Kopīgā deklarācija par taisnošanas mācību

Zīmīgi, ka Kopīgās deklarācijas preambulā tā ir skaidri definēta kā vienprātības dokuments. Tā ne tikai konstatē divu tradīciju relatīvu tuvināšanos, jeb tā dēvējamo konverģenci, kā tas ir norādīts arī citos ekumeniskā dialoga ziņojumos. Šeit tiek arī skaidri uzsvērts, ka to parakstījušās baznīcas “patlaban ir spējīgas vienoties kopīgā izpratnē par mūsu attaisnošanu Dieva žēlastībā, caur ticību Kristum.”^[1] Attiecīgi, tiek konstatēts, ka deklarācija iezīmē “vienošanos par attaisnošanas mācības pamatpatiesībām.”^[2] Tieši tādēļ katra kopīgās attaisnošanas mācības izpratnes eksplikācijas nodaļa šajā dokumentā sākas ar vārdiem: “Mēs kopīgi apliecinām.”^[3] Tādējādi, Kopīgā deklarācija pēc tās pašas domām ir konfesionāls dokuments ar visām no tā izrietošajām sekām.

Preambulu noslēdz dažas īsas, taču ārkārtīgi nozīmīgas piezīmes attiecībā uz Kopīgās deklarācijas pamatā esošās vēstures izpratni: baznīcas vēsture attīstās no sliktās uz labo pusi, baznīcas gūst “jaunus ieskatus”^[4] – lai kas arī ar to tiktu domāts, kas ļauj tām pārvarēt līdzšinējās domstarpības un šķelšanos.

Pirmajā dokumenta pamatteksta daļā ir izklāstīta bibliskā attaisnošanas mācība; šajos paragrāfos tiek atkārtoti lietoti tādi vārdi, kā “dažāds” un “atšķirīgs”^[5]: apgalvojumi un termini, kas, saskaņā ar mūsu luterisko izpratni, nāk no pilnīgi atšķirīgiem izpratnes līmeņiem, tiek nostādīti līdzās viens otram, lai radītu iespaidu par Bībeles liecību plašo spektru, kura ietvaros abas konfesijas var saskatīt pamatojumu savām doktrinālajām interesēm. Nav pārdomāta arī šeit sniegto Bībeles citātu struktūra: precīzāka to analīze pat atklāj, ka virkne būtisku citātu par attaisnošanas tēmu no Jaunās Derības vispār nav pieminēta, pie kā es vēl atgriezīšos vēlāk.

Otrajā, visai īsajā dokumenta pamatteksta daļā tiek deklarēta “vienprātība attiecībā uz attaisnošanas mācības pamatpatiesībām,”^[6] atsaucoties uz pēc Otrā Vatikāna koncila notikušā ekumeniskā dialoga rezultātiem. Pati šī vienprātība ir aprakstīta dokumenta pamatteksta trešajā daļā. Tomēr šeit būtu jāuzsver vārds “pamatpatiesības,” jo šī vienprātība attiecībā uz pamatpatiesībām tiek pretstatīta “atšķirīgiem konkrētu jautājumu traktējumiem,”^[7] kas varētu liecināt par zināmām savstarpējām pretrunām, bet tomēr ir “savietojami”^[8] ar šo vienprātību attiecībā uz pamatpatiesībām.

Tālāk tiek sniegts attaisnošanas mācības pamatpatiesību trinitārs izklāsts: attaisnošana ir raksturota kā trīsvienīgā Dieva darbs; tam seko vienprātības formulējums, kā pamatā ir jau 1980.gadā publicētais ekumeniskais dokuments par Augsburgas ticības apliecību.^[9] Tādējādi, Kopīgās deklarācijas centrālais formulējums nav nekas jauns, bet gan ir bijis apgrozībā jau 20 gadus, vai patiesību sakot vēl ilgāk, vēl pirms publicēti pirmie ekumeniskie dokumenti, kas pievēršas tieši taisnošanas mācībai. Šajā vienprātības formulējumā abas puses apliecina, ka attaisnošana notiek vienīgi žēlastībā, un papildina šo apgalvojumu ar atsauci uz Svētā Gara atjaunojošo darbību.^[10] Tomēr šeit nav skaidrs, kādas ir attiecības starp Svētā Gara atjaunojošās darbības sekām un apliecību par attaisnošanu vienīgi žēlastībā. Šīs attiecības netiek skaidrākas arī no tālākā šīs vienprātības formulējuma skaidrojuma.

Trešajā dokumenta pamatteksta daļā jūs atradīsit arī izteikumus attiecībā uz attaisnošanas mācības funkciju un vietu kopējā Bībeles liecību un kristīgās mācības sistēmā. Sākumā luterāņiem bija izdevies panākt, ka šī tēma tiek apskatīta kontekstā ar izteikumiem par kopīgo attaisnošanas mācības izpratni; tādējādi tai tika piešķirta īpaša nozīme un uzmanība. Tomēr pēdējā redakcijā Kopīgās deklarācijas teksts katoļu puses spiediena rezultātā tika vēlreiz izmainīts: šajā galīgajā versijā attaisnošana vairs netiek pasludināta par neaizstājamu kritēriju, kas pastāvīgi vērš visu mūsu baznīcās mācīto un praktizētu uz Kristu, kā tas bija iepriekšējā versijā,^[11] jeb, izsakoties luterāņu terminoloģijā: baznīcas pastāvēšanas vai krišanas jautājums. Tagad tas ir kļuvis tikai par vienu no kritērijiem, jo Romas katoļi “uzskata sev par saistošiem vairākus kritērijus”^[12] un nav gatavi izšķirošo nozīmi piešķirt tieši attaisnošanas jautājumam.

Pats attaisnošanas pamatpatiesību kopīgās apliecības skaidrojums ir visai īss, toties kopīgās attaisnošanas mācības eksplikācija ceturtajā pamatteksta daļā ir daudz detalizētāka. Šī ir dokumenta visgarākā daļa, kurā ir apskatīti septiņi strīdīgi jautājumi: cilvēka bezspēcība un grēks saistībā ar attaisnošanu (līdz ar to arī jautājums par cilvēka piedalīšanos attaisnošanas procesā), attaisnošana kā grēku piedošana un padarīšana par taisnu (līdz ar to arī jautājums par attiecībām starp Dieva piedošanas pasludinājumu un Dieva atjaunojošo darbību cilvēku dzīvē), attaisnotais un grēcinieks (līdz ar to arī jautājumi par to, vai attaisnotais cilvēks pēc savas attaisnošanas vēl paliek grēcīgs, vai viņš ir vienlaikus svētais un grēcinieks, par Bauslību un Evaņģēliju – tēmu, kas, diemžēl tikusi apieta līdzšinējos dialoga dokumentos, lai arī attaisnošanas jautājumā tai ir būtiska nozīme), pārliecība par pestīšanu (līdz ar to arī jautājums, vai kristietis, neskatoties uz savu grēcīgumu, var būt pārliecināts par savu pestīšanu), un, visbeidzot, septītais jautājums, jautājums par attaisnoto labajiem darbiem – kāda ir šo labo darbu funkcija saņemtās attaisnošanas saglabāšanā (līdz ar to arī jautājums, kāds tad ir šo labo darbu nopelns).

Salīdzinot šo septiņu strīdīgo jautājumu apskatu ar līdzšinējo ekumenisko dokumentu problēmu apskatu, nākas secināt, ka Kopīgās deklarācijas pieeja ir skaidrāka un sistemātiskāka nekā līdz šim un, pats galvenais, ka šajās septiņās tēmās faktiski ir iekļauti visi reālie strīdīgie jautājumi. Metode, pēc kuras šajā dokumentā ir izskatīti atsevišķi jautājumi, visās septiņās tēmās ir viena un tā pati: tā iesākas ar rindkopu, kurā ir apliecināti kopīgie uzskati par doto jautājumu. Tam seko divas rindkopas, kurās ir minētas un izskaidrotas, attiecīgi, luterāņu un Romas katoļu intereses šajā jautājumā. Tādējādi doktrinālās domstarpības, kas atklājas šajā skaidrojumā, tiek automātiski pasludinātas par abu pušu papildu “interesēm,”^[13] kas ir ne vairāk, kā vienīgi “intereses” un tādēļ nevar apdraudēt doto vienošanos kopumā. Tāda procedūra ir ekumenisma pamatmetode, kas tiek izmatota katra jautājuma izskatīšanā, un kas ir detalizēti aprakstīta dokumenta pamatteksta pēdējās daļas, “Sasniegtās vienprātības nozīme un robežas.”^[14] Arī līdzšinējo attaisnošanas mācībai veltīto ekumenisko dokumentu rezultāti bija sasniegti, pateicoties šai metodei, kas, tādējādi, bija apliecinājusi savu efektivitāti.

Šīs pamatteksta pēdējās daļas pirmajā rindkopā atrodam arī visa dokumenta centrālo un bieži citēto pamatdomu, “ka luterāņu un katoļu vidū pastāv vienprātība attiecībā uz attaisnošanas mācības pamatpatiesībām.”^[15] Tomēr šeit jāatzīmē, ka šis apgalvojums attiecas uz dokumenta pamatteksta trešo daļu, proti, pamatā uz 1980.gada vienošanās formulējumu, un ka, pamatojoties šajā formulējumā, ceturtajā daļā traktētās domstarpības tiek uzskatītas par “pieņemamām.”^[16] Šīs domstarpības ir vienīgi atšķirīgi “taisnošanas traktējumi,” kas “savās nesaskaņās ir atvērti viens otram.”^[17]

Tādēļ Kopīgā deklarācija paziņo, ka vienas baznīcas doktrinālie nosodījumi neattiecas uz otras attiecīgās baznīcas mācībām, kas ir apskatītas šajā dokumentā. Tādējādi, doktrinālie nosodījumi saglabā savu funkciju vienīgi kā “vērā ņemami brīdinājumi.”^[18] Bez tam, Kopīgā deklarācija uzsver, ka tajā panāktajai vienprātībai ir jāatspoguļojas arī citās baznīcas mācības un dzīves jomās, minot vairākus jautājumus, “kam būtu nepieciešams tālāks skaidrojums,”^[19] lai varētu sasniegt abu baznīcu redzamu vienību, kas dokumentā ir pasludināta par Kristus gribu.

Pēdējā Kopīgās deklarācijas rindkopa atklāj, cik liela ir šī dokumenta nozīme tā autoru acīs. Autori svinīgi paziņo: “Mēs pateicamies Tam Kungam par šo izšķirošo soli ceļā uz baznīcas sašķeltības pārvarēšanu.”^[20] Tādējādi, dokumenta rezultāts tiek interpretēts kā paša Dieva griba un darbs; šī dokumenta noraidīšana, tādējādi nozīmētu nepakļaušanos Dieva gribai un darbam. Ņemot vērā šādu dokumenta autoru nostāju, ir vieglāk saprast, kādēļ pēc Kopīgās deklarācijas publicēšanas sekoja tik vētraina gan par, gan pret to vērsta reakcija.

Kā jau es minēju, abu baznīcu nolūks bija ne tikai publicēt vēl vienu attaisnošanas mācībai veltītu teoloģisku dokumentu, bet gan panākt, ka abas baznīcas oficiāli akceptē deklarāciju. Tādējādi šī deklarācija gūtu daudz lielāku saistošu spēku nekā visi līdz šim publicētie dokumenti. Taču luterāņu pusei bija visai problemātiski oficiāli pieņemt šādu dokumentu kā tās ticības izpausmi. Ja Romā šo jautājumu varēja viegli atrisināt Vatikāna līmenī, tad Pasaules Luterāņu Federācija (PLF) bija spiesta lūgt visām dalībvalstu baznīcām apstiprināt šo dokumentu savās sinodēs. Attiecīgs lūgums arī tika izteikts: apstiprināt deklarāciju līdz 1998.gada 1.maijam. Līdz šim datumam tikai 66 no 122 dalībvalstīm bija sniegušas atbildi uz šo jautājumu. Turklāt starp tām bija arī vairākas dalībvalstis, kas nepieņēma šo dokumentu un nevarēja piekrist tajā izteiktajiem apgalvojumiem, ka “starp luterāņiem un katoļiem pastāv vienprātība attiecībā uz attaisnošanas mācības pamatpatiesībām,”^[21] un ka “luteriskajās ticības apliecībās izteiktie nosodījumi neattiecas uz šajā deklarācijā atspoguļotajām Romas katoļu baznīcas mācībām.”^[22] Īpaši karstas diskusijas starp šī dokumenta atbalstītājiem un pretiniekiem izvērsās Vācijā.^[23] Ja bīskapi un citi baznīcas vadītāji dedzīgi atbalstīja deklarāciju, mudinot atsevišķu Vācijas teritoriālo baznīcu sinodes akceptēt tajā dokumentēto, kā pamatā ne mazsvarīgu lomu spēlēja baznīcpolitiski apsvērumi, tad aizvien vairāk un vairāk teoloģijas pasniedzēju nostājās pret šo deklarāciju, balstoties teoloģiskos apsvērumos. Grupa vairāk kā 160 šādu pasniedzēju parakstīja atklātu vēstuli, brīdinot bīskapus un sinodes par deklarācijas parakstīšanas sekām, kas nozīmētu luteriskās reformācijas centrālās mācības ziedošanu par labu Tridentas koncila lēmumiem. Vācijas Neatkarīgā Luteriskā Baznīca, kas neietilpst PLF sastāvā un kurā es kalpoju kā mācītājs, arī nāca klajā ar paziņojumu, uzsverot, ka šis dokuments neatrisina, bet gan vienīgi nomaskē reālās domstarpības attaisnošanas jautājumā.^[24] Beigu beigās, vairums Vācijas teritoriālo luterisko baznīcu sinožu veica balsojumus, ko varēja interpretēt dažādi, dodot PLF iespēju to interpretēt kā atbalstu deklarācijai. Tā 1998.gada jūnijā PLF beidzot pieņēma lēmumu, ka luterisko baznīcu vidū ir panākta pietiekama vienprātība attiecībā uz deklarāciju, kas dod iespēju parakstīt šo dokumentu un atzīmēja šo pašu pieņemto lēmumu kā “vēsturisku brīdi abām baznīcām.”^[25]

Taču PLF pārstāvju izteiktajam entuziasmam nebija lemts ilgs mūžs. 1998.gada 25.jūnijā, Augsburgas ticības apliecības gadadienā, Romas katoļu baznīca nāca klajā ar tās oficiālo atbildi,^[26] ko bija kopīgi sagatavojusi Ticības mācības kongregācija un Pontifikālā Padome kristiešu vienotības veicināšanai, un kurā bija paziņots, ka, lai arī Kopīgā deklarācija “iezīmē nozīmīgu progresu kopīgas izpratnes sasniegšanā” un “apliecina, ka pastāv daudzi konverģences punkti,” pēc Romas katoļu puses domām, “vēl ir pāragri runāt par vienprātību.” Atbildes autori tālāk sniedz “jautājumu sarakstu, kas joprojām traucē Katoļu Baznīcai un PLF sasniegt vienprātību attiecībā uz visām attaisnošanas pamatpatiesībām.”^[27] Pirmais un nozīmīgākais jautājums Romas katoļu baznīcai ir luterāņu uzskats par attaisnoto kā grēcinieku: “No katoļu viedokļa, nepieņemams ir jau pats šāds apzīmējums,” apgalvo dokumenta autori, kas turpina, norādot, ka “ir grūti saprast, kā Tridentas koncila anatēmas par pirmdzimto grēku un attaisnošanu varētu neattiekties uz tēzi simul iustus et peccator tādā izklāstā, kā to atspoguļo Kopīgā deklarācija.”^[28] Citi šeit minēti šķēršļi ir iebildumi pret attaisnošanas kā kritērija nozīmi baznīcas dzīvē un praksē,^[29] izaicinošā attieksme pret cilvēka līdzdalību attaisnošanā, ko izsaka luterāņu uzskats, ka cilvēks saņem attaisnošanu “mere passive”, vienīgi pasīvi, un ka labie darbi nevar tikt viennozīmīgi saukti par “attaisnota un iekšēji pārveidota cilvēka augļiem.”^[30]

---

[1] – KD, 5. §.
[2] – KD, 5. §.
[3] – Skat. KD 19, 22, 25 un citus §.
[4] – KD, 7. §.
[5] – Skat. jo īpaši KD 8. un 9. §.
[6] – KD, 13. §.
[7] – KD, 14 §.
[8] – KD, 14 §.
[9] – Skat. Martens, Fortschritt, 178. lpp. 62. ann.
[10] – Skat. KD. 15. §.
[11] – Skat. Eberhard Jüngel:Um Gottes willen – Klarheit! Kritische Bemerkungen zur Verharmlosung der kriteriologischen Funktion des Rechtfertigungsartikels – aus Anlaß einer ökumenischen “Gemeinsamen Erklärung zur Rechtfertigungslehre” izdevumā ZThK 94 (1997.). 394.-406., 395. lpp.
[12] – KD, 18. §.
[13] – Skat. piem., KD 36. §.
[14] – KD, 5. daļa
[15] – KD, 40. §.
[16] – KD, 40. §.
[17] – KD, 40. §.
[18] – KD, 42. §.
[19] – KD, 43. §.
[20] – KD, 44. §.
[21] – KD, 40. §.
[22] – KD, 41. §.
[23] – Sīkāku šo diskusiju apskatu skat. Martens, Fortschritt, 164.-170. lpp.
[24] – Skat. “Stellungnahme der Selbständigen Evangelisch-Luterischen Kirche zur “Gemeinsamen Erklärung zur Rechtfertigungslehre” (Romisch-katolische Kirche – Luterischer Weltbund) izdevumā Luterische Beiträge 3 (1998.), 188.-195. lpp.
[25] – Skat. Gottfried Martens: “Der Rettungsversuch. Zur Unterzeichnung der “Gemeinsamen Erklärung zur Rechtfertigungslehre” in Augsburg”, izdevumā Luterische Beiträge 4 (1999.), 263.-275. lpp.
[26] – Šī dokumenta angļu teksts ir pieejams Internetā.
[27] – Visi citāti no Atbildes sākumā atrodamās “Deklarācijas.”
[28] – Atbilde: Skaidrojumi, 1. §.
[29] – Skat. Atbilde: Skaidrojumi, 2. §.
[30] – Atbilde: Skaidrojumi, 3. §.