Vienīgais sirds mierinājums

“Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” [1.Kor.2:2]

Tu jautā: vai Svētie Raksti dod kādu atšķirības zīmi, kas nošķir Kristus žēlastību un valstību – vienīgo īsto garīgumu no viltus garīguma? Vai tas iespējams, ka Dievs nav devis šādu zīmi, kas raksturo īstu kristietību, zinādams visus nākotnes notikumus un to, cik daudz būs viedokļu šai jautājumā?

Paldies Dievam, šāda atšķirības zīme ir dota, un tā ir skaidri un gaiši parādīta. Ticīgi cilvēki, kas nākuši pie patiesības un kam acis apgaismotas, to redz it visur Svētajos Rakstos. Tie skaidri redz, ka viss atkarīgs tikai no vienas vienīgas lietas. Tie saprot, kāda ir visas kristietības galvenā pazīme, tās būtība un noslēpums: Kristus ticīgajiem ir “viss iekš visa”.

Šo patiesību mēs apliecinām līdz ar Pāvilu: “Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu.., salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu” [Fil.3:7–8]. “Līdz ar Kristu esmu krustā sists .. cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu” [Gal.2:20]. “Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.”

Ticīgajiem ir pilnīgi skaidrs, ka tam, “kam Dieva Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dēla nav, tam nav dzīvības” [1.Jņ.5:12]. Viņi to saskata it visur Svētajos Rakstos. Viss pieminētais viņiem nav nekas jauns. Taču šis kristietības lielais noslēpums un atšķirības zīme ir jāuzlūko ne vien tādēļ, lai daudzu sirdis tiktu iepriecinātas, bet arī tādēļ, lai Tā Kunga Gars šo patiesību visiem atgādinātu un tie ļautu sevi nopietni pārbaudīt un varētu laboties.

Jāņa atklāsmes grāmatas 14.nodaļā mēs lasām par jaunu dziesmu, ko apzīmogotais pulks dzied Jēram uz Ciānas kalna. Tur mēs lasām: “Neviens nevarēja to dziesmu iemācīties kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules” [Atkl.14:3]. Te ikvienam redzams, ka Dieva Gars vēlas padarīt šo dziesmu par Ciānas ļaužu atšķirības zīmi!

Kas šai dziesmā bija tik īpašs, ko neviens nevarēja iemācīties kā vien apzīmogotie? Apustulis Jānis raksta, ka tie dziedāja Jēra priekšā: “Tu tapi nokauts un esi atpircis mūs Dievam ar Savām asinīm” [Atkl.5:9]. Viņi dziedāja par Jēra nopelnu un mūsu pestīšanu Viņa asinīs!

Jā, kāds varbūt sacīs: kurš gan nav to dziedājis baznīcā? Kurš nezina, ka par to nav nekā lielāka debesīs un virs zemes? Tomēr padomājiet labi. Kāpēc Svētie Raksti vēsta, ka viņi dzied tikai un vienīgi par to? Kāpēc šo dziesmu nevar iemācīties neviens cits, tikai apzīmogotie? Te nav runa tikai par dziesmas zināšanu un mutisku dziedāšanu. Svētie Raksti nemāca liekulību. Pievērsiet uzmanību Rakstu jēgai un nepieviliet sevi!

Apdomājiet, ko nozīmē tas, ka viņu dziedātā dziesma ir vienīgi par Jēra nopelnu un nevis par citām Dieva svētībām. Nav šaubu, ka Ciānas kalna izglābto pulks pazina visus Dieva brīnišķos radīšanas un uzturēšanas darbus, kā arī īpašās Gara dāvanas un svētīgos darbus cilvēka sirdī.

Kāpēc viņi dziesmā slavē tikai Jēra godu un Viņa izpirkšanas darbu: “Tu tapi nokauts un esi atpircis mūs Dievam ar Savām asinīm”? Vai tas nav tas pats, ko Pāvils piemin, ka viņš negrib zināt neko citu kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu? Proti, tas ir vienīgais ticīgas sirds mierinājums, prieks, dārgums un gods. Jēra izpirkšanas upuris ir vienīgais mūsu ticības dārgums, pēc kā mūsu sirds ir izsalkusi un izslāpusi un kur tā rod cerību un mieru.

Vai tā nav īstas ticības un garīguma atšķirības zīme? Tādēļ nemeklēsim mierinājumu ne paši sevī, ne Gara dāvanās, pat ne savā ticībā un vēl mazāk ticības augļos, dievbijībā un mīlestībā, bet meklēsim to vienīgi Kristus miesas upurī. Kristus saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens, un Mana asins ir patiess dzēriens” [Jņ.6:55].

Tā ir ticīga cilvēka īstā atšķirības zīme, ka viņa vienīgais iepriecinājums ir nokautais Jērs. Nekam citam nav tik lielas nozīmes viņa sirdī. Viņš nekad nav apmierināts ar paša paveikto un piedzīvotajiem Svētā Gara darbiem, kas paši par sevi ir labi un brīnišķīgi. Bet kristīga cilvēka vienīgais glābiņš ir pie Jēra, kas tapis nokauts un atpestījis mūs Dievam ar Savām asinīm.