Redzamais sātans – reliģiskie sātanisti

Tā kā sātanisms ir gan reliģija, gan uzskatu sistēma, tas sniedzas pāri okultisma robežām. Sātanisms savā visvienkāršākajā un patiesākajā izpausmes formā ir sātana pielūgsme un kalpošana sātanam, kas liek sevi pielūgt (Mt.4:9). Taču vienmēr, kad Radītāja vietā cilvēki pielūdz radību un tai kalpo, viņi novēršas no Dieva piedošanas un miera. Saskaņā ar Pāvila vēstules romiešiem 1.nodaļas 25.pantu, šādi cilvēki ir nolādēti, jo viņi ir apmainījuši Dieva patiesību pret sātana meliem.

Daži tiecas nošķirt okultismu un sātanismu. Viņi apgalvo, ka, tā kā okultās nodarbes pastāvēja jau pirms kristietības, tās nevar būt sātaniskas. Līdz ar to viņi apgalvo, ka okultisma praktizētāji modernajā laikmetā nevar tikt uzskatīti par sātaniskiem. Taču sātans centās iegūt cilvēku uzticību jau Ēdenes dārzā. Viņa mērķis nekad nemainīsies – viņš vēlas ieņemt Dieva vietu.

Vecajā Derībā atrodamas tiešas atsauces uz sātana un viņa dēmonu darbību. Kānaānieši, kas apdzīvoja apsolīto zemi pirms israēliešu ierašanās, pielūdza dievu Baalu. Šis kults ietvēra sevī dzīvnieku upurēšanu (Soģu gr.6:25) un prostitūciju (2.Moz.34:13). Šīs divas sātana pielūgšanas izpausmes ir saglabājušās līdz mūsdienām. Baala sekotāji arī kropļoja sevi, cerot novērst sava dieva dusmas (1.Ķēn.18:28).

Kad israēlieši ieradās apsolītajā zemē, Dievs savai tautai pavēlēja izdzīt vai iznīcināt visus, kas šo zemi apdzīvoja (5.Moz.7:1-10). Šo ļaužu elkdievība un okultās izdarības bija zaimošana Dieva acīs. Viņš nevēlējās, lai Viņa tauta pieslietos šīm ļaunajām izdarībām.

Taču, neraugoties uz Dieva aizliegumu, spiritisms un mediji, kas centās sazināties ar mirušajiem, saglabājās (1.Sam.28:8). Pat viens no Dieva vadoņiem, ķēniņš Sauls, bezizejas situācijā konsultējās ar raganu un par šo neticību tika nolādēts (1.Lku.10:13-14).

Iepriekš jau tika minēta kāda ārkārtīgi svarīga sātana un Kristus sastapšanās (Mt.4), bet Jaunā Derība atsaucas arī uz daudziem citiem okulto un sātanisko izdarību gadījumiem. Filipam izdevās pievērst ticībai magu Sīmani (Ap.d.8:9-24). Pāvils sastapās ar kādu magu un viltus pravieti (Ap.d.13:6-12), kas izrādīja pretestību Pāvila sludināšanai par Jēzu Kristu. Filipos Pāvils un Sīla satika kādu verdzeni, kas pareģodama bija atnesusi lielu bagātību saviem saimniekiem (Ap.d.16:16-18). Kad Pāvils izdzina no viņas ļauno garu, arī viņas pareģošanas spējas izzuda. Efezā vairāki okultisti nožēloja savus grēkus un pievērsās Dievam, dzirdot Pāvila sludināšanu (Ap.d.19:17-20). Velna pielūgšana bija arī problēma vismaz trijās no draudzēm, kas pieminētas Jēzus vēstulēs septiņām Mazāzijas draudzēm (Atkl.2:9,13; 3:9).

Mūsdienās misionāri joprojām sastopas ar okultām un sātaniskām izdarībām, kas līdzinās Bībelē aprakstītajām. Šādas mūsdienu nodarbes atšķiras tikai ar praktizētāja izmantoto aizsegu un līdzekļiem, ar kuriem tiek sasniegti ļaunie rezultāti. Diemžēl daudzi kristieši neuzskata okultismu par kaitīgu, ja ar to tikai ”paniekojas”. Taču Dievs noliedz okultismu, un nevis tādēļ, ka Dievs vēlas sabojāt kādam prieku, bet gan tādēļ, ka okultisms nonicina Dievu un apdraud pašu praktizētāju. Okultās nodarbes paver bīstamus ceļus, pa kuriem kristiešu dzīvē, pašiem to nenojaušot, var ienākt sātans. Sātanisms vēstures gaitā Vairums sātanistu attiecina savu iesaistīšanos kustībā uz rituāli, ko sauc par “melno mesu”. Tas izsmej Romas katoļu baznīcas galveno dievkalpojumu. Sātanisti cenšas iegūt spēku, apgriežot ačgārni kristiešu ceremonijas un rituālus, skaitot Tēvreizi vai kādu no kristiešu ticības apliecībām no otra gala vai sagrozot kristiešu sakramentus. Tas viss tiek darīts, lai iegūtu pēc iespējas lielāku varu un apmierinātu visas iegribas!

681.gadā Toledo pilsētas padome aizliedza tā saukto “miroņu mesu”, kuru noturēja, lai panāktu kāda cilvēka nāvi. 1231.gadā Romas katoļu baznīca izveidoja tiesu, kuras uzdevums bija izmeklēt un sodīt tos, kas bija vainīgi aizliegtu mācību un rituālu praktizēšanā. Vēlāk viņi atklāja un sodīja raganas, pareģus un citus, kas dzīvoja un mācīja pretēji Dieva vārdam.

Agrīna atsauce uz melno mesu atrodama lēdijas Alises Kiteleras tiesas prāvas aprakstos, kura notika 1324.gadā Īrijā. Viņu apsūdzēja buršanā, Kristus noliegšanā, svēto priekšmetu apgānīšanā, kurus lietoja Svētajā Sakramentā, dzīvnieku upurēšanā un intīmos sakaros ar dēmoniem. Citas atsauksmes par sātaniskām nodarbēm attiecas uz 1343.gadu Anglijā, XVII gadsimtu Zviedrijā un Luija XIV valdīšanas laiku Francijā.

Salemas raganu prāvas Amerikas Savienotajās Valstīs ir vēl viens pierādījums tam, ka sātanisms pastāv jau ilgāku laiku. Šīs raganu medības uzturēja dzīvu ideju par okultajām grupām gandrīz visas šīs valsts agrīnās vēstures gaitā.

Tiek uzskatīts, ka dažu pēdējo gadsimtu laikā par slepenu uzskatītā grupa “Ilumināti” ir iesaistīta okultās un sātaniskās nodarbēs, lai iegūtu varu pār visu pasauli. Domājams, ka šajā grupā tiek uzņemti tikai bagāti cilvēki, kuriem pieder zināma vara.

Vācu diktators Ādolfs Hitlers bija cieši saistīts ar okultismu. Nirnbergas tiesā kāds liecinieks atzinās briesmīgos noziegumos, ieskaitot galvas nociršanu cilvēka upurim upurēšanas rituālā un cilvēka ķermeņa daļu izmantošanu slepenā vadoņu svētā vakarēdiena ceremonijā. Iespējams, ka Hitlers savu pašnāvību plānoja 30.aprīlī, lai tā sakristu ar vienu no ievērojamākajiem datumiem raganu kalendārā, Valpurģu nakti.

Modernais sātanisms saistās ar Elistera Kraulija vārdu (Aleister Crowley). Viņš ir dzimis 1875.gadā Anglijā pārliecinātu kristiešu ģimenē. Kraulijs apguva okultisma idejas un metodes no okultista Elifa Levi mācības. Viņš sacēlās pret savu stingro kristīgo audzināšanu, noliedza Jēzu un meklēja pārdabisku vadību, iestājoties okultā organizācijā “Zelta rītausmas templis un hermētiskais ordenis”. Kad šajā grupā Kraulijam tika liegta tālāka izvirzīšanās homoseksuālo tieksmju dēļ, viņš izveidoja pats savu grupu ar nosaukumu “Ordo Temple Orientis” (“Austrumu Tempļa ordenis”). Izmantodams bibliskas atsauksmes uz velnu, Kraulijs nosauca sevi par ”lielo zvēru” un “666”. Vēlāk viņš pievienojās vairākām citām ar okultismu un maģiju saistītām organizācijām, cenzdamies iegūt lielāku varu. Kraulijs ieguva lielu popularitāti. Viņš pat provocēja uzbrukumus sev, lai iegūtu popularitāti.

Elisters Kraulijs uzskatīja, ka sātans ir spēcīgāks par Dievu, un izsmēja Kristu kā nespējīgu. Viņš bija pārliecināts, ka pēdējā cīņā uzvarēs sātans. Viņš nodibināja maģijas studiju centru Skotijā, kur cerēja nonākt kontaktā ar kādu “superprātu”, kas, pēc viņa domām, valdīja pār visumu. Diemžēl viņš centās iegūt vadību no sātana, nevis no Dieva. Beidzot Ēģiptē Kraulijs nonāca kontaktā ar garu, kuru viņš nosauca par “Svēto sargeņģeli”.

Kraulija idejas un sekotāji izplatījās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur reliģijas brīvība bija auglīga zeme viņa ļaunajai mācībai. Viņa vadītie rituāli bieži notika narkotiku ietekmē. Noliegdams jebkāda veida morāli, Kraulijs varēja rīkoties, kā vien viņš vēlējās. Viņa seksuālo un narkotisko piedzīvojumu apraksti rāda, ka viņš nomira, izmēģinājis gandrīz jebko. Kraulijs nomira 1947.gadā, taču aiz viņa palika daudz modernā sātanisma iedīgļu.

Kraulijs bija ietekmējis kādu angli Džeraldu Gardneru. Savos darbos šis pašizceptais burvis izveidoja modernās raganu mākslas rituālus, kas balstīti uz Māti dievieti. Tie, kas seko Gardnera tradīcijai, uzskata, ka galvenokārt praktizē dabas reliģiju, pielūdzot radību, nevis Radītāju.

Gardners un vēlāk arī la Vejs popularizēja ragaino dievu Bafometu kā plaši izplatītu raganu mākslas un sātanisma simbolu. Tas attēlo velnu kā āzi, kas Kristus tiesas brīdī atrodas kreisajā pusē (Mt.25:31-33). Otrādi apgriezta piecstūru zvaigzne (pentagramma) atgādina āža galvu un ir kļuvusi par vēl vienu populāru sātanisma simbolu. Iezīmēti aplī, šādi simboli bieži kļūst par sātanisko dievkalpojumu altāriem. Tie bieži tiek atrasti kā lietiskie pierādījumi sātanisko aktivitāšu vietās.

Daži autori uzskata, ka Savienotajās Valstīs vien pastāv vairāk nekā 450 sātanistu grupu. Tomēr vairumam šo grupu nav oficiālas struktūras vai galvenās mītnes, un tās neizplata nekādu informāciju vai statistiku, tādēļ par tām ir gandrīz neiespējami sniegt drošas ziņas. Taču ir zināms, ka dominē divi atšķirīgi uzskati par pašu sātanu. Viens no tiem uzskata, ka sātans reāli eksistē, otrs – ka neeksistē. Šī pēdējā grupa uzskata, ka sātans vienīgi simbolizē brīvu cilvēka dabisko vēlmju piepildīšanu pretstatā “vājās” kristietības sludinātajai mērenībai un atturībai.

Mūsdienās Amerikas Savienotajās Valstīs sātanisms tiek atklāti praktizēts kā likumīga reliģija. Visplašāk pazīstamā sātaniskā grupa ir Antona Šandora la Veja Pirmā sātana baznīca. Pašai grupai ir izdevies izvairīties no sliktas slavas, taču daudzi ar grupu saistīti cilvēki ir uzsākuši vietējo draudžu vai grotu veidošanu visā pasaulē. Saskaņā ar dažiem uzziņu avotiem, grupas locekļu skaits visā pasaulē ir ap10000.

Antons Šandors la Vejs ir dzimis 1930.gadā. Vidusskolas gados viņš kļuva pārliecināts, ka zemi iemantos varenie, nevis lēnprātīgie. Ārpus skolas nodarbībām viņš sāka studēt okultismu. Skolas mācību programmas garlaikots, la Vejs pameta skolu un iestājās cirkā kā dresētāja palīgs. Vēlāk viņš iestājās karnevāla trupā un turpināja studēt okultismu. Viņš pārliecinājās, ka ir jāpielūdz jaunība, spēks un spars, jo tie, kas kļuva veci un vāji, drīz vien tika pamesti.

No savas ērģelnieka vietas karnevāla trupā la Vejs varēja labi novērot cilvēka dabu tās zemiskajās izpausmēs: “Es redzēju vīriešus sniedzamies pēc puskailām meitenēm, kas dejoja karnevālā, bet svētdienas rītos un evaņģelizācijas sapulcēs, kur es spēlēju ērģeles, es redzēju tos pašus vīriešus, sēžot solos kopā ar savām sievām un bērniem, lūdzot Dievu piedot un šķīstīt viņus no miesīgām iekārēm. Un nākamās sestdienas vakarā viņi atkal ieradās karnevālā vai kādā citā izpriecu vietā. Tad es sapratu, ka kristīgā baznīca ir celta uz liekulības pamata un ka cilvēka miesīgā daba vienmēr ņems virsroku, lai cik tā tiktu šķīstīta un kausēta reliģijas ugunīs” (The Satanic Bible, 14.lpp.).

“Kas tad ir kristīgā baznīca?” jautāja la Vejs, un viņa atbilde bija: “Grēcīgās miesas noliegšana.” Viņš turpretim sapņoja par sātanisku baznīcu, kas no jauna sagrābtu cilvēku prātus un ļautu viņiem izmantot savas miesīgās iekāres kā izpriecu, nevis cīņas ieganstu.