Luterāņi un katoļi ir vienojušies Evaņģēlija izpratnē?

Pašreiz, daudziem sāk šķist, ka šķelšanās, kas izveidojās XVI gadsimta reformācijas laikā, nu varētu tikt dziedināta un pārvarēta. Daudzu gadu garumā Romas katoļu un luterāņu teologi ir kopīgi strādājuši un radījuši vairākus dokumentus saistībā ar taisnošanas mācību.

Pasaules luterāņu federācija un Pontifikālā padome kristīgās vienotības veicināšanai ir vienojušas savas balsis dokumentā Kopīgā deklarācija par taisnošanas mācību. Saskaņā ar šo dokumentu abas šīs puses vairs nenosoda viena otras mācību.

Avīžu virsraksti visā pasaulē vēstīja par priecīgo ziņu, ka tagad luterāņi un Romas katoļi ir nonākuši pie vienprātības mācībā par taisnošanu.

Iluzoriskā vienprātība

Patiesi, eņģeļi debesīs par to priecātos un līksmotos ja vien tas tā būtu! Diemžēl tas tā nav. Īsi pirms savas nāves Dr. Roberts Proiss publicēja savu sacerējumu Taisnošana un Roma (“Justificatione and Rome”). Viņš analizēja dažādās “vienošanās” starp luterāņiem un Romas katoļiem, to vidū arī Kopīgo deklarāciju, kas toreiz tik tikko bija sarakstīta. Viņš uzskatāmi demonstrēja, ka Romas baznīca nav mainījusi savu mācību par taisnošanu. Bet kā gan prominenti teologi var apgalvot, ka ir panākta vienošanās?

Tas izrādās, ir diezgan vienkārši. Abas puses ir vienojušās par formulējumiem dokumenta tekstā, izmantojot vārdus un teikumus, kuru katra puse saprot un lieto atšķirīgā vaidā. Kā luterāņi, tā katoļi saka, ka Dievs taisno grēcinieku no žēlastības ticībā Kristus dēļ.

Taču vārdi “taisnot”, “grēks”, “žēlastība” un “ticība” viņiem nenozīmē vienu un to pašu. Abas puses lieto precīzi tos pašus vārdus, taču to jēga ir pilnīgi atšķirīga. Tieši tādā veidā viņi ir vienojušies kopīgā dokumentā, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir vienojušies par kopīgu mācību.

Vienu un to pašu jēdzienu dažāda izpratne

Gan Romas katoļu baznīca, gan luterāņu baznīca māca, ka mēs esam taisnoti “Kristus dēļ”, taču abas baznīcas to saprot atšķirīgi. Romas katoļu baznīca māca, ka “Taisnošana ir mums nopelnīta ar Kristus ciešanām” (Katoļu baznīcas katehisms).

Luterāņi tam piekrīt. Romas katoļu baznīca tālāk māca, ka “Taisnošana tiek mums sniegta Kristībā, ticības sakramentā.” Luterāņi piekrīt. Tad Romas katoļu baznīcas katehisms saka, ka “Tā pārveido mūs saskaņā ar Dieva taisnību, un Dievs savas žēlastības spēkā padara mūs iekšēji taisnus”.

Tagad nu luterāņiem ir jāiebilst. Tā nav taisnošanas mācība, kura tiek mācīta Bībelē. Bībele mums māca, ka mēs topam taisnoti tā, ka Dievs uz mums attiecina Kristus taisnību. Kristus ir mūsu taisnība. Taisnība, kas ir derīga Dieva priekšā, nav tā, kas veidojas mūsos pašos. Mūsu patiesā taisnība nav mūsu “pārveidošana” saskaņā ar Dieva taisnību, bet gan tādējādi, ka Dievs mums dāvina savu taisnību (Rom.1:17; 3:21-26).

Mēs netiekam taisnoti ar to, ka Dievs mūs padara iekšēji taisnus. Mēs tiekam taisnoti ar to, ka Dievs attiecina uz mums pieskaita mums Jēzus pilnīgās paklausības taisnību. Apustulis saka: “Ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisni” (Rom.5:19). Tieši šāda ir mūsu izpratne, kad mēs sakām, ka mēs esam taisnoti Kristus dēļ. Mēs sakām, ka tā nav mūsu pašu taisnība, bet Kristus taisnība, kā to māca Sv. Pāvils, ka cilvēks pestīšanu iegūst, “.. negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil.3:9).

Kristus mūsu taisnība

Vienīgi Kristū mēs esam taisnoti. Kristus ir radījis ne tikai iespēju, ka Dievs mūs taisno, ne arī ir nopelnījis tikai nepilnīgas taisnošanas sākumu, kas mums pašiem būtu jāpabeidz, kļustot aizvien taisnākiem un taisnākiem.

Nē, mūsu taisnība ir vienīgi Kristū, jo vienīgā taisnība, kas atbilst Dieva prasībām, ir taisnība, kas nopelnīta ar pilnīgas paklausības dzīvi, kura upurēta par visas pasaules grēkiem pie krusta. Kā mēs to apliecinām Konkordijas formulā: Tādēļ taisnība, kas Dieva žēlastībā tiek dāvināta ticībai jeb ticīgajiem, ir Kristus paklausība, ciešanas un augšāmcelšanās, kad Viņš piepildīja bauslību mūsu vietā un samaksāja par mūsu grēkiem.

Romas katoļiem ir pretējs viedoklis par taisnošanu. Viņi aizvien vēl turpina mācīt, ka taisnība jeb taisnums, ko Dievs taisnojot mums dod, ir mūsu taisnīgā dzīve, mūsu iekšējā taisnība. Tas ir iemesls, kāpēc tie ļaudis, kas tic Romas katoļu mācībai, nevar nonākt pie pilnīgas pārliecības, ka viņi ir taisnoti, jo viņi nekad nevar būt pārliecināti, ka viņu dzīves ir pietiekami taisnas.

Drošais pestīšanas pamats

Turpretī Svētie Raksti sniedz mums pilnīgi drošu pamatu, lai mēs būtu pārliecināti, ka esam taisnoti Dieva priekšā. Mums ir dota paša Jēzus Kristus taisnība! Nekas no visa tā, kas ir mūsos un ko mēs darām (ar vai bez Dieva palīdzības), nevar nopelnīt taisnību Dieva priekšā. Taču mūsu vietā to ir izdarījis Kristus.

Vai Viņš nav mīlējis Dievu pāri pār visām lietām un tuvāko kā sevi pašu? Vai gan Viņš nebija pilnīgi paklausīgs? Kurš gan var uzrādīt kādu nepilnību Viņa taisnībā?

Apustulis Pēteris rakstīja: “Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē” (1.Pēt.2:22). Neviens neatrada, pat Dievs ne. Tādēļ Dievs neatrod nekādas trūkumus arī tajos, kurus Viņš apsedz ar sava mīļā Dēla taisnību. Vienīgi Kristū mēs esam taisnoti. Tādēļ mūsu taisnošana ir patiešām droša, pamatīga un pilnīga, jo Dievs mūs “taisno bez nopelna, sagādājis mums pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom.3:24).

Kad mani vaicās debesīs,
Vai esmu es to pelnījis,
Tad sacīšu mans Pestītājs
Bij visa laba darītājs!