Luters baznīcas modernizētājs, restaurētājs vai reformētājs?
Kāpēc priekšlasījumam* dots šāds nosaukums? Tas izvēlēts, lai noskaidrotu dažus būtiskus pārpratumus, kas radušies tāpēc, ka mēs reizumis dzīvojam kādu populāru un paviršu priekšstatu gūstā par cilvēkiem, lietām un notikumiem. Turklāt šie priekšstati neatbilst tam, ko atklājam, iedziļinoties vai pētot lietas dziļāk. Jo populārāks kāds cilvēks vai notikums, jo vairāk šādu neatbilstīgu priekšstatu rodas; tas, protams, pilnībā attiecas arī uz reformācijas laikmetu un tā galveno varoni Mārtiņu Luteru.
Mārtiņš Luters ir bijis īpašs vīrs, un zinīgi pētnieki saka, ka par viņu ir sarakstīts daudz vairāk nekā par jebkuru citu vēsturisku personu un ka tikai par Jēzu Kristu ir sarakstīts vēl vairāk grāmatu. Jāteic, arī Luters pats bijis ražīgs rakstītājs – kas gan visu, ko viņš sarakstījis, var iztulkot vai izlasīt? Čaklākie Lutera tulkotāji ir bijuši amerikāņi, rezultātā – 55 biezi sējumi angļu valodā. Bet arī viņi ne tuvu nav iztulkojoši visu. Luters un viņa laikmets ir spēcīgi ietekmējis vēstures gaitu, tāpēc Lutera persona bijusi ārkārtīgi intriģējoša pētniekiem. Īpaši nozīmīgs šajā ziņā bija XIX gadsimts, kad sākās un ziedu laikus piedzīvoja tā sauktā “Lutera pētniecība”, tika iespējami pilnīgi apzināts un sakopots Lutera mantojums un radās iespēja salīdzināt, ko Luters rakstījis jaunībā, ko – brieduma gados. Tas, protams, mums šodien var palīdzēt viņu labāk iepazīt un saprast.
Pat Lutera personas pozitīvais vērtējums (nemaz nerunājot par pretinieku naidpilnajiem izteikumiem) dažādos laikos ir bijis ļoti atšķirīgs, jo cilvēki dažādos laikos visai atšķirīgi ir mēģinājuši saprast vēsturi un tās norises.
Pirmos simt gadus pēc nāves Luters tika daudzināts kā skolotājs, varonis, reizēm pat kā pravietis vai apustulis.** Turklāt pašā sākumā Luteru slavināja un par savējo centās “padarīt” gan humānisti, gan dažādie tālaika savādnieki un pat ķeceri – vēlāk nesamierināmi Lutera ienaidnieki. Racionālisma un apgaismības laikmeta dižgari (XVIII – XIX gs) savas idejas centās nodrošināt ar Lutera autoritātes atbalstu un iztēlojās sevi par reformācijas turpinātājiem. Savukārt XIX – XX gs, kad sāka dominēt ideja, ka izcilas personas veido pasaules vēsturi, pētnieku skati atkal pievērsās Luteram. Protams, šajā sakarā svarīgs kļūst jautājums par vēstures hermeneitiku. Kā mēs vispār uztveram vēsturi, ko uzskatām par vēstures virzītājspēku, kā varam saprast vēstures procesu būtību? Bieži vien cilvēki iedomājas, ka tam, kurš to sapratīs, “vēstures stūre” būs rokās.
Lai atbildētu uz darba nosaukumā uzdoto jautājumu, vai Luters ir baznīcas modernizētājs atbilstoši laikmeta un vēsturiskās attīstības prasībām vai senās baznīcas skrupulozs restaurētājs, kas mēģinājis restaurēto baznīcas modeli pieskaņot XVI gadsimtam, vai baznīcas reformētājs, nepieciešams maksimāli precīzi noskaidrot, ko īsti nozīmē vārds “reformācija”, jo šā vārda izpratne bieži vien svārstās no vārda “modernizācija” sinonīma līdz sinonīmam vārdam “restaurācija”. Šāda izpratne – īpaši priekšstats par reformāciju kā par modernizāciju – ir plaši pārstāvēta arī vēstures pētniecībā un pat teoloģijā; tā arī radījusi galvenos pārpratumus apskatāmajā jautājumā.
Lai pietuvotos atbildei uz nosaukumā ietverto jautājumu, vispirms apskatīsim vairākus maldīgus, bet visumā tipiskus un populārus uzskatus par Luteru.
Dižgaru veidota vēsture un Vormsas varonis un ģēnijs
Šādu pārpratumu grupa, ja tā drīkst izteikties, sāka veidoties Lutera pētniecības ziedu laikos. To pamats meklējams priekšstatā, ka pasaules vēsture ir dižgaru veidota, ka pāri “melnajam”, “bezsejainajam” pūlim ir izcēlušās kādas īpašas personas, savā ziņā gara giganti, kas tad arī veidojušas vēsturi, un ka viņu veidotā vēsture sevī nes viņu līdzību. Tātad kā rodas kārdinājums domāt – ja mēs sapratīsim šos dižgarus, tad sapratīsim vēstures norises un to būtību. Un, ja sapratīsim gan vēstures veidotājus, gan viņu veidoto vēsturi, varbūt arī paši spēsim kļūt par dižgariem un labākas vēstures veidotājiem. Cik jauki gan tad būtu!
Tur, kur priekšplānā tika izvirzīta ideja par Lutera personības un reformācijas ciešo un būtisko saistību, tiek izceltas Lutera personības iezīmes un īpašības. Bet – ak vai! – vienlaikus bieži novārtā tiek atstāta mācība, ko viņš mācīja – tā nebija viņa paša, bet Svēto Rakstu mācība. Visai augstu tiek cildināta Lutera ģenialitāte, drosme un citas izcilās īpašības, taču tā bieži vien tiek veidots kāds tēls, kam visai maz sakara ar reālo personu.
Šajā sakarā atceros kādu zīmīgu piemēru – kāds vīrs, kas pats nebija luterānis, man palicis atmiņā kā viskaismīgākais man pazīstamais Lutera slavinātājs. Gandrīz katrā mūsu tikšanās reizē, un tādu nebija maz, slavināja Luteru, cildinādams viņu par Dieva brašo karavīru un Vormsas varoni, kas, nostādamies pret pasaules varenajiem, spējis pateikt: “Še es stāvu, un citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz!” Taču, kolīdz mēs sākām runāt par mācību, ko Luters sludināja, tūdaļ atklājās, cik tālu viņš no tās bija un nekādā ziņā tai nepiekrita.
Daudzi luteriskie teologi ir ievērojoši, ka tieši tur, kur baznīcā izveidojusies pārmērīga Lutera slavināšana, viņa mācība palikusi novārtā. Tās ir divas pretēji vērstas tendences. Gandrīz droši – jo augstāk Luteru slavina, jo tālāk no Lutera domām un mācības. Pārsteidzoši, taču pasaule ir šādu pārsteidzošu paradoksu pilna.
Ja uzskatām, ka Luters ir reformācijas virzītājs un veidotājs, tātad savā ziņā visa modernā laikmeta meistars un celtnieks, vismaz – viens no izcilākajiem, tad arī, raugoties uz to būvi, kurai reformācijas laikmetā likti pamati, viņam kā celtniekam tiek izteiktas pretenzijas, ja kaut kas šajā būvē nešķiet kārtībā. Tā ceļas daža laba apsūdzība pret Luteru, kas Latvijas vidē gan dzirdētas retāk, taču pasaulē izskan diezgan bieži. Dažas no tām tiks īsumā aplūkotas tālāk.
Vācu tautas nacionālās vienotības idejas nodevējs?
Ikviens daudzmaz objektīvs vēstures pētnieks atzīs Lutera nenoliedzamos nopelnus vācu tautas nacionālās vienotības sekmēšanā. Lutera Bībeles tulkojums labā un saprotamā vācu valodā neskaitāmiem vācu tautas dēliem un meitām atvēra durvis uz Svēto Rakstu dārgumiem un vienlaikus lika pamatu vācu literārajai valodai. Viņa sacerētās garīgās dziesmas vācu valodā līdz vienkāršās tautas apziņai skaidri un pārliecinoši novadīja Evaņģēlija patiesību un vienlaikus bija spēcīgs impulss tālākai vācu literatūras attīstībai. Lutera un Reformācijas prasība pēc dievkalpojuma vienkāršiem ļaudīm saprotamā jeb tautas valodā lika stiprus pamatus vācu tautas reliģiskās kopības apziņai. Lutera autoritāte un ietekme uz tālaika politiskajiem līderiem un apstākļiem arī ievērojami sekmēja vācu nācijas vienotību.
Taču, no otras puses, Luteram tiek izteikta apsūdzība, ka tieši tad, kad vācu nācija bija vistuvāk tik ļoti svarīgās vienotības radīšanai, tieši viņa nepiekāpība reliģiskajos jautājumos radīja nepārvaramus šķēršļus tās īstenošanai. Kad militāru draudu priekšā, kas no katoļu zemju valdnieku puses vērsās pret vāciskajām valstīm, radās reālas cerības sasniegt tik ilgi gaidīto un ļoti nepieciešamo politisko vienotību un vajadzēja vēl tikai nogludināt dažas, daudzuprāt, nenozīmīgas ticības pretišķības, Luters bija tas, kas Mārburgas disputa laikā 1529.gadā atteicās sniegt sadraudzības roku vācvalodīgo Šveices kantonu reformatoram Ulriham Cvinglijam un viņa atbalstītājiem (kuriem bija milzīga ietekme arī Vācijas dienvidos), tāpēc ka tie nepieņēma mācību par patiesu Kristus miesas un asiņu klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Visos citos 15 svarīgākajos ticības jautājumos kaut kā bija izdevies panākt kopīgu vienošanos, taču tikai šī viena jautājuma dēļ mēģinājums panākt reālu politisku vienotību izjuka. To mēģina skaidrot gan ar Lutera politisku tuvredzību, gan ar viņa rakstura īpatnībām – spītību, ietiepību, neiecietību.
Kā to lai saprot – cilvēks, kurš tik ļoti sekmējis savas sadrumstalotās tautas vienotību, kāda atsevišķa, lai arī būtiska jautājuma dēļ liek šai vienotībai teju vai nepārvaramus šķēršļus? Tas var būt izskaidrojams tikai ar Lutera pārliecību, ka nav tādu mērķu vai sasniegumu šajā pasaulē, kuru dēļ varētu piekāpties būtiskajos ticības jautājumos, tādējādi daudziem apdraudot mūžīgās dzīvības cerību. Jāsaprot, ka Luters atšķirībā no cilvēku vairākuma ticības būtiskās lietas neuztvēra kā teorētisku atziņu, kam maz sakara ar tā saukto “reālo” un “praktisko” lietu pasauli, bet gan vienīgi būtiskās ticības lietas uzskatīja par īsti reālām un praktiskām. Luters bija nešaubīgi pārliecināts, ka Dieva Vārda patiesa atziņa rada patiesu ticību, bet patiesa ticība ļauj iemantot mūžīgo dzīvību; un viņam nebija nekā reālāka, paliekamāka un praktiskāka par mūžīgo ticību. Vai jums ir? Tāpēc viņš nekādā gadījumā nebija gatavs apdraudēt šīs reālās un visai praktiskās ticības lietas par labu kādām politiskām spēlēm, kas nevienu nespēj pietuvināt patiesajai dzīvībai un kam nav pat neviena laicīgās svētības apsolījuma, ko Dievs savā Vārdā būtu devis šādai patiesības iztirgošanai kādu gaisīgu “augstāku mērķu” labā.
* – Priekšlasījums nolasīts ceļojošās izstādes “Mārtiņš Luters – reformators” ietvaros, 18.05.2006, Rīgā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā
** – Ir saglabājušās vēsturiskas liecības, ka krievu gūstā saņemtais Kokneses (tolaik Kokenhauzenes) luterāņu mācītājs esot pat saņēmis sitienu ar pletni pa galvu no paša Krievijas cara Ivana Bargā (valdījis no 1547. līdz 1584.gadam), kad tas cara priekšā nosaucis Mārtiņu Luteru par apustuli.
Nevis “gandrīz droši”, bet pilnīgi droši!
Jo tie, kas saprot Luteru , tie vienkārši baidīsies viņu pārlieku slavināt, pat centīsies pārlieku nepieminēt, lai tikai neizraisītu elkdievību.
Mana pieredze –
-ļoti slikti jūtos!
– vai esi kādreiz pamēģinājis lūgt Dievu un sarunāties ar Viņu par savām problēmām?
– ai! es visus lūdzu: Dievu lūdzu, Jēzu lūdzu, Mariju lūdzu, Mārtiņu Luteru lūdzu – neviens nepalīdz!