Luterāņi vienmēr ir gatavi dialogam
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Tātad jaunā PLF 1947. gadā nespēja izvirzīt un cīnīties par tādu ekumēnismu programmu, kura atrastos saskaņā ar Augsburgas ticības apliecības mācību par Baznīcu un tās vienību. Starp kristīgajām baznīcām, kuras nespēj pilnībā vienoties par Evaņģēlija un Kristus sakramentu pārvaldīšanas mācībām, ir iespējams nopietns un dziļš dialogs par doktrinālajiem jautājumiem, kuri sašķeļ kristīgo pasauli. Mums vienīgi jāielūkojas Šmalkaldes artikulu trešajā daļā, lai pārliecinātos, ka gandrīz visi kristīgās mācības jautājumi, tai skaitā arī jautājums par taisnošanu, var tikt apspriests starp luterāņiem un kompetentiem citu baznīcu teologiem. Tomēr jebkuram šāda veida dialogam ir viens neizbēgams priekšnosacījums.
Luteram tā bija bezierunu piekrišana “cēlajiem dievišķā majestātiskuma artikuliem” – Baznīcas Trīsvienības un kristoloģijas dogmātiem. Starp baznīcām ar dažādām dogmātiskām pārliecībām, kuras spēj vienoties šajos jautājumos, pastāv iespēja veidot kādu federāciju, pagaidu vai pastāvīgu, lai sasniegtu konkrētus mērķus kristīgās labdarības jomā, jautājumos par valsts likumiem attiecībā uz ģimeni un laulību, par skolām un izglītību, un, iespējams, arī citās jomās, kuras atrodas ārpus tiešajām Baznīcas funkcijām – sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus.
Vēl 1952. gadā Lundā luterāņiem kā pēdējai no konfesionālajām baznīcām bija iespēja pasludināt šādas dabas ekumēnisku programmu vai vismaz uzsākt sarunas par to pirms iestāšanās PBP (Pasaules baznīcu padome). Tādā gadījumā PLF būtu varējusi tikt izveidota kā tāda luterisku baznīcu organizācija, kas būtu no savas puses gatava palīdzēt organizēt PBP kā lielo kristīgo baznīcu padomi, kas balstītos visu kopējās vēsturiskās kristīgās ticības pamatos, kā konfesionālu baznīcu federāciju, kura būtu gatava uzsākt sarunas par savstarpējo domstarpību pārvarēšanu.
Runājot par PBP, tas nebūt nebija neiespējams. Jo pat šai padomei ir noteikti “uzņemšanas kritēriji” un tie nav vienkārši jautājumi par kandidējošās baznīcas lielumu un citiem organizatoriskas dabas faktoriem. PBP savās rindās neuzņems nevienu sektu. Tiek pieņemtas vienīgi tās baznīcas, kuras atzīst “Pamatu”. Vecais pamats, kurš tika pieņemts Amsterdamā, patiešām bija neapmierinošs un ta bija jāpārstrādā. Luterāņi pieprasīja, lai tiktu pieminēti Raksti, pareizticīgie pieprasīja skaidru trinitāras ticības apliecību. Liberālās baznīcas nevēlējās neko tādu, kas ostu pēc dogmātiem. Amerikāņi vēlējās savu sociālo Evaņģēliju, lai padarītu šo pasauli par labāku mājvietu, kura būtu tā vērta, lai to sauktu par “Dieva valstību”.
Lai apmierinātu visas šīs prasības, tika pieņemts jauns pamats, kurā ir rakstīts šādi:
“PBP ir baznīcu sadraudzība, kura, saskaņā ar Rakstiem, atzīst Kungu Jēzu Kristu par Dievu un Pestītāju un tādēļ kopā mēģina īstenot savu kopējo aicinājumu, lai pagodinātu vienīgo Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.”
Pareizticīgie to pieņēma, izprotot kā trinitārās ticības apliecināšanu. Liberāļi to uztvēra kā liturģisku formulējumu bez jebkādas nozīmes. Luterāņi izlikās, ka pat nepamana to, ka šeit netiek apstiprināta Rakstu autoritāte. Tā kā tiek pieprasīts vienīgi tas, lai tiktu pieņemts pats šis formulējums, nevis kāda konkrēta tā interpretācija, ikviens jūtas apmierināts, izņemot uniātu baznīcas, kuras Anglijā jau pieder Britu baznīcu padomei (“Vai tas, kam tic anglis, tiešām var būt herētisks?”, vaicā Bernards Šovs). Taču PBP dalībvalstu baznīcu rindās jau tāpat pietek uniātu.
Bet vai gan PLF 1947. gadā vai kādā vēlākā laikā bija spējīga ieņemt skaidru nostāju šinī jautājumā? Šeit ir jāatbild ar ‘nē’. Tieši tajā pašā laikā ar šo pašu problēmu sastapās ar Vācijas teritoriālās baznīcas. Vai vācu protestantismam nepieciešamajai reorganizācijai patiešām bija jāizraisa atjaunotas un uzlabotas baznīcu federācijas izveidošanos, kāda kopš 1922. gada bija Kirchenbund? Vai Apvienotajai Vācijas luteriskajai baznīcai, Vācijas reformātu baznīcai un, iespējams, arī Apvienotajai Vācijas evaņģēliskajai baznīcai būtu jāveido Evaņģēlisko baznīcu padomi, ko daudzi luterāņi uzskatīja ar vienīgo iespējamo risinājumu, lai reformācijas baznīcām Vācijā varētu tikt nodrošināta brīvība veidot pašām sevi un organizēt savu dzīvi, saskaņā ar savām ticības apliecībām? Vai arī visām Vācijas evaņģēliskajām baznīcām būtu jāiestājas Visvācijas Evaņģēliskajā baznīcā, neatkarīgi no to konfesionālajām saistībām?
Reģionālais princips ņēma virsroku pār konfesionālo ne tikai šķietami nacionālu interešu dēļ, bet gan galvenokārt luterāņu vājuma dēļ, kā arī Karla Barta un augošā Ženēvas Vatikāna lielās ietekmes rezultātā. Kā gan bīskapi, kuri pretēji savai sirdsapziņai Vācijā pieļāva to, ka tika ignorētas konfesionālisma prasības, varēja tās saglabāt Lundā un Amsterdamā? Un skandināvi? Zviedrija, kura nejaušā kārtā bija saglabājusi apustulisko pēctecību, pēc tam, kad Zviedrijas bīskapu konferencē 1922. gadā tika sankcionēta Lambetā 1920. gadā panāktā vienošanās, nodibināja interkomūniju ar Kenterberiju. Tomēr 1922. gadā Soderblomam nācās aizstāvēties pret Zviedrijas konfesionālajiem luterāņiem, kuri iebilda, ka Anglijas baznīca noliedz daudzas luteriskās baznīcas mācības. 1947. gadā Lundā nekādi iebildumi jau vairs netika izteikti.
Pa to laiku interkomūnija bija pārvērtusies pilnā vienībā. Piemēram, ikviena Zviedrijas bīskapa konsekrēšanā aktīvi piedalās arī anglikāņu bīskaps, kas attiecas pat uz Zviedrijas misijas sfērām Āfrikā un Indijā. Zviedrijā “apustuliskā pēctecība” tika aizstāvēta kā adiafora, jo jebkura konkrēta ordinācijas rituāla forma patiešām ir adiafora, rituāls, kurš nav nedz pavēlēts nedz aizliegts Dieva vārdā. Šādu formulējumu pieņem visas PLF baznīcas. Šķiet, ka neviens neatceras Konkordijas formulas X artikulu, kurā tiek skaidri pateikts, ka in casu confessionis aut scandali[1], kad no baznīcas vai tās vadītājiem tiek pieprasīta skaidra ticības apliecība, nekas nav adiafora.
Patiesībā Zviedrijas baznīcas uzskats par “pēctecību” izveidojies tāds, ka daudzi zviedru mācītāji uzskata citās baznīcās praktizēto ordinēšanas veidu par labākajā gadījumā nepilnīgu. Mēs nezinām vai to varētu teikt arī par sievietēm mācītājām, ar kurām Dievs ir sodījis Zviedrijas un citu valstu baznīcas. Šī sērga izplatās pa visu pasauli. Protestantu baznīcā ir tūkstošiem ordinētu mācītāju. Jau 1967. gadā Vācijā bija vairāk kā 500 šādu sieviešu (182 – luterāņu baznīcā, 4 – reformātu un pārējās – uniātu). PLF pat nebija spējīga izskatīt šo jautājumu. Vai tas mums patīk vai nē, vai mēs pieņemam Jaunās Derības autoritāti vai nē, Pāvils (1.Kor.14:33-37) izsaka skaidru Tā Kunga pavēli, ka sievietes nedrīkst veikt publisko Dieva vārda sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amatu. Šķiet, ka mēs esam sasnieguši to stadiju, kurā baznīcā sāk valdīt cilvēku tradīcijas, bet Dieva vārds tiek atmests un tie, kuri uztver šo dievišķo pavēli nopietni, tiek lamāti par neevaņģēliskiem legālistiem. Kā gan Zviedrijas baznīca būtu varējusi kritizēt anglikāņu piedāvāto vienību? Kā gan tā būtu varējusi Amsterdamā un nākamajās PBP sanāksmēs un aktivitātēs ieņemt evaņģēliski konfesionālu nostāju?
Un kā bija ar Amerikas luteriskajām baznīcām? Tajā laikā tās būtu varējušas runāt visas lutersikās konfesijas vārdā. Trīsdesmit gadu laikā, kas tagad [1967.] ir pagājuši kopš PLF veidošanās Lundā, tās ir nostiprinājušas savu stāju un arī iemantojušas labvēlību cilvēku acīs. Vai to pašu varētu teikt arī par gudrību un labvēlību Dieva acīs – tas paliek atklāts jautājums. Viņi ir sūtījuši savus jauniešus uz Vāciju, lai tie tur iegūtu savus zinātniskos grādus teoloģijā, vēlams – Vācijā, kas tika uzskatīts par drošu pilnīgas gudrības un zināšanu zīmi. Jācer, ka ienāks arī tāds laiks, kad mūsu amerikāņu brāļi sapratīs, ka “autentiskas zināšanas” un “atbilstoša zinātniskā teoloģija” nesniedz baznīcām pestīšanu. Ja mēs varētu kaut ko novēlēt jaunajai mūsu Amerikas māsu baznīcu paaudzei, tad tas būtu kritikas gars, kurš reiz kopš lielo grieķu domātāju laikiem ir radījis Rietumu pasaules zinātni un sholastiku. Tas ir techne kritike, tā spriešanas māksla, kuru Platons ir definējis kā mēģinājumu izprast dziļāko realitāšu būtību, nesagraujot pašas šīs realitātes (sozein ta phainomena). Teoloģija, kura ir iznīcinājusi Dieva vārdu tā vietā, lai to izskaidrotu, ir viltus “kritiskā teoloģija”. Teoloģiju var saukt par viltus teoloģiju, kas ir kaitīga Baznīcai, ja tā iznīcina baznīcas dogmātisko substanci, aizbildinoties ar mēģinājumiem to izskaidrot vai izteikt “piemērotā” terminoloģijā, kas būtu pieņemama mūsdienu cilvēkam. Tas attiecas uz cilvēku visos laikmetos: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara” (1.Kor.2:14), pat ne tāds cilvēks, kurš ir sasniedzis “brieduma” pakāpi.
Cerēsim, ka mūsu jaunākie brāļi Amerikā kļūs nedaudz kritiskāki un ne tikai attiecībā uz saviem tēviem un savām baznīcām, bet arī ārzemju baznīcām. Viņiem būtu sev jāpavaicā: “Kā varēja notikt tas, ka Eiropas baznīcas ir tik neapdomīgi pieņēmušas anglikāņu baznīcas pretenzijas?” Kādēļ neviens šinī laikmetā, kurš it kā izceļas ar padziļinātām Bībeles studijām, nepavaicā, ko Jaunā Derība māca par Baznīcu, baznīcas vienotību un kalpošanu? Kādēļ mēs visi uzņemam mūsdienu ekumēniskās kustības koncepcijas kā pašas par sevīm saprotamas? Kurš ir teicis, ka Dievs vēlas, lai visi, kuri sauc sevi par kristiešiem, apvienotos vienā lielā, redzamā baznīcā? Tas noteikti nav bijis mūsu Kungs vai Viņa apustuļi. Mēs varam par to pārliecināties Jaunajā Derībā. Kuram ir ienākusi prātā ideja, ka Baznīca kā Kristus miesa sastāv no dažādām baznīcām un ka šī miesa, diemžēl, ir sašķelta? Kristus miesa, nedz sakramentālā, nedz garīgā miesa, nevar būt sašķelta. “A sumente non concisus / non confractus, non divisus / Integer accipitur.” Kurš ir izgudrojis mītu par “seno vienoto baznīcu”, kurai ir “no jauna jāapvienojas” “Nākotnes apvienotajā Baznīcā”? Kuram ir ienākusi prātā ideja, ka ar dialoga palīdzību mēs varam panākt vienotību? Reizēm tas varētu būt iespējams, taču reizēm – nē. Tas noteikti nav iespējams, ja šī dialoga mērķis ir ar doktrīnas minimuma palīdzību sasniegt kompromisa formulas. Mūsu laikā jau ir tikušas sarakstītas daudzas šādas formulas, lai pārvarētu doktrinālās domstarpības sakramentu jautājumos.
Pagaidām nav ticis atrasts tāds formulējums, kurš palīdzētu pārvarēt domstarpības starp tiem, kuri māca, ka konsekrētā maize ir Kristus miesa, un tiem, kuri to noliedz. Pat Holandē, Kornēlija Hoena dzimtenē, no kura Cvinglijs pārņēma savas mācības, kur Romas katoļi mēģina panākt kompromisu, ieviešot jaunu “transsignifikācijas” mācību (“Holandes baznīcā pārvēršas viss, izņemot vīnu un maizi”) saglabājas alternatīva. Un visus kompromisus jautājumos par Euharistiju un Kristības sakramentu aizēno tas fakts, ka tad, kad jau teju sasniegta šķietama vienotība, pieceļas kāds kvekeru un Pestīšanas armijas pārstāvis, un konstatē, ka viss jau ir labi un skaisti, bet ka ārēji sakramenti nav nepieciešami. Tad jūs varētu mēģināt viņu pārliecināt, ka tas nav pareizi. Taču tajā brīdī, kad kvekers ir spiests to atzīt, viņš pārstāj būt kvekers un viņš ir jāaizstāj ar kādu citu kvekeru. Tādējādi šim dialogam ir jāturpinās tik ilgi, kamēr pēdējais Draugu biedrības pārstāvis ir pieņēmis sakramentus. Un pats šis dialogs? Mums jau nākas dzirdēt satraucošas ziņas, ka mūsu brāļi seperātisti Romā pēc tam, kad ir spējuši atgriezt citas baznīcas atjaunotās katoļu baznīcas ietvaros, vēlas paplašināt šo dialogu, ietverot tajā arī jūdus, musulmaņus, budistus, marksistus un ateistus.
Taču var gadīties arī tā, ka izzūd ne tikai tās robežas, kuras šķir kristīgās konfesijas (Edmunds Šlinks), bet arī citas robežas. Citēsim tikai vienu piemēru. 1938. gadā Starptautiskās misionāru padomes sanāksmē Tambaramā, Madrasā, Valters Māršals Hortons stāstīja par savu draudzību ar kādu…
“… budistu priesteri, kuru es arī šodien uzskatu par savu brāli Kristū. Viņš man uzdāvināja Bodhisatvas attēlu.. kurš viņam pilnīgā veidā simbolizēja to garu un attieksmi, ko no viņa prasīja viņa vienkāršā ticības apliecība: “attīrīt savu sirdi no ļaunuma un censties padarīt šo pasauli par Dieva valstību.”
Šajā attēlā atainotajā sejā atspoguļojas viegls pašapmierinājuma smaids, kurš atgādina man par to lielo plaisu, kura mūžīgi pastāv starp budistu pašdisciplinētību un kristīgo koncepciju par žēlastību pret grēciniekiem; taču, kad es sarunājos ar priesteri, kurš uzdāvināja man šo attēlu, šo plaisu es neizjutu. Šķita, ka tradicionālās atšķirības mūsu starpā izzūd, kā es to bieži biju izjutis arī ekumēniskās sanāksmēs, kur sanāk dažādu aprindu kristieši, un mūsu dvēseles sastapās kaut kā tādā, kas ir mazāk taustāms vai definējams, taču noteikti daudz reālāks un autoritatīvāks. Ja es kaut kādā nozīmē piederu Kristus miesai, tad tai pieder arī viņš.
Es zaimotu Svēto Garu, Dieva Vēju, kurš pūš turp, kur tas vēlas, ja es noliegtu sava budistu brāļa piederību šai Miesai. Kad es nākamajā dienā to uzdrošinājos izstāstīt kādai kristiešu grupai Kobē, man strupi aizrādīja, ka “nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12). Taču es pie sevīm nodomāju, ka ir labāk, ja man ir Gars bez vārda, nekā vārds bez Gara” (Tambaram Series, I sēj., The Authority of Faith, London, 1939., 149. un tālākās lpp.).
Konsekventi ņemot, tādas varētu būt šī dialoga beigas. Mums visiem būtu jāmīl savi pagānu brāļi Ādamā. Viņi ir grēcinieki, tāpat kā mēs. Taču, saucot viņus par brāļiem Kristū, mēs aizliedzam Kristu, vienīgo grēcinieku Pestītāju, aizliedzam Svēto Garu, dzīvo Dievu un Viņa mūžīgo vārdu.
[1] – Ar ticības apliecību saistītos jautājumos.
Ieskaties