Vispārējā attieksme pret radību
Domājot par cilvēku daudzveidību un mūsu visu nepieciešamību pēc cieņas un uzmanības, jāsper solis tālāk un jārunā par cieņu pret visu radību. Tā ir ļoti populāra tēma mūsdienās, kad tik daudz runā par “vidi”, ar to domājot visu, ko ietver apkārtējā pasaulē tuvākā un tālākā apkaimē. Problēmas rada, pirmkārt, daudzu cilvēku neapdomība, otrkārt, dažādās nozarēs strādājošo merkantilās un finansiālās intereses, un tas bieži vien ir postoši dabai un videi.
Aprobežotu, nepārdomātu attieksmi var novērot gandrīz katru dienu, piemēram, cilvēki protestē pret nevērīgu dabas izmantošanu. Protests var būt vērsts pret koku ciršanu ielās vai parkos, mežu un upju izmantošanu rūpnieciskām vajadzībām, dambju vai spēkstaciju celšanu utt. Ja protestu spēj pienācīgi argumentēt un norādīt uz citām piemērotām iespējām, tad protestēt nav nepareizi – ar noteikumu, ka to dara mierīgā veidā. Citādi ir tad, ja protestētāji izmanto spēku, nodarot ļaunu cilvēkiem un sabojājot īpašumu. Tad viņi paši dara nepareizi, kas kādreiz ir vēl ļaunāk nekā tas, pret ko viņi protestē. Ir vēl cita veida vienpusība. Pieņemsim, ka protestētāju grupas ierodas kādā vietā, iestājoties par “svaigu gaisu”, iebilstot pret “piesārņojumu” u.tml. Kā tad viņi ierodas? Viņi ļaunprātīgi izmanto savus pašu argumentus un nonāk ar tiem pretrunā, atbraukdami lielās mašīnās, kas, iespējams, piesārņo gaisu vēl vairāk nekā tas, pret ko viņi iebilst. Šādu piemēru ir ārkārtīgi daudz. Aprobežota attieksme var izpausties arī šādi: protestējošās grupas var būt ieinteresētas dabas, piemēram, koku, mežu, upju un ezeru aizsardzībā, kamēr cilvēku, bērnu un jauniešu, posts un pagrimums paliek nepamanīts. Protestētāju grupām piketējot un pulcējoties, tajā pašā ciemā vai pilsētā var ierasties citi cilvēki – narkotiku tirgotāji vai izklaides industrijas pārstāvji -, kas vietējiem jauniešiem iepotē jaunākās idejas izklaides sfērā un ietekmē viņus vispostošākajā veidā. Pret šādu “piesārņojumu” nav dzirdams neviens protesta sauciens.
Šobrīd vairāk neiedziļināsimies šajos jautājumos. Mūsdienās vides problēmām jāvelta īpaša uzmanība. Tāpēc ieinteresētiem lasītājiem varētu ieteikt grāmatas tieši par šo tēmu. Savukārt šeit mēs runājam par kristīgo skatījumu, un tam jābūt šādam: ja vēlamies apskatīt “vides” jautājumu, mums jāpievēršas daudz plašākam jautājumu lokam, kas aptver visu radību un dabu. Mums jāapsver gan ārēji, gan iekšēji jautājumi un apstākļi; jāņem vērā ne tikai nauda un īpašums, bet arī cilvēcīgas un garīgas vērtības. Mums jābūt tādai interesei par radīto pasauli, kas novieto cilvēku tās centrā – ne kā patērētāju vai pie visa vainīgo, ne arī radīto lietu kungu – bet gan daudz vairāk kā kalpu, ko Dievs radījis atbildībai un nolicis šeit nevis viņa paša interešu apmierināšanai, peļņas vai labuma iegūšanai, bet gan kalpošanai dabas, vides un pasaules, kā arī apkārtējo cilvēku labā.
Kas attiecas uz baznīcu, tās vadītājiem, draudzēm un locekļiem, šis ir ārkārtīgi svarīgs pienākums. Nepieciešamība pētīt minētās problēmas un jautājumus un intensīvi sadarboties ar visiem, kam tās rūp, kā arī – kas ir ne mazāk svarīgi – nākt klajā ar saprātīgu un apzinīgu rīcību ir lielāka nekā jebkad. Mums var būt ļoti maz laika visā pasaulē notiekošās postošās darbības dēļ, kas var novest pie tā, ka ārējā daba un visa cilvēce var iet bojā piesārņojuma, bada un dzeramā ūdens trūkuma dēļ; un tās ir tikai dažas no cilvēcei draudošajām briesmām.
Dažkārt mēdz teikt, ka baznīca ir atbildīga par krīzi “vides” jautājumos, jo tā māca cilvēka pārākumu pār radītajām lietām. Šajā sakarā tiek minēta 1.Moz.1:26. Patiesībā notiek pretējais. Dabas ļaunprātīgas izmantošanas un tās izraisītās krīzes cēlonis ir cilvēki, kas turpina sacelties pret Dievu, savā alkatībā nebūdami vis kalpi, uz ko viņi ir aicināti, bet gan izmantotāji. Tādēļ baznīcai jāpaceļ sava pravietiskā balss un jāatgādina ļaudīm, ka pēdējais brīdinājums jau var būt izskanējis: “Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku” [Lk.16:2].
Ieskaties