Visi vienā maisā
Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības [Rom.3:22-23].
Kā pareizi saprast šos vārdus? Tie izklausās absurdi. Kā tas ir, nav nekādas starpības! Mēs taču ar savām acīm redzam, ka ir ļoti liela starpība starp izlaidīgu grēcinieku un cilvēku, kas dienu no dienas dzīvo krietnu kristīgu dzīvi.
Tāpēc rūpīgi ievērosim, par ko runā apustulis. Viņš runā par taisnību un “dievišķo godību” Dieva priekšā, kas nodrošina cilvēkam glābšanu. Tikai šādi raugoties, visas atšķirības starp lieliem un maziem cilvēka grēkiem kļūst nenozīmīgas.
Savukārt, ja runājam par mūsu darbiem, proti – par mūžīgās svētlaimes un pazušanas pakāpēm, tad Raksti skaidri norāda uz atšķirībām – vieniem būs grūtāk, bet otriem “būs vieglāk soda dienā” [Mt.10:15]. Un par glābšanu sacīts, ka viena zvaigzne savā godībā atšķiras no otras [1.Kor.15:41].
Taču, tiklīdz ir runa par taisnību un godību Dieva priekšā, tā tur vairs nav nekādas starpības. Dieva priekšā neviena cilvēka darbi nav gana labi. Šai ziņā mēs visi atrodamies tik tālu no taisnības, ka viņa priekšā visas atšķirības pazūd.
Apskatīsim to līdzībā: Kad mēs runājam par zemes virsas nelīdzenumu, mēs vienmēr sakām, ka starp kalnu virsotnēm un ieleju bezdibeņiem ir liels attālums. Bet, kad runājam par attālumu no zemes līdz saulei, tad zemes nelīdzenumus mēs vairs neņemam vērā. Tad mēs nesakām: no saules līdz kalnu virsotnēm ir viens attālums, bet no saules līdz bezdibeņa apakšai ir cits attālums. Jo mēs sakām: attālums ir tik milzīgs, ka zemes nelīdzenums kļūst nesvarīgs. “Tur nav nekādas starpības.”
Cilvēku priekšā katrā ziņā ir starpība starp grēkiem un dievbijību. Tomēr, tā kā pat viskrietnākais cilvēks ir tik nebeidzami tālu no taisnības, Tā Kunga priekšā nav nekādas starpības, jo pilnīgi neviens nav pelnījis debesis ar savu dzīvi.
Piemēram, cietumā sēž vairāki uz nāvi notiesātie – visi bandīti, slepkavas un laupītāji – un tie sāk savā starpā strīdēties par to, kurš no tiem ir cienīgāks ieņemt goda vietu karaļa galmā. Mēs tiem sacītu: “Jūs visi esat pelnījuši tikai karātavas, jūsu vidū nav nekādas starpības.”
Tas pats attiecas uz taisnību Dieva priekšā. Mēs visi esam lieli pārkāpēji, kas ikdienas grēkojam pret Dieva visaugstāko bausli. Pat visnopietnākajiem un svētākajiem kristiešiem ik dienas ir jālūdz Dieva piedošana un jāsajūt, ka, ja Viņš tiesās pēc Savas bauslības, tad pelnītas ir tikai Dieva dusmas!
Protams, daudzi iedomājas, ka ir krietni labāki un nav pielīdzināmi citiem, vājākiem kristiešiem, jo viņi, lūk, ar žēlastības līdzekļiem, lūgšanām, ticību, modrību un nopietnību ir tikuši daudz tālāk par citiem. Taču viņi maldās un krāpj sevi! Ja viņi būtu modri un skaidrā prātā, tad tie justos tāpat kā svētais Dāvids, kad viņš lūdza: “Neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū” [Ps.143:2].
Savukārt, runājot par neatgrieztiem cilvēkiem, – pat viņu vislabākie darbi ir grēki un liekulība, jo viņu sirdis nav ticībā un mīlestībā saskanīgas ar To Kungu. Nav starpības, cik lielas ir viņu ārējās atšķirības: vai tie ir krietni, cildeni un godājami sabiedrības locekļi, kas apzinīgi pilda savus pienākumus, un ir pat dedzīgi pievērsušies Dievam, lai arī kalpo savai paštaisnībai, vai arī tie ir nekrietni zaimotāji, kuri brīvi dzīvo visa veida grēkos un kārībās.
Tie visi kā viens stāv zem tā paša Dieva sprieduma, un tiem visiem vajadzīga tā pati žēlastība. Žēlastība ir pieejama kā vieniem, tā otriem un dāvināta par velti, ja vien tie meklē to pie Kristus kājām.
Ieskaties