Luters par Dieva Vārdu
Šī publikācija aptver neparasti plašu interešu sfēru. Tas, ko Luters saka par Dieva vārdu, kristīgo mācību un šīs mācības apliecināšanu, dominē visos viņa rakstos un tā ir pārāk plaša tēma, lai to aptvertu tādā īsā darbā kā šis. Mans mērķis ir apskatīt vairākus Lutera darbus de novo, nelietojot gandrīz nekādus sekundāros avotus, un tad izdarīt zināmus secinājumus attiecībā uz viņa nostāju šajos trijos jautājumos un šo jautājumu savstarpējo mijiedarbību.
Raksti kā Dieva vārds
Luters, kā tas bija parasts tajā laikā, identificē Rakstus ar Dieva vārdu. “Saskaroties ar Rakstiem, jums noteikti ir jāpatur prātā, ka tie ir paša Dieva teiktais.”[1] Mēs bijībā notrīcam pašu Rakstu vārdu priekšā, kas visā pilnībā ir Dieva vārdi, jo “kas noniecina vienu pašu Dieva vārdu, tas nevienu no tiem neuzskata par svarīgu.”[2] Oponējot jūsmotājiem, Luters uzstāj, ka cilvēkā nevar būt Dieva Gars, ja viņam nav redzamā, ārējā Dieva vārda; “Jo tas noteikti nebūs labs gars, bet gan ļaunais velns no elles. Svētais Gars ir iemiesojis visu Viņa gudrību un padomu, un visus Dieva vārda noslēpumus, un atklājis tos Rakstos, un tādēļ nevienam nav jāmeklē aizbildinājumi vai jālūko pēc kā cita.”[3] Un vēlreiz, tādā pašā garā oponējot jūsmotājiem, Luters saka:
“Dievs uz mums runā caur Rakstiem un caur tiem cilvēkiem, kuri māca Rakstus. Tas, kurš dzird, netiek pievilts, taču mums ir jāpiesargās no īpašām atklāsmēm attiecībā uz ticību, kuras ir sātaniska maldināšana.”[4]
Visos savos daudzajos pret jūsmotājiem vērstajos rakstos, uzstājot, ka Svētais Gars allaž sniedz savu svētību un pestīšanu Dieva vārdā, Luters pamatā runā par sludināto vārdu, kurš ir pamatots Rakstos. Šis fakts tiek skaidri apliecināts “Šmalkaldes artikulos” (III, VIII, 3 un turpmāk), kur viņš cildina ārējo, izrunāto Dieva vārdu, apstiprinot, ka Dievs dod savu Garu vai žēlastību vienīgi ar tā starpniecību. Pirms tiek dots Gars, nāk ārējais Dieva vārds. Luters noraida jūsmotājus un Minceru, kuri lielās, ka tiem esot Gars bez un pirms Dieva vārda un kuri tādējādi skaidro un sagroza Rakstus un sludināto vārdu pēc savas patikas. Arī pāvestība pēc savas būtības šinī ziņā var tikt pielīdzināta jūsmotājiem, jo pāvests dižojas, ka “visi baušļi ir viņa sirds svētnīcā,” un ka pat viņa pavēles atrodas “pāri un pretstatā Rakstiem un sludinātajam vārdam.” Tādēļ mēs varam droši sacīt, ka nav tāda sludināta Dieva vārda, kurš nebūtu balstīts Rakstos, jo Raksti ir Dieva vārds.
Luters viennozīmīgi uzsver, ka Rakstos patiešām runā Dievs. Raksti ir Deus loquens.[5]
“Tā ir nolādētā neticība un pretīgā miesa, kura mums neļaus redzēt un zināt, ka Rakstos uz mums runā Dievs un ka tas ir Dieva vārds, bet stāstīs mums, ka tas ir vienīgi Jesajas, Pāvila vai kāda cita vīra vārds, kas ir radīts šeit pat, uz zemes.”[6]
Augstāk sniegtie kā arī neskaitāmi citi citāti pierāda, ka Luters ticēja tam, ko vēlākā laikā sāka dēvēt par verbālo inspirāciju, kā to ir pārliecinoši fiksējis Maikls Rois (Michael Reu).[7] Tā, piemēram, Luters saka:
“Svētie Raksti ir Dieva vārds, kas rakstīti (varētu sacīt), pasniegti burtu formā, gluži kā Kristus ir mūžīgais Dieva Vārds, kas apslēpts cilvēka dabā.”[8]
Luters, saucot Rakstus par Dieva vārdu, ar to domāja, ka tie tiešām, vārdu pa vārdam ir dievišķi.
Rakstu dievišķā autoritāte
Rakstiem piemīt dievišķa autoritāte tādēļ, ka Raksti ir dievišķi. Rakstu autoritāte pamatojas nevis to saturā, kas pamatā ir bauslība un Evaņģēlijs, bet gan to izcelsmē un dabā.[9] Luters izsaka viscildinošākos apgalvojumus attiecībā uz Rakstu dievišķo autoritāti: “Tādēļ mācīsimies slavēt un godāt Rakstu majestātiskumu un autoritāti. Jo tas nav nekāds sīkums, kā to uzskata mūsdienu fanātiķi; bet to vismazākā rakstu zīme (Mt. 5:18) ir lielāka nekā debesis un zeme.” Luters oponē fanātiķiem, balstoties Gal.5:9 (“Nedaudz rauga saraudzē visu maizi.”). Viņš noslēdz ar vārdiem: “Ja viņi atsakās [atstāt Dieva vārdu skaidru un nesagrozītu], tad lai viņi iet pazušanā un top nogrūsti ellē, un ne tikai viņi paši, bet arī visa pasaule ar tās dievbijīgajiem un bezdievīgajiem iedzīvotājiem, kamēr vien pastāv Dievs; jo, ja Viņš pastāv, pastāv dzīvība un pestīšana, un arī patiesi dievbijīgie.”[10] Luters bez vilcināšanās nolād tos, kuri sagroza vai zaimo dievišķi autoritatīvo rakstīto Dieva vārdu.
Saskaņā ar savu uzskatu, ka Rakstu autors ir Dieva Gars, Luters meklē vadību Garam Baznīcā pašos Rakstos. Ne pāvestieši, ne jūsmotāji patiesībā nebalsta savu mācību un praksi Rakstos, bet gan apgalvo, ka Svētais Gars māca Baznīcu bez skripturālas normas palīdzības.[11] Luters oponē, vaicājot, kā viņi zin, ka ir patiesā Baznīca? Dieva bērni to var zināt vienīgi pēc Dieva vārda klātbūtnes, jo Svētais Gars nāk un atklāj Dievu, un Viņa gribu vārdā.
“Ja tā nedzīvo saskaņā ar Dieva vārdu, tad tā nav kristīgā Baznīca. Jo kas gan varētu būt pamudinājis kristīgo Baznīcu mainīt un noniecināt tās Kunga vārdu? Patiesā Baznīca būtu sacījusi: Es palieku pie mana mīļā Kunga Jēzus Kristus vārda. Es uzstāju uz to. Es pieņemšu savus lēmumus saskaņā ar šo vārdu. Es nebiedrošos ar tiem, kuri domā citādi. Kristīgā Baznīca to ir allaž darījusi agrāk. Tā nosodīja herēzes un visas viltus mācības nevis saskaņā ar saviem pašas uzskatiem, kā to dara pāvests un viņa ļaudis, bet gan saskaņā ar Rakstiem un Kristus vārdu.”
Tas attiecas uz visu, ko māca Dieva vārds. Ikvienam ticības jautājumam ir jābūt pamatotam vienīgi Dieva vārdā.[12] Savos komentāros Luters atkal un atkal kā pašu par sevīm saprotamu izsaka sola scriptura principu. To pierāda viens no viņa spārnotajiem izteicieniem, kurš komentē Gal.1:9.[13] “Šeit Pāvils pakļauj sevi, eņģeļus no debesīm, skolotājus uz zemes un jebkādus citus cilvēku mācītājus Svētajiem Rakstiem. Šis ir tas Valdnieks, kuram ir jāvalda, un ikvienam ir jāpaklausa, un jāpakļaujas tam. Pāvestam, Luteram, Augustīnam, Pāvilam, eņģelim no debesīm – tiem nav jābūt skolotājiem, tiesnešiem vai šķīrējiem, bet gan vienīgi Rakstu lieciniekiem, mācekļiem un apliecinātājiem. Nav jāmāca vai jāuzklausa neviena cita mācība, kā vien skaidrais Dieva vārds. Pretējā gadījumā, lāsts lai ir pār skolotājiem un klausītājiem, un visām viņu mācībām.” Interesanti, ka šajā vietā Luters runā par visām trijām mūsu referāta tēmām: Rakstiem, mācību un ticības apliecību. Luters netieši norāda uz šo pašu citātu no Vēstules galatiešiem arī “Šmalkaldes artikulos” (II, II, 15), kur, rakstot par misi, viņš uzstāj, ka “ticības jautājumi ir jāizšķir Dieva vārdam un nevienam citam, pat ne eņģelim.”[14] Augstāk minētie citāti attiecas uz bibliskā teksta kā tāda autoritāti, ko luterāņu teologi vēlāk sāka dēvēt par Rakstu kanonisko jeb normatīvo autoritāti. Šī ir autoritāte, kura piemīt tekstam tādā formā, kādā tas ir sarakstīts, un ko Luters, mūsu luteriskās ticības apliecības un vēlākie dogmātiķi apstiprina kā sola scriptura principu. Raksti ir izziņas materiāls par Dievu un vienīgais tā avots un norma.
Šādu autoritāti nosaka pilnīgs Rakstu patiesīgums un uzticamība. Vēlāk luteriskie dogmātiķi ir nereti nodalījuši Rakstu patiesīgumu no to kanoniskās autoritātes. Luters tā nedarīja. Uzsverot vienu, viņš uzsver otru, jo tie ir nesaraujami saistīti viens ar otru. “Ir jāsargā Rakstu viengabalainība un cilvēks nedrīkst uzskatīt, ka viņš ar savu muti runā drošāk un skaidrāk, nekā Dievs runāja ar savējo.”[15] Runājot par Rakstu patiesīgumu, Luters nepārprotami pieskaras otrajam bauslim, kā arī astotajam bauslim, patiesīguma ikdienišķajām izpausmēm. Viņš vienkārši runā par patiesiem apgalvojumiem, pretstatā aplamiem apgalvojumiem un meliem. “Meli allaž ir guvuši lielāku piekrišanu, nekā patiesība. Patiešām, es zinu, ka, ja man uzbruktu vienīgi daži nenozīmīgi ļautiņi, tad tas, ko es esmu mācījis un rakstījis, nebūtu bijusi Dieva dota patiesība. Sv. Pāvils, kā mēs to lasām Apustuļu darbos [17:5, 18; 18:2; 19:23-41], ar savu mācību izraisīja lielu neapmierinātību, taču tas nebūt neliecina, ka viņa mācība būtu aplama. Patiesība ir allaž izraisījusi nemieru un maldu mācītāji ir allaž teikuši ‘miers’, kā mums to vēsta Jesaja un Jeremija.”[16]
Rakstu patiesīgumu Luteram nosaka to kopējais skaidrums, koncepcija, kuru mēs apskatīsim nedaudz detalizētāk. Viņa nostāja ir tāda, ka, tas, kas ir skaidrs un vienkāršs, tādēļ ir arī uzticams, ja var uzticēties tas, kurš runā, kā tas ir ar Dieva vārdu, Rakstiem. “Svētajiem Rakstiem ir noteikti jābūt skaidrākiem, vienkāršākiem un uzticamākiem, nekā jebkuriem citiem Rakstiem. It īpaši tādēļ, ka visi skolotāji apstiprina savus pašu apgalvojumus ar Rakstiem kā skaidriem un uzticamākiem darbiem, un vēlas, lai tie apstiprinātu un izskaidrotu viņu pašu rakstus. Taču neviens nekad nevar pamatot vienu neskaidru izteicienu ar kādu vēl neskaidrāku; tādēļ nepieciešamība mūs spiež ar visiem skolotāju darbiem steigties pie Bībeles, lai gūtu tiem spriedumu un iztiesājumu. Vienīgi Raksti ir patiesais visu zemes rakstu darbu un mācību Kungs un skolotājs. Ja tas tā nav, tad kāds gan no Rakstiem labums?”[17] Agrāk Luters bija uzstājis, ka Raksti nekļūdās, bet ka ir kļūdījušies baznīctēvi – pat Augustīns un Hieronīms. Visiem baznīcas skolotājiem ir jāpierāda, ka tas, ko viņi saka, ir patiesība, ar Svēto Rakstu vārdiem. Un tādēļ Luters tik bieži apstiprina Rakstu pilnīgo nekļūdīgumu un patiesīgumu. “Dabiskais saprāts rada herēzi un maldus. Ticība māca un pievienojas tīrajai patiesībai. Tas, kurš pievienojas Rakstiem, atklās, ka tie nemelo un nepieviļ.”[18] “Raksti nevar kļūdīties.”[19] Luters labi apzinās faktu, ka bieži vien šķiet, ka Raksti kļūdās vai pat ir pretrunā paši ar sevīm (kā mēs to analizēsim vēlāk), taču tas ir mūsu nepilnīgā saprāta un mūsu miesas dēļ, un nekad nebūtu jāuzskata par pašu Rakstu novirzēm vai kļūdām. “Svētais Gars ir ticis apvainots, ka tas nerunājot patiesību. Viņš runājot kā dzērājs vai nelga. Viņš tikai radot jucekli un lietojot nepārdomātus un apšaubāmus vārdus un izteicienus. Bet tā ir mūsu vaina, jo mēs neesam nedz sapratuši šo valodu, nedz iepazinuši šo praviešu stilu. Jo nevar būt citādi; Svētais Gars ir gudrs un dara gudrus arī praviešus. Gudrs vīrs var būt spējīgs runāt taisnību; tā ir neapšaubāma patiesība.”
Luteram Rakstu autoritāte nozīmē ne tikai to patiesīgumu, bet arī to pilnīgo vienību un konsekventumu. Raksti nav pretrunā paši ar sevīm. Tā ir elementārā hermenētika mācītājam, kurš lasa un sludina Rakstus. Viena Rakstu vieta nav pretrunā otrai. Viena mācība nav pretrunā otrai, lai arī tās varētu šķist pilnīgi pretrunīgas, kā mēs par to pārliecināsimies Evaņģēlija un bauslības gadījumā. Oponējot Oikolampadiusam, kurš nevēlējās pieņemt institūcijas iestādījuma vārdus burtiski, kā tie ir domāti, Luters vienkārši saka, ka Rakstu vietas nav pretrunā viena ar otru, lai cik arī smieklīgas tās nešķistu.[20] Oikalampadiuss saskata pretrunas tur, kur to patiesībā nav. Oikalampadiusu mulsināja tas apstāklis, ka pretrunīgās Rakstu vietas ir jāsamierina un vienai Rakstu vietai ir jāpiešķir tāda nozīme, kura saskanētu ar kādu citu vietu, jo Raksti nekādā gadījumā nevar būt pretrunā paši ar sevīm. Ja vien Oikalampadiuss būtu izpratis principu: “Raksti nav pretrunā paši ar sevīm,” viņa kristoloģija un mācība par Sakramentu būtu ieguvušas pareizo formu. Taču tā vietā viņš tver Rakstus, lai savā viltībā un ļaunprātībā tos izmantotu sev par aizsegu. Un, tā nomaskējies, viņš pamazām saindē cilvēkus. Luters saka, ka Oikolampadiusa fatālā kļūda ir uzdod Rakstiem nepareizos jautājumus. Visizplatītākais no šādiem nepareiziem jautājumiem ir: “Kādēļ?” Un tā viņš atrod bezcerīgas pretrunas tur, kur tās nemaz nepastāv, un, mēģinot tās atrisināt, padara neskaidru arī visu pārējo.
Sludinātājs un Raksti
Tā kā Raksti mums ir Dieva vārds un, tā kā tie mums autoritatīvi māca , kam mums kā Dieva bērniem ir jātic un kas jādara, mācītājam būtu jābūt Dieva vārda sludinātājam. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka viņš studē Rakstus un savu vēstījumu pilnībā pamato tajos. Īsāk sakot, teologam vai mācītājam ir jābūt bonus textualis,[21] tam, kurš lasa un pārlasa Rakstus,[22] un kurš tic un piekāpjas Svēto Rakstu skaidro vārdu priekšā.[23] Luters saka:
“Teologam vispirms būtu jārūpējas par to, lai viņš labi pārzinātu Svētos Rakstus, lai viņš būtu bonus textualis. Viņam būtu jāseko šim pamatprincipam: ticības jautājumos neder nekāda strīdēšanās vai filozofēšana; jo, ja šinī sfērā cilvēks darbotos ar racionāliem un ticamiem argumentiem, tad man būtu tikpat viegli sagrozīt jabkuru ticības jautājumu, kā tas bija Ārijam, sakramentāriešiem un anabaptistiem. Bet teoloģijā mums ir vienīgi jāuzklausa, jātic un jābūt pārliecinātiem savās sirdīs, ka Dievs ir patiess, lai cik arī absurds mūsu saprātam neliktos tas, ko Dievs saka savā vārdā.”[24]
Sasakņā ar Luteru, lai lasītu Rakstus, ir nepieciešams tas, ko viņš dēvē par meditēšanu. Cilvēks nelasa to tāpat, kā jebkuru citu, cilvēka radītu grāmatu. Lai sludinātu vai kā citādi pielietotu Rakstu vēsti, tos nepieciešams pastāvīgi studēt, pārdomāt, vēlreiz un vēlreiz pārlasīt.
“Jums ir jāmeditē, proti, ne tikai sirdī, bet arī ārēji. Jums vajadzētu pie tā piestrādāt un lietot runas dotības, un grāmatā rakstītos vārdus, lasīt, vēlreiz un vēlreiz tos pārlasīt, rūpīgi ievērojot un pārdomājot, ko Svētais Gars ar šiem vārdiem ir domājis. Un pielāgojiet, ka no tā nepagurstat, vai nedomājat, ka ir gana, ja esat izlasījis, dzirdējis, pateicis to reizi vai divas un nu jau to pilnīgi izprotat; jo tādā veidā cilvēks nekad nekļūs par labu teologu.”[25]
Rakstu skaidrība
Luters runā par to, ko mēs varētu dēvēt par Rakstu aktīvo izmantošanu, kura ir tik būtiska to pareizai interpretēšanai un pielietošanai.[26] Parasti, runājot par Rakstu skaidrību, Luters domā skadro un vienkāršo teksta jēgu. To nosaka hermeneitiskais pieņēmums, ka Rakstu tekstam ir viena burtiska jēga: sensus literlis unus est. “Strīdīgos gadījumos mums ir jāseko vienīgi burtiskajai Rakstu jēgai, un tā ir viena un tāda pati visos Rakstos.”[27]
Savā darbā “Par gribas verdzību” Luters detalizēti runā par Rakstu skaidrību un šīs skaidrības nepieciešamību, lai baznīcā varētu valdīt skaidrība, proti, lai baznīcā varētu tikt mācīta skaidrā mācība. Labi pazīstamajai politikai pret skepticismu – “Svētais Gars nav nekāds skeptiķis”[28] – un apgalvojumam, ka baznīca nevar pastāvēt bez “drošiem apgalvojumiem”, seko pievēršanās Rakstu skaidrības tēmai. Viņš galvenokārt apskata nevis tekstu gramatisko un vēsturisko skaidrību kā tādu, ko viņš uzskata par pašu par sevīm saprotamu, bet gan teksta subjektu, Dieva lietas (res). Protams, Dievā ir daudz lietu, kuras ir apslēptas un tādas arī paliks līdz pat laiku beigām.[29] Tomēr šis fakts nenozīmē, ka paši Raksti, izklāstot ticības jautājumus un lielos Evaņģēlija noslēpumus, ir neskaidri. Īsumā, Lutera nostāja ir šāda. Pamatā Rakstos ir divu veidu skaidrība, gluži tāpat, kā pastāv arī divu veidu neskaidrība: viena ir ārējā, kura balstās Dieva vārda sludināšanā [verbi ministerium]; otra saistās ar sirds izpratni. Runājot par iekšējo skaidrību, neviens cilvēks neuztver ne mazāko Rakstu daļiņu, ja viņā nav Dieva Gara. “Visiem cilvēkiem ir aptumšotas sirdis, tā kā pat ja viņi spēj no galvas noskaitīt kādas Rakstu vietas, zināt un citēt tās, viņi tomēr tās neuztver un patiesībā no šīm lietām neko nesaprot [horum sentiant aut vere cognoscant], un viņi arī netic Dievam, nedz arī tam, ka paši ir Dieva radības, nedz arī kam citam, kā sacīts 14. Psalmā [14:1]: “Bezprāši saka savā sirdī: “Dieva nevaid!” Jo, lai izprastu Rakstus gan kopumā, gan ikvienau atsevišķu to daļiņu, ir nepieciešams Gars. No otras puses, ja mēs runājam par iekšējo skaidrību, tad pilnīgi nekas netiek atstāts neskaidrs vai divdomīgs, bet visas Rakstos esošās lietas tiek padarītas pilnīgi skaidras un caur Dieva vārdu iznestas gaismā, un pasludinātas visai pasaulei.”
Lutera uzskats par Rakstu ārējo skaidrību saistās arī ar Rakstu praktisko un pestījošo nolūku. “Es jau augstāk sacīju, ka lietas, kuras vai nu ir atrodamas Svētajos Rakstos, vai kuras tie pierāda, ir ne tikai vienkāršas, bet arī nepieciešamas, un tādēļ tās var droši publicēt, mācīties un iepazīt, kā tam patiešām būtu jābūt.”[30] Citiem vārdiem, Raksti ir patiesi un skaidri nevis vienkārši kā telefonu grāmata, bet tie piedāvā vēsti (res), kurai piemīt izziņas raksturs, kuru var sludināt un kura “sniedz cilvēkiem mūžīgo pestīšanu”. Šādu apgalvojumu viņš izvirza pret Erasmu, kurš uzskatīja, ka a) Raksti nav ārēji skaidri, un, b) ka to vēsts saturs nav tik nozīmīgs, lai no tā zināšanas būtu atkarīga clvēka pestīšana. Luteram “dvēseles tiks neglābjami zaudētas, ja tās nemaina Dieva vārds; un, ja šo vārdu atņemtu, tad līdz ar to izzustu arī mūžīgais labais, Dievs, Kristus, Gars. Taču, bez šaubām, ir labākk zaudēt šo pasauli, nekā Dievu, tās Radītāju, kurš spēj radīt neskaitāmas jaunas pasaules un kurš ir labāks par bezgalīgajām pasaulēm!”[31] Luters uzskatīja, ka Erasms vienkārši nepietekoši novērtē dzīvības un pestīšanas vārdu, kuru Raksti sniedz vienkāršiem grēciniekiem. Erasms vienkārši nezin un nesaprot, kāda milzīga nozīme ir tam, lai ikviens pazudis gēcinieks zinātu, ka Raksti ir skaidri. “Bet šis nekaunīgais un zaimojošais teiciens, ka Raksti ir neskaidri, ir jāsatriec tā, lai pat jūs, mans dārgais Erasm, varētu saprast, ko jūs sakāt, kad jūs noliedzat, ka Raksti ir kristālskaidri. [..] Jo kurš gan mūs var pārliecināt par to gaismu, ja jūs padarāt Rakstus par neskaidriem? Tātad tie, kuri noliedz Rakstu skaidrumu un vienkāršību, atstāj mums vienu vienīgu tumsu.”[32] Tādēļ Luteram Raksti kā tādi ir kristālskaidri, to pestījošā vēsts ir nepārprotami skaidra. Tas ir fundamentālais pamats Rakstu dievišķajai autoritātei un to pestījošajam mērķim, kā arī tam, lai saglabātu skaidro un pestīšanu sniedzošo Evaņģēlija mācību.
Bet kā gan ir ar iekšējo neskaidrību, neziņu un neticību, kas nespēj uztvert Dieva pestīšanu sniedzošo žēlastību un Evaņģēlija noslēpumus? Šie noslēpumi ir gluži atbaidoši un “gluži pretrunīgi, kā jau kārdinājumi.”[33] Taču Svētais Gars, kurš darbojas Rakstos un arī Raksti paši ar savu pestījošo un radošo spēku rada šo izpratni, kuru mēs paši nespējam sasniegt. Jo “Dievs atklāj pestīšanas noslēpumu savā ārējā vārdā. Šis vārds ir iecelts kalpot kā līdzeklis un kā kanāls, caur kuru Viņš ieplūdina sirdī pestīšanu sniedzošo patiesību.”[34] Un tā, Dieva vārds, kas pats par sevīm ir skaidrs, bet mums šķiet neskaidrs, kļūst par visvērtīgāko Dieva dāvanu mums, grēciniekiem. Ja mēs to aizvāktu, tas līdzinātos saules aizvākšanai no zemes. “Jo, ja nebūtu Dieva vārda, kas gan būtu pasaule, ja ne elle, viena vienīga sātana valstība, kurā gan mistu bagāti ļaudis, juristi, ārsti un citi? Jo ko gan cilvēki spēj darīt bez Dieva vārda? Jo vienīgi vārds nomierina mūsu sirdsapziņu, dod mums žēlīgu Dievu un visu mūsu reliģiju, jo no Dieva vārda kā no avota plūst visa reliģija; jā, tas satur kopā visu pasauli.”[35] Tātad Dieva vārds Luteram ir lielākā svētība visā pasaulē, jo Dievs mums tajā sniedz savus žēlīgos piedošanas un mūžīgās dzīvības apsolījumus. Dieva vārds ar Svētā Gara dāvanu mūsos rada pašu izpratni, kurumēs neesm spējīgi sasniegt. Tādēļ Luters saka:
“Bet kad es saku, ka jums ir jānēsā Dieva vārds savās sirdīs, es nedomāju, ka jums tas ir vienkārši jāzin jāmeditē par to. Tas neko nedod. Es drīzāk domāju, ka jums tas ir jāciena un jāgodā tā, kā tas būtu jāciena un jāgodā. Proti, jums tas būtu jāuzskata par dzīvu, mūžīgu un visspēcīgu vārdu, kurš var jūs darīt dzīvus, atbrīvot no grēka un nāves, un tā uzturēt jūs mūžīgi; tas nes sev līdz visu, par ko tas runā, proti, Kristu ar Viņa miesu un asinīm, un visu, kas Viņš ir un kas Viņam ir. Jo tas ir tāds vārds, kurš spēj darīt un patiešām dara visas šīs lietas, un tādēļ tas būtu par tādu jāuzskata. Tas ir tam pienākošais gods. Tas nav mierā ar mazāku godu. Īsāk sakot, vārdam pienākošais gods ir nekas cits, kā īsta ticība, kas nāk no visas cilvēka sirds, ticība, kura uzskata Dieva vārdu par patiesu, kas uzticas tam un nodod tā rokās savu mūžīgo dzīvību.”[36]
Tātad, cilvēks vienkārši turās pie skaidrā un vienkāršā Dieva vārda, tic un seko tam. Ja vien cilvēks to spētu darīt, tad uz zemes patiešām būtu vairāk miera. Laiku pa laikam parādītos arī kādas sektas un herēzes, taču baznīcas būtu vienprātīgas attiecībā uz skaidro mācību.
Ja Dieva vārds mums kaut ko nepasaka, tad šis fakts mums neko nenozīmē, vai nu mēs runātu par Kristu, par Dievu vai par ko citu.[37] Luteram ir vai nu viss, vai nekas. Tas ir Dieva vārds un Dieva patiesība, vai nekas. Ja Rakstu vārds un sludināšana ir grēcīga un nepareiza, tad nav nekā, kas varētu vadīt mūsu dzīves. Tas līdzinātos tam, kā viens aklais rāda ceļu otram aklajam (Mt. 15:14). Viena kroplība radītu otru, un tā tas turpinātos bezgalīgi un nebedzami. Protams, mūsu dzīves visu laiku ir grēcīgas un nepareizas, taču mūsu mācībai ir jābūt taisnai un pārliecinātai. “Tādēļ baznīcā nedrīkt tikt sludināts nekas cits, kā venīgi drošais, skaidrais un vienīgais Dieva vārds. Kur tā nav, tur iestādījums vairs nav baznīca, bet velna skola.”[38]
Vai, runājot par to, ka Dieva Gars darbojās Dieva vārdā, ka vārda skaidrība un radošais spēks izraisa ticību un pestīšanu, Luters runā vienīgi par Rakstiem? Nepavisam nē. Ja mēs pārlasītu Lutera rakstus, mēs atklātu, ka temins “Dieva vārds” biežāk attiecas uz Evaņģēliju, nekā uz Rakstiem. Termins “Dieva vārds” var apzīmēt arī visu kristīgo mācību vai bauslību, jeb reizēm arī kādu atsevišķu ticības jautājumu.[39] Luters tam nepievērš īpašu nozīmi. Jo mūsu mācība ir pamatota Rakstos un sludinātāji sludina no Rakstiem; un tas, ko viņi sludina, ir Dieva vārds. Komentējot Gal. 4:19, Luters saka:
“Tātad, vārds iziet no apustuļa mutes un sasniedz klausītāja sirdi.”[40]
Vai viņš šeit runā par Pāvila vārdiem Vēstulē galatiešiem, vai Pāvila sludināšanu, vai Baznīcas sludināšanu, kas pamatojas apustuliskajā vārdā? Kā parasti, Luters runā par to visu, jo viņš turpina:
“Šeit darbojas Svētais Gars, uzspiežot šo vārdu sirdij, tā ka tas tiek saklausīts. Šajā ziņā ikviens sludinātājs ir tēvs, kurš ar Dieva vārda sludināšanas starpniecību rada un veido patieso kristīgā prāta veidolu.”[41]
Luters nenodala Rakstu vārdu, apustulisko vārdu un sludināto vārdu, sakot: “Ticība nav nekas cits kā sirds patiesība, proti, sirds pareizās zināšanas par Dievu. Bet saprāts nevar par Dievu domāt pareizi; to spēj vienīgi ticība. Cilvēks domā par Dievu pareizi, ja viņš tic Dieva vārdam. Bet, ja viņš vēlas izdibināt Dievu un ticēt Viņam bez Dieva vārda, pats ar savu saprātu, viņa sirdī nav patiesības par Dievu un tādēļ viņš nespēj pareizi domāt un spriest par Viņu.” Vēlāk šinī kontekstā viņš saka:
“Patiesība ir pati ticība, kukra izdara pareizus spriedumus par Dievu. Un šis pareizais spriedums ir, ka Dievs neuzlūko mūsu grēkus, bet uzskata, ka mēs esam šķīstīti Kristū un taisnoti ticībā Viņam.”
Šinī kontekstā Luters runā par Dieva vārdu kā par pašu Evaņģēliju. Viņš saka, ka pareizais priekšstats par Dievu patiesībā nav nekas cits, kā ticība, kura pamatojas Evaņģēlija vārdā. Ar savu saprātu mēs nespējam aptvert vai gūt apstiprinājumu [statuere] tam, ka Kristus dēļ mēs esam pieņemti žēlastībā. Bet tas tiek pasludināts [annutiari] Evaņģēlijā un mēs satveram ticībā.[42] Tādējādi, Luters nekad nenodala Evaņģēliju no Rakstu vārda, kurš ir allaž centrēts uz Kristu. Viņš arī nenodala ticību no Evaņģēlija un Rakstu vārda; un ticība, kuru izraisa Dieva vārds, allaž ir vērsta uz Kristu
Kādā citā vietā, savā 1535. gadā sarakstītajā komentārā Pāvila Vēstulei galatešiem, Luters tādā pašā veidā savieno vārda un ticības koncepcijas, taču skaidri iesaista arī Svēto garu. Komentējot Gal. 4:6, viņš saka, ka Svētais Gars “caur vārdu” tiek sūtīts ticīgo sirdīs. Tas nenotiek redzamā veidā, un mūsos notiekošās izmaiņas, un mūsu jaunā izpratne nav cilvēciska saprāta vai spēka darbs, bet Svētais Gars nāk caur “sludināto vārdu”, Viņš šķīsta mūsu sirdis un rada mūsos garīgu motivāciju. Tādēļ, pamatojoties Dieva vārdā, mēs varam droši izdarīt spriedumus par Dieva gribu attiecībā uz mums, par visiem likumiem un mācībām, par savām un citu cilvēku dzīvēm. Jo “bez vārda nav iespējams droši par kaut ko spriest.”[43] Tādēļ Luteram nav īpašas starpības starp sludināto vārdu un Rakstu pravietisko vai apustulisko vārdu. Lai arī kanoniskā autoritāte pieder rakstītajam Dieva vārdam, tā pati patiesība un spēks piemīt arī sludinātajam vārdam, kurš ir balstīts Rakstu vārdā. Un tas pats Svētais Gars darbojas Evaņģēlija vārdā. Luters mums šeit nepaskaidro, vai viņš runā par Evaņģēliju šaurā plašā nozīmē. Šķiet, ka viņš tam patiesi nepiešķir īpašu nozīmi, jo Evaņģēlijs, šī vārda visplašākajā nozīmē, it kā aptver apļa centru, taisnošanas mācību; un Evaņģēlijs šī vārda šaurākajā nozīmē apzīmē visu kristīgo mācību.
[1] – W 23, 21.
[2] – WA 26, 449.
[3] – W II, 8, 1110.
[4] – W II, 679. un turpmāk.
[5] Deus loquens – runājošais Dievs (latīņu val.).
[6] – W II, 9, 1800; sal. W II, 4, 1492; W II, 3, 785.
[7] – Luther and the Scriptures, Columbus: The Wartburg Press, 1944, 65.-102. lpp. passim.
[8] – W II, 9, 1770.
[9] – W II 8, 38; 9, 839; 3, 325; 13, 1559; 5, 933; 22, 1661.
[10] – LW 27, 46.
[11] – W II 8, 464.
[12] – “Allein auf Gottes Wort”, W II 16, 1677.
[13] – LW 26, 57-58.
[14] – sal. LW 34,33,39,40.
[15] – LW 32, 244.
[16] – LW 32, 12.
[17] – LW 32, 11.
[18] – W II 11, 162.
[19] – W II 14, 1073.
[20] – LW 37, 49 un turpmāk.
[21] – bonus textualis – labs eksegēts (latīņu val.).
[22] – W II 18, 732; 18, 332; 696.
[23] – W II 13, 1898.
[24] – W II 5, 456.
[25] – W II 14, 435.
[26] – LW 37, 13-17; 23, 371.
[27] – W II 18, 1447; sal. W II 20, 780.
[28] – LW 33, 24.
[29] – skat. LW 33, 25 un turpmāk.
[30] – LW 33, 45.
[31] – LW 33, 53.
[32] – LW 33, 94.
[33] – LW 26, 338; 37, 46-49, 167.
[34] – W II 7, 830.
[35] – W II 4, 1860.
[36] – LW 36, 278.
[37] – LW 37, 88; 36, 29, 302; 37, 134-135.
[38] – W II 17, 1343. Kristus ir “klātesošs Dieva vārdā un ārējās lietās, par kurām runā Viņa vārds” (LW 37, 136-137).
[39] – Luters nereti runā par altārsakramentu un Kristības sakramentu kā Dieva vārdu darbībā. Tā, piemēram, runājot par Svēto Vakarēdienu, viņš saka:
“No šiem vārdiem ir atkarīgs viss. [..] Valoda nevar izteikt to, cik diženi un vareni ir šie vārdi, jo tie ir visa Evaņģēlija kopsavilkums. Tieši tādēļ šie vārdi ir daudz svarīgāki nekā pats sakraments un kristietim būtu jāpiešķir šiem vārdiem daudz lielāka nozīme nekā pašam sakramentam” (LW 36, 277).
Saskaņā ar Luteru, ignorēt šos vārdus nozīmētu zaudēt Sakramentu un pārvērst to “tīri ārēju darbību, kurai trūkst ticības.” Luters apgalvo, ka Sakramenta pagodināšana nav nekas, ja netiek pagodināts Dieva vārds, bet “Dieva vārds tiek pagodināts, ierakstot to savā sirdī” (LW 36, 278).Ko tas nozīmē, ierakstīt Dieva vārdu savā sirdī? Luters atbild:
“Jums tas būtu jāuzskata par dzīvu, mūžīgu un visspēcīgu vārdu, kurš var jūs darīt dzīvus, atbrīvot no grēka un nāves, un tā uzturēt jūs mūžīgi; tas nes sev līdz visu, par ko tas runā, proti, Kristu ar Viņa miesu un asinīm, un visu, kas Viņš ir un kas Viņam ir. Jo tas ir tāds vārds, kurš spēj darīt un patiešām dara visas šīs lietas, un tādēļ tas būtu par tādu jāuzskata. Tas ir tam pienākošais gods. Tas nav mierā ar mazāku godu. Īsāk sakot, vārdam pienākošais gods ir nekas cits, kā īsta ticība, kas nāk no visas cilvēka sirds, ticība, kura uzskata Dieva vārdu par patiesu, kas uzticas tam un nodod tā rokās savu mūžīgo dzīvību.”
Neatkarīgi no formas – sludināšanas, Rakstiem, sarunas ticības brāļu starpā, skramenti utt. – tam piemīt tas pats Dieva vārda spēks sniegt piedošanu un pestīšanu.
[40] – LW 26, 430.
[41] – sal. LW 33, 136.
[42] – LW 26, 238-239.
[43] – LW 21, 375.
Ieskaties