Bibliskā pasaules aina – mūsdienu Rietumu civilizācijas pamats

Lai varētu izgatavot kaut vai visvienkāršāko priekšmetu, mūsu priekšstatiem par lietu rašanos un to dabu, ir jābūt atbilstošam realitātei. Cilvēku domās var iemājot visfantastiskākie priekšstati un pasaules uzskati, kas var likties ļoti gudri, taču, ja tie neatbilst realitātei, tie paliek tikai neproduktīvi iedomu tēli.

Neliels piemērs (ar smaidu). Teorētiski būtu iespējams un pieļaujams uzskats, ka automobiļi uz zemes rodas tādējādi, ka marsieši ar īpašiem lidojošiem šķīvīšiem pilnmēness naktīs tos nogādā uz zemes un vienkārši atstāj tos uz šosejām. Taču sekojot šādai teorijai par automobiļu izcelsmi, diez vai būtu iespējams tikt pie kaut jel viena automobiļa.

Protams, mūsdienu Rietumu civilizācija nebūtu tiešā veidā salīdzināma ar automobili, taču zināma līdzība tur ir. Civilizāciju veidojošais pamatelements vienmēr ir bijis t.s. pasaules uzskats jeb priekšstats par realitāti jeb esību. Šis priekšstats var būt skaisti un saskanīgi izteikts gudros stāstos – vai tie būtu reliģiski mīti, vai zinātniskas teorijas, vai filozofiskas refleksijas. Tomēr, ja šāds priekšstats neparāda savu produktivitāti brīnišķīgā, priecīgā un atklāsmes pilnā saspēlē starp šiem stāstiem un reālo pasauli, ko šie stāsti palīdz progresējoši (aizvien vairāk) saprast un izmantot – gan tehnoloģijās, gan cilvēku dzīvēs – tad šāds priekšstats pilnīgi noteikti nav atbilstīgs esībai.

Tas gan nav traucējis rasties un ilgstoši pastāvēt augsti organizētām un varenām civilizācijām, kas ir varējušas ar saviem sapņiem un fantāzijām pastāvēt pat daudzus gadsimtus, taču tās nav varējušas radīt ko principiāli jaunu, kas varētu šo civilizāciju pietuvināt patiesas civilizācijas būtiskajai iezīmei – realizēt to potenciālu, ko katram cilvēkam un visi cilvēcei kopumā Dievs reāli devis.

Šo kolosālo Dieva doto potenciālu vairāk vai mazāk cilvēki ir apjautuši arī senatnē, un šo nojausmu vienmēr ir pavadījusi apziņa, ka šis potenciāls ne tuvu netiek realizēts, bet visbiežāk paliek sapņu līmenī. Šo potenciālu skaidri atklāj un parāda tieši kristīgā civilizācija, kuras ietvarā vispārdrošākie senatnes sapņi un fantāzijas – par septiņjūdžu zābakiem, lidojošajiem zirgiem jeb pegaziem, lidojošiem paklājiem, burvju spogulīšiem un citām tamlīdzīgām pasaku lietām – ir jau krietnu laiku kā pārspēti.

Šobrīd var sacīt, ka galvenā tehnoloģiju attīstības problēma ir nevis: kā sasniegt to ko gribas? bet gan: ko vēl varētu gribēt? – šķiet, ka vienīgie tehnoloģiju ierobežojumi ir laiks, resursi un radošas fantāzijas trūkums. Tas parāda, ka kristīgās civilizācijas pamatā ir pasaules aina un uzskats, kas atbilst visai Dieva radītajai esībai. Tas īpaši atklājas kristīgās civilizācijas universālismā, – visas citas civilizācijas un kultūras, pat pašas primitīvā kās, loti ātri spēj pārņemt un adaptēt kristīgās civilizācijas tehnoloģisko un sociālo instrumentāriju un izmanto to, – reizēm pat krietni intensīvāk un produktīvāk, nekā paši kristīgās civilizācijas radītāji.

!!! – Īpaši te būtu jāatzīmē, kādreiz tā saukto, visprimitīvāko tautu pārstāvji, kas visai ātri spēj sekmīgi iekļauties Rietumu civilizācijas apritē. Un nevis tikai tādējādi, ka cilvēki, kuru tēvi un tēvu tēvi vēl nupat kaili dzīvojās pa mūža mežiem un nepazina dzelzi, tagad pieraduši lietot ledusskapi un veļas mazgājamo mašīnu, spēj sekmīgi lietot internetu, braukt ar auto vai vadīt lidmašīnu, bet šo civilizāciju pārstāvji ar Harvardas, Oksfordas, Jēlas vai citu vadošu universitāšu zinātniskajiem grādiem veido to jaunattīstības valstu spožo zinātnieku plejādi, kas sekmīgi darbojas līdzi Eiropas vai Amerikas izcilākajiem zinātniskajiem prātiem.– Tas ir kārtējais spilgtais apliecinājums tam, ka šodien pārspīlēti uzpūstais un visur izplatītais Evolūcijas pasaules uzskats un pasaules aina ir neadekvāti un fantastiski. Bez jelkādas evolūcijas, vienas paaudzes laikā – tikai ar Rietumu izglītības palīdzību vien – afrikāņu vēl nesen primitīvo tautu, Gvinejas papuasu vai Austrālijas aborigēnu izcelsmes cilvēki kļūst par zinātniekiem un pasaules vadošo universitāšu profesoriem; tas ir skaļš pliķis sejā evolucionistiem ar visām viņu rasu teorijām, nacismu un etnisko augstprātību, kas tiešā veidā izriet no evolūcijas teorijas neadekvātās pasaules ainas. Mēs redzam, ka cilvēki, neatkarīgi no rases vai tautības, ir apveltīti ar Dieva dāvāto spēju un inteliģences kopumu. Taču tikai universālā kristīgā civilizācija un Bībelē pamatots pasaules uzskats dod nepieciešamo pamatu, lai šis cilvēces potenciāls varētu realizēties.

Jāatzīst, ka realitātei atbilstīgā kristīgās civilizācijas pasaules aina, kas ir visas mūsdienu kultūras, zinātnes un tehnoloģiju pamatā, nav radusies tāpēc, ka kristieši būtu gudrāki vai cītīgāk domātu par esības lietām. Droši vien pasaules vēsturē būtu grūti atrast gudrāku, vērīgāku, neatlaidīgāku un savā prātā organizētāku cilvēku, kā “visu zinātņu tēvs” (pareizāk – daudzu maldu tēvs!) – pagānu filozofs Aristotelis. Nekristieši daudzkārt ir parādījuši pārāku domu dziļumu, izdomu un attapību, nekā kristieši, taču tas nav ļāvis tiem izveidot produktīvu civilizāciju tādā nozīmē, kā iepriekš runāts. Radīt realitātei atbilstīgu pasaules ainu nav pa spēkam nevienam cilvēka prātam pašam; tā arī kristīgās civilizācijas pamatā esošo pasaules uzskatu jeb ainu nav radījis cilvēka prāts, bet īpaša Dieva atklāsme, kas mums dota Bībelē.

Protams, kā vēsture to parāda, nepietiek ar to, ka Bībele ir, un to pat lasa. Vienmēr ļoti svarīgs un aktuāls paliek diakona Filipa jautājums etiopiešu augstmanim: Vai tu arī saproti, ko tu lasi? (Ap.d.8:30) Mēs labi redzam, ka kristīgā civilizācija vismaz pirmos piecpadsmit savas pastāvēšanas gadsimtus arī, tāpat kā visas citas civilizācijas, itin kā “mīņājās uz starta līnijas” un ne ar ko daudz nebija priekšā citām sava laika civilizācijām. Tikai sākoties t.s. modernajam laikmetam, kas sakrīt ar Reformāciju, veidojas tas lielais izrāviens, kuru mēs labi pazīstam kā Rietumu civilizācijas būtisko atšķirību.

Sakritība ar Reformāciju nav nejauša. Ar Reformāciju pamatā noslēdzas Bībeles lielo patiesību ilgstošais izpratnes un apzināšanās process, kas iesākās laikā pēc apustuļiem, sasniedza savu pirmo lielo kulmināciju baznīctēvu un lielo ekumēnisko koncilu laikmetā – šajā laikmetā tika apjausts un skaidri noformulēts tas, ko Bībele liecina par Dieva dabu, Trīsvienību, Kristu un Viņa nopelnu jeb Dieva pestīšanas darbu Kristū. Īsumā varētu sacīt, ka tika noformulēta atbilde uz jautājumu: Ko Dievs ir darījis cilvēku labā kā Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs? Taču vēl aizvien neskaidra palika atbilde uz jautājumu: Kā mēs varam šo Dieva darbu iemantot savai pestīšanai un dzīves svētībai? Pati Svētā Evaņģēlija būtība vēl bija stipri aptumšota ar pagāniskiem ieskatiem par pestīšanas iegūšanu, pildot baznīcas noteiktos “labos darbus” vai saņemot pestīšanu kā algu par kādiem cilvēka paša nopelniem, vai arī iemantojot to ar visu svēto un Jaunavas Marijas aizbildniecību un palīdzību.

Tikai Reformācija ar savu skaidro, Bībelē pamatoto izpratni par attaisnošanu Dieva tiesas priekšā mūžībā vienīgi no Dieva žēlastības, kas cilvēkiem tiek brīvi dāvāta vienīgi Kristus nopelna dēļ, un ir saņemama vienīgi caur dzīvu ticību, ļāva saprast visu pestīšanas namturību, ko Dievs Bībelē atklājis. Tam līdzi sāka veidoties arī Rakstiem atbilstīga izpratne par cilvēku, sabiedrību un visu pārējo Dieva radību.

Acīmredzot ar šo teoloģisko atziņu kaut kas ļoti būtisks un fundamentāls bija atradis savu vietu kopējā realitātes ainā un varēja sākties brīnišķīgā, priecīgā un atklāsmes pilnā saspēlē starp šo jauniegūto izpratni par realitāti un Dieva radīto pasauli, ko šī jauniegūtā izpratne palīdz aizvien vairāk saprast, praktiski izmantot un pārveidot – gan tehnoloģijās, gan cilvēku dzīvēs. Šādu radošu un auglīgu priekpilnas atklāsmes pilnu saspēli sauc par zinātni.

[Pārpublicēts no SciRePrints arhīva]