Cilvēka griba.. vai Dieva griba?

Vatikāns 1521.gadā pieprasīja, lai Mārtiņš Luters atsakās no savas mācības. Viņš noraidīja šo prasību. “Te es stāvu”, viņš teica, “un citādi es nevaru!” Nesekmīgajos mēģinājumos apklusināt Luteru Vatikāns un tā atbalstītāji mudināja tā laika Eiropas gudrāko prātu Roterdamas Erasmu [1466–1536] diskusijā stāties pretī Luteram, lai viņu uzveiktu.

Cīņa sākās! Savā darbā Gribas brīvība Erasms apgalvo, ka cilvēks pats ar savu gribu var “pievērsties lietām, kas attiecas uz pestīšanu”. Tas ir, ja cilvēks grib, viņš var izvēlēties sekot Dievam. Savukārt Luters uzskatīja, ka ir tieši otrādi. Savā darbā Par gribas verdzību viņš uzsver, ka dabiskais cilvēks ne tikai nevar iegūt sev pestīšanu, bet pats no sevis pat nespēj gribēt jaunu dzīvi (Ef.2:1; Kol.1:21).

Pēdējo 500 gadu laikā nekas nav mainījies. Aizvien vēl notiek cīņa par to, vai dabiskajam cilvēkam piemīt vai nepiemīt brīvā griba garīgajās lietās. Par spīti daudzām nozīmīgām Rakstu vietām, kuras liecina, ka cilvēkam nav nekādas brīvās gribas garīgajās lietās (Lk.24:45; Jņ.1:13; 6:44; Ap.d.16:14; Rom.9:16; 1.Kor.1:30–31; Fil.2:13), aplamā doma par to, ka cilvēkam ir brīvā griba garīgajās lietās, joprojām dominē ne vien Romas katolicismā, bet arī vairumā protestantisko teoloģiju.

Kā argumentu tam, ka cilvēkam ir brīvā griba garīgajās lietās, daudzi protestanti mūsdienās izmanto Jņ.1:12 un aplami secina, ka “uzņemt” jeb “pieņemt Kristu” ir cilvēka brīvās gribas akts. Viņi vienkārši atmet nākamo pantu, kurš pilnībā noraida šo brīvās gribas teoloģiju un kurā Dieva vārds uzsver to, ka cilvēks ir dzimis “ne no vīra gribas, bet no Dieva”. Viņi ir atmetuši Rakstos pausto patiesību, ka ticība — šī spēja saņemt — ir tikai un vienīgi no Dieva (Ef.2:10; 1.Pēt.1:3). Kā ir rakstījis apustulis Jānis: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm” (Jņ.3:27). Pestīšana nav atkarīga no jūsu brīvās gribas!

GRIBAS VERDZĪBA

Karstas diskusijas par to, vai cilvēkam piemīt vai nepiemīt brīvā griba garīgajās lietās, turpinās nu jau 500 gadus. Daudzi mēģina apgalvot, ka šī mācība nav nekas vairāk kā nenozīmīga intelektuāla prātošana, kam nav nekāda sakara ar pestīšanu. Nebūt ne! Ja jūs uzskatāt, ka jums pašam kaut kas jādara, lai savienotos ar Dievu, piemēram, jāapņemas piederēt Kristum, tad jūsu pestīšana ir tikpat nedroša kā jūsu rakstura stingrība. Savukārt labā vēsts ir tā, ka jūsu žēlastības pilnais Dievs ar Kristībā teikto dzīvu darošo vārdu ieved jūs jaunā dzīvē bez kādas cilvēciskas līdzdalības. “No Viņa [Dieva] jūs esat Kristū Jēzū” (1.Kor.1:30). Priecājieties par šo dzīvības vārdu, ka jūsu pestīšana no sākuma līdz galam ir atkarīga vienīgi no Jēzus. Viņš ir jūsu ticības iesācējs un piepildītājs (Ebr.12:2). “Gribas brīvība” liek pestīšanas cerību uz jūsu vājo cilvēciskumu, nevis uz Dieva spēka un žēlastības dievišķību. Tāpēc neļaujiet sevi ievilkt muļķīgos strīdos par to, vai cilvēkam piemīt vai nepiemīt brīvā griba garīgajās lietās. Gluži vienkārši uzticieties Dieva vārdam, kas apliecina: “..ne no cilvēka gribēšanas .. bet viss no Dieva žēlastības” (Rom.9:16).