Providence jeb Dieva žēlsirdīgā gādība par radību

Paradīzes dārzā cilvēkam nevajadzēja strādāt, lai iegūtu sev iztiku (1. Moz. 1: 29). Cilvēkam nevajadzēja arī apģērbu un nevajadzēja būvēt mājas, kur patverties. Dievs pilnā mērā gādāja par cilvēka dzīvi. Situācija dramatiski mainījās pēc grēkā krišanas, kad zeme tapa nolādēta cilvēka dēļ un pašam cilvēkam nācās smagi strādāt, lai no lauka augiem iegūtu dienišķo maizi (1. Moz. 3:19-20). Tomēr arī tagad Dieva žēlsirdīgās rūpes par savu radību nemitējās un turpinās joprojām. Mēs gan strādājam, bet Dievs ir tas, kas atalgo darbu, arī “maize baro, zāles dziedina, ūdens veldzē slāpes utt. vienīgi tādēļ, ka Dievs pastāvīgi iedarbojas uz savu radību”.

Lai izprastu mācību par Dieva gādību, ir svarīgi vispirms noskaidrot, kādi vārdi tiek lietoti Rakstos, lai aprakstītu šo mācības artikulu.

“Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem. Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri. Pēc Taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien, jo visas lietas Tev kalpo.” (Ps. 119: 89-91) Ebreju vārds mishpāt, kas sekojot Lutera Vācu Bībeles tulkojumam, agrākajā latviešu tulkojumā tulkots kā “pēc Taviem likumiem”, nozīmē “normu, likumu, pavēli”, kas saprotams kā – Dieva iedibināta kārtība. (Jaunajā tulkojumā šis pants tulkots grūti saprotamā viedā: “Visi gaida uz tavu tiesu šodien”.)

Pēc Grēku plūdiem, kad visa Dieva radītā dabas kārtība uz zemes vairs nepastāvēja, Dievs to iedibina no jauna: “Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” (1. Moz. 8:22)

Vēstulē ebrejiem par Kristu lasām, ka viņš nes “visas lietas ar savu spēcīgo vārdu” (Ebr. 1: 3) Tas nozīmē, ka universs un viss kas tajā sabruktu, ja Dieva Dēls savā vārda spēkā to neuzturētu.

Vēstulē kolosiešiem lasām, ka viss pastāv Kristū (Kol. 1:17), kas liecina to pašu, proti visas lietas pastāv savā iedibinātajā kārtībā, vienotā kopībā jeb sistēmā tik ilgi, kamēr Dieva Dēls to uztur.

Pāvils 1. Vēstulē Timotejam 4: 10, balstoties Ps. 36:6 saka, ka mēs “esam likuši savu cerību uz dzīvo Dievu, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs.” Doma, kas pasuta šajā pantā ir, ka Dievs ir savas radības uzturētājs un pasargātājs.

Dieva žēlsirdīgā gādība tiešā veidā izriet no radīšanas stāsta. Radīdams pasauli un ievietodams cilvēku tajā, Dievs neatstāj pasauli akla likteņa vai nejaušības varā, bet aktīvi pārvalda to, rūpēdamies un gādādams par savu radību (Mt. 6:31; Ap. d. 17:24-26). Dievs ir dzīvs Dievs, kurš ikdienas apgādā mūs ar visa veida labumiem, kas nepieciešami cilvēka dzīvei (Ps. 100; 103; 125; 144). Dieva žēlsirdīgo gādību par cilvēka dzīvi mēs ikdienas atzīstam Mūsu Tēvs lūgšanas ceturtajā lūgumā, atzīdami, ka mūsu dzīves nav atkarīgas no mums pašiem, no nezināma likteņa, no kāda iedomāta elka, bet gan no dzīvā Dieva, kurš rūpīgi un uzticīgi gādā par mums. Zinādams, ka cilvēkam prātam nav viegli to atzīt, īpaši brīžos, kad piedzīvojam bēdas un piemeklējumus, Dievs savā vārda izaicina mūs, mudinādams pārbaudīt viņu uzticot savus ceļus viņam un piesaucot viņu visās bēdās (Ps. 37:5; 50:15). Tādēļ uz Dieva žēlsirdīgo gādību jeb providenci jāraugās kā arvien turpinošos Dieva radīšanas darbu, kas notiek tagad un šodien. Providence tādēļ nekad nav precīzas zināšanas par Dieva gādību, bet tas ir spēks, ar kuru Dievs uztur visu, kas nav viņš pats. Tādējādi mācība par radīšanu mūs tiešā ceļā ved pie mācības par Dieva providenci, bet mācība par Dievs žēlsirdīgajām rūpēm par radību pie mācības par radīšanas turpināšanos mūsu dienās.

Cicerons pagāniem raksturīgā veidā šajā sakarībā pauž bieži sastopamu viedokli, ka dievi rūpējas tikai par nozīmīgām lietām, neiejaucoties sīkumos. Baznīcas tēvi noraidīja šādu izpratni, uzsvērdami, ka redzēdams un zinādams visas lietas, Dievs rūpējas par visu pasauli un ikvienu, pat pašu mazāko radību.

Evaņģēlijos Jēzus uzsver šo patiesību, norādīdams, ka Dievs rūpējas pat par katru zvirbuli (Lk. 12:6) un pat mats nenokrīt no cilvēka galvas bez Dieva ziņas (Mt. 10:30)

Visas Dieva providences darbības ir vērstas uz labā atbalstīšanu un ļaunuma ierobežošanu, lai beigu beigās visās lietās tiktu pagodināts Dieva vārds un dievbijīgie cilvēki iemantotu pestīšanu. Dievs pats uztur visas lietas un ja viņš to nedarītu, visa radītā esamība sabruktu, tās vienā mirklī vairs nebūtu (Kol. 1:17). Dievs radīja un uztur visu universu ar savu spēkpilno vārdu (Ebr. 1:3). Apustuļu darbu grāmatā Pāvils saka, ka Dievs ir radījis visas pasaules tautas un devis tām vietu un laiku, kur dzīvot, lai cilvēki varētu meklēt Dievu. Pati mūsu esamība ne tikai nāk no Dieva, bet viņā mēs dzīvojam un esam. (Ap. d. 17: 24-28). Šī patiesība bija zināma arī pagāniem un tādēļ Pāvils šeit gandrīz burtiski citē viņu dzejniekus un filozofus.

Savā vārdā Dievs ir apsolījis uzturēt gadalaiku ritējumu (1. Moz. 8:22). Dievs rūpējas caur dabas pasauli par labiem un ļauniem, taisniem un netaisniem (Mt. 5:45). Dievs uztur gan cilvēku, gan dzīvnieku dzīvības un rūpējas par visas dabas harmonisku sadarbību (Ps. 36:6, Ps. 104:10-31).

Dieva tauta skaidrāk par visiem citiem apzinās, ka Dievs īpaši rūpējas par viņiem no šūpuļa līdz kapam. (Ps. 139:13; Ījab. 31:15; Jer. 1:5, Mt. 10: 28-31). Bez viņa ziņas ne mats nenokrīt no cilvēka galvas, un viņš tur savus ļaudis savā plaukstā (Mt. 10:30; Ps. 37:24; Sal. pam. 16:9). Dievs vēro savus ļaudis piemeklējumu laikā un glābj no nāves bada laikā (Ps. 33:13 – 15, 18-19). Dieva ļaudis var droši paļauties uz Dievu, zinot ka viņš nosaka viņu dzīves un virza tās tā, lai visas lietas tiem nāktu par labu (Rom. 8:28). Tas nenozīmē, ka viss, ko piedzīvojam, ir labs un mums patīk. Ļaunā, kritušā pasaulē, kur darbojas velns, dēmoni un ļauni cilvēki, ticīgie piedzīvo bēdas, kas apbēdina gan viņus, gan Dievu. Tomēr Dievs visu virza pretī savam mērķim, lai piepildītu Kristībā doto apsolījumu – pasargāt savu bērnu īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu.

Lai piepildītu savu gribu, Dievs reizēm darbojas tiešā veidā, ārpus iedibinātās dabas kārtības. Šādu Dieva rīcību sauc par brīnumu. Brīnumu būtība ir tāda, ka tie nav izskaidrojami un saprotami cilvēka prātam, jo atrodas ārpus parastās lietu kārtības. Lai gan Dievs atzīst šo kārtību par labu un cenšas to pasargāt, viņš pats tomēr nav pakļauts dabas likumiem. Praktiski brīnumi nav nekas cits, kā tas pats, ko Dievs dara ar iedibinātās dabas kārtības starpniecību, bet par brīnumiem tie kļūst tad, kad Dievs rīkojas nepastarpināti, tiešā veidā iejaucoties pasaules norisēs, pēc sava prāta mainīdams ierasto lietu kārtību. Dieva gribas brīvība un neatkarība skaisti aprakstīta Ījaba grāmatā (Ījab. 9:5-7) Sākotnēji Dievs iedibināja dabas pasauli noteiktā veidā, bet pēc sava prāta viņš var pārcelt kalnus, mainīt visas zemes stāvokli, neļaut saulei uzlēkt un izdzēst zvaigznes. Pēc Dieva iedibinātās kārtības Dievs liek lietum līt no debesīm, bet viņš var likt ūdenim iztecēt arī no klints ( 2. Moz. 17: 5-6). Viņš ir veidojis jūru, bet var likt tās ūdeņiem vienā mirklī pašķirties, lai glābtu un pasargātu savu tautu (2. Moz. 14:16).

Dievs ir iedibinājis noteiktu veidu, lai cilvēku cilts vairotos, bet Ābrahāma un Sāras gadījumā viņš maina ierasto kārtību un Sāra kļūst grūta, lai gan tās klēpis ir miris (Rom. 4:19). Šis brīnums turpinās, kad pēc Sāras nāves Ābrahāms, būdams vairāk nekā simts gadus vecs, apņem par sievu Keturu un tā dzemdē viņam sešus dēlus (1. Moz. 25: 1-2). Īpaši zīmīgs šajā sakarībā ir stāsts par Ēliju, pēc kura lūguma lietus nelija vairākus gadus, bet pēc tam atkal pēkšņi lija. No teksta ir skaidrs, ka tas nenotika dabiskā, bet pārdabiskā veidā, Dievam tieši iejaucoties notikumu norisē (1. Ķēn. 18). Arī vairākos gadījumos, kad, piemēram, Elīsa šķīsta ūdeni ar sāli (2. Ķēn. 2: 21) vai Jesaja dziedina ķēniņu Hiskiju ar vīģes ziedi (Jes. 38:21), pravieši rīkoja pretēji ierastajai lietu kārtībai, lai skaidri atklātos, ka brīnumi notiek ar īpašu Dieva ziņu. Parasti Dievs paēdina cilvēkus ar radīšanā iedibinātas kārtības starpniecību, bet dažreiz viņš dod mannu no debesīm (2. Moz. 16:14). Šādos gadījumos Dieva gādība izpaužas kā brīnumi.

Dažreiz šie brīnumi vienkārši pārsniedz cilvēka zināšanas noteiktā laikā. Dažreiz to var izskaidrot ar īpatnējiem dabas apstākļiem. Piemēram, Israēla bēgšana pār Sarkano jūru bija iespējama tādēļ, ka Dievs sūtīja stipru austrumu vēju, un tam pūšot cauru nakti, jūra atkāpās (2. Moz. 14:21). Tomēr aiz visām šīm norisēm stāv Dievs, kas nosaka laikus un likteņus pēc sava prāta, lai kāds arī būtu šo notikumu zinātniskais izskaidrojums. Kontrolē pār visumu ir Dieva, nevis cilvēku rokās. Tiklīdz cilvēkiem šķiet, ka tie ieguvuši varu un noteikšanu pār savām dzīvēm, tiklīdz tie ceļ jaunu Bābeles torni, tā Dievs pasmejas par cilvēku pūlēm un padara tos par nelgām. Dievs rūpējas un gādā par mums, bet vienmēr vadoties pēc saviem, nevis mūsu uzstādījumiem.

Cilvēki spēj novērot Dieva iedibināto kārtību, pakļaut to izpētei un analīzei, mēģinot formulēt dabas likumus. Mūsu zināšanas par šiem likumiem ir ierobežotas, nepilnīgas un mainīgas, bet pats fakts, ka mēs zinām, ka Dievs ir iedibinājis savā radībā “parastu, regulāru, samērā uzticamu darbības šablonu, ļauj cilvēkiem lietot, pārvaldīt un īstenot savu radības kroņa statusu.”

Tomēr pēc grēkā krišanas šīs zināšanas ir ierobežotas un arvien nepilnīgas. Tādēļ M. Hemnics iesaka salīdzināt Svēto Rakstu mācību par Dieva gādību ar filozofu mācību, jo bēdu un piemeklējumu brīžos, mēs kļūstam līdzīgi Epikūram, kurš uzskatīja, ka Dievs neiejaucas sīkumos, jo tas nebūtu viņa cienīgi. Tādēļ Epikūrs domāja, ka mazāk nozīmīgās lietas notiek pilnīgi nejauši, pilnīgi bez Dieva vadības. Vai arī domājam līdzīgi stoiķiem, kas gan atzina, ka dievi uztur un nosaka lietu kārtību uz zemes, bet domāja, ka šī kārtība ir liktenīgi fatāla, proti, viss ir atkarīgs no cēloņu un seku ķēdes, kas veido dievu iepriekšnolemtu likteni un nekas nevar to mainīt, pat ne paši dievi.

Šādas un līdzīgas domas nav nekas neparasts cilvēka prātam, jo dabas grāmatā rodamās zināšanas par dievišķo providenci ir vājas un nepilnīgas mūsu prāta samaitātības dēļ. Tādēļ vienīgais patiesi uzticamais avots, no kura smeļam mācību par Dieva žēlsirdīgo gādību ir Svētie Raksti, pie kuriem atkal un atkal atgriežamies, īpaši bēdu un piemeklējumu brīžos.

Raksti māca, ka mūsu Kungs Jēzus ir pats Dievs un šīs ticības zināšanas ir ārkārtīgi svarīgas mūsu ikdienas dzīvē, zinot, ka žēlsirdīgais Kungs Jēzus, būdams patiess Dievs, nemitīgi gādā un rūpējas par mums. Viņam pieder visa vara debesīs un uz zemes, viss ir atkarīgas no viņa laipnības un žēlsirdības. Ar savu vareno vārdu Jēzus uztur visas lietas. Viņš ir Jesajas pravietotais diženais Dēls, kam pieder vara un valdīšana. Viņš ir Brīnums, Padoma devējs, varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks (Jes. 9:5). Pravietis Miha viņu sauc par Dieva tautas valdnieku, kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos (Mih. 5:1). Tādēļ Jēzus pamatoti saka, ka viņš bijis pirms Ābrahāms tapa (Jņ. 8:58). Viņš ir visuvaldītājs un Kungs pār visu. Jēzus valdīšanai nav nekādu robežu, visu Dievs ir nolicis pie viņa kājām. Ja sākotnēji kā mūžīgais Dēls viņš ir valdījis pār visu, tad tagad, pieņēmis cilvēka dabu un uznesis to dievišķā godībā, viņš arī kā patiess cilvēks mums līdzi juzdams, valda un kārto visas lietas savas tautas – kristiešu labā.

Ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka Dieva Dēls, kas valda, ir mūsu grēku izpircējs, brālis un Pestītājs. Viņš ir baznīcas galva un visas lietas ir pakļautas viņam. Tā nav pasaulīga valdīšana, kas izmanto varu un spēku ierobežotā veidā. Tā nav valdīšana caur radītām lietām, bet valdīšana, kas saistās ar viņa personisku klātbūtni. Kā Draugs, Brālis un Palīgs viņš arvien ir kopā ar katru no mums personiski, kā Dieva persona, personiskās attiecībās ar katru savas miesas locekli, kas Svētajā Kristībā kļuvis par viņa pavalstnieku un īpašumu. Visa viņa žēlsirdība, kas redzami parādās pie krusta, parādās arī mūsu dzīvēs un ikdienā, glābjot mūs no velna, elles un nāves varas, uzturot un rūpējoties par mums kā īstais un patiesais gans rūpējas par savām avīm. Tādēļ mēs varam būt droši, ka mūsu dzīves nenosaka ļauni spēki, nejaušība vai liktenis, bet gan žēlsirdīgais Dieva Dēls, kurš pagodinot Tēvu, ved mūs uz mūžīgu godību. Savās lūgšanās mēs varam viņam uzticēt pilnīgi visu, paļaujoties uz viņa rūpēm. Tādēļ mums nav jātiecas pēc varas un spēka, jo viņā – Kristū jau visas lietas ir mūsu. Viss visums pēc viņa pavēles un dievišķās vadības kalpo mums tā, lai visas lietas mums nāktu par labu (Rom. 8:28).

Dievs gādā par cilvēkiem ne tikai ar dabas starpniecību, bet arī caur cilvēku vidū iedibinātu kārtību – ģimeni, valsti, baznīcu un sabiedriskām organizācijām. Tas ir Dievs, kurš aicina cilvēkus kalpot citiem savā darbā un pienākumos, bet caur šo cilvēku darbību, darbojas pats Dievs. Viņš uzliek mums laulātā drauga, vecāku, bērnu, priekšnieka un padotā, ārsta un medmāsas, maiznieka un miesnieka, policista un tiesneša, trenera un sportista, apkopējas un mācītāja darbu. Visi šie darbi ir viņa paša darbs, kam viņš aicina piemērotus cilvēkus, taču tikai ticīgie atzīst, ka ir Dieva darba līdzstrādnieki. Dažādās sabiedrībās šie darbi tiek dažādi organizēti un uzturēti, bet ikviens krietns aicinājums ir maska, aiz kuras slēpjas Dievs.

Dieva līdzdalība radībā un tās darbos rada jautājumu – vai Dievs līdzdalās arī ļaunos darbos? Ir tiesa, ka neviens darbs nevar notikt bez Dieva un neatkarīgi no viņa, bet tas nenozīmē, ka Dievs ir iesaistīts ļaunumā. Dievs uztur šos darbus, jo cilvēki dzīvo, rosās un pastāv Dievā arī tad, kad tie dara ļaunu, tomēr šajos darbos vainojams ir pats cilvēks. “Dievs nekad nav grēka cēlonis vai līdzdalībnieks” (Ps.5: 4-6, Rom. 1: 18).

Tādēļ kad piedzīvojam ļaunumu šajā pasaulē no citiem cilvēkiem vai dabas spēkiem, mēs vienmēr tiekam aicināti meklēt aizstāvību un palīdzību pie Dieva.

Ne reti mums šķiet, ka ļaunums ir uzvarējis un taisnajiem nav nekādu cerību, tomēr Dievs valda pār visu radību. Velns ir tikai viņa ķēdes suns, kas var iet tikai tik tālu savā ļaunumā, cik to atļauj Dievs. Dieva vara ir tika liela, ka viņš liek ļaunuma kalpot viņa interesēs (Amos 3:6). Dieva vārds neizskaidro mums ļaunuma cēloni, vien norāda, ka tā avots ir velns un ļaunu cilvēki, bet Dievs valda pār visu.

Dievs pieļauj ļaunumu gan kā sodu par grēku, gan arī mums neizprotamu, viņam vien zināmu iemeslu dēļ, bet Dievs ir labs, viņš valda pār ļaunumu un pats bēdājas par ļaunumu, kas piemeklē viņa ļaudis. Tomēr vienmēr varam būt droši, ka Dievs ir nospraudis ļaunumam robežas. Velns vienmēr ir pieķēdēts suns. Ne vienmēr šīs robežas ir novilktas tur, kur mēs tās gribētu redzēt (Īj. 1:12; 2:6), tomēr Dievs nekad neatstāj savus ļaudis un nekad nepārbauda tos pārmērīgi (Mt. 24:22; I Kor. 10: 13). Viņš iestājas par saviem ļaudīm, izjauc pretinieku plānus un pat dara pretiniekus par draugiem (Ap. d. 9). Dievs piemuļķo ļaunumu un pārvērš to labajā, kā tas lasāms stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem. Dievs uzklausa savas tautas lūgšanas, sargā to kā savu acuraugu un pasargā savu spārnu paēnā (Ps. 17:8). Viņš vienmēr ir un paliek gādīgs savu ļaužu Tēvs un Ķēniņš.

Dažreiz tam ir ļoti grūti ticēt. Ir brīži, kad arī no Dieva ļaužu mutēm atskan sāpju pilns jautājums – kāpēc, Dievs? Kāpēc pasaulē valda ļaunums, ja Dievs ir labs un visvarens? Kāpēc daži tiek izglābti, bet daži iet pazušanā, ja jau pestīšana ir Dieva darbs? Ko gan es esmu tādu nodarījis, ka man tā jācieš? Kādēļ atklātiem ļaundariem un bezdievjiem veicas, bet man, nē? Kāpēc dzīve ir tik netaisna? Līdzīgi jautājumi vairākas reizes tika uzdoti arī Jēzum. Vienā gadījumā tas bija jautājums par kādu aklu cilvēku – kas vainīgs pie viņa akluma, viņš pats vai viņa vecāki? Kādā citā vietā tas bija jautājums par kādu nelaimes gadījumu, pēc kura Pilāta policisti bija samaisījuši galiliešu asinis ar savām elku upuru asinīm. Jēzus attiecās atbildēt uz šiem jautājumiem, vismaz tieši. Tā vietā viņš aicināja uzlūkot šos notikumus kā Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem. Dieva sods arvien vispirms ir aicinājums uz grēknožēlu, nevis sods soda dēļ. Tas arī izskaidro to, kādēļ dažādus piemeklējumus un bēdas piedzīvo nebūt ne paši sliktākie cilvēki. Ko Dievs mīl, to viņš pārmāca. Ko Dievs ienīst, no tā viņš vienkārši novēršas, ļaujot tam iet savu ceļu līdz tiesas dienai. Cilvēkos ir kaut kas tāds, kam jāmirst, lai Dievs varētu mūs vest pie īstas ticības. Lai piepildītu mūs ar savu dzīvību un bagātību, Dievam ir jāsalauž mūsos tas, kas ved nāvē – lepnību, paštaisnību, augstprātību, iedomību, dumpīgumu, kūtrumu un vienaldzību. Vecajam Ādamam mūsos ir jātiek nevis uzlabotam, bet tam ir jāmirst. Vecajam cilvēkam ir jātiek tā satriektam, ka tam nepaliek nekāda glābiņa. Lai mēs spētu spert pēdējo lielo ticības soli, Dievam bieži vien neatliek nekas cits, kā padarīt mūs par Ījabiem, Lācariem utt. Kristieši, pasaules apsūdzību dēļ ir daudz nodarbojušies ar ļaunuma izskaidrošanu un Dieva attaisnošanu. Tomēr Dievam advokātus nevajag un viņš noraida jebkuru šādu mēģinājumu. Nav tāda Dieva, kuru tiesās cilvēks, ir tikai tāds Dievs, kurš tiesās cilvēku. Nav tāda cilvēka, kurš varētu attaisnot Dievu, ir tikai tāds Dievs, kurš attaisno cilvēku.

Ļaunums nav ilūzija, bet baismīga dzīves realitāte, kuru Dievs pieļauj, būdams labs un visvarens. Sastopoties ar šo dilemmu filozofiski noskaņoti ļaudis ir atteikušies vai nu no Dieva labestības vai visvarenības. Pastāv vēl citi mēģinājumi aizstāvēt Dievu un izskaidrot ļaunuma eksistenci. Tomēr galējas atbildes mums nav. Tā arī nav iespējama, jo lai izprastu Lucifera krišanu, mums būtu jāpieņem viņa pozīcija, jāiejūtas viņa ādā. Tā ir ļaunuma mistērija, kas pievīla Ādamu un Ievu Paradīzes dārzā. Viņi domāja, ka uzzinājuši, kas ļauns, tie spēs ļaunumu kontrolēt, ierobežot, neļaut tam izpausties, bet izrādījās, ka tas ir nekontrolējams, tas pārņem cilvēka dabu, rada tajā sajukumu un apjukumu. Cilvēks nespēj neitrāli, vērojoši apcerēt ļaunumu, nenokļūstot tā varā. Tādēļ Dievs nedod atbildi Ījabam, Kristus neatbild saviem laikabiedriem uz viņu – kāpēc? – bet Lielajā Piektdienā un Lieldienās viņš atbild uz diviem citiem jautājumiem, proti, kāds ir ļauna gals un kā mēs varam no tā glābties. Ar šīm zināšanām bruņoti, kristieši var līdz ar pravieti Habakuku sacīt: “Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, (citiem vārdiem sakot, ja daudz sliktāk arī vairs nevarētu būt) tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani.” (Hab. 3: 17-19)