Atkal kaut kas slikts par LELB

Iepriekš esam publicējuši LELBāL lielo vīru domas par LELB. Šodien e-ntuziasti turpinās šo tēmu, un runās par LELB un LELBāL attiecībām, tādēļ sāksim no paša sākuma…

Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca, kā tautas baznīca sāka veidoties XX gadsimta padsmitos gados.

Ulmaņlaukos LELB atsvešinājās no tā saucamās “vācu luterāņu tradīcijas,” iedraudzējās ar zviedriem un kļuva arvien arvien liberālāka.

II Pasaules kara laikā Latviju atstāja LELB archibīskaps Teodors Grīnbergs un apmēram 60% luterāņu mācītāju, bet palikušajiem mācītājiem bija jānotur neskaitāmi bēru dievkalpojumi un jādodas uz čekas kambariem un Krievzemes plašumiem.

LELB archibīskapa Teodora Grīnberga vadībā emigrējušie luterāņi izveidoja globālo Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas (LELBāL), kam ir draudzes visos kontinentos (izņemot Antarktīdu).

Pēc neatkarības atgūšanas sākās rosība LELB, ko atbalstīja arī “pie Bābeles upēm raudošie” un, īsteno latviskumu svešumā kultivējošie, LELBāL luterāņi. Tiesa, tagad tie ir sapratuši, ka viņu īstā dzimtene ir zudusi nebūtībā līdz ar Kārli Ulmani.

Drīz pēc CCCP krišanas tronī kāpa pašreizējais LELB arhibīskaps Jānis Vanags, kas pēc trīs apzinīgiem kalpošanas gadiem tika arhibīskapēts uz mūžu[mūžiem]. Un tautā klīda baumas, ka viņš cer kļūt par arhibīskapu gan pār arvien romiski konservatīvāko LELB, gan pār kājās stāvošo dievlūdzēju LELBāL.

Tomēr uz diviem krēsliem nosēdēt nevar, jo ulmaņlaiku tradīciju turpinātājiem nav pieņemama LELB sieviešu dzimtas mācītāju apsaukāšana par evaņģēlistēm, plusJāņa diktatora stilā īstenotās reformas, LELBāL aģenta Cālīša vajāšana, pusslepenās sarunas ar RKB, Uģa Brūklenes organizētā kalpošana pēcpadomju emigrantiem ārpus Latvijas jeb LELB cilvēkiem Īrijā un tā tālāk.

Tā nu attiecības starp padomijā augušo māsu un popkornu ēdošo brāli kļūst arvien arvien lietišķākas.

Piemēram, izdzirdējuši par LELB sarunām ar RKB LELBāLiešiem mati scēlās stāvus. Tā nu LELBāL archibīskaps nekavējoties to saviem skaidroja:

Šī gada sākumā uzsāktās sarunas sekojušas arhb. Jāņa Vanaga Romas braucienam. Arī Latvijā pārsteidza, ka sarunas uzsāktas tik ārkārtīgi slepeni un acīmredzot bez formāla mandāta. LELBāL par šīm sarunām nav tikusi ne iepriekš nedz pēc tam informēta, nedz arī aicināta, tanīs piedalīties. Ekumēniskās sarunas, sadarbība un izpratne ir nenoliedzami labas un atbalstāmas lietas. Jautājums paliek, kādēļ ar tik lielu interesi tieši ar vienu baznīcu, vairāk nekā ar citām baznīcām, un bez iepriekšējas sazināšanās ar tiem, kas ekumēniskajā kustībā pieder pie pašu konfesijas. Ņemot vērā, ka ne tikai ārējās paražas LELB arvien vairāk līdzinās Romas katoļu baznīcai, bet arī teoloģijā (piemēram, amata izpratnē un sieviešu ordinācijas jautājumā), ētiskos jautājumos un strukturālā ziņā (hierarchija), par sabiedrības reakciju nav sevišķi jābrīnās.

Tā nu, kamēr, pie ārzemju naudas pieradušais, LELB centrs piedzīvo finansiālas problēmas, tikmēr LELBāL izmirst. LELBāL cer, ka jaunie emigranti kuplinās dievlūdzēju skaitu, jo viņu pašu atvases nedz fano par Ulmani, nedz lauza mēli latviešu valodā. Tajā pašā laikā LELB ir spiests “dzīties pakaļ” saviem jēriem aiz treideviņām jūrām.

Kā ievērības cienīgu gājienu var vērtēt pēdējās divas LELBāL aktivitātes, proti:

Pirmkārt, aicināt LELB mācītāju Tāli Rēdmani pievienoties LELBāL un dibināt jaunu LELBāL draudzi latviešiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Berlīnē. (Līdz šīm gan klīda ziņas, ka abu baznīcu vadītāji esot vienojušies nepieļaut LELB garīdznieku uzņemšanu LELBāL.)

Otrkārt, LELBāL [LELB ārpus Latvijas] dibina savu [no LELB neatkarīgo] draudzi pašā Rīgas centrā Latvijā, un aicina sadraudzīgā vidē lūgt un saņemt sakramentus. Viņi izcelsies ar to, ka ir atvērti jaunām idejām, uzsver mīlestību savam līdzcilvēkam un piekopj tradīcijas, kādas bija raksturīgas latviešu luterāņu baznīcai pirms II Pasaules kara un arī šodienas Rietumeiropas luterāņu baznīcās. Piemēram, viņi lūdz Dievu, stāvot kājās, un atbalsta sieviešu ordināciju un pilntiesīgu līdzdarbību draudzes garīgajā dzīvē. (Ar to jāsaprot, ka iekš LELB šīs lietas trūkst visiem zināmu iemelsu dēļ.)

Jāpiebilst, ka visticamāk to pašu, ideoloģisko un teoloģisko iemelsu dēļ, abas LELBas vairs neizdod kopīgi tradicionālo Baznīcas Gadagrāmatu.

Epilogs

e-firziķis uzskata, ka LELB un LELBāL ir divas pilnīgi atšķirīgas un neatkarīgas baznīcas, kam, izņemot burtiņus “LELB” un sensenu vēsturi, vairāk nekas nav kopīgs. To varmācīgi šķirtais ceļš vairs nav krustojams. Tās ir teoloģiski, administratīvi un finansiāli pilnīgi atšķirīgas. Protams, LELBāL nebūt nav labas luteriskas baznīcas paraugs, un, tam, ka LELB virzībai bija jāmainās, piekritīs daudzi, bet diemžēl domas par šobrīd notiekošo LELB vairums patur pie sevis.

Nu entuziasms ir noplacis abpusēji. Arī šodienas Latvija nav un nebūs “tā tur Latvija”. Un nedz mēs nedz viņi vairs nebūsim sajūsmā par “Čikāgas Piecīšu” koncertu.

Tādēļ archibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis var vien pacietīgi uzklausīt arhibīskapa Jāņa Vanaga sūkstīšanos par finansiālo krahu un nekustamo īpašumu tirgus neatgiezenisko sabrukumu un jaunās LELB virzības ieklemēšanos pašā slavas zenītā, kā pats Rozītis atstāsta:

Gandrīz divas stundas ilga viņa ievads un sekojošās pārrunas par Ev.Lut.Baznīcas Latvijā stāvokli. Kā mums zināms, saimnieciskā situācija Latvijā ir grūta, un tas attiecas arī uz Baznīcu. Ziedojumi samazinājušies. Finanšu plāns, kas paredz garīdznieku centrālo atalgošanu, Baznīcai ir nozīmīgs, bet to grūti īstenot. Imobīlijas patreiz tikpat kā nav iespējams pārdot par atbilstošu centu. No Amerikas ar vien vēl saņem naudas aizdevumus – kā arhb. Vanags teica – bez citām ar to saistītām būtiskām kondīcijām kā, protams, ka šos līdzekļus būs jāatdod.

Notikušas divas LELB pārstāvju sarunas ar Latvijas Romas katoļu baznīcas pārstāvjiem par teoloģiju un attiecībām.

Redziet, draugi, visa problēma ir burtiņā “c”.

Tādēļ LELBieši aizbauks, bet LELBam būs vien jāpaliek. Tā šobrīd domā e-firziķis.