Vēsts kurlajiem un aklajiem

Kurlie, klausaities! Aklie, skataities un ieraugait! Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Mans uzticamais, tik akls kā Tā Kunga kalps! Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis. Tas Kungs gan gribēja Savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu, bet viņi tomēr ir nospiesta, noplicināta un izlaupīta tauta, kas sagūstīta novietota alās un ieslodzīta cietumos; tie ir kļuvuši citiem par laupījumu, un nav neviena, kas teiktu: atsvabini tos! Kas jūsu starpā tam vēl piegriež vērību, kas to ievēro un mācās no tā nākotnei? Kas nodeva Jēkabu postam un Israēlu izlaupīšanai? Vai ne Tas Kungs, pret kuru esam grēkojuši? Tie negribēja staigāt Viņa ceļus un neklausīja Viņa baušļiem. Tāpēc Viņš izlēja pār tiem Savas bargās dusmas un sūtīja tiem kara briesmas, kas tos apdraudēja no visām pusēm. Bet tie nepiegrieza tam vērību, un, kaut jau tā smagi arī pārbaudīti, tie neņēma to pie sirds. Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos. Es sacīšu ziemeļiem: atsvabiniet tos! Un dienvidiem Es teikšu: neaizturiet tos! Atvediet Manus dēlus no tālienes un Manas meitas no zemes galiem, visus, kas nosaukti Manā Vārdā un ko Es esmu radījis Sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis!” [Jes.42:18-43:7]

Pravietis Jesaja ir varens brīnišķīgās Dieva žēlastības atklājējs. Patiesi, mēs varam sacīt: visa viņa grāmata – 66 nodaļas, kurās ir daudz kas vēstīts un sacīts, tomēr galu galā ir un paliek brīnišķīga slavas un pateicības dziesma Tam Kungam. Mūsu Kungam Kristum. Jesaja skaidri un vareni sludina Kristus nākšanu un par to priecājas.

Šajā grāmatā viscaur ir pamanāms viens un tas pats vēstījuma veids: sākumā pravietis pievēršas tām lietām, ko redz viņa acis, – nelaimei un postam, kādā nonākusi Israēla tauta, visa pasaule, arī pagānu tautas. Un tad pēkšņi itin kā saules stars no debesīm šajā lielajā bezcerības tumsā ielaužas Dieva apsolījums – dievišķais Pestītājs. Grāmatas pirmajā daļā pravietis Jesaja māca par Kristu, saukdams Viņu par Imanuēlu – Dievs ir ar mums. Laikā, kad Jeruzālemi apdraud ienaidnieki, pašu tautu dzen postā bezdievība un visapkārt valda posts un nedienas, pravietis savu skatu vērš uz Dievu un Viņa apsolījumu – Kristu. Viņš vēstī par jaunavu, kas taps grūta un dzemdēs dēlu, un dos tam vārdu Imanuēls. Tādēļ Dieva ļaudīm tiek dota cerība un iepriecinājums.

Pravietis, joprojām redzēdams vienīgi postu un briesmas, netaisnību un atkrišanu, vērš savu skatu uz viņam atklāto Dieva apsolījumu un priekpilns sauc: “Esiet sašutušas, tautas, un tomēr trīciet izmisumā! Uzklausait, tālie zemes gali! Taisieties cīņai un tomēr krītiet izmisumā! Taisieties cīņai un tomēr krītiet izmisumā! Izdomājiet plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs!” (Jes.8:9-10) Tas atkārtojas vairākas reizes – te pravietis pievēršas bēdām un postam, te atkal gavilē par Kristu: pravietis sludina gan par Kristu kā dievišķo Bērnu – brīnišķo padoma devēju, Vareno Dievu, Mūžīgo tēvu un Miera valdnieku -, kas dzims, gan par dievišķo Pestītāju, saukdams Viņu par Israēla Svēto, gan par Kristu kā par Tā Kunga Kalpu, kas nesīs pasaules grēkus. Kad pravietis pievēršas šīspasaules lietām, viņš skumst un gaužas par tautas bezdievību un postu, bet, līdzko paceļ skatu pret debesīm, gavilē par Kristu, kas izglābj no visa šī posta.

Tā pravietis mums māca saprast ticību. Kas gan ir ticība? Vai rīcība ir pārliecība, kas dzimst un rodas paša cilvēka sirds dzīlēs, kad cilvēks kaut ko iedomājas, pēc kāda brīža sāk tam ticēt, tad tic aizvien stiprāk, līdz šī ticība pieņemas spēkā, virza cilvēka dzīvi un viņa gaitas? Nē, ar patiesu ticību tā vis nav. Ticība neizaug no cilvēka sirds dzīlēm. No cilvēka sirds dzīlēm aug bezdievība, neticība, paštaisnums, grēks un ļaunums. Svētie Raksti saka: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer.17:9) Tāpat patiesa ticība nerodas, vērojot šo pasauli un apstākļus tajā. No svētajiem praviešiem mēs mācāmies, ka ticība dzimst pavisam citādā veidā. Kā teicis mūsu ticības tēvs Martiņš Luters, ticība iet roku rokā ar Dieva apsolījumu. Tur, kur tiek celts Dieva apsolījums, dzimst un rodas ticība. Un tur, kur Dieva apsolījums tiek atcelts, beidzas vai krīt, tur ticībai ir jākrīt līdzi. Tur tā vairs nevar pastāvēt, jo tai ir jābūt ciešā vienībā ar Dieva apsolījumu un Dieva Vārdu.

Pravietis, uzrunādams Dieva tautu, Dieva Vārdā runā uz to: kurlie un aklie! Jā, šai tautai gan ir ausis, bet tā nedzird. – Kā nu nedzird?! Dzird! Bet dzird ne to, ko vajag. Dzird dažādus cilvēciskus solījumus, cilvēciskus padomus, dzird dažādus pagānu reģus un labas dzīves sludinātājus. To visu dzird itin labi, un tas tai ir pa prātam. Bet tad, kad runā Dievs Tas Kungs, tad pēkšņi šī tauta ir kā ar kurlumu sista. Tad ļaudis vairs nedzird un nesaprot, un negrib dzirdēt nevienu vārdu. Pat ja kāds vārds tiek sadzirdēts, tūdaļ tas tiek aizmirsts, pazūd un izšķīst tajā bezdievībā, kas mājo cilvēku sirdīs un prātos.

Aklie?! Nē, viņi redz gan. Viņi redz gan visu to, kas viņiem ir apkārt, – viņi redz, kā varētu raust mantu, kā varētu iedzīvoties uz kāda vājāka rēķina. Jā, viņi redz gan, cik labi un bagāti dzīvo apkārtējās pagānu tautas. Varbūt šo tautu dievi ir labāki? Varbūt šo tautu gudrība ir pilnīgāka? To visu viņi redz. Un tomēr viņi ir akli, jo to, ko viņiem rāda Dievs, viņi neredz. Viņi nevēlas to redzēt un saprast. Viņu sagrozītais prāts skaidro Dieva vārdus pavisam ačgārni. Kolīdz Dievs viņus aicina pārdomāt savu rīcību un atgriezties, piemeklēdams viņus ar bēdām un postu, viņi metas vēl tālāk prom no Dieva. Kad Dievs viņus grib labināt ar žēlastību, svētību un izdošanos, šī tauta tūdaļ to atkal skaidro pēc sava sagrozītā sirdsprāta: to iespējām mēs paši, to mēs ieguvām tāpēc, ka mēs pielūdzām citus dievus, tie mūs ir svētījuši, tie mums ir palīdzējuši.

Patiesi sāpīgi ir vārdi, ko grāmatas sākumā Tas Kungs saka uz savu tautu: “Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti.” (Jes.1:5-6) Tā notiek ar šo aklo un kurlo tautu.

Vai mēs šādu tautu nepazīstam arī mūsdienās? Protams. Šī tauta mīt mums visapkārt, mēs dzīvojam tās vidū, un kādreiz šīs tautas gars un domas ienāk arī mūsu sirdīs un mūsu dzīvēs.

Dievs Tas Kungs arī mūsdienās nopūzdamies saka: “Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis. Tas Kungs gan gribēja Savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu, bet viņi tomēr ir nospiesta, noplicināta un izlaupīta tauta, kas sagūstīta novietota alās un ieslodzīta cietumos; tie ir kļuvuši citiem par laupījumu, un nav neviena, kas teiktu: atsvabini tos! Kas no jums tam vēl piegriež vērību, kas to ievēro un mācās no tā nākotnei? Kas nodeva Jēkabu postam un Israēlu izlaupīšanai? Vai ne Tas Kungs, pret kuru esam grēkojuši? Tie negribēja staigāt Viņa ceļus un neklausīja Viņa baušļiem. Tāpēc Viņš izlēja pār tiem savas bargās dusmas un sūtīja tiem kara briesmas, kas tos apdraudēja no visām pusēm. Bet tie nepiegrieza tam vērību, un, kaut jau tā smagi arī pārbaudīti, tie neņēma to pie sirds.” Šādu ainu redz pravietis savā tautā. Un, šķiet, kas gan varētu būt bezcerīgāks par šādu ainu? Kas gan varētu būt vēl drūmāks un tumšāks, kas apdzēš katru ticību, katru cerību?

Un tomēr pravietis ir mācījies ticību, to ticību, par kuru runā apustulis Pāvils: “Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais – mūžīgs.” (2.Kor.4:18) Šis neredzamais nav kāda cilvēku iedoma, viņu pašu galvās iešāvusies ideja, šis neredzamais ir Dieva apsolījums, ko Dievs jau ir devis, bet kura piepildījums mūsu acīm vēl ir aizklāts un neredzams. Mūsu ticība nepamatojas uz redzamajām lietām, tāpēc arī pravieša ticība nesašķīst, redzot visu šo bezcerīgumu, nelaimi un postu visapkārt, kur nav itin neviena, kas meklētu Dievu, neviena, kas staigātu taisnus ceļus. Šķiet, vajadzētu sabrukt katrai cerībai un no pravieša mutes nākt tikai lāstiem un mūžīgas sodības vārdam, un ugunij. Taču pravietis ceļ savu skatu pret debesīm, pret tiem apsolījumiem, kas nākuši no Dieva. Un viņš saka Tā Kunga vārdus: “Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās! Kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs.””

Mēs šajā vēstījumā redzam cilvēka vājumu un necienīgumu un Dieva nebeidzamo žēlastību. Mēs dzirdam paša Kristus balsi, kas atskan no tiem tālajiem laikiem līdz pat šai dienai: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju.” Un Kristus saka: “Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs.” To nesaka Tēvs, un to nesaka Svētais Gars, bet gan Dēls, Kristus, – mūsu Kungs un Pestītājs. Mēs to saprotam pēc šī Viņa svētā vārda – “Israēla Svētais”. Šis vārds “Israēla Svētais” ir viens no Kristus, Mesijas, tituliem Vecajā Derībā. Israēla Svētais ir Tas, kurš nāks un stāsies savas tautas vidū. Israēla Svētais ir Tas, kurš cieš līdzi savas tautas bēdas un nelaimes. Israēla Svētais ir Tas, kurš taps cilvēks, mūsu brālis, un ar savu upurnāvi izdeldēs visus pasaules grēkus un noziegumus.

16.psalmā – Dāvida sirdsdziesmā – mēs lasām: “Jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” (Ps.16:10) Pirmajā Vasarassvētku dienas sprediķī apustulis Pēteris, skaidrodams šos vārdus, saka, ka tos Dāvids nav sacījis par sevi, sevi saukdams par Dieva vai Israēla Svēto, bet gan par Kristu, jo Viņš, augšāmceldamies trešajā dienā, ir uzvarējis un nav piedzīvojis satrūdēšanu. Viņa uzvara ir brīnišķa. Viņa uzvara ir augstāka nekā visas uzvaras, jo ļaunais pazudināšanas, bezcerības un nāves kauss ir izdzerts līdz galam, pārvarēts un dzēsts.

Uz šādu uzvaru pravietis aicina arī Dieva tautu. Viņš aicina tos, kas bijuši akli, kļūt redzīgiem. Viņš aicina tos no tumsas gaismā. Kristus pats ar Savu vārdu modina aklos. Modina uz ticību, jo tā ir atkarīga no Dieva apsolījuma. Ja debesīs ir klusums, nekādas ticības nevar būt. Protams, var zelt un plaukt māņticība, lētticība, neticība, neuzticība, bet patiesas ticības nevar būt. Tikai tad, kad debesis atveras un debesu balss, mūsu Kunga balss, skan no tām: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!”, cilvēks, kurš līdz tam ir bijis grēcinieks, var mosties un tapt par Dieva bērnu. Viņš uzzina, ka Dievs ir viņa Pestītājs, Kristus ir Kungs, kurš viņu ir atpestījis, saucis vārdā un kuram viņš pieder.

Grāmatas turpmākajā tekstā Kristus saka: “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!” Cik neparasti vārdi! Kristus nesaka savai tautai – tev vairs nebūs jāiet caur ūdeni, jāpārbrien straumes, tev nebūs vairs jāiet caur uguni, caur postu un nelaimēm; tu staigāsi pa ziedošu rožu dārzu un nekādas bēdas neredzēsi! (Tā gan mums bieži sola šīs pasaules varenie un dažādi elku dievu pravieši un maldu mācītāji.) Bet Dievs Tas Kungs, Kristus saka: tu iesi caur ūdeņiem, tu bridīsi caur straumēm, tev būs jāiet arī cauri ugunij, bet Mans apsolījums, Mans darbs un Mana žēlastība tevi sargās. Tu neiesi bojā, jo nav tādu bēdu un nav tādas nelaimes šajā pasaulē, kas varētu tevi pazudināt, jo Es to visu esmu uzvarējis un tu esi Mans. Tādēļ, kad tu iesi caur straumēm, kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis. Tās tevi nepārplūdinās. Kad tu iesi caur uguni, Es būšu pie tevis, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs. To Viņš saka nabaga tautai, kurai cilvēka skatījumā nav nekādas cerības, tā ir Dieva aizmirsta, nolādēta, pazudusi tauta, kura pēc kāda laika izšķīdīs un pazudīs pavisam, uz mūžīgiem laikiem.

Un tomēr tā nav, jo šai tautai ir dots Dieva apsolījums. Tas ceļ augšā no pīšļiem, no nespēka, no posta, no pazušanas, ņem pie rokas, ved caur straumēm, caur uguni; un pēc visa tā – ceļ augstā godā, kā Kristus saka: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi.” Pašas bagātākās tālaika zemes, pašas bagātākās tālaika tautas un valstis! Tas Kungs itin kā sacītu – paskaties uz visām pasaules bagātībām! Tām nav nekādas vērtības! Tās ir tikai nieks. Es to visu labprāt atdodu par tevi, tevi glābdams, tevi izpirkdams. Zelts, sudrabs, pasaulīga godība – lai cik tas krāšņi arī izskatītos cilvēku acīs, to visu Es uzskatu par nieku, lai tevi izglābtu, lai tevi sauktu tavā vārdā, lai tu būtu Mans.

Un tālāk Kungs Kristos atklāj arī savas žēlastības cēloni. Viņš saka: “Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.” Tas ir kā tajā līdzībā, ko mūsu Kungs sacījis par brīnišķo pērli, kuru pērļu tirgotājs atrod, tad pārdod visu, lai nopirktu sev šo pērli. Debesu valstība, Kungs Kristus ir šis pērļu tirgotājs, un mūsu dvēsele ir šī pērle. Šīs pērles lielā vērtība nav pašā pērlē, bet tirgotāja vērtējumā – viņam tā ir vērtīgāka par visu citu. Tā arī mūsu dvēsele ir vērtīga tāpēc, ka tā ir nozīmīga Kristum. Viņš saka: “Tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs.” Tam ir tikai viens cēlonis. Un tas nav atkarīgs no mums, no tā, ka mēs būtu labāki, krietnāki par citiem vai vispār būtu kaut cik labi un krietni, ka Dievs būtu atradis mūsos kaut ko patīkamu, kādēļ Viņš mūs gribētu glābt. Kristus saka – tu esi vērtīgs Manās acīs. Viņa mīlestība ir tā, kas dara mūs vērtīgus. Ne mēs paši, ne mūsu darbi, ne mūsu nopelni. Tikai un vienīgi Viņa mīlestība. Un kas var būt brīnišķīgāks par to, ka pasaules Radītājs un visu likteņu Lēmējs saka tev šobrīd – tu esi vērtīgs manās acīs. Pat ja citu acīs tu neesi nekas, niecība vien, tad tomēr Viņam tu esi dārgs. Viņa mīlestība ir tā, kas mūs ceļ, kas mūs dara par Viņa bērniem un uztur.

Tas Kungs saka arī, ka reiz pienāks tā diena, kad visas lietas pasaulē mainīsies. Viņš saka: “Es sacīšu ziemeļiem: atsvabiniet tos! Un dienvidiem Es teikšu: neaizturiet tos! Atvediet Manus dēlus no tālienes un Manas meitas no zemes galiem, visus, kas nosaukti Manā vārdā un ko Es esmu radījis sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis.” Pienāks diena, kad piepildīsies tas, kam mēs ticam, paļaudamies uz Dieva apsolījumiem. Tad mēs tiksim ievesti godībā no tā zemības stāvokļa, kurā esam pašreiz, no ūdeņiem, caur kuriem mēs brienam un netiekam aizskaloti un nenoslīkstam, no tās uguns, kurā mēs degam un nesadegam. Mēs tiksim celti ārā no negoda godībā, no nespēka – spēkā, no Šī laika iznīcības tiksim celti neiznīcībai. Nebūs vairs tāda spēka šajā pasaulē, kas varētu to aizkavēt. Tā vēl nav. Bet Tas Kungs saka – pienāks brīdis un Es sacīšu visai pasaulei: “Dodiet pilnīgu brīvību, godību un slavu Maniem bērniem, kurus Es esmu radījis sev par godu, – visiem, ko Es esmu veidojis un uzturējis.” Viņš mūs ir radījis Savam godam. Un, kaut gan mēs neizskatāmies tādi, kas varētu dot godu mūsu Kungam, tomēr Viņš mūs veido un uztur. Un reiz mēs būsim Viņa gods. Viņa tiešā tuvumā – līksmībā, priekā un svētlaimē mūžīgi. Tas Kungs to ir solījis. Viņš to arī piepildīs. Viņam lai gods un slava mūžīgi!