Luters par ticības apliecību

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Ticības apliecības nozīme un raksturs

Gan rakstot “Šmalkaldes artikuklus” vai kādu citu ticības apliecību, gan sludinot kādu no saviem tūkstošiem sprediķu, gan mācot konfirmandus, gan rakstot kādu no saviem daudzajiem traktātiem, gan lasot lekcijas, gan svinot Svēto Vakarēdienu, gan vadot liturģiju, gan liecinot kādam nabaga grēciniekam Luters veic Kristus un Evaņģēlija mācības apliecināšanas aktu. Faktiski, saskaņā ar Luteru, viss publiskās Dieva vārda sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amats ir nekas cits, kā ticības apliecināšana. Kad bērns tiek iesvētīts un apsola palikt uzticīgs tam, ko viņš ir iemācījies katehismā, viņš apliecina savu ticību un visu savu dzīvi viņš dzīvo ar šo apliecību un paliek tajā. Kad mācītājs tiek aicināts un ordinēts savā kristīgajā amatā, un kad viņš zvēr pakļauties Rakstiem un ticības apliecībām, viņš publiski apliecina savu un baznīcas ticību, un turpina to darīt tik ilgi, kamēr viņš ir uzticīgs un ortodokss mācītājs. Zināmā mērā visi Lutera darbi nav nekas cits, kā viena vienīga viņa ticības apliecība. Runājot galvenokārt kā mācītājs un ticības apliecinātājs, Luters sniedz diezgan labu šī jautājuma kopsavilkumu savā darbā “Par gribas verdzību”,[1] kur viņš vienkārši saka, ka kristietis, un it īpaši – mācītājs, izsaka “apgalvojumus, kuri mums dievišķā veidā ir nodoti Svētajos Rakstos,” un, ja šos apgalvojumus izdzēš, tad tiek izdzēsta arī visa kristietība. Kad cilvēks, saņēmis no debesīm Svēto Garu, izsaka šos apgalvojumus, viņš tādējādi pagodina Kristu un apliecina Viņu pat nāvē. Tajā pašā darbā Luters skaidri norāda, ka ticības apliecināšana ir iespējama, vienīgi pateicoties darbam, ko Svētais Gars mūsos veic caur Svētajiem Rakstiem,[2] un tādēļ bez skaidras ticības apliecināšanas baznīcau sagaida nekas cits, kā vienīgi neziņa un nekārtības, no kurām izceļas sektas, šķelšanās un kari. Jo, ja tiek nozaudēts Dieva vārds un netiek apliecināta ticība, tad “kopā ar to pazūd arī Dievs, Kristus un Gars.”[3]

No tā, cik augstās domās Luters bija par mācības tīrību un nepieciešamību to apliecināt, ir skaidrs, ka pamatdarbs mācītājam, kurš ir aicināts veikt publiskās Dieva vārda sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amatu, ir vienkārši Kristus un Viņa mācības apliecināšana.[4] Šinī jautājumā zīmīgas ir Lutera lekcijas par vēstuli galatiešiem. Saskaņā ar Luteru, mācītājs ir skolotājs. Viņš māca Dieva vārdu. Šis vārds ir Kristus Evaņģēlijs. Mācot cilvēkiem Dieva vārdu, mācītājs tiem dod visas tās labās lietas, kuras dod Dievs. Kad Pēterim trīs reizes tika pavēlēts paēdināt Kristus avis, Jēzus ar to domāja, ka viņam ir jāveic nozīmīgākais baznīcas darbs – sludināšana, Kristus apliecināšana.[5] No visiem Lutera rakstiem ir skaidrs, ka viņš tic tam, ka, būdams kristīgs mācītājs un baznīcas doktors, viņš ir aicināts apliecināt Kristu un Viņa mācību tādā nozīmē, kādā Jaunā Derība lieto vārdus μαρτυρέω un ὁμολογέω . Šāda viņa izpratne nebūt nav sarežģīta vai sofisticēta. Apustuliskā ticības apliecība, ko apliecina visa baznīca, ir tāda pati ticības apliecība, kā vienkārša bērna liecība par savu Pestītāju.

Bet kā gan ar oficiālajām ticības apliecībām un simboliem? Tie ir formāli mācības formulējumi, kurus atzīst visa baznīca un kuri ir mācības paraugs visiem baznīcas mācītājiem. Tās, protams, ir rakstītas un nemainīgas. To atzīšana nevienam netiek uzspiesta un ir brīvprātīga. Tā tas ir ar trim ekumēniskajām ticības apliecībām, kuras Luters parakstīja kā Romas Rietumu baznīcas mācītājs.

Baznīcā norisinoties dažādām kontraversēm, nereti rodas vajadzība pēc kādas jaunas lielākas vai mazākas ticības apliecības, kura spētu to atrisināt. Tā tas bija ar 1530. gadā sarakstīto“Augsburgas ticības apliecību”, kuru Luters atbalstīja, uzskatot sevi par tās autoru. Tādēļ Luters atbalstīja pilnīgi visu, ko Melanhtons saka “Augsburgas ticības apliecībā” vai “Apoloģijā”.[6] “Augsburgas ticības apliecība” bija domāta kā ekumēniska apliecība, proti, ortodoksa apliecība, kura pārstāvētu visu baznīcu. Kad Luters rakstīja ticības apliecību komentārus, viņš uzskatīja tās par autoritatīvām un ekumēniskām, t.i., ortodoksām. Tāda paša bija viņa nostāja arī attiecībā uz “Augsburgas ticības apliecību” un “Apoloģiju”. 1536. gadā daudzi luterāņi, to skaitā gan firsti, gan teologi, lūdza Luteru uzrakstīt ticības apliecību koncilam, kuru, kā viņi cerēja, pāvests varētu drīz vien sasaukt Vācijā. Viņš sarakstīja šādu apliecību un no komentāriem, kurus viņš izsaka “Šmalkaldes artikulos”, mēs varam bez īpašām pūlēm ieskicēt viņa uzskatus attiecībā uz ticības apliecības raksturu, konfesionālās parakstīšanās raksturu, ticības apliecības mērķi un citiem formālas ticības apliecības aspektiem.

Vispirms viņš uzsver to, ka ticības apliecība, kura tiek sarakstīta koncilam, lielākajai iespējamajai kristiešu sapulcei un kristīgās pasaules pārstāvim, “ir jāpieņem vienprātīgi.” Tas nozīmē, ka tie, kas parakstās zem tās, to dara no sirds un bez jebkādiem iebildumiem.[7] “Šmalkaldes artikuli”, līdzīgi kā pašas ticības apliecības, bija sastādīta no artikuliem (locekļiem), tas ir, atsevišķiem mācības jautājumiem vai tēmām. Mācība, kā mēs to jau augstāk norādījām, tika uzskatīta par organisku veselumu, nesaraujamu vienību. Un tādēļ Luters pasniedz “Šmalkaldes artikulus”kā patiesu ticības apliecību. Un to viņš dara īstenā ticībā, bez liekuļošanas vai krāpšanas.[8] Viņš paskaidro, ka ekumēnisko ticības apliecību trīs locekļi ir lakoniski izteikti tādēļ, ka tos apliecina abas puses, gan katoļi, gan luterāņi. Otrajā “Šmalkaldes artikulu”daļā ir noformulēta pati luteriskās ticības apliecības būtība, proti, “artikuli, kuri attiecas uz Jēzus Kristus amatu un darbu, jeb uz mūsu pestīšanu.” Tad Luters paskaidro solus Christus principu un to, kā tas darbojas kā hermeneitiskais likums, vērtējot baznīcas mācību un praksi.[9] Ikviens artikuls tādā apliecībā kā “Šmalkaldes artikuli” ir būtisks ticības apliecināšanai.[10] Visbeidzot, pašās “Šmalkaldes artikulu” beigās, [11] kur Luters runā par “cilvēku tradīcijām”, kā nekristīgu noraidot pāvestiešu uzskatu, ka šādas tradīcijas izraisa grēku piedošanu vai izpelnās pestīšanu, viņš izsaka šādu apgalvojumu: “Šie ir artikuli, uz kuriem man ir jāstāv un uz kuriem es ar Dieva palīgu stāvēšu līdz pat savai nāvei. Es nezinu, kā es varu tajos ko mainīt vai no kā atteikties. Ja kāds vēlas šeit ko labot, lai viņš to dara pats uz savu sirdsapziņu.” Šie vārdi skaidri apliecina to, cik nopietni Luters uztvēra ticības apliecību. Visi “Šmalkaldes artikuli” balstās pestīšanas mācībā, solus Christus principā. Ikvienu mācības sagrozījumu, kam uzbruka Luters, viņš nosodīja tādēļ, ka tas konfliktēja ar šo Haupt Artikel.[12] Šeit Luters nodemonstrē savu stingro nostāju. Šādu pašu eshataloģisku un dievbijīgu negantību mēs redzam arī Lutera lieliskajā darbā “Apliecība par Kristus Vakarēdienu”.[13] Mēs sniegsim pagaru šī darba citātu un tad izdarīsim vairākus atbilstošus komentārus.

“Es redzu, ka, ejot laikam, shizmu un maldu kļūst aizvien vairāk, un ka sātana dusmām un trakošanai nav gala. Tādēļ, lai neviens manā dzīves laikā vai pēc manas nāves neapelētu pie maniem darbiem vai neizmantotu tos par apstiprinājumu saviem maldiem, kā to jau sāk darīt sakramentārieši un anabaptistu fanātiķi, es vēlos ar šo apliecību apliecināt Dieva priekšā savu ticību ikvienā jautājumā. Es esmu pilns apņēmības palikt tajā līdz pat manai nāvei un (lai Dievs man palīdz!) šajā ticībā atstāt šo pasauli un stāties mūsu Kunga Jēzus Kristus tiesas troņa priekšā. Tādējādi, ja kāds pēc manas nāves teiks: “Ja Luters būtu dzīvs, viņš šo vai to artikulu mācītu citādi, jo viņš to nebija kārtīgi pārdomājis,” utt., tad es reizi un par visām reizēm saku, ka no Dieva žēlastības es esmu ar vislielāko rūpību visus šos artikulus pamatojis Rakstos, un atkal un atkal esmu tos pārbaudījis to gaismā, un esmu vēlējies tos aizstāvēt tikpat droši, kā šeit esmu aizstāvējis Altāra Sakramentu. Es neesmu piedzēries vai bezatbildīgs. Es zinu, ko saku un labi apzinos, ko man tas nozīmēs pēdējās tiesas priekšā Kunga Jēzus Kristus atnākšanas laikā. Lai neviens to neuzskata par kādu joku vai tukšu runāšanu; es esmu pilnīgi nopietns, jo no Dieva žēlastības es esmu daudz ko uzzinājis par sātanu. Ja viņš spēj sagrozīt un izkropļot Dieva vārdu un Rakstus, tad vai gan viņš to pašu nespēs izdarīt ar maniem vai kāda cita vārdiem?”[14]

Šajā izaicinošajā ticības apliecībā Luters izsaka vairākus svarīgus motīvus. Pirmkārt, viņš apzinās sātana realitāti un to, ka cīņa par Evaņģēlija mācību notiek pret sātaniskām varām un spēkiem. Otrkārt, viņa eshataloģiskā orientācija līdzinās apustuļa Pāvila orientācijai Vēstulē galatiešiem un daudzās citās viņa vēstulēs.[15] Interesanti piezīmēt, ka šī “Apliecība par Kristus Vakarēdienu” pēc savas struktūras ir ārkārtīgi līdzīga “Lielajam katehismam”. Tā ir arī ārkārtīgi līdzīga ”Šmalkaldes artikuliem”, jo arī centrējas ap solus Christus motīvu un polemizē pret visu, kas ir tam pretrunā vai mazina tā nozīmi.

Konfesionālā pārliecība

Visbeidzot, Luters izrāda to, ko mēs mūsdienās dēvētu par konfesionālu pārliecību vai noteiktību, īpašību, kura, līdzīgi citām nule kā aprakstītajām, mūsdienās šķiet kā sava veida anahronisms. Tādējādi Luters kļūst par tādu, kuru var apbrīnot, kas pēc gara līdzinās Tomasam Kārlailam,[16] bet kuram mūsdienās nav viegli sekot kā piemēram. Lai arī būt konfesionālam luterānim Lutera laikā varēja nozīmēt tikt pakļautam vajāšanām vai pat nāvei, bet mūsdienās vairumā gadījumu tas nozīmē daudz mazāk – sociālu atsvešinātību, sarežģījumus vai finansiālus zaudējumus – nav grūti saprast, cik grūti ir kādam, kurš atbalsta Lutera mācību un vēlas to apliecināt, līdzināties viņam, it īpaši viņa nesatricināmajam garam. To vislabāk izsaka vārds noteiktība vai pārliecība. Gluži tāpat, kā pati mācība ir noteikta, kā mēs jau to apskatījām, arī tam, kurš apliecina mācību, ir jābūt noteiktam jeb pārliecinātam.[17] Šādu pārliecību Luters izrāda ne tikai savos konfesionālajos rakstos, bet arī savos sprediķos un visos citos rakstos. “Es neuzklausu neko, kas ir pretrunā manai mācībai; jo Kristus Garā es esmu pārliecināts, ka mana mācība par kristīgo taisnību ir patiesa un noteikta.”[18] Oponējot jūsmotājiem, kuri ar savu maldīgo mācību par Gara darbu sagroza Dieva vārdu, Luters apstiprina, ka Svētais Gars ar Dieva vārda starpniecību tiek sūtīts ticīgo sirdīs, lai viņi varētu zināt, ka ir Dieva bērni un ticēt Kristus Evaņģēlijam, bet arī atšķirt Dieva vārda ienaidniekus un sagrozītājus. Tā pāvestiešiem un jūsmotājiem nav nekā, par ko viņi spētu spriest ar noteiktību. “Otrie izkropļo un sagroza Dieva vārdu, pirmie vajā un zaimo to.”[19] Taču Luters apgalvo: “Mēs noteikti zinām, ka tad, kad mēs ne tikai ticam Jēzum Kristum, bet atklāti apliecinām un pasludinām Viņu pasaules priekšā [pradicamus et confitemur coram mundo], tā ir dievišķa dāvana. Kā mēs ticam savā sirdī, tā mēs sakām arī savām lūpām.”

Luters konstatē, ka mēs, kristieši, krītam grēkā neapzināti, ka mēs grēkojam aiz nezināšanas un nožēlojam to. Un mēs varam atkrist no žēlastības; mēs uzticamies Svētajam Garam, kurš mūs atbalsta. Tomēr, ja kāds mīl vārdu un viņam patīk klausīties, runāt, domāt, lasīt lekcijas un rakstīt par Kristu, viņam būtu jāzin, ka tas nav cilvēka gribas vai saprāta darbs, bet gan Svētā Gara dāvana. Visu mūsu ticības apliecināšanu, kā arī postu, ciešanas un godību, ko tā var izraisīt, ir radījis Dieva Gars. Kristīgi mācītāji kā Svētā Gara instrumenti vienkārši “pasludina” Kristu. Un ar teoloģijas palīdzību mēs kļūstam pārliecināti, ka mūsu kalpošanas amats ir tīkams Dievam.[20] Tādējādi pārliecība par to, ka mēs atrodamies žēlastības stāvoklī un esam pestīti savienojas ar pārliecību par mūsu mācību un ticības apliecību.[21] Jo tas, kurš neapliecina Kristu, nevar tikt pestīts.[22]

Ticības apliecība un maldu mācība

Apliecināt Kristu un Viņa vārdu nozīmē brīdināt, atklāt un nosodīt visas maldu mācības. Tas ir būtisks ticības apliecības elements. Tas tiek uzsvērts gandrīz visos Lutera darbos un it īpaši – “Apliecībā par Kristus Vakarēdienu” un “Šmalkaldes artikulos”. Luters pārliecināja Melanhtonu par to, ka “Augsburgas ticības apliecība” jāraksta antitēžu veidā. Tādējādi viņš izrāda savas rūpes par to, lai baznīcā būtu ne tikai Lehre, bet arī Wehre. Maldu mācību nosodīšanu un skaidru, nepārprotamu antitēžu sniegšanu konfesionālajos rakstos Luters neuzskatīja vienkārši par maldu mācītāju herētisko uzskatu noraidīšanu un satriekšanu. Šo nosodījumu un antitēžu mērķis ir darīt skaidrāku tīro mācību, atklājot maldu mācību. Ticības apliecībās iekļautās antitēzes kalpo tam, lai darītu skaidrākas pašas tēzes.[23]

Ticības apliecība un krusts

Publiska Evaņģēlija sludināšana, Kristus un ticības apliecināšana kristietim neizbēgami nes krustus, ciešanas un vajāšanas, it īpaši Dieva vārda publiskajiem kalpiem. Tas allaž ir tā. Tā tam ir jābūt. Kādēļ tas ir tā?

Luters atbild: “Evaņģēlijs nav ticis dots, lai ar tā palīdzību mēs mēģinātu rast godu un slavu sev pašiem, vai lai vienkāršie cilvēki varētu cildināt mūs, tā kalpus. Bet tas ir ticis dots tādēļ, lai ar tā palīdzību varētu tikt atklātas Kristus svētības un godība, lai Tēvs tiktu pagodināts par to, ko Viņš mums rādījis Kristū, savā Dēlā, kuru Viņš par mums nodevis un ar kuru Viņš mums visas lietas devis.”[24] Neviens, kurš sludina Evaņģēliju, nemeklē godu pats sev, jo tas ir tas, ko viņš tīko vismazāk. Tas, kurš sludina pestīšanu žēlastībā un nevis no darbiem, kurš sludina Dieva beznosacījumu mīlestību Kristū – kā gan šāds cilvēks varētu tīkot pēc kāda goda par šāda laba darba veikšanu? Tādējādi ikviens, kurš sludinot Evaņģēliju un apliecinot Kristu meklē pats savu godu, ir melis.

Tā arī Pāvils izsaka brīdinājumu ikvienam Dieva vārda sludinātājam, ka viņam, sludinot Evaņģēliju, nāksies saskarties ar opozīciju. Dievs ir “pievienojis Evaņģēlija mācīšanai ciešanas” un tas ir mūsu pašu labā. Jo citādi Dievs nekad nespētu mūsos apspiest un sakaut “šo nezvēru vārdā κενοδοξία.” Luters velta daudz laika tam, lai izskaidrotu κενοδοξία grēku, proti, alkas pēc apbrīnas un slavēšanas no ļaužu puses un pēc vieglas dzīves Evaņģēlija kalpošanas darbā. Šāda dziņa un attieksme, liecinot “par patiesību”, ir droša viltus liecības zīme. Jo “fakts, ka jūs mācat uzticamu mācību un dzīvojat svētu dzīvi, nav jūsu, bet gan Dieva dāvana. Tādēļ jūs nesaņemat uzslavas; jūsos tās saņem Dievs.” Šādas uzslavas jūs arī nesajūsminās, bet jūs nespēs ietekmēt arī apvainojumi, tenkas, vajāšanas vai spiediens “atsacīties no sava aicinājuma.”[25]

Tādēļ to, ka Dievs apkrauj tos, kas apliecina Viņa vārdu ar “tenkām, dziļu ienaidu, vajāšanām un zaimiem no visas pasaules puses, kā arī ar riebumu un nepateicību no viņu pašu sekotāju puses,” ir jāuzskata par Dieva žēlastības izpausmi. Faktiski triecieni, kurus mēs saņemam no mūsu pašu sekotājiem un viltus brāļiem, ir ļaunāki, nekā tie, kurus mums nākas paciest no atklātu Evaņģēlija ienaidnieku puses.

“Mūsu vidū, protams, ir arī daži tādi, kuri mūs ciena Dieva vārda sludināšanas dēļ; taču tur, kur ir viens tāds, kas mūs ciena, ir vesels simts to, kas mūs neieredz, nicina un vajā. Tādēļ tenkas un vajāšanas no mūsu oponentu puses, kā arī klajš riebums, nepateicība un apslēpts, dziļš ienaids no savējo puses ir iepriecinošas zīmes un tā priecē mūs, ka mēs viegli aizmirstam tukšās uzslavas.”

Tādējādi mēs tiekam žēlīgi pasargāti no κενοδοξία . Luters sarkastiski piebilst, ka κενόδοξοι , kas saņem aplausus no kroņa puses, allaž ir lepna, drosmīga un uzdrīkstēšanās pilna.[26]

No Lutera darbiem varētu sastādīt plašu fenomenoloģiju par maldu mācītājiem un maldu mācībām. Viņi izliekas par martīriem.[27] Viņi apgalvo, ka tiem rūpot vienīgi baznīcas vienība, miers un harmonija.[28] Viņi iznieko savu laiku, iesaistoties veltīgās un apnicīgās diskusijās vienīgi tādēļ, lai vairotu paši savu reputāciju un labklājību.[29] Viņi uzsāk kontraverses ortodoksijas un dievbijības vārdā.[30] Zinot, ka viņiem nav Rakstu, tie sūdzas par savu “kalpošanu.”[31] Tomēr, saskaņā ar Luteru, lai cik tas nebūtu ironiski, visviltīgākais un postošais no visa velna un viltus mācītāju arsenāla ir pats Dieva vārds. Savos traktātos pret jūsmotājiem, Tā ir mana miesa, Luters norāda, ka velns, beigu beigās, pieļāva, ka Raksti kļūst par vienīgo autoritāti, tādējādi iesildot sev vietiņu un panākot, ka viss atkal nonāk viņa kontrolē, un tad izraisot ap Rakstiem īstu traci un radot kristiešu vidū daudzas sektas, herēzes un frakcijas. Jo ikviens apgalvoja, ka Raksti ir viņa pusē. Un tādējādi velns atņem kristiešiem to ieročus, bruņas un cietoksni, proti, Rakstus. Raksti baznīcā kļuva kā caurs tīkls. Un cilvēki vai nu līdzīgi pāvestiešiem apgalvoja, ka līdztekus vai pāri Rakstiem pastāv vēl kāda autoritāte, vai, līdzīgi fanātiķiem, izvirzīja visidiotiskākās teorijas attiecībā uz to, ko māca Raksti. Tādējādi baznīcā ir zaudēta mācības vienotība. Ir apdraudēti visi Rakstu ticības locekļi, jo tiek ignorēts galvenais ticības loceklis, solus Christus. Tiek pedantiski studēti un izkropļoti Rakstu verba, savukārt Rakstu res , Kristus un Evaņģēlijs, tiek ignorēti, un to dara gan pāvestieši, gan fanātiķi.[32]

Rezultātā Dievs pieļauj, ka to cilvēku sirdis, kuri zaimo Viņa vārdu un Svēto Garu, tiek tā apcietinātas,[33] ka viņi nespēj atgriezties. Līdzīgi kā Kristus neatgrieza nevienu augsto priesteri, Luters nespēj atgreizt nevienu zvērinātu fanātiķi. Taču viņš, neapšaubāmi, apliecinās savu ticību. Tajā pašā laikā, viņš tos arī nosoda. ja viņu par to apvaino mīlestības trūkumā, viņš atbild: “Lai nolādēta ir šāda mīlestība un vienība elles dziļumos, jo šāda vienība ne tikai ļaunā kārtā sašķeļ kristīgo baznīcu, bet patiesi velnišķīgā garā pat ņirgājas un izsmej šo ļaunumu.” Paskaidrojot šo izteikumu, viņš paskaidro: “Es nebūt nespriežu tik asi, lai sacītu, ka viņi to dara ļaunprātīgi. Bet es domāju, ka viņus ir darījis aklus sātans, un, iespējams, viņi ir satirdījuši savu sirdsapziņu, kura tiem neliek miera, sakot: “mēs patiešām esam izraisījuši lielu postu un aizdeguši lielu liesmu, un nu mums ir jānolīdzina un jāaizmālē šī lieta ar vārdiem, un jāpieprasa indulgence, jo tas nebūt nemaz nav tik svarīgs jautājums.” Un, ja nu mums šajā strīdā nākas zaudēt, tad labāk jau iepriekš paziņot, ka neesam zaudējuši neko svarīgu, bet esam veikuši gluži nenozīmīgu pārkāpumu, līdzīgi kā mēdz teikt par dziedātājiem, kad tie pieļauj kādu kļūdu: “Viņi tur paņēma kādu pustoni par zemu!” Un Luters vienkārši noslēdz: “Nē, kungi, šāds miers un šāda mīlestība man nav vajadzīga!”[34]

Luters uzstāj, ka “garīgās lietās,” kamēr vien mēs elpojam, mums ir jānosoda, jāatklāj maldu mācītāji un Dieva vārda sagrozītāji, un jāvairās no tiem, jo viņi nav nekas cits, kā zaimotāji un meļi, kuri maskējas zem viltus pazemības, miera un piedošanas maskas, un apgalvo, ka vispār nerunā ne par vienu konkrētu ticības locekli. Tas, kurš apliecina Kristu, varētu domāt, ka, sludinot miera, dzīvības un mūžīgās pestīšanas Evaņģēliju, viņš izpelnās labvēlību, it īpaši savu brāļu vidū. Taču nereti viņš piedzīvo dziļu naidu.[35]

Taisnīgs dedzīgums, drosme, dusmas – liecība par mīlestību uz Kristu un Viņa apliecināšanu

Ikvienam, kurš apliecina Kristu un Viņa mācību, piemīt ietiepība, dievbijīga kristīga ietiepība. Luters saka, ka mums ir jābūt lepniem, “lepniem Dievā.” Doktrinālos jautājumos mēs nedrīkstam atsacīties ne no vismazākā sīkuma. Pat ne debesu eņģeļu, ne Pētera vai Pāvila, ne simts imperatoru vai tūkstots pāvestu, ne visas pasaules priekšā.[36]

“Šeit mēs nekādā ziņā nedrīkstam būt pazemīgi; jo tie vēlas mums atņemt mūsu godību, proti, Dieva vārdu, kas ir radījis un devis mums visu, un Kristu, kurš ar savām asinīm ir mūs izpircis. Īsāk sakot, mēs varam paciest savu īpašumu, vārda, dzīvības vai kā cita zaudējumu, bet mēs neļausim sev atņemt Evaņģēliju, mūsu ticību un Jēzu Kristu. Un tieši tā! Lai nolādēta ir tā pazemība, kura padodas šajā jautājumā! Ja vien mēs nevēlamies noliegt Kristu, tad šeit mums visiem ir jābūt lepniem un nerimstošiem. Tādēļ ar Kristus palīgu es būšu stūrgalvīgāks par visiem pārējiem. Es vēlos būt ietiepīgs un lai par manīm runātu kā par tādu, kurš ir ietiepīgs. Šeit mans moto ir: “Es nevienam nepadodos.” Mani bezgala priecē tas, ja mani dēvē par dumpīgu un nepaklausīgu. Šeit es atklāti atzīstu, ka es esmu būšu nešaubīgs un nepiekāpšos nevienam ne par mata tiesu. “Mīlestība apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu” (1.Kor.13:7); tādēļ tā padodas. Taču ne ticība; tā neko nepacietīs. Ir tāds teiciens: “Nedrīkst rotaļāties ar trijām lietām: cilvēka reputāciju, ticību un acīm.” Tādēļ, runājot par savu ticību, kristietis ir tik lepns un stingrs, cik vien viņš spēj; un viņš ne soli neatkāpsies un nepiekāpsies. Jo šinī vietā ticība padara cilvēku par Dievu (2.Pēt.1:4). Bet Dievs neko nepacieš un nevienam nepiekāpjas, jo Viņš ir nemainīgs. Tādēļ arī mēs nedrīkstam ko paciest vai kam piekāpties. Taču, runājor par mīlestību, kristietim būtu jāpiekāpjas un jāpacieš viss; jo šeit viņš ir vienīgi cilvēks.”

Tātad, ja uz kārts ir likts Evaņģēlijs, tad dusmas, dedzība, uzstājība, ietiepība un nesamierināmība ir tikumi. Jā, pat lepnums un stūrgalvība ir tikumi,[37] jo mēs vienīgi uzklausām Dievu un Viņa balsi. Tieši tā cilvēks pastāv “tīrās mācības spēkā.”[38] Tieši tā es paliekam uzticīgi Dieva vārdam un tā mācībai. Tieši tā mēs droši un bez kompromisiem apliecinām savu ticību.[39]

Tā nu mēs esam nonākuši pie mūsu lekciju beigām. Man ir tādas aizdomas, ka reti kurš pētījums par Lutera teoloģiju ir sastāvējis no tik daudz paša Lutera citātiem un tik maz personīgu jeb subjektīvu komentāru. Visos jautājumos esmu ļāvis runāt pašam Luteram. Apskatot Lutera uzskatus par Dieva vārdu, mācību un ticības apliecību, es esmu vienīgi nedaudz ielūkojies tajā, kas viņam ir sakāms par šo fundamentālo tēmu. Taču es ceru, ka šīs nelielās lekcijas spēs dod zināmu ieguldījumu konfesionālā luterisma lietā un palīdzēs mums visiem labāk izprast mūsu evaņģēlisko luterisko mantojumu.

“Kungs Jēzu Krist, nāc pie mums būt
Un savu Svēto Garu sūt’,
Kas mums ar Tavu palīgu
Dod sirdij skaidru mācību.”

Soli Deo Gloria!

---

[1] – LW 33, 21 passim.

[2] – Turpat, 35 passim.

[3] – LW 23, 53.

[4] – ŠA II, II, 24; LW 23, 330.

[5] – LW 27, 396-397.

[6] – Skat. Theodore E. Schmauk, The Confessional Principle and the Confessions of the Lutheran Church, Philadelpha: General Council Publication Board, 1911.

[7] – Skat. CA I, 1: cum magno consensu.

[8] ŠA, – Ievads, 2.

[9] – ŠA, II, 1. artikuls.

[10] –ŠA , III, I, 1.

[11] –ŠA, XV.

[12] – Haupt artikel – galvenais artikuls (vācu val.).

[13] – LW 37, 360-361.

[14] – Tā tiek vārdu pa vārdam citēta “Konkordijas formulā” VII, 29-31. Skat. arī KF XII, 40.

[15] – Sal. 2. Tim. 4:1.

[16] – Tomass Kārlails [Carlisle] (1795-1881) – skotu vēsturnieks, esejists un filozofs. Kritizējis sava laka sociālo iekārtu un industriālā laikmeta materiālismu.

[17] – LW 37; 21, 35.

[18] – LW 26, 198; sal. 26, 285.

[19] – LW 26, 375.

[20] – LW 26, 378.

[21] – Turpat.

[22] – LW 33, 35 passim. Skat. arī LW 33, 53. un turpmāk. Skat. arī Lw 33, 288.

[23] – Detalizētu šī jautājuma izklāstu skat. Hans-Werner Genischen, We Condemn, angļu val. tulk. Herbert J.A. Bouman (St.Louis: Concordia Publishing House, 1967.), 109.-122., 153.-213. lpp..

[24] – LW 27, 100. un turpmāk.

[25] – Turpat, 102.

[26] – Sal. LW 37, 22.

[27] – LW 37, 36, 21-22.

[28] – LW 37, 24-25.

[29] – LW 35, 388.

[30] – LW 37, 24.

[31] – LW 37, 71-72.

[32] – WA 57, 144; WA 15, 527.

[33] – LW 37, 20, passim. Jes. 6:9 un tālāk.

[34] – LW 33, 25.

“Ja es būtu nožņaudzis kāda cilvēka tēvu un māti, sievu un bērnu, un būtu mēģinājis nosmacēt arī viņu, un tad tomēr sacītu: “Būsim mierā, dārgais draugs, mēs vēlamies mīlēt viens otru, lieta taču nav tik nopietna, ka tās dēļ mums būtu jāstrīdās,” ko viņš man teiktu? Tieši to fanātiķi dara ar Kristu, Kungu, Dievu, Tāvu, māti baznīcu un saviem brāļiem, noraidot Dieva vārdu un, tajā pašā laikā, apgalvojot, ka aizstāv to.”

[35] – LW 26, 388; 26, 305, 425, 427.

[36] – LW 26, 99; sal. LW 26, 305.

[37] – W II 7, 890-891; sal. LW 26, 99, 103, 107, 119, 187.

[38] – LW 26, 47.

[39] – W II 12, 973; sal. 26, 429; 453.

“Tādēļ viņi neuzbrūk mūsu dzīvēm, bet mūsu mācībām. Un tā nav mūsu, bet gan Kristus mācība. Tādēļ tas, ka viņi mums uzbrūk, ir Kristus vaina; un grēku, kura dēļ mūsu oponenti mūs vajā, ir izdarījis Kristus un nevis mēs. Bet palūkosim, vai viņi par šo grēku, par to, ka Viņš ar Dieva ziņu ir kļuvis par mūsu vienīgo taisnotāju un Pestītāju, izliks Kristu no debesīm, un vai tie nosodīs Viņu kā herētiķi un dumpinieku! Mēs nodosim šo Viņa lietu Viņa paša rokās un laimīgi, un droši noraudzīsimies, kurš uzvarēs, Kristus vai viņi.”