Jēzus nokāpšana ellē

Kopš tika izmainīts Apustuliskās ticības apliecības teksts, Latvijas luterāņus nodarbina jautājums kā ir pareizi sacīt – nokāpis ellē vai nokāpis mirušo valstībā?. Tāpěc piedāvājam vācu mācītāja Gothilfa Dēlera raksta, kura apskatīta Jēzus nokāpšana ellē, fragmentu.

Luteriskā baznīca izteica savu izpratni par nokāpšanu ellē Konkordijas formulas IX artikula:

“Tādējādi mēs balstām jautājuma risinājumu vienkāršajos kristīgās ticības apliecības vārdos, kuriem mūsu uzmanību pievērš arī Dr. Luters savā 1536.gadā Torgavā nolasītajā sprediķī: “Es ticu uz Kungu Kristu, Dieva Dēlu, kurš nomira, tika aprakts un nokāpa Šeit aprakšana un nokāpšana tiek nodalīti kā dažādi jautājumi, un mēs vienkārši ticam, ka pēc aprakšanas visa persona, Dievs un cilvēks, nokāpa ellē, uzvarēja velnu, iznīcināja elles varu un atņēma velnam visu viņa varu.””

Tieši tāda ir mūsu ticības apliecība, un tieši tāda tā arī paliek. Atsevišķu baznīcu administratīvie orgāni ir pieņēmuši lēmumu to mainīt. Taču ticības apliecību nevar izmainīt baznīcu pseidoekumeniski noskaņoto vadību mahinācijas.

Šeit mēs sastopam vienu piemēru tam, ka daudzās baznīcās, kuras sauc sevi par luteriskām, luteriskās ticības apliecības tiek atzītas vienīgi formāli. Pirms 80 gadiem, par pamatu ņemot veco Dītriha katehismu, H.Švāns izstrādāja brīnišķīgu Lutera Mazā katehisma ekspozīciju, kur jautājums Nr.161 skan šādi:

“Ko Raksti mums māca par Kristus nokāpšanu ellē?”

Atbilde ir šāda:

“Ka Kristus pēc tam, kad atkal tapa dzīvs, no jauna apliecināja sevi kā elles uzvarētāju un triumfēja pār visiem elles spēkiem.”

Šis teikums atspoguļo to, kam ortodoksi ticīgie evaņģēliski luteriskajā baznīcā tic jautājumā par Kristus nokāpšanu ellē. Nekad nav par biežu atgādināt, ka šeit, tāpat kā allaž, ir jādominē principam: “Vienīgi Raksti”. Mēs neko nespējam aptvert ar savu saprātu. Konkordijas formulas IX artikuls mums saka:

“Mums jātic un jāpieturas vienīgi pie Dieva vārda”.

Mūsu ticības apliecības, sekojot dižā reformatora piemēram, mūs brīdina:

“Mums nav jānopūla sevi ar augstām un mokošām pārdomām par to, kā tas notika. Ar saprātu un mūsu piecām maņām šo jautājumu nevar izprast”.

Rezumējot visu iepriekš sacīto, šis jautājums ir mūsu ticības stiprinājums. Sātans domāja, ka ir uzvarējis Kristu, novedot Viņu līdz krustam un kapam, taču Kristus, ir pārāks par “Dieva pretiniekiem” ne tikai kā neuzvaramais, bet arī kā viņu valstības iekarotājs, kurš atņem viņiem visu spēku un varu, pat to, kas tiem piederēja pār elli.

Taču jaunajā ticības apliecības versijā tiek teikts gluži pretējais. Frāzei “nokāpis mirušo valstībā” tagad jāapzīmē tas, ka Kristus atrodas Dieva pretinieku varā, kuri ir pārtraukuši Viņa eksistenci uz šīs zemes.

Nē, patiesais stāvoklis ir gluži citāds. Pēc Kristus atdzīvināšanas ne velnam, ne nāvei, ne ellei, ne mirušo valstībai, ne hades vairs nav varas pār Viņu. Un visi, kuri tic Kristum, triumfē līdz ar Viņu. Jo, ja mēs ticam, tad Viņa uzvara un triumfs pieder arī mums. Jā, šī uzvara tika izcīnīta vienīgi mūsu dēj. Tas ir vienreizējs notikums, kura pamatā ir Kristus nokāpšana ellē. Pēc Viņa nokāpšanas ellē tā ir pilnīgi sakauta un ir panākta un nodrošināta mūsu atbrīvošana no tās varas. Tādēļ šī mācība mums sniedz stiprinājumu: ne velns, ne visi Dieva pretinieki kopā nevar pārņemt savā varā vai nodarīt kādu ļaunumu ne mums, ne jebkuram citam, kurš tic Kristum. Reti kad vēsturē ir bijis tāds laiks, kad šāds stiprinājums draudzēm būtu bijis vēl vairāk nepieciešams nekā tagad, kad ārējās sagrāves un pakļaušanas briesmas un vēl līdz šim nepieredzēts sajukums pašā baznīcā, šķiet, norāda uz Jāņa atklāsmes grāmatā minēto “īso laiku”.

Savā jau pieminētajā Torgava pils sprediķī Luters saka:

“Tas ir šī ticības jautājuma spēks un derīgums, šī notikuma iemesls, kādēļ mēs to sludinām un tam ticam, proti, ka Kristus ir sakāvis elles varu un atņēmis velnam visu tā spēku. Ja es tam ticu, tad esmu izpratis patieso šī notikuma jēgu un būtību.”

Cik gan šīs lietas patiesībā ir vienkāršas! Lai šis ieskats kalpo mums kā atgādinājums par šīs mācības bagātīgo stiprinājumu, lai mēs varētu nonākt pie dziļākas, Rakstos balstītas izpratnes par šo apustuliskās ticības apliecības vietu, kurai uzbrūk viltus mācības. Bībele runā par mūsu pilnīgo atbrīvošanu no elles varas arī Ebr.2:14-15: “[..] lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēj bija verdzība.”

Šī uzvara tika pravietota jau Vecajā Derībā: “Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” (Hoz.13:14 skat. arī 1.Kor.15:54-57).

Atrodoties šinī Lieldienu pārliecībā un drošībā, Luters izsaucas:

“Tā ir galvenā lieta, labums un spēks, kuru mēs no gūstam., ne elle, ne velns nevar ieslodzīt vai nodarīt kādu Jaunumu ne man, ne jebkuram kas Viņam tic.”