks apgraizītos, gribēdams šādi kļūt dievbijīgs, – ticība nepieļauj nevienu no šiem nodomiem. Tādēļ vaina nav pašā darbā, bet maldos un aplamajā nodomā, ar kādu darbs tiek darīts. Kurš apgraizās ar tādu pašu nodomu, kā cilvēks mēdz apgriezt matus vai bārdu – gribēdams kādam kalpot vai kādu iepriecināt –, tas nekādu grēku nedara; jo viņš apgraizās, nebūdams bauslības sasaistīts un nedz savas taisnošanas labā, nedz arī, pretodamies tam, ka apsolījums jau piepildījies, bet pilnīgi brīvprātīgi un pēc savas izvēles, – tādēļ ka apsolījums jau ir piepildījies un ar to saistītā zīme arī beigusi pastāvēt.

Dievs nekad nav mēdzis atjaunot agrāk dotās zīmes, kas jau ir pabeigtas un izpildījušas savu uzdevumu, bet arvien iedibinājis jaunas un citādas zīmes. Tā Viņš pēc sava apsolījuma piepildīšanas, tas ir, pēc Kristus atnākšanas, ir devis Ābrahāma dzimumam jaunu zīmi, proti, Kristību. Acīmredzot tā arī ir pēdējā zīme pirms pastarās dienas, jo to iedibinājis pats Kristus. Tomēr ticība arvien ir un paliek tā pati Kristus ticība, kas bija arī Ābrahāmam; tā nepazīst nekādu pārmaiņu un nemainās atkarībā no ārējām lietām – tai vienalga, vai nāk diena vai nakts. Un Kristība nozīmē tieši to pašu, ko apgraizīšana; tas mums būs jāaplūko vēl citā, atbilstošā laikā.

II

Un, visbeidzot, bija ierasts līdz ar apgraizīšanu dot bērnam vārdu, kā redzam šeit un stāstā par Jāni Kristītāju, kuram tāpat vārds tika dots apgraizīšanas laikā. Tomēr, tāpat kā Kristum nebija pienākuma tikt apgraizītam un attiecībā uz Viņu šai zīmei nebija īstas nozīmes un satura; tāpat arī vārdu Viņam jau bija devis eņģelis – arī to Kristus nesaņēma apgraizīšanā. Tas noticis un aprakstīts tādēļ, lai parādītu, ka Kristus ir bijis pilnīgi un visādā ziņā brīvs no bauslības un grēka – atšķirībā no visiem citiem cilvēkiem; Viņš pakļaujas bauslībai un kļūst mums līdzīgs – tikai tādēļ, lai kalpotu mums, atpestīdams mūs no bauslības varas, kā Sv. Pāvils iepriekš lasītajā vēstulē, Gal.4:4-5 saka: “.. Dievs sūtīja savu Dēlu.. noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība..”

Jo nāve Viņam uzbruka un Viņu nonāvēja, tomēr tai nebija nekādu tiesību, nedz pamata Viņu sagrābt, bet Kristus pats, būdams bez vainas, labprātīgi tai pakļāvās un ļāva sevi nonāvēt, tādēļ nāve kļuva par Viņa parādnieci, darīdama Viņam netaisnību un grēkodama pret Viņu, tā ka Kristus varēja izvirzīt nāvei taisnīgas prasības. Taču netaisnība, ko nāve nodarījusi Kristum, ir tik liela, ka tā nespēj savu nodarījumu atlīdzināt, nedz pietiekami nožēlot. Tādēļ tai mūžīgi jāpaliek pakļautībā Kristus varai. Tā nāve Kristū ir uzvarēta un nonāvēta. Un, ja Kristus to visu darījis ne sevis paša, bet mūsu labā un Kristībā dāvājis mums šo uzvaru pār nāvi, tad arī mēs visi, kas ticam Kristum, esam kļuvuši par kungiem pār nāvi; tā ir mums pakļauta – šī ļaundare, kas mums ir jātiesā un jāiznīcina; tas notiks miršanā un pastarā dienā. Jo līdz ar Kristus dāvinājumu nāve ir noziegusies arī pret visiem tiem, kuriem Kristus savu dāvanu ir sniedzis. Redzi, tāda ir jaukā un priecīgā atpestīšana no grēkiem caur Kristu; tādas ir Jozuas garīgās cīņas pret Kānaānas pagāniem un visupirms – pret pieciem ķēniņiem, kam Israēla virsnieki pēc pravieša pavēles lika savas kājas uz viņu skaustiem, Joz.10.

Tāpat arī apgraizīšana darīja Kristum netaisnību – Viņam nebija pienākuma to saņemt; tādēļ arī tai jāpakļaujas Kristum. Viņš ir uzvarējis arī apgraizīšanu, ieguvis varu arī pār to un sargā mūs, lai tā beigtos un nevarētu valdīt pār tiem, kuri tic Kristum. Tātad Kristus darījis mūs brīvus no apgraizīšanas tikai ar to vien, ka Viņš, būdams bez vainas, pats tai pakļāvās, lai dāvātu mums savu varu pār to.

Redzi, tāda ir Kristus pakļaušanās bauslībai – to darīdams, Viņš atpestījis no bauslības varas tos, kuri bija tai pakļauti, Gal.4:5. Tāpat Viņš ir pakļāvies arī visiem pārējiem likumiem, būdams visu šo likumu Kungs un Dievs, kam nebija jāpakļaujas nevienam no tiem.

Un nu Viņš šo uzvaru ir devis mums; tādēļ, ja ticam Kristum, bet bauslība grib mūs nosodīt kā grēciniekus, uzrīdīt mums nāvi un iedzīt nabaga nomocīto sirdsapziņu ellē, – parādi bauslībai, kādu netaisnību un grēku tā darījusi pret Kristu, tavu Kungu. Vai tu nedomā, ka bauslībai vajadzēs nokaunēties un izbīties tavā priekšā vairāk, nekā tu bīsties no tās? Nāve jutīs savu vainu un apkaunota metīsies bēgt; bauslība pārstās draudēt un līdz ar Kristu laipni uzlūkos tevi. Tā grēks ir padzenams ar grēku. Grēki, ko bauslība un nāve darījušas pret Kristu un tavas ticības dēļ arī pret tevi, ir lielāki par tiem grēkiem, ko tu esi darījis pret bauslību. Tad nu Dievs, taisnais Soģis, necietīs, ka lielais zaglis pakar mazo, bet, ja lielajam jātiek atbrīvotam, tad jau mazajam – vēl jo vairāk. Par to runā Sv. Pāvils 1.Kor.15:55-57: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu,” jo “nāve ir aprīta uzvarā”. Redzi, vai tā nav brīnišķīga atpestīšana no bauslības – caur To, kas, būdams bez vainas, pats sevi tai pakļāvis!

Kungs Dievs, cik neizsmeļami bagātīga un varena lieta ir ticība! Tā taču dara cilvēku līdzīgu pašam Dievam, kam itin nekas nav neiespējams, – kā Kristus Mk.9:23 saka: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” To pašu izsaka arī Ps.82:6 vārdi: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!”

Ir gluži taisnīgi, ka Kristum dotais vārds ir Jēzus, tas nozīmē – Pestītājs; jo par pestītāju mēs saucam to, kurš palīdz, atpestī un izglābj, nesdams svētību un pestīšanu ikvienam; to, kas šādas lietas paveic, ebreju valodā sauc vārdā Jēzus. Eņģelis Gabriēls Jāzepam sapnī sacīja: “Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem.” Šeit pats eņģelis paskaidro, kādēļ Marijas Dēls tiks saukts par Pestītāju, Jēzu, proti, tādēļ, ka Viņš ir savas tautas pestīšana un svētlaime. Tikko dzirdējām, kā tas piepildās – caur ticību, kam Kristus dod visas savas tiesības un dārgumus, savu varu pār grēku, nāvi un bauslību, un dara ticīgos taisnus, brīvus un atpestītus.

Kā jau dzirdējām, apgraizīšana norāda uz mūsu ticību; savukārt vārda došana bērnam nozīmē, ka caur ticību iegūstam vārdu un kļūstam pazīstami Dievam. Jo tos, kuri netic, Dievs nepazīst, kā Ps.1:6 saka: “.. Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu.” Un Mt.25:12: “Patiesi Es jums saku: Es jūs nepazīstu.” Kāds tad ir mūsu vārds? Bez šaubām, ja jau Kristus mums atdod visu, kas Viņam pieder, tad Viņš dod mums arī savu vārdu. Tādēļ mēs visi saucam sevi Viņa vārdā – par kristiešiem, par Dieva bērniem –, tāpat kā Viņš; par Jēzu un Pestītāju – tāpat kā Viņš. Kādā vārdā Viņš tiek saukts, tādā saucamies arī mēs, – kā Sv. Pāvils raksta Rom.8:24: “Cerībā mēs esam pestīti” (jo visi esam Jēzus jeb pestītāji). Redzi, tādēļ kristieša kārtai dots tik nenovērtējams gods. Tās ir Dieva labvēlības pāriplūstošās bagātības, ko Viņš izlej pār mums, lai mūsu sirdis kļūtu priecīgas, mierīgas un bezbailīgas, ar prieku un labprāt ievērodamas arī bauslības prasības, āmen.

---

[1] – Šis paradums tika ieviests vēlīnajos viduslaikos. Jaunā gada dienā sprediķotājs no kanceles izteica īpašus Jaunā gada novēlējumus dažādām cilvēku grupām. Šādi dievkalpojumā tika ieviestas daudzas nevajadzīgas, absurdas lietas.

[2] – Sidonas ķēniņa Etbaala meita, ķēniņa Ahaba sieva. Viņa pielūdza elkus un vajāja praviešus.