X svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

Jūdi ārkārtīgi lepojās ar savu svēto pilsētu Jeruzālemi un īpaši ar tās templi un dievkalpojumiem. Kad Jēzus kopā ar mācekļiem Palmu svētdienā tuvojās Jeruzālemei, arī mācekļi neslēpa savu sajūsmu par šo vareno austrumu pilsētu. Klusībā viņi cerēja kopā ar Jēzu kļūt par šīs pilsētas valdniekiem. Mācekļu acīs mirdzēja prieks un cerība. Turpretī Jēzus acis bija asaru pilnas, un raugoties uz zeltītajiem Tempļa kupoliem, Viņš pilnā balsī sāka raudāt. “Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks no visām pusēm un spaidīs. Tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.”

Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs savā grāmatā Jūdu kari stāsta kā šis Jēzus pravietojums pildījies. Septiņus gadus no vietas pirms Jeruzālemes nopostīšanas kāds vīrs vārdā Ananuss nepārtraukti saucis: “Balss no austrumiem, balss no rietumiem, balss no četriem vējiem, balss pret Jeruzālemi un Svēto Namu, balss pret līgavaiņiem un līgavām, un balss pret visu tautu kopumā.” Lai gan jūdu valdība šo vīru centusies apklusināt, viņš turpinājis saukt: “Vai, tev Jeruzāleme!” Visskaļāk viņa saucieni atskanējuši jūdu reliģiskajos svētkos. Visbeidzot, kad romieši jau bija aplenkuši pilsētu, viņš staigājis apkārt pa pilsētas mūri, skaļi saukdams: “Vai, vai vēlreiz pilsētai un tautai, un Svētajam namam! Vai, vai arī man pašam!” Viņš turpinājis kliegt, līdz to trāpījis kāds romiešu kara mašīnas sviests akmens un nositis.

Tam sekoja Jeruzālemes ieņemšana un baismīga nopostīšana. Jeruzaleme tika burtiski noslaucīta no zemes virsas tā, ka praktiski neviena māja nepalika vesela. Dieva roka to skāra jo smagi brīdī, kad tā bija pilna ar reliģiskiem cilvēkiem. Romiešu armija šo ļaužu pilno pilsētu aizdedzināja un nosvilināja kā mežu. Vēsturnieks Jozefs Flāvijs stāsta, ka pilsētas pakļaušanas laikā simtiem tūkstošu cilvēku tika nogalināti un mira no epidēmijas, un apmēram deviņdesmit tūkstoši tika saņemti gūstā. Pravieša Ananus balss nav apklususi. Baismīgie Jeruzālemes nopostīšanas notikumi turpina saukt cauri gadsimtiem: Vai, vai ikvienam, kas nebīstas Dieva! Vai, vai ikvienam, kas nezina, kas tam pie miera vajadzīgs! Vai, vai tam, kas nav atzinis savu apžēlošanas laiku!

Arī mēs latvieši zinām, ko nozīmē Dieva sods. Tas ir bijis ne tikai 1. un 2. pasaules karš, komunistu okupācija un jaunā neatkarības laika problēmas, bet briesmīgas nelaimes mūs ir piemeklējušas arī jau agrāk. Vācu mācītājs Gerogs Mancelis apraksta vairākas šādas Dieva sodības izpausmes: Reiz bads ir bijis tik briesmīgs, ka cilvēki ēduši viens otru un naktīs zaguši no karātavām pakārtos, lai varētu tos apēst. Kāds vīrs esot nokāvis savu sievu un bērnus un iesālījis mucās kā lopu miesas. Mūs ir piemeklējuši arī briesmīgi kari, kas izpostīja un izklīdināja ģimenes. Sveši karavīri ne vienreiz vien piesmēja mūsu sievas un pat bērnus. Mūs nav saaudzējušas arī postošas sērgas – mēra laikā vīri bēguši no sievām, sievas no vīriem, bērni tikuši pamesti, apmiruši un nav bijis neviena, kas tos būtu apglabājis. Suņi, zvēri un putni plosījuši mirstīgās atliekas.

Šis posts ir bijis tik liels, ka Mancelis lūdz: “Ak, Dievs! Tādas bēdas, kas pie vīriem, sievām un maziem bērniem redzētas ir, neliec mums vairāk pieredzēt un sastapt.” Kā patiesi tālredzīgs vīrs Mancelis aicina tautu atgriezties no grēkiem un paļauties uz savu Dievu, jo vienīgi Viņš var dot patiesu mieru, drošību un brīvību. Lai to dāvātu latviešu tautai, Mancelis rakstīja un izdeva katehismu, dziesmas un sprediķu grāmatu. Diemžēl arī mūsu dienās tie galvenokārt ir ārzemnieki, kas apmaksā mācītāju darbu, finansē garīgas literatūras izdošanu un teoloģisko pētniecību Latvijā. Mēs paši vēl joprojām maz apzināmies, kas mums pie miera ir vajadzīgs. Mēs joprojām esam kalpu tauta, kas gaida uz svešiem kungiem, ka tie mūs glābs un uzturēs. Šķiet, ka mēs maz esam mācījušies no rūgtās vēstures.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka pēc tam, kad Jēzus bija pravietojis par Jeruzālemes nopostīšanu, Viņš devās uz Templi un paziņoja, ka tas kļuvis par laupītāju bedri. Tas nepārprotami rāda, ka gaidāmais Dieva sods ir cieši saistīts ar garīgo pagrimumu jūdu tautā. Tas mums liek jautāt – kāds stāvoklis ir mūsdienu rietumu kristīgajā pasaulē, kuras daļa esam arī mēs?

Pat pavirši uzmetot acis kristietības stāvoklim mūsdienu rietumu pasaulē, nav grūti ievētot, ka tradicionālās kristietības pamati ir sagrauti. Bībele tiek uzskatīta par antīkās vēstures pieminekli. Priekš lielākās luterāņu daļas Luters ir miris gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ticības apliecības tiek uzskatītas par seniem nodzeltējušiem papīriem, kam mūsdienu pasaulē vairs nav nekādas nozīmes. Senās diženās teoloģiskās skolas, doktrīnas un baznīcas institūcijas tiek uzskatītas par vecmodīgām un vairs nederīgām. Visi standarti un autoritātes ir apgrieztas kājām gaisā. Un dabiski rodas jautājums – kādēļ gan kādam vēl sevi vajadzētu saistīt ar šādu reliģiju, kas pati sevi ir notriekusi pie zemes?

Pagājušo gadsimtu “sasniegums” ir tāds, ka mūsdienu kristīgajās baznīcās viena no valdošajām doktrīnām ir iecietība pret dažādiem uzskatiem. Šī iecietība pamatojas tajā, ka nevienai reliģijai nepiederot patiesība, bet katram cilvēkam tā esot sava. Pagājušajā gadsimtā šis reliģiskais plurālisms tika izkopts un cildināts ekumeniskajā kustībā. Tās vadītāji nespēja vai negribēja ievērot, ka viņu uzskati ir apgaismības laika auglis, ka tās ir klasiski pagāniskas idejas – viens no galvenajiem iemesliem, kas veicina kristietības norietu Eiropā. Kādēļ radās šāds intelektuāls tuvredzīgums?

Tas radās tādēļ, ka baznīca bija zaudējusi savu lomu kā patiesības balsts. Tā vairs vienotā balsī nepauda patiesības vēsti, un par patiesību ātri vien kļuva tas, ko katrs atsevišķais mācītājs konkrētajā svētdienā uzskatīja par patiesību. Tie draudzes locekļi, kas to vairāk vai mazāk apzināti saprata, saprata arī to, ka šādas tiesības uz savām privātajām domām ir arī viņiem. Līdz ar to reliģija bija kļuvusi par privātu lietu.

Tālāk, ja ikvienam ir visas tiesības nepiekrist mācītājiem un baznīcai, jo katram pašam ir sava, nebūt ne sliktāka, patiesība, tad kādēļ gan cilvēkam jāiet uz baznīcu? Kas mācītājs tāds ir, ka varēs viņam sacīt, kam jātic un kas jādara? Tādēļ tikai loģisks ir kļuvis lēmums, labāk doties uz mežu paslēpot, iedzert ar draugiem alu vai paskatīties televizoru, tā vietā lai ietu uz baznīcu. Galu galā, stāvot ezera krastā ar makšķeri rokā, cilvēks var izdomāt un izauklēt savas reliģiskas atziņas un domas, kas ne ar ko nebūs sliktākas par tām, ko viņš dzirdēs baznīcā.

Ikvienam mūsdienu cilvēkam taču ir zināms, ka Bībeles mācība vairs nekam neder jautājumos par zemes izcelšanos, un baznīcas vairāk vai mazāk piekrīt. Klusībā katrs ir gandrīz pārliecināts, ka šajos jautājumos mūsdienu ģeoloģija ir daudz noderīgāka un patiesāka par Bībeli. Kurš gan mūsu dienās vairs tic, ka sievietes loma sabiedrībā vēl joprojām būtu nosakāma pēc Bībeles mācības? Vai tad mūsdienu socioloģija nav labāka? Ja visu nosaka tikai cilvēka dzīves pieredze, tad kā gan geju mīlas pieredzi mēs varam vērtēt zemāk par heteroseksuālām attiecībām? Lai slavēta dažādība!

Tā no reliģiska plurālisma mēs esam pavisam ātri nonākuši pie morālas daudzveidības un dažādības. Autoritāte šajos jautājumos vairs nav Svētie Raksti, bet cilvēku pieredze un mūsdienu zinātne. Un zinātne par pasaules rašanos, cilvēka evolūciju un viņa seksualitātes sarežģītību māca pavisam ko citu nekā Bībele. Pēc mūsdienu cilvēka domām, Bībelei sen vairs nepieder patiesība. Tā pieder zinātnei un katram atsevišķajam cilvēkam pašam. Tad kādēļ gan, lai es eju uz baznīcu, lasu Bībeli, lūdzu Dievu? Pats bēdīgākais tajā visā ir tas, ka pilnībā ignorēts tiek fakts, ka zinātne ir tikpat nedroša kā jebkura cita cilvēka darbības sfēra. Tādas lietas kā “tīra zinātne” vienkārši nepastāv. Skaitļi nepierāda neko! Ikviena zinātniska teorija ir hipotēze, kas bieži vien balstās uz vairākām citām hipotēzēm. Zinātne nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tā ir pārāka par reliģiju, nepārkāpjot pati savus principus un nekļūstot par reliģiju. Bet kurš šodien to vairs spēj un grib izskaidrot baznīcēniem? Vai drīzāk, baidoties no popularitātes zaudēšanas, visa Bībeles mācība netiek pieskaņota pasaules uzskatiem?

Vai tas pats nav sakāms par vēsturi? Pirms apgaismības laikmeta vēsture galvenokārt tika uzskatīta par Dieva darbības lauku. Dievs bija vēstures centrā. Pēc apgaismības laikā vēstures centrā ir nostājies pats cilvēks, dižais cilvēks. Tagad viņš veido vēsturi pats. Līdz ar to vēsture ir kļuvusi nedroša, nenoteikta un neskaidra. Un ja tas ir tā, tad tādai pēc cilvēku domām jābūt arī reliģijai, Bībelei un visam, kas noticis cilvēces vēsturē.

Morāles un ticības jautājumos ir tieši tāpat. Baznīca ir vairāk vai mazāk labprātīgi atdevusi savu vadošo lomu un ne tikai pieļauj, ka pasaule nosaka to, kas labs un pareizs, bet arī to, kam baznīcai jātic. Kādēļ tad brīnīties par to, ka cilvēki vairs neiet uz baznīcu? Ideju vēstures studijas nepārprotami liecina, ka apgaismības laikmetā ir notikusi vesela revolūcija. Šis laikmets centās atbrīvot pasauli no reliģijas važām, bet baznīca nespēja vai negribēja parādīt, ka tas ievedīs pasauli klasiskā pagānisma primitīvajās važās. Tas, kas tika uzdots par jaunu un modernu, patiesībā bija uzspodrinātas antīkā pagānisma idejas.

Kristīgā ticība bija piedāvājusi cilvēcei izeju no pakļautības dabas cikliskajiem procesiem. Tā bija atklājusi cilvēcei garīgās pasaules plašumus un atbrīvojusi to no verdzības dabai un tās spēkiem. Dievs, ienākdams vēsturē kā cilvēks Jēzus, atbrīvoja cilvēkus no laika un vēstures važām. Kad cilvēce to visu, ne bez baznīcas palīdzības, bija aizmirsusi, tā ne tikai pārdevās atpakaļ pagānisma verdzībā, bet vēl lepni uzskatīja to par kaut ko īpaši jaunu un labu. Tagad atkal visu nosaka nevis Dievs, bet cilvēks un daba. Turklāt mēs esam iemācījušies to visu ietērpt skaistos vārdos un pušķot ar akadēmiskas gudrības vainagu, lai justos labi un komfortabli. Un kurš gan iedrīkstēsies runāt pretī šai valdošajai vienprātībai, šai vispārējai laimes sajūtai?

Protams, ne mūsdienu kristietības lielākā daļa. Un kā gan viņa to varētu? Arī viņai taču ir svarīgi reitingi, sabiedriskā doma, popularitāte. Tā līdz ar pasauli ir zaudējusi ticību Dievam un Viņa atbalstam, tādēļ tai atlicis ticēt pasaulei un paļauties uz pasaules atbalstu. Pat tad, ja kādos atsevišķos morāles jautājumos baznīca vēl iestājas pret pasaules viedokli, tad jau iepriekš tomēr ir skaidrs, ka arī šo cīņu tā galu galā zaudēs. Kāpēc? Tādēļ, ka kopumā lielākā daļa kristīgo baznīcu vairs nestāv uz patiesības stiprajiem klints pamatiem – Dieva Vārda, bet gan uz plurālisma – dažādo cilvēku viedokļu plūstošajām smiltīm. Tādēļ piekāpšanās pasaules priekšā visos (!) jautājumos ir tikai laika jautājums.

Kristietība, kas koķetē ar šīs pasaules varu un gudrību, ir nolemta neveiksmei. Kristietība, kas vairs negrib vai nevar apliecināt patiesību un nosodīt maldus; kristietība, kas vairs nespēj vai negrib pateikt, ka bez Diev-cilvēka Kristus neviens nevar cerēt uz glābiņu no nāves un elles, gribot negribot būs spiesta kļūt, vai pareizāk sakot, jau ir kļuvusi par sektu, kas pastāv tikai pastāvēšanas dēļ. Tā ir zaudējusi savas pastāvēšanas jēgu, pravietisko redzējumu un sūtību un līdz ar to Dieva svētību. Tā ir nolemta sabrukumam. Cilvēciski spriežot, kristietībai nav vairs nekādu cerību.

Tomēr nevajadzētu domāt, ka kristietība ir pagalam. Tieši tās vājumā liels parādās Dieva spēks. Tai kristietības daļai, kas vēl ir dzīva, nekādā gadījumā nav jāmeklē veidi, kā piemēroties pasaulei un kļūt tai līdzīgai, cerot, ka šāda politika palīdzēs tai izdzīvot. Nē, kristietības vienīgā un pilnīgi drošā cerība ir Tas Kungs. Tas Kungs ir savā svētajā namā. Viņš ir kristieša stiprā pils un patvērums bēdu laikā. Lai gan bezdievji uzbrūk, tomēr tiem nesekmēsies. Tas Kungs spēj aizstāvēt un pasargāt savu baznīcu. Elles spēki, pasaules gudrība, cilvēku ienaids gan draud, bet ticīgajiem nav jāklausās viņu draudos, nav tiem jāpiemērojas vai jābēg, bet jātveras pie sava Kunga un Viņa Vārda, kas spēj tos pasargāt. Tā nu mums visiem ir droša cerība kļūt stipriem savā Kungā un uzvarēt velnu, elli un pasauli, jo Viņš to ir uzvarējis. Un pat, ja mums nāksies piedzīvot neveiksmes, mums ir mierinājuma vārdi no paša Kunga, kas vēsta, ka pasaule un viņas kārība paiet, bet tas, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.

Piemērs šeit ir mūsu Kungs. Viņš nedarīja neko citu, kā ik dienu stāvēja Templī un mācīja patiesību. Viņš zināja labāk par jebkuru citu, ka patiesība ir tā, kas dara brīvu no maldiem, aizspriedumiem, grēka, velna, elles un nāves. Tādēļ mums ir vajadzīgi nevis dievnami vispār, bet tādi dievnami, kur patiesības mācītāji, sekojot sava Kunga piemēram, māca patiesību. Mums ir vajadzīgi ļoti labi sagatavoti mācītāji, kam ir vēlme, laiks un prasme mācīties pašiem un mācīt citus. Mums ir vajadzīgi uzticami un godīgi Dieva vārda kalpi, bet tādi no debesīm nekrīt un pa pasauli apkārt nemētājas. Tos kādam ir jāizaudzina, jāizglīto un jāuztur. Tas ir dārgi, grūti un man pašam pietiek savu rūpju, kāds varētu sacīt. Jā, tā sacīt var, bet tad arī klausies, ko tev saka pravietis: “Vai, vai vēlreiz pilsētai un tautai, un Svētajam namam!” Tad Dieva nama pārvēršanās par slepkavu bedri, tāpat kā Dieva sods, būs tikai laika jautājums. Tad nebūs neviena, kas mums palīdzēs droši skatīties nāvei acīs, uzveikt velnu, elli un nāvi. No tā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā. Āmen.