Jēzus aizlūdz par savu baznīcu

Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos. Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs. Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis. [Jņ.17:6-23]

Cik neizsmeļamas ir Svēto Rakstu bagātības! Tajos ir teksti, līdz kuru dziļumiem cilvēks nespētu aizsniegties, pat ja veltītu visu savu dzīvi, lai tos izpētītu. Jā, lai kristīgā pasaule pilnībā izprastu šādus tekstus, tai ir jāiegulda darbs, kas ilgst daudzus gadsimtus. 1500 gadus baznīca lasīja apustuļa Pāvila vēstules romiešiem un galatiešiem. Tās uzticīgos kristiešus stiprināja baznīcas dievkalpojumos. Tās skaidroja dziļi izglītoti cilvēki, sākot no baznīctēviem līdz viduslaiku teoloģijas meistariem. Un tikai pēc piecpadsmit gadsimtiem pienāca brīdis, kad šo vēstuļu paustās taisnošanas mācības dziļumi tika atklāti reformācijā.

Iespējams, līdzīgi varētu notikt ar tiem Bībeles svarīgajiem tekstiem, kas runā par baznīcas dievišķo mistēriju: Pāvila vēstuli efeziešiem un šo svarīgo Jāņa evaņģēlija 17.nodaļu. Augusts Vilmārs (August Vilmar), dižais 19.gadsimta luterāņu teologs, vairākkārt izteica cerību, ka sīvajās baznīcas cīņās, kuras kristiešiem ir bijis jāpārdzīvo līdz pat mūsdienām, varētu izveidoties pilnīga izpratne par to, ko Jaunā Derība māca par baznīcu. Ja būtu iespējams to saprast, viņš teica, tad jaunā izpratne par ticības apliecības trešo artikulu varētu kļūt par jaunu pagrieziena punktu baznīcas vēsturē, līdzīgi kā tas reformācijā notika ar ticības apliecības otro artikulu.

Šīs baznīcas dibināšanas gadadienas svinības mums dod iespēju pārdomāt šo tekstu un iedziļināties, ko tas saka par baznīcas mistēriju. Tas ir mūsu uzdevums, jo mēs esam iesaistīti lielajā cīņā par baznīcu. Jūsu Dieva nams šeit ir stāvējis vairāk kā 30 gadus. Salīdzinot ar citu baznīcu vecumu, tas ir ļoti īss laika sprīdis.

Mūsu teksts runā par baznīcas uzturēšanas brīnumu. Baznīcas uzturēšana nav mazāks brīnums par tās dibināšanu, tieši tāpat kā baznīcas uzturēšana nav mazāks brīnums par tās radīšanu (izveidošanu). Nekādā ziņā nav pašsaprotami, ka baznīcai būtu jāturpina pastāvēt. Visās pasaules malās ir tādas vietas, kur baznīca ir gandrīz vai pilnībā izzudusi. Daudz cilvēku, kuri ir bijuši plaukstošas baznīcas locekļi, ir atteikušies no šīs baznīcas. Nav skumjāka skata par to, kāds dažās Āzijas daļās, kuras ir ieslīgušas atpakaļ pagānismā, paveras uz senas baznīcas drupām.

Pats Mārtiņš Luters pieļāva iespēju, ka kādudien baznīca varētu tikt atņemta mūsu ļaudīm. „Dieva vārds un žēlastība ir kā lietus, kas nolīst pār kādu vietu un tad dodas tālāk, lai nolītu pār citu vietu, nekad neatgriežoties tur, kur tas jau reiz ir bijis.“ Viņš norādīja uz tām zemēm, kas reiz bija piederējušas senajai kristīgajai pasaulei, bet kas tomēr no jauna bija ieslīgušas pagānismā. Viņš arī brīdināja: „Jums, vācieši, nevajag iedomāties, ka tie vienmēr būs ar jums. Nepateicība un to nonicināšana neļaus tiem palikt.“

Nē, tas nebūt nav pašsaprotami, ka baznīca vienmēr būs tur, kur tā reiz ir bijusi. Visai Kristus baznīcai patiesi ir dots apsolījums, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt, bet atsevišķa draudze vai kāda atsevišķa baznīca uz sevi to nevar attiecināt. Tāpat kā var atkrist viens kristietis, tāpat var atkrist arī veselas draudzes un veselas baznīcas daļas. Par tādiem notikumiem mēs varam lasīt jau Jaunajā Derībā.

Nē, tas nav pašsaprotami, ka baznīcas pastāvēs. To zināja arī Viņš, kas runā mūsu Evaņģēlijā: Jēzus Kristus, Kungs, [tajā] naktī, kad Viņš tika nodots. To, ko Viņš tajā atvadu naktī teica saviem mācekļiem, Viņš saka atkal šodien. Bet Viņš to nesaka cilvēkiem, bet gan savam Debesu Tēvam.

Vēl pēdējās rūpes, kas Viņu mudina lūgt, ir Viņa rūpes par savu baznīcu. Viņa darbs uz zemes ir pabeigts. „Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu man no pasaules esi devis.“ „Jo tos vārdus, ko Tu man devi, Es esmu devis viņiem.“ „Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu.“ Un šis vārds nav bez augļiem. „Un Tavus vārdus viņi ir turējuši.“ „Viņi tos ir uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu mani esi sūtījis.“ Un šī ticība paliek. „Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā vārdā.. un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.“ „Kamēr Es biju pie viņiem,“ – kamēr tas bija tā, nebija iemesla bažām par Evaņģēlija nākotni. Bet tagad, kad Viņam ir jāaiziet pie Tēva, Jēzus saka: „Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē.“

Tomēr tagad viņi vairs nedzird Viņa mīļo balsi un nevar vairs ieskatīties Viņa acīs. Kas notiks ar viņiem? Uzdevums, ko Kungs atvadoties uzdeva saviem apustuļiem, nekad nevienam nav ticis uzticēts. Šim mazajam ganāmpulciņam, šiem vienpadsmit, tika uzticēta tāda atbildība, kāda nekad agrāk nebija uzlikta nevienam citam. „Tāpat kā Tu mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.“

Ja viņi nespēs uzdevumu veikt, kas tad notiks ar Evaņģēliju? Un vai viņi tiešām bija tie cilvēki, kas bija piemēroti šim uzdevumam? „Tad visi mācekļi atstāja viņu un bēga“ (Mt.26:56). „Es to Cilvēku nepazīstu,“ apgalvoja Pēteris (Mt. 26:72), tas pats Pēteris, kurš pirmais izteica ticības apliecinājumu un kuru Jēzus tāpēc nosauca par svētītu (Mt. 16:17). Šādiem cilvēkiem tika uzticēts Jēzus atstātais lielais uzdevums: „Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu“ (Jņ. 20:21).

Jā, Viņš sūta šos vājos cilvēkus, cilvēkus, kuros ticības nav vairāk kā ikvienā no mums. Tie ir cilvēki, kuriem nav tādu dabas dotu dāvanu, kas būtu nepieciešamas, lai iemantotu cilvēku sirdis. Un Viņš sūta tos pasaulē, kas neko nevēlas dzirdēt par viņiem vai viņu vēstījumu. „Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē.“ „Un pasaule viņu ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.“ Šī pasaule ilgi nevilcināsies, lai Viņu nogalinātu! Ja pasaule varēja sist krustā Viņu, vai tā nespēs atbrīvoties no šīs saujiņas vīru?

Jēzus to skaidri redzēja. Kā gan Viņam varēja būt kādas ilūzijas attiecībā uz Viņa mācekļiem – īpaši jau tajā naktī? Tajā situācijā Viņš dara tikai vienu: Viņš lūdz par viņiem. „Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu man esi devis, jo viņi ir Tavi.“ „Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.“ „Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.“ „Svētī tos patiesībā.. lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.“

Jēzus lūdz par viņiem. No atvadu runas mācekļiem Viņš pāriet uz atvadu lūgšanu. Tagad Viņš vairāk uzrunā nevis cilvēkus, bet savu Debesu Tēvu. Šajā nozīmīgajā Jāņa evaņģēlija nodaļā mēs redzam svarīgāko no visām lūgšanām. Tā nav tikai cilvēka lūgšana – neviens cilvēks pēc Viņa nevar atkārtot šos vārdus. Šeit lūdz mūžīgais Dēls. Visas pārējās lūgšanas ir cilvēku lūgšanas Dievam, kā radība lūdz savu Radītāju. Bet ar šo vienu lūgšanu mūžīgais Dēls lūdz Tēvu. Viņš, Augstais Priesteris, saka to par savu baznīcu. Viņš, kas ir ceļā uz Golgātu, saka: „Viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.“ Šeit Viņš nerunā tikai par saviem apustuļiem. Viņš skatās tālāk pār vistālākajiem baznīcas vēstures laikmetiem, pāri visām nākamajām paaudzēm, pāri visiem gadsimtiem, līdz pat pasaules galam: „Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs.“ Viņš lūdz par baznīcas saglabāšanu. Un Viņa lūgšana tiek uzklausīta. Tāds ir baznīcas saglabāšanas noslēpums.

Mēs to sapratīsim labāk, ja pārdomāsim, kāda ir aizlūgšanas nozīme mūsu dzīvē – vai kādai tai vajadzētu būt. Nav nekā cita, kas tā uzturētu un balstītu mūsu bērnus, kā mūsu aizlūgšanas par viņiem. Nekas cits arī nespēj tik dziļi savstarpēji vienot vecākus un bērnus. Ja mēs visas savas rūpes par bērniem uzticētu Dieva tēvišķajai sirdij, mums būtu daudz mazāk bažu par mūsu bērniem. Nav nekā tāda, kas sievu un vīru vienotu tik cieši kopā, kas palīdzētu viņiem nest viens otra nastas, kā aizlūgšanas vienam par otru.

Arī baznīcā nekas tā nespēj vienot tās locekļus savā starpā kā aizlūgšanas vienam par otru. Kad beigās apustulis Pāvils gadiem ilgi bija cietumā, kamēr viņa misijas draudzes tika atstātas bez aizsardzības, bezpalīdzīgas pasaulē, viņam tomēr tika atgādināta šī viena lieta, ko viņš varēja darīt viņu labā: „Tādēļ es loku ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu..“ (Efe.3:14-15). Šī lūgšana izlauzās ārpus cietuma sienām un vienoja apustuli ar viņa draudzēm.

Tādēļ mēs baznīcā aizlūdzam arī par mūsu tautu un valdību, par visiem, kas ir trūkumā un kārdinājumos, par slimajiem un mirstošajiem, par Dieva baznīcu visā pasaulē. Mēs pieminam mūsu brāļus trimdā. Mēs domājam par luterisko baznīcu Brazīlijā, kurai ir ļoti ciešas saites ar Mārtiņa Lutera apvienību un mūsu baznīcu šeit, Frankonijā. Mēs pieminam mūsu vācu tautas brāļus Austrālijā, kuri ir palikuši savas dzimtās zemes uzticami draugi, jo luteriskā baznīca ir devusi viņiem iespēju saglabāt vācu valodu ar Bībeli, katehismu, dziesmu grāmatu un liturģiju. Mēs domājam par tiem vāciešiem, kas atrodas izolācijā, kas šodien kopā ar mums metas ceļos Dieva priekšā nelielos ciematiņos Kirgīzijas Republikā [Padomju Savienībā] vai Sibīrijas mežos. Mēs pieminam visus brāļus ticībā, arī misionārus, kas atrodas cietumos. Šodien, kad mūs no viņiem šķir vairāk nekā kontinents un okeāns un kad nevaram viņiem sniegt nekādu ārēju palīdzību, mēs zinām, kāds ir aizlūgšanas spēks.

Ja nu tā ir taisnība par aizlūgšanu, ko mēs, cilvēki, aizlūdzam viens par otru šeit, uz zemes, tad cik gan daudz spēcīgāka ir tā aizlūgšana, kuru baznīcas Galva aizlūdz par savas baznīcas locekļiem. Viņa lūgšana patiesi un noteikti tiks uzklausīta. Viņš lūdz par mums. „Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos“ (Lk.22:32). Šī lūgšana izglāba Pēteri.

„ Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs.“ Arī mēs esam ietverti šajā lūgšanā, tu un es, un ikviens kristietis, kas pilnībā paļaujas uz Jēzu Kristu kā uz savu Pestītāju.

Kristus lūdz par mums, un Viņa lūgšana tiek uzklausīta. Tas atklājas liturģijā, kad pirms kolektas mēs dziedam: „Tas Kungs lai ir ar jums,“ – un tad seko atbilde: „Un ar tavu garu.“ [Mēs sakām:] „Lai Tas Kungs ir ar tevi tavā lūgšanā – un lai Viņš ir ar tavu garu, kad tu tagad teiksi lūgšanu.“ Jēzus Kristus lūdz kopā ar mums. Baznīca lūdz kopā ar savu Galvu. Un šī lūgšana tiek uzklausīta „caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.“

Viņš aizlūdz par mums. Viņš lūdz par savu baznīcu uz zemes. Tas ir baznīcas saglabāšanas noslēpums. To apliecina arī Luters:

Ne jau mēs spējam uzturēt baznīcu, ne arī tie, kas ir bijuši pirms mums, ne arī tie, kuri nāks pēc mums, spēs to izdarīt. Vienīgi Viņš saka: „Jo Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.“ Tas vienmēr ir bijis Viņš, šodien ir Viņš un vienmēr būs Viņš, kā tas ir rakstīts Ebr.13:8 „Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.“ Un Atkl.1:4 „.. kas ir, kas bija un kas nāk.“ Viņš ir Cilvēks. Viņa vārds nepieder nevienam citam cilvēkam, nedz arī tas var tikt dots kādam citam.

Ak, ja vien kāds varētu tam ticēt! Ak, ja vien mēs varētu mācīties kaut nedaudz no šīs lielās un bērna uzticībai līdzīgās Lutera paļāvības! Cik gan daudz mazāk rūpju par baznīcu mūs nomāktu, ja mēs visas savas bažas nodotu Viņam, kas visas rūpes par baznīcu ir uzņēmies uz sevis. Cik atšķirīgi tad mēs darītu to, ko Viņš pavēl mums darīt Viņa baznīcas saglabāšanas labā.

Tikai tad, kad mums ir šī lielā ticība Viņam, kas tik brīnumaini pasargā savu baznīcu, tikai tad mēs zinām, kā baznīca tiek uzturēta. Kā tiek uzturēta baznīca uz zemes? „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.“ „Ar vārdu baznīca tika izveidota; ar vārdu baznīca tiek uzturēta.“ Tā reiz ir teicis Luters.

Kā vārds dibināja baznīcu – „Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu“ – tāpat Kristus vārds saglabā baznīcu. Neviena vispilnīgākā cilvēku veidotā organizācija, ne lieliskākā liturģija, ne gudrākie cilvēki, ne krāšņākās baznīcas ēkas nepasargā baznīcu. To paveic tikai Dieva vārds, skaidrais Evaņģēlija vārds kā grēku piedošanas pestījošais vēstījums. „Auglīgu ētiku var atrast arī Konfūcija mācībā, krāšņu hierarhiju arī pie dalailamas, zinātnisku teoloģiju arī sinagogā, cīņu pret alkoholu arī pie turkiem un jauniešu kustību arī Maskavā, – grēku piedošanu tikai pie Jēzus Kristus.“

To grēku piedošanas vārdu, ko var izsacīt tikai Jēzus Kristus, tāpēc ka Viņš bija tas, kurš nesa pasaules grēku, – to grēku piedošanas vārdu Viņa baznīcai ir jāpasludina, sekojot Viņam – tas ir, Evaņģēlijam. Un Viņa vārds ir tas, kas rada baznīcas vienotību un visu Dieva bērnu vienotību. „Tur, kur šis artikuls tiek saglabāts nevainojams un darbojas, tur arī baznīca saglabā savu vienotību. Tur, kur šis artikuls nesaglabājas nevainojams, tur tā nav pasargāta ne no vienas kļūmes vai entuziasma.“ Tādēļ rūpējieties, lai tas tā notiktu!

Rūpējoties par tiem, kas atrodas trimdā, mēs esam mācījušies, ka viss ir atkarīgs no Dieva vārda, no nevainojamas Evaņģēlija pasludināšanas. Tā ir augstākā kalpošana, kādu mēs varam pildīt, lai saglabātu baznīcu. Tēvs Loe tika izsmiets un viņam tika izrādīta pretestība, kad viņš sāka savu lielo darbu to labā, kuri atradās trimdā, sagatavojot cilvēkus, kas varētu mācīt tīru mācību. Draudzes, kuras viņš dibināja Amerikā, līdz pat šai dienai ir nosargājušas Evaņģēliju. Šādi arī mēs piederam pie visu laiku baznīcas lielās sadraudzes – līdz ar tēviem, kas pirms mums ir izveidojuši ticības apliecību, līdz visiem baznīcas skolotājiem, līdz ar apustuļiem – “.. lai viņi ir viens.. Es viņos un Tu manī.”

Zināt to nozīmē zināt kaut ko par baznīcu. Nāks laiks, kad ticības apliecības trešais artikuls tiks saprasts. Jautājums par baznīcu kļūs par vienu no nākotnes svarīgākajiem jautājumiem. Cik svētīgu noslēpumu sevī slēpj šis ticības artikuls, kāds brīnums ir Dieva baznīca – to visu var saprast tikai tie, kas paši atrodas to vidū, par kuriem ir lūdzis Jēzus Kristus: “Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, kurus Tu man esi devis.. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.”

Un tā mēs tad lūdzam Viņu: “Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mums. Tu esi savas baznīcas Glābējs, savas miesas Pestītājs. Āmen.”