Un viņu acis tapa atvērtas
Ādams un Ieva, protams, nebija akli. Tādēļ šie vārdi jāsaprot garīgā nozīmē, proti, agrāk viņi redzēja Dievu, bet akliem viņiem vajadzēja būt attiecībā uz Sātanu [Rom.16:19]. Redzei, tāpat kā gaismai Bībelē ir arī garīga nozīme.
Pirms grēkā krišanas Ādams un Ieva ne tikai redzēja realitāti, bet arī tās jēgu, kas tika tai dota radīšanā. Pēc grēkā krišanas viņu garīgā redze jeb dvēseles acis tika aptumšotas, bet miesīgās iekāres acis atvērtas. Tagad Ādams un Ieva vairs neredz Dievu kā radīšanas mērķi un piepildījumu, bet par tādu uzskata tikai fizisko pasauli. Meklēdami mieru un dzīves piepildījumu radītās lietās, viņi zaudē Dieva Vārda jeb viņa mūžīgā nodoma gaismu, to kādēļ Dievs bija viņus radījis. Dzīvot ar Dieva tēlu sevī nozīmēja kopt augus, aprūpēt dzīvniekus un darīt citas lietas. Tas viss bija īsts un patiess, bet mērķis un jēga tam visam bija atrodams Dieva mūžīgajā nodomā, viņa plānā – ieiešana sabatā, līdzdaļa dievišķā dzīvē.
Tas nenozīmē kaut ko līdzīgu budistu nirvānai, bet Dieva tēla nostiprināšanu cilvēkā tā, ka cilvēks pilnīgi apzināti un brīvi mīlētu Dievu, būtu labestīgs un pilnīgs, līdzdalītos Dieva darbos un nevarētu vairs krist. Noticot Sātana meliem, cilvēki par savu prioritāti izvēlējās fizisko dzīvi, kas arī izskaidro materiālisma vilinošo spēku. Tas tagad ir mūsu dabā, bet nevis kā kaut kas pozitīvs, bet gan kā garīgs aklums, kas liek uz esamību skatīties galēji vienpusīgi. Uz visu tagad cilvēks raugās kā uz ko tādu, kas saistīts tikai ar viņa fizisko eksistenci – pārejošu vēlmju piepildījumu un izdzīvošanu. “Tādējādi kailums, ko viņi redz, ir patiesība par meliem, kam viņi noticēja”. Tagad viņi redz to, ko īsti izvēlējušies par savu dzīvi – fizisko dzīvi, ko vairs negrezno Dieva piešķirtais mērķis.
Tomēr Sātana apsolītās laimes vietā viņi jūt kaunu, un pamatoti. Zaudējot izpratni par realitāti, cilvēks zaudē arī izpratni par radības labo dabu. Dzīve bez Dieva dāvātā mērķa nav patīkama! Kad dvēseles acis kļūst miesīgas, uztverot fizisko un galējo kā visu lietu mēru, radības liecība izraisa kauna sajūtu. Mēs jūtam dziļi sevī vilšanos; jūtam, ka esam izvēlējušies bezjēdzīgu dzīves ceļu un pakļāvuši sevi niecībai. Ādams un Ieva dabiski mēģina apslēpt savu kaunu ar vīģes koka lapām un tā darām mēs, cenšoties attaisnot savu dzīves tukšumu, mantkārību, melus, skaudību, nodevību un neuzticību. Savu miesīgās dzīves kailumu mēs cenšamies slēpt ar augstiem vārdiem – morāli un pienākumu. Tomēr tas, ka dzīvojam miesīgu dzīvi, it kā materiālā pasaule būtu pēdējā un vienīgā patiesība, kas nosaka un veido visu cilvēka dzīvi, liek mums klusībā kaunēties un mēģināt izpušķot bezjēdzīgo dzīvi ar šķietamu jēgu. Mēs spējam ar to klusināt savu sirdsapziņu, piemuļķot citus, bet Dieva visu redzošā acs norauj šo mākslīgi radīto aizsegu un liek nosarkt no kauna. Savā dievišķajā svētumā un labestībā Dievs tuvojas Ādamam un Ievai, kas nespēj Dieva tuvību vairs izturēt, tie slēpjas un bēg no Dieva un cenšas aizklāt savu kailumu.
“Ādams un Ieva ne tikai kaunas viens no otra sava kailuma dēļ, kas agrāk bija viņu gods un rota, bet arī darina sev gurnu apsējus, lai apsegtu tos savus miesas locekļus, kuri pēc savas dabas būtu godājamākie.”
Tikai tagad, kad tie Dieva likuma gaismā ir sapratuši, ko izdarījuši, tie jūt kaunu un cenšas grēku noslēpt.
Ieskaties